Ak, laime un prieks, atkal mākslā veldzēties!
Reizēm ir tā mazā lidojuma sajūta, kad vismaz vēl prāvu mirkli pēc izrādes esi tās noskaņā, nemanot sāc runāt vai smiet kā kāds no tēliem, kusties kā kāds no tiem, vai ieraugi situācijās kurās nekautrējies citēt izrādes varoņus! Šoreiz bija tieši tā!

Baudījums acīm – pasakos par katra tērpa kroku un mirdzumiņu! Cilvēciski komplimentējošas ir galveno varoņu formas, varot ieraudzīt to skaistumu, ko piešķir miesa.

Sākumā mazliet šaubījos, vai krievu māksliniecisko aprindu bohēma ir tā uz ko es gribētu raudzīties, taču, kā lieku reizi pierādās – mēs visi esam cilvēki, un nav slikti kādreiz palūkoties uz tiem, kas dzīvojuši pirms mums un apjaust, ka nekur ļoti tālu mēs neesam tikuši arī šodien. Ja nu vienīgi mīlas daudzstūrainās figūras ir vieglāk koordinēt ar viedtālruņiem un caur internetu. Vien tas varētu nozagt romantisma devu.

Ļoti kolorīta tēlu palete, katram aktierim līdz smalkumam iznesot savējo. Tik “garšīgi”viņos skatīties, jo ticu katrai kustībai un man nav jāpiepūlas, lai spētu ļauties izrādei.

Ļoti, ļoti viegla spēle par galīgi ne vieglām tēmām. It kā mazliet vieglprātīgi pieskārieni cilvēka dvēseles jūtīgākajām stīgām. Rotaļa ar tām, taču tik skaista, ka vēl zemeņu garša paliek uz lūpām. Izcila Sandra Kļaviņa un viņas Ļoļečka, sievišķīga un tik nogarlaikojusies, ka kļuvusi akla pret savas dzīves vērtībām (par to gan spriežu ar savu mūsdienīgo pieredzi, kurai nešķiet, ka mietpilsoniska laulības dzīve ar mīlamu vīru, kurš mīl arī Tevi ir jāiemaina pret sarežģīti laipojamiem sakariem un neziņas māktām dienām). Taču kādā smadzenes krokā attaisnoju sievieti, kura ilgojas pēc sajūsmas pilnām acīm un sirdi ar kuru raudzīties dzīvē. Es nezinu….

Mīlnieki. Raupjais un tiešais. Jūtīgais un nepieredzējušais, kuru pašu satriekusi viņa mīlestība. Piezemētais un praktiskais. Mužiks, kucēns un slinķis. Un viņiem pa vidu apjucis surikāts. Nu, ja mēs gribētu runāt raksturojošās līdzībās.

Atļaušos īpaši izcelt arī Mārtiņu Upenieku, kurš ļauj sekot sava varoņa iekšējām cīņām ļoti uzskatāmi, varbūt brīžam pārlieku vizualizējot un kariķējot mīlas slāpstošu jaunekli ar nenoteiktu seksuālo orientāciju, taču pēdējā ainā lūkojos viņā un baudīju to ko redzēju.

Bravo arī Andrim Keišam, Baibai Brokai, Kasparam Znotiņam un pārējiem!

Vienīgai, ko līdz galam es nesapratu – klavieres. Skaidrs, ka tās nozīmēja ko vairāk – mākslu, rotaļas, spēles, ko tieši?

Ejiet ļaudis, redziet un baudiet, pēc tam līdzi domājiet un klausiet sirdi nevis sabiedrību sev apkārt un neraugieties uz to kā dara citi, jo visticamāk, ka ar 56 cilvēku sarakstam nav nekāda sakara ar laimi.


Režisors, komponists – Vladislavs Nastavševs
Scenogrāfe, kostīmu māksliniece – Monika Pormale
Lomās: Baiba Broka, Sandra Kļaviņa, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Mārtiņš Upenieks, Maija Apine, Edgars Samītis un Iveta Pole.

Izrādei ir iesildošā daļa ar pārsteigumu. Iespējams tieši tās dēļ ilgi jo ilgi nevarēju saņemties par izrādi uzrakstīt, jo pieļaujot kaut mazmazītiņu iepsēju, ka to varētu nolasīt pirms izrādes, skaļi, paši aktieri…. Es dikti cīnījos, jo neko ļoti labu par to man rakstīt negribās.

Gribēju redzēt divu jauno aktieru pieteikumu štata vietās. Galā sanāca izklausīties teju maniakālai vēloties atkal redzēt Mārtiņa Upenieka spēli un tās attīstību, bet par visu vairāk – dzirdēt viņu runājam, atzīšos, strauji par vienu no manām vājībām kļūst skaisto tembru balsis.

Kas galā no tā sanāca? Savu lukturīti neieslēdzu ne reizi un būtu vēlējusies, lai vismaz dažās vietās to nedara arī citi, minēšu, ka skatītājos bija kāds zinātājs un signāla devējs vai arī vienkārši ziņkārīgie, kuriem dikti patika spēlēties ar slēdzīti.

Biju gaidījusi, ka izrāde par diviem leģendārākajiem noziedzniekiem būs spraiga, elpu aizraujoša, kaislīga un dinamiska. Taču tā bija … kas līdzīgs sarunām klubkrēslā. Jā, Leldes Dreimanes augums melnajā triko ir rosinošs un arī M. Upenieka puskailais torss pretendē uz iekārojamu, taču nesajutu to kaislību spriedzi starp abiem – nedz ķermenisko, nedz mentālo pievilkšanos, pašsaglabāšanos un nolemtību. Pašai nācās uzburt un sev atgādināt – šī ir viņu pēdējā nakts, rīt viņi mirs, bet tomēr ir kopā utt.

Tikai divas vietas, kurās es cerēju, ka beidzot, beidzot kaut kas būs – M.Upenieka apšaudes, it kā no malas stāstītajā par apšaudi un to, kas ar viņiem notiek, un abiem aktieriem ar galvu uz leju karājoties. Vai arī tad mani pamodināja “Rammstein”dziesma.

Izrāde ir vizuāli pievilcīga ar savu uzkurinošo krāsu un tās lejteci pa balto papīru, taču priekš manis pārāk simboliski.

Aktieri skaisti, telpa spēcīga, mūzika piemeklēta, taču tas viss kopā man neko nelika pārdzīvot vai par ko aizdomāties. Man ļoti, ļoti pietrūka spriedzes, kāpinājuma, iekšējo konfliktu pašos aktieros un jebkādas jēgas kāpēc izrāde taisīta. Es varu pieņemt, ka izdarīti centieni un meklētas jaunas idejas skatītāju līdzdalībā un paldies par šo inovāciju, bet man ar to nepietika. Izlasot anotāciju un apskatoties bildes es ieguvu mazliet spēcīgāku emociju gammu kā esot pašā izrādē. Tiesa, pieņemu, ka jaunajiem aktieriem ir potenciāls iespēlēties un pierast pie situācijām, kādas izveidojas izrādē, taču tad, tas viss vēl bija priekšā, man neredzamā nākotnē.

Pēc Angļu dramaturga Ādama Peka luga „Bonija un Klaids” (2010) no angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja
Režisors – Mārtiņš Eihe
Telpas noformējuma un kostīmu autors – Mārtiņš Eihe
Gaismu māksliniece – Māra Vaļikova
Lomās: Lelde Dreimane un Mārtiņš Upenieks

Bez kautrības atzīstos, ka tiklīdz rodas iespēja, bez liekām apcerēm, dodos skatīties ko radījuši Jānis Joņevs un Mārcis Lācis. Jo zemapziņā zinu, ka nebūs salkani, bet aktuāli un diezgan tieši.
Iespējams, papildus vilinājums, kā Rīgas ne-iedzimtajam apklaušināt tās Rīgas leģendas par tās tumšo pusi.

Sākums nešķita īpaši veikls un jau paspēju sevī klusi noskurināties par šķīvīša dancināšanas tematiku. Punktu, kurā izrāde mani salauza un apbūra, grūti noteikt. Varbūt to izdarīja sarkanās kurpes. Varbūt Vecmīlgrāvja ūdens dziesmiņa. Ļoti ticams, ka nepārspējamais Ivara Krasta kāmis, par kuru arī šobrīd tikai atliek atcerēties, lai izplūstu skaļā spurdzienā.
Tie ļaudis, kuri izrādes laikā devās prom, visticamāk bija no Iļģuciema vai Vecmīlgrāvja, un es pie sevis klusi applaudēju, ka man nav darīšanu ar šiem mikrorajoniem, jo turp pēc izrādes doties man negribētos.

Es teiktu, ka izrāde visai vekli savieno daudzus absurdus (vai līdz mielēm patiesus, ja vēlaties) stāstus, kas dzīvi galvasspilsētā izkrāso ar košākiem akcentiem un tās pamatiedzīvotājiem, kas no asfalta dvakas vasaras tveicē pārguruši, arī krietni interesantāku, intriģējošāku un aizraujošāku dara. Ir taču teju pienākums kādam nerīdziniekam pastāstīt žurkām, par klejojošajiem tēliem un to, ko tie dara, par pilsētas kanalizācijas privilēģijām vai kapu patieso dzīvi utt.

Izrāde katram nostāstam velta samērā īsu, taču precīzu tās vizuālo ieskicējumu, lai katrs skatītājs varētu paturpināt ar savu iztēli un klāt pielikt sev vien zināmo. Lai arī šķietami nesavienojami, daudzie notikumi ved uz izrādes kulmināciju, kurā tie visi saplūst un sajūk vienā lielā burzmā. Mazliet piešķirot fatālu nokrāsu – tie nogulst skatītāja zemapziņā un kādā tumšākā vai nemaz ne tik tumšā laikā pastaigā pa Rīgas ielām vai veldzējot slāpes pie sava virtuves krāna, tos var atminēties un mazliet pabaidīties, vai pastāstīt tālāk, lai pats pasmaidītu, bet citu satrauktu.

Nāksies atkārtoties no kāda cita ieraksta, ka gavilēju jau par to vien, ka šajā izrādē neviens visā izrādes garumā bezcerīgi nemīl un necieš, nevērpj intrigas un neseko savām dziņām vai nekalpo kaislībām. Darbs, kurš atsvaidzina teātru piedāvāju ar to, ka ir par to, kas notiek tagad un šeit – tur kur mēs esam. Turklāt uzteicams tas māksliniecisko izteiksmes līdzekļu pieticīgums, ne tādā nicinošā nozīmē, bet – nav nekā lieka un pārspīlēta, telpa, aktieri un daži palīgmateriāli. Manuprāt, tas ne tikai palīdz piekusušajai, rūdīta skatītāja, acij, bet arī viņa iztēlei atkal iedarboties un pastrādāt – pašai redzēt atvērtās kapu kopiņas un tos, kas lien no tām ārā, koku kurā karājas…. pusdzīvs pārmetums.

Jā, šī izrāde nemoralizē par to vai šie nostāsti ir labi vai slikti, vai tā domāt ir pareizi vai nē, vai to zināt ir derīgi vai pretēji. Man gribās ieraudzīt līdzību, ka autori ir sava veida mutvārdu daiļrades pie fiksētāji un tālāk iedzīvinātāji.

Vērts aiziet, lai atpūstos mazliet tumsnēja humora noskaņā, neņemot visu pārāk par pilnu, bet ļaujot sev smieties un baudīt labu aktierspēli.

Režisors, mākslinieks – Mārcis Lācis
Komponists – Toms Auniņš
Kustību konsultante – Katrīna Albuže
Gaismu mākslinieks – Lauris Johansons
Aktieri: Liena Šmukste, Ivars Krasts, Edgars Samītis, Reinis Boters

Uz šo izrādi es gribēju doties jau kādus gadus pirms šī. Taču mēdz teikt, ka visam ir savs laiks. Tad nu pienākot drēgnam, vējainam un aptumšotam 29. oktobra novakaram, tas beidzot īstenojās. Īstākā laikā trāpīt, diez vai vēl varētu. Visticamāk – gulēšu pie ieslēgtas gaismas un cerēšu, ka nemurgošu.

Es ļoti centos atrast kādu labu tulkojumu tam vārdam, kas lauzās pirmais pār lūpām. Prātjaucis. Jo manējais tika uzlauzts un apjucināts. Papētot tuvāk rakstnieku – krievu absurda literatūras meistaru (kā viņu dēvē interneta dzīlēs atrodami avoti), mazliet nomierinos un vairs sevi netirdu ar jautājumu – par ko īsti bija izrāde? Un ļaujos prātojumiem par to, kas noticis kūtrajai latviešu publikai, ka tā visos iespējamajos brīžos sarunājās, un neba nu čukstus. Pēc smiekliem šķita, ka skatos komēdiju. Labi, biju ieņēmusi kritisko pozu un gribēju kaut ko jēgpilnu no izrādes izlobīt, bet par apkakāšanos uz skatuves nepiesmietu pilnu zāli. Nekad. Sev to skaidroju ar cilvēku reakciju uz stresu, kas bieži izlaužas kā smiekli, proti – nezini kas īsti notiek, neko nesaproti, bet smejies kā kutināts. Nu vismaz sevī es to reizēm tā risinu. Un ļoti ceru, ka arī šoreiz citiem bija tāpat. Jā, esmu nosodoša, jā, esmu neiecietīga, un jā, es arī esmu tikai cilvēks.

Vecene. Pirmā izrāde, kurā es ļoti priecājos, ka varu aiz kāda aizslēpties un visu neredzēt. Vemšanu, piemēram. Bez uzskatāmiem vizuālajiem materiāliem man jau pietika ar skaņas efektiem. Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti naturāla izrāde ar daudziem ķermeņa izdalījumiem. Milzīgi daudz detaļu. Kā teicis pats autors – viņu jau interesē “n i e k i”. Un var saredzēt novirzīšanos no tēmas, kurā nav ļoti milzīgas attīstības. Lai gan mans prāts alkaini vēlējās zināt ar ko un kad tas viss vājprāts beigsies. Es pat nemāku atrast īstos vārdus tam visam, kas tur notika. Atkārtošos – prātjaucis, kārtīgs, riktīgs un galīgs.

Mazliet man gribējās būt aktieru vietā – jo viņi, es ļoti ceru, pirms izrādes ir atkoduši tās vēsti un visus krāsainos niekus, kas tajā milzu buķetē ielikti, un liela daļa publikas, nu vai arī es viena, nespēj pilnībā uztvert un saprast. Kolorīti,

Tādi arī aktieru darbi. Ar groteskiem pārspīlējumiem un cinisku bezkaislību. Lielākais WOW dalās divās daļās – viena tiek tempermentīgjajam un runātīgajam igaunim, kuru iemieso Kaspars Dumburs un apbur ar katru lomas vīli. Un otrā daļa no WOW tiek Kristiānam Kareļinam par to briesmīgo darbu, ko viņš veic un spēju pašam nenosmieties līkam. Patīkami vērot Dmitriju Petrenko aktiera ampluā. Arī pārējie ir uzdevumu augstumos un ļauj ļauties izrādes neiespējamībai.

Katrs izrādi veidojošais elements ir tieši tāds, lai par to skatoties nebūtu jādomā (tātad kāds pirms tās to vieksmīgi pārdomājis, lai būtu precīzi), vienīgā lieta, kas mazdrusciņ patraucēja ir ļodzīgās sienas, kas zog sienai tās “sieniskumu”.

Šo izrādi ir grūti kādam ieteikt, taču ne tāpēc, ka tā būtu slikta, tā joprojām ir nebijusi pieredze skatītājiem, arī izturības pārbaude, kāda Latvijas teātros nav atrodama (nebrīnos un arī nenosodu par to). Applausi par uzdrīkstēšanos – izaicināt skatītāju un pašiem sev atļaujot būt neglītiem pat pretīgiem.


Režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, muzikālais noformējums:Vladislavs NASTAVŠEVS
Tulkotājs: Haralds MATULIS
Scenogrāfa asistents: Artūrs ARNIS
Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNE
Režisora palīdze: Inese ARAIDE
Producente: Ilona MATVEJEVA
Lomās: Arturs KRŪZKOPS, Kaspars DUMBURS, Anta AIZUPE, Kārlis KRŪMIŅŠ, Dmitrijs PETRENKO, Kristians KAREĻINS

Ir tādas dienas, kurās uz teātri iet nemaz negribās, un iekšējā balss saka, ka arī nevajag. Tomēr nepieklājīgi grūti dabūjamās biļetes liek doties, ir arī ziņkāre – kas ir tas, par ko visi jūsmo, runā kā noburti un vēl ilgi par to domā!?

Vizuāli – ļoti, ļoti, ļoti skaista izrāde. Baudāma un katrs tās mirklis tverams kā atsevišķs kadrs. Spēks slēpjas šķietamajā vienkāršībā un detaļu nepiesārņotībā. Tiek izmantots viss lielās zāles scenogrāfiskais potenciāls – no tumšā bezdibeņa līdz kapu kopiņām zem zvaigžņotām debesīm. Šķiet, tieši acis bija tās, kuras ne mirkli nejuta garlaicību un laika ritējumu, tās sekoja ik mirklim, katrai aktieru un scenogrāfijas kustībai, pirmā cēliena vidū klusi lūdzās, lai tie, kas tuvojas sausās zemes malai, lec, un kad tas notika – gavilēja, īpašs baudījums bija Romāna Bargā kritiens – pilnīgā paļāvībā atmuguriski ļaujoties gravitācijai. Bravo! Spēcīgi. Lai arī asmātiski grūti, taču šai izrādei ļoti piestāvēja dūmi – tie tik ļoti pastiprināja sirreālo sajūtu, kas viss, kas notiek, notiek ne te un tagad, bet kaut kur – kādā iedomu pasaulē, kurā ir citi likumi, viss ir daudz spēcīgāk un daudz, daudz dramatiskāk. Kur ir tikai melnais, baltais un asins sārtais, bez starptoņiem un atkāpšanās iespējām. Emociju sakāpinājums un pārdzīvojumu hiperbolizācija.

Taču ja atkāpjas no vizuālā baudījuma, tad nekā daudz laba man nav ko teikt. Pirmajā cēlienā pusi Mātes teiktā nevarēja skaidri dzirdēt un saprast, dažās vietās, nepārzinot Lorka daiļradi un tajā iekodētos tēlus – saprast pagrūti un mūsdienu samaitātības prāts met cilpas un nomaldina pretrunās. Dažas vietas par izstieptu un neko sevišķu nepasakošu, daudz simbolu un tēlainības, šķiet, autoriem vien saprotamu, intuitīvi jūtu, ka spēcīgi un skaudri, bet sev definēt, kas ir tas uz ko raugos – nespēju. Mani mulsināja Mātes un Līgavaiņa attiecības, ļoti. Nesapratu Malkas cirtējus, lai gan novērtēju viņus kā skaistus augumus. Turklāt, vairāk izrādē domāju par režisoru, mēģinot viņam diagnosticēt nespēju deliģēt atbildību, perfekcionismu, kurš liedz dot iespēju aktieriem vai jebkuram citam izdarīt to, ko mākslinieks iecerējis, necentos minēt tas labi vai slikti, bet zinu, ka man drīz apniks šāda pieeja un katru nākamo izrādi es negaidīšu kā pārsteigumu pilnu jaunu pasauli.

Izrādi daudz labāk sapratu palasot recenzijas par to, salīdzinot viedokļus un vēlreiz skatoties paša režisora teikto. Šķiet, tīri idejiski un tehniski izrāde ir daudz gudrāka par lielāko tiesu skatītāju (piedodiet tie, kas nepiekrītat). Es ilgi cīnījos sevī ar vēlmi tiem, kas tik ļoti jūsmo par izrādi sociālajos tīklos, pajautāt – kas tieši viņus tā iejūsminājis?! Jo es nesapratu. Saprotu un uztveru dzīves traģismu, atkal kāds mīlējis, cietis un miris, kādi palikuši un sāpju sagrauzti vadīs savu atlikušo dzīvi. Drāma trīs stundu garumā. Un?! Ko es no tā varu paņemt? Kaislība saplosa dzīvu – ne vien pašu, bet tos kas līdzās? Vienmēr ir kādi, kas noskatās un ļaujās dzīves straumei, ir tie, kas velk krastā, bet nespēj satvert un pa īstam palīdzēt? Tas viss skaidrs. Cilvēki dalās divās daļās – tie pilnasinīgie, kas mūždien cieš un traki mīl, un tie lēnprātīgie un paļāvīgie, kas paliek ar pirmo izrautiem caurumiem krūtīs, taču turpina savu neredzamo eksistenci. Bet kāpēc tas svarīgi tagad? Es laikam esmu nogurusi no mīlas stāstiem teātrī, uzskatu ka ir tik daudz par ko runāt, bet visur kur griezies – mīl un cieš, mīl un cieš.

Maza nianse pie spēles laukuma – lai arī skaisti un iespaidīgi – zemes gabals, kas pacietīgi nes visu vaidu tipāžus, tā slīpuma attaisnojumu neieraudzīju – vien ik pa brīdim konstatēju cik sasaistīti un nedroši aktieri pa to pārvietojas, cik daudz pūļu viņi velta tam vien, lai pa to spēlētu, bet varbūt tieši tāda bijusi iecere – ar ārējiem apgrūtinājumiem paspilgtināt iekšējos smagumus un grambas.

Aktieri. Ar izņēmumiem – ļoti baudāmi. Par manu favorīt aktrisi kļuvusī Agnese Cīrule attaisno uz sevi liktās cerības – traģiska lepnuma paletes pavēlniece, prieks raudzīties arī Kasparā Dumburā – īsta uguns, kurā sadegtu arī es – bez jautājumiem un skatieniem uz līgavaiņiem. Starjš un spēcīgs, ar iekšēju cīņu. Taču arī pie šī aktiera piezogas cerība, ka režisori viņā ieraudzīs vēl kādu niansi un potenciālu veidot arī cita rakstura lomas. Neizpratni raisa jautājums par Līgavaiņa lomu, kurai sākotnēji paredzēti 2 aktieri, kas dublējas, recenzijas slavinošas abiem, bet nu teātra mājaslapā pie lomām minēts viens. Nenoliedzu, ka R. Bargais tiek galā ar uzdevumu radot naiva, puiciska vīrieša tēlu, taču biju cerējusi ieraudzīt Raimondu Celmu. Lai nu kā – arī Egils Melbārdis pārsteidz ar pragmatisku vīrišķību un spēcīgu pamatīgumu. Uldis Siliņš. Ļoti runājoša aina ar satrauktu elpu un cirvi, lai arī šo simbolisko jēgu nenolasīju, aina – skaista un spēcīga.

Ažiotāža ap šo izrādi sacelta milzīga. Sliktas atsauksmes redzējusi neesmu. Forma ir brīnišķīga, bet saturs man par neskaidru. Arī paliekošās domas nav, vēlmes lasīt Lorku – arī ne. Dzīvošu savos starptoņos ka nu laimīga tāpat.

Režisors, scenogrāfs: Vladislavs NASTAVŠEVS
Tulkotājs: Edvīns RAUPS
Mākslinieks-tehnologs: Edgars KĻAVIŅŠ
Kostīmu koncepcija: Vladislavs NASTAVŠEVS
Kostīmu māksliniece: Rūta KUPLĀ
Komponisti: Vladislavs NASTAVŠEVS un Toms AUNIŅŠ
Gaismu mākslinieks: Oskars PAULIŅŠ
Producente: Linda HELVIGA
Lomās: Daiga KAŽOCIŅA, Agnese CĪRULE, Marija BĒRZIŅA, Liene SEBRE, Lolita CAUKA, Romāns BARGAIS, Kaspars DUMBURS, Egils MELBĀRDIS, Uldis SILIŅŠ, Āris MATESOVIČS, Kristaps ĶESELIS, Kārlis TOLS
Dzied: Vladislavs NASTAVŠEVS

Izrāde, uz kuru skaidri zināju, kāpēc eju. Ar interesi redzēt atkal Intaru Rešetinu spēlējam. Uzzinot, ka viņam dota iespēja galvenajā lomā, ļoti nopriecājos.

Jāatzīst, ka gan izrādes apraksts, gan programiņa, kurā izcelti svarīgākie punkti, ir daudz saistošāki par pašu izrādi. Es samulsu ieraugot līdzīgo sižetu “Ja tevis vairs nebūtu” un nesapratu šīs – “Mīļākais”, izrādes iestudēšanas jēgu. Iespējams šis pārsteigums – viena teātra, tajā pašā zālē, gada laikā divas izrādes, kuru sižeti ir ļoti līdzīgi – ar mirušu laulāto, pēc kura nāves atklājas tā nodevība un otra izmisīgā vēlme saprast, tikšanās ar mīļāko līdz viss šķiet meli un bijusī realitāte ir vairs apšaubāmu drupu kaudzīte, izsit no līdzpārdzīvojuma.

Par to, ka tur ir kas vispār pārdzīvojams, aizdomājos, kad mani mudināja padomāt par to kā ir, kad pēkšņi atklāj, ka viss, kam esi ticējis – kopdzīvei, mīlestībai, kopīgai ikdienai, tā visa nav- ir meli par to, vai – jo dziļāk roc, jo vairāk jaunu patiesību, ierastā apdraudošu, patiesību vari atrast. Un tad viss var sabrukt, jo nezini kam ticēt, kas bija un kas nebija īsts. No šī viedokļa, protams, dzīves traģēdija un viss slikti, jo diez vai saprašana kaut ko būtisku var mainīt. Mani interesēja tikai viens jautājums – kāpēc sieviete dzīvoja tik ilgus gadus ar abiem vīriešiem un neizšķīrās par vienu no viņiem – rakstura vājums, neizlēmība, varbūt adrenalīna kāre? Kas gan mudina cilvēkus dzīvot melos? Kas notiek, ja sāc meklēt patiesību, bet tā sadrupina tavu dzīvi un pārvērš līdz nepazīšanai?

Domāju, ka izrādes stāstu varēja izstāstīt arī uz pusi īsākā laikā, ļoti stiepta un ar daudzām neko būtisku nepasakošām vietām. Protams, var teikt, ka sīkumi veido lielo kopbildi, taču- izrādes sižets ir paredzams, ļoti, tās aktualitāte mūsdienās – varbūt, taču sevi kā mērķauditoriju neredzu.

Aktieri gan dara labāko, ko spēj. I, Rešetins un Juris Žagars nepieviļ. Arī Aldis Siliņš spīd un lieku reizi liek vēlēties, kaut kāds režisors viņā ieraudzītu ko vairāk par labu un spēcīgu papildinājumu, smieklu izsaucēju. Ļoti labās “devās” ir abas babiņas – Mirdza Martinsone un Akvelīna Līvmane. Domāju, ja izrādē būtu tikai I. Rešetins un J. Žagars – bez liekājām detaļām, viņu abu saspēle un pārdzīvojumi – kopīgie un individuālie, būtu daudz interesantāk.

Patika video.

Izrādes reklāmas materiāli ļoti piesaistīja – patika noslēpumainība un noskaņa, kas radīta afišā, titul bildē un arī izrādes bildēs, taču no tā realitātē pamaz. Aptumšotais spēlēs laukums reizēm pat kaitina – lielās ēnas aktieru sejās, kurās grūti nolasāma izteiksme. Tiesa, tramvaja risinājums ar griestos iekārtajām turēšanās cilpām, kuras pirmajā mirklī noturēju par pašnāvnieku kāršanās vietām, ļoti patika, arī noslēguma aina, kurā I. Rešetins kāpina citādi rāmo un paredzamo izrādes tempu, ar lidojumu aizskatuvē vismaz pieliek konkrētu punktu.

Izrāde atklāj gabaliņu no vīriešu pārdzīvojumu pasaules, abi aktieri iezīmē visai skaidri šo vīrišķīgo pārdzīvojumu paleti, lai arī ne vienmēr dabīgi un iekšēji attaisnoti, tomēr cīņa par un ilgas saprast, atrast patiesību ir redzamas. Vīriešiem arī sāp, viņi jūt un pārdzīvo. Meli paliek meli. Bez attaisnojumiem. Arī patiesība tos nevar padarīt nebijušus. Tomēr trīs stundas ir ilgs laiks, kurā var sadarīt arī ko citu, piemēram – palasīt nudien labu grāmatu vai veltīt laiku sarunai ar draugiem, kuriem 5 pieturas tālāk nav mīļāko.


Režisors – Genādijs Ostrovskis (Krievija)
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone
Horeogrāfs – Kārlis Božs
Mūzikas konsultants – Juris Vaivods
Video mākslinieks – Artis Dzērve
Gaismu māksliniece – Jūlija Bondarenko
Lomās: Intars Rešetins, Juris Žagars, Elīna Vaska, Sarmīte Rubule, Dainis Gaidelis, Mirdza Martinsone un Akvelīna Līvmane, Aija Dzērve vai Kristīne Belicka, Anete Krasovska, Aldis Siliņš, Rebeka Rēķe vai Eva Trapāne.

Kad man pirms izrādes teica, ka tā nav viegla, es izlasīju anotāciju un pasmīkņāju – jā, jā! Bet tad es uz to aizgāju, aiz muguras atstājot smagu darba nedēļu, apjukumu personiskajās attiecības un aizspriedumus par patīk/nepatīk aktieriem. Visvairāk es gribēju atkal redzēt Pētera Krilova darbu.

Jau pašā sākumā man bija ļoti, ļoti viegli noticēt. Izpalika pārslēgšanās brīdis no reālās dzīves uz izrādi, es vienkārši jau biju tur, kad uznāca Indras Briķes vecāmāte. Tiesa, pirmie lamu vārdi nešķita nākam dabiski vai ar iekšēju attaisnojumu. Tomēr I. Briķe ir vieņas vērta aktrise ik katrā savā darbā.

Neesmu droša, vai labi, ka aktieri nevienā brīdī nespēlēja bērnus (vienīgais izņēmums Klāvam Mellim, pirmajās viņa ainās). Desmitgadniekus – piecpacmitgandiekus un četrgadnieku es uz skatuves neieraudzīju, varbūt tas pat būtu bijis traumatiski. Zēnus spēlējot vīriešiem skatītājam tika dota bufera zona sastopoties ar stāsta nežēlību. Vēl mazliet distancējoties no izrādes, patiesībā, laiks tajā šķita nebūtisks. Tieši tā ritējums. Gadu skaists varoņiem – tikai mazs ceļa stabiņš milzīgā ceļa ruļļa reisā.

Ja man būtu jānosauc tikai dažas lietas, ko vēlos izcelt no šīs izrādes tas būtu Artūra Dīča aktierdarbs un Aigas Sprindžas cimbalas spēle. A. Dīcis ir vislielākais šīs izrādes pārsteigums, kurš spēj konkurēt tikai ar stāsta… skaudrumu. Viņā nav acīm pamanāma klikšķa, pārmaiņu, taču tās plūstoši, dabiski notiek un manā krājumā nav vārdu, kas izteiktu aktiera sagatavotību veicamajam uzdevumam. Nevienā mirklī nešķiet, ka tieši tam tā visam nav jābūt – tomēr situācijas un iekšējās sajūtas pretrunība ir jūtama, teju fiziski. Cīņa par cilvēcību, gandrīz pilnībā to izdzēšot. Partnerībā ar Mārtiņu Upenieku aktieri demonstrē sinhrono runāšanu, kuras impulss nav ieraugāms. Taču šo attiecību – dvīņu brāļu īpašums gan.

Retā reize, kurā pirmais cēliens patika labāk par otro, jo es nudien jutos nogrurusi no izrādes garuma, otrā cēliena pusē es sāku šaubīties, vai tiešām ir jēgpilni tik ļoti sadrumstalot stāstu – ainu no ainas attdalot ar tumsu, tās bija īsas un ar katru jaunu man šķita arvien mazāk jēgu izsakošas. Kādā brīdī es pat apsvēru režisora kļūmes iespēju, necenšoties stāstīt galvenā varoņa stāstu, bet klāt pieķerot arī situ paralēlo varoņu stāstus, mani mazliet tas sadusmoja, taču. Baigas būtu vēl nesaprotamākas, ja visas šīs sīkās nianses nebūtu ieskicētas, kādā brīdī ainām parādījās arī dinamika un to īsuma/ātruma kāpinājums uzturēja zināmu spriedzi. Pašās beigās man izrādes struktūru gribējās salīdzināt ar drūpošu smilšu pikuci – sākumā saujā saņemot tas šķiet stingrs, taču tad pamani kā caur pirkstiem viena aiz otras drūp smilšu pikuča daļas un jo stiprāk plaukstu savelc, jau vairāk pikucis drūp un izirst caur pirkstiem. Kā viengabalains un daudz maz stabils dzīves/ izrādes sākums ar pieaugošu trauksmi, neziņu, dinamiku, sadrumstalotību, ne kontrolējamību tās turpinājumā.

No izrādes mājup es devos apjukusi, mazliet apmaldījusies un kājas mani nenesa taisnāko ceļu, bet mudināja izmest līkumu, pavēdināties. Teju kulturšoks pēc izrādes sastapt piektdienas vēlā vakara Rīgas dzīves svinētājus. Jaunkundzes un kundzes knapi ķermeni sedzošās kleitās (kaut ārā nemīlīgs vējš) neveikli steidzoties ar augstos papēžos ieslodzītām kājām. Puiši un kungi, kuru sejas nesimpātiskas vērsis alkohols. Tā visa nepietrūkst. Tas nesniedz prieku un iedrošinājumu, šo cilvēku izsauktie vārdi nevieš ticību gaišākai nākotnei.

Mani biedēja stāsta patiesīguma iespēja. Un doma, ka tas var atkārtoties. Notikt arī tagad. Iespējas ir.

Es domāju, ka šī ir retā izrāde ar nelaimīgām beigām, tomēr apdomājoties, ar grūtībām atsaucu atmiņā kādu, kurai beigas bijušas laimīgas (un tā nav bijusi bērnu izrāde). Mēs mākam izstāstīt skumjas, ciešanas, vājprātu un sāpes. Mēs mākam to izdarīt meistarīgi un tā, ka pat mazliet zemeņu garša mutē paliek. Taču tajā visā gribās ieraudzīt kādu cerību, kādu stariņu, kas palīdz nākamajā rītā atkal celties, mazgāties, ēst un vakarā atkal iet gulēt.

Tajā ir daudz dažādu slāņu, ko aptvert un pārdomāt. Šī nav forši (lasīt priekā un līksmībā) pavadīta vakara sajūtas izrāde, taču tā runā par lietām, no kurām mēs vairāmies, kuras mums ir neērtas, taču kurās var ieraudzīt cilvēku un viņa sirdi. Jo vērts rakstīt ir tikai to, kas ir patiesība. Es teiktu, ka arī paturēt.

Izrāde nemoralizē, tā atklāj. Tā nepiedāvā nevienu kategorisku spriedumu – ne reliģisku, ne totalitāru, ne … Tā parāda. Un atstāj ar vietu Tavām šaubām, bailēm, alkām, kaislībām un iespējamajiem dvīņu brāļiem/māsām.

Režisors – Pēteris Krilovs
Mūzikas konsultants – Juris Vaivods
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristīne Abika
Gaismu māksliniece – Jūlija Bondarenko
Kustību konsultants – Sergejs Fjodorovs
Lomās: Artūrs Dīcis, Mārtiņš Upenieks, Indra Briķe, Aija Dzērve, Ivars Auziņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Vita Vārpiņa, Artis Robežnieks, Pēteris Liepiņš, Juris Bartkevičs, Gints Grāvelis, Sarmīte Rubule, Dainis Gaidelis, Kaspars Zāle, Klāvs Mellis, Aiga Sprindža