Visām pelēm garšo siers

Mums katram ir pa kādai mazai, mīļai dīvainībai, kas mūs atšķir vienu no otra. Šī ir mana. Reizi pa reizei doties uz bērnu izrādēm. Vienai. Bez neesošajiem bērniem. Kāpēc? Jo šajā izrādēs es atlaižu grožus un samežģītam prātam ļauju atslābt un atjaunināt vienkāršotos iestatījumus. Bērnu izrādēs, lai arī gadās iesmieties ne tajās vietās, par kurām smejās bērni, tomēr ir dabūjams tāds tīrs prieks. Un kad tad vēl vairāk tādu kārojas, ja ne personīgajos piedzimšanas svētkos. Āvu kājas, sēdos auto(busā) un traucos uz mīļmīļo Valmieru skatīties visnotaļ tematisku izrādi (jo varu dzīvot bez gaļas, bet bez siera – teju neiespējami).

Ir grūti iejukt pūlī, ja galvenā publika ir ģimenes ar bērniem. Cerēju uz kādu bērnudārza grupiņu,bet nebiju iedomājusies,ka sestdienās dāzriņos šādas aktivitātes neplāno. Izpelnoties dažus neizpratnes pilnus skatienus gan no mazā izmēra, gan lielā izmēra lvēkiem, ieņēmu savu vietu apaļajā zālē, ar kuru saistās tik jaukas atmiņas. Valmieras piens noteikti priecājas par šādu reklāmu, kur scenogrāfijā milzu piena produktu pakas un rituļi sastājušies bariņos, lai radītu mīlīgu mājvietu piena kombināta pelēm.

Sižets gan, jāsaga samērā rasistisks. Cīņa starp krāsām. Noliedzot vienam otra krāsas labumu. Un tikai pašās beigās atrodot divas kopīgas iezīmes, kas, par laimi tiek pasniegtas kā ļoti spēcīgas, lai spētu abas krāsas peles saliedēt. Un ja tā paraugās tad – bailes un pārtika nudien ir vareni instrumenti ne tikai dzīvnieku, bet arī cilvēku pasaulē. Manuprāt, šis stāsts ir tāds maigs Romeo un Džuljetas pārnesums uz četrkājāino draugu pasauli. Tas, kas dikti izkrāsoja šo stāstu bija Māra Bezmera baltais peļu tēvs Albīns, kurš tā sirsnīgi lietoja akcentu un džentulmenisku izsmalcinātību.  Gluži mīlīgs Mārtiņš Liepa kā pelēkās peles paps. Lēnīgs, vientiesīgs un sirsnīgs. Pilnīga enerģijas bumba un jaunatklājums man – Rihards Jakovels ar savu gudro “žurku” un brīnišķīgi brīnišķīgajām bumbiņām uzacu vietā.

Viens gan jāatzīst, lai arī M.Liepa dzied un spēlē, arī M. Bezmers zināms ar muzikālām dotībām, tomēr šīs izrādes muzikālie/dziedamie gabali manī raisīja mazliet žēluma. Neskanēja. Situāciju neglābar arī Ingus Kniploks, kurš sava solo vietas aizstāja ar recčetatīvu. Bet. Rūta Dišlere gan apveltīta ar skaistu balsti. Man par spiedzīgu, bet skaistu.

Ak jā, man mazliet brīnumu laupīja ilgā pelēkās peles pārtapšana par balto un otrādi. Gribējās – čik, un ir, bet bija jāuzgaida. Saprotu jau ka pārģērbties nesanāk tik vienkārši, bet tomēr…. Gribējās….

Kopējā noskaņa, protams – priecīga. Un ne tikai tāpēc, ka tāda vienkārša sirsnība notiel uz spēles laukuma. Bet arī tāpēc, ka tādā mazā zālē var brīnumaini vērot citus skatītājus. Un dzirdēt – it īpaši ja pārsvarā ir bērni, kuri nekaurējās savus jautājumus izteikt uzreiz.  Krāsaina dažādība. Sildošs prieks. Un asprātīgs skats uz cilvēkiem caur grauzēju prizmu.

 

Režisors – Felikss Deičs

Scenogrāfi – Reinis Suhanovs, Evija Pintāne

Kostīmu māksliniece – Ieva Veita

Mūzika – Imants Zemzaris, Emīls Zilberts

Lomās: Rūta Dišlere, Ingus Kniploks, Rihards Jakovels, Ilze Lieckalniņa,Mārtiņš Liepa vai Mārtiņš Lūsis, Baiba Valante, Māris Bezmers