“Gribas kaut ko no tīra mazliet” reiz dziedāja M. Zīvere Ā. Elksnes vārdiem. Teātrim arvien grūtāk paliek mani patīkami pārsteigt un patiesi, patiesi ļaut noticēt un dzīvot līdzi uz skatuves notiekošajam. Nevaru teikt, ka nemaz nebaidījos no Blaumaņa elpas pakausī un redzēto attēlu košuma.

Sākumā manī ieslēdzās visi pretošanās mehānismi un tik vien spēju kā pie sevis nopūsties “atkal jau pilnīgs murgs”. Tomēr. Skatoties, lēnām lobījās nost cinisms un izrādes beigās biju patiesi izsmējusies, atpūtusies un labi pavadījusi laiku. Domāju, nopelns izrādes dinamikai, košumam un scenogrāfiskai tīrībai. Šobrīd domāju, ka asociācijās neko neveidoju no lakoniskajiem krāsu laukumiem skatuves telpā, taču saprotu – tie bija viss, kas tobrīd vajadzīgs – siena, skapis, krēsls, gulta utt., taču tas nebija primārais – lai man būtu skaidrs ka aktieri sēž uz krēsliem vai gultas, būtiskākas bija attiecības. Pat ja Trīnes vārdu nes izrāde, pati vaigā redzama maz, taču viss vijas ap viņas veikumu – pļāpām.

Pieķeroties vizuālajai pusei. Tērpi. Īsi, pārsvarā. Iespējams, tēlu raksturus iezīmē atšķirīgākos rakursos, jo valdonīgu māti ar puspliku dibenu skraidām līdz šim nebiju iztēlojusies. Šķietami tikla meitene ar sudraba šķidrauta atliekām ap gurniem arī prātā nebija nākusi. Latvju apaloni ar zīmju raksta apmetņiem – visai asprātīgs glīto un iedomīgo zēnu nodalījums. Statusā zemākās Trīnes arī vizuāla pazemināšana un tas, kā procesus viņa vada no lejas – jauki, tikai manai ticamībai būtu gribējies neredzēt,ka aktrise rāpo uz ceļiem (neredzot tici pat zinot,ka tā notiek). Domāju, tērpu māksliniece varēja izšķaidīties ar krāsām un rakstiem līdz sirds dziļumiem, aizejot arī diezgan lielās galējībās (kas, manuprāt, atspoguļo mūsdienu tendenci ar Lielvārdes jostas apdruku noslaucīt teju visu iespējamo – sākot ar brillēm un beidzot ar kājām).

Košums un spilgtums ne tikai kostīmos un grimā, bet arī aktierspēlē. Uzsvars- neviena vecāka gadu gājuma aktiera, jo izrāde prasa lielisku fizisko sagatavotību – skraidot gan pa kāpnēm, gan pārvietojoties pa alpīnisma sienu. Par to – milzīgs BRAVO aktieriem! Jāteic, neizpratu pirmatnējo cilvēku kustības un daļēju alu cilvēciskumu šajā izrādē kombinācijā ar koši modernizētiem kostīmiem un koka pavārnīcu vai pīpi. Pieņemu, ka katrs tērps palīdz uzzīmēt varoņa personību, identitāti un raksturīgās iezīmes, lai tikai retajam rodas jautājums – kāds tad viņš bija, vai arī uzzīmē pilnīgi jaunu portretu, attālinātu no Blaumaņa ieceres.

Dažas frāzes jau folklorizējušās un bez “čik čik” neviens skapis vairs vaļā neveras.

Aktierdarbi. Man negribās izcel nevienu. Ne tāpēc, ka nebūtu ko, bet šeit strādā ansambļa aspekts – katrs zobratiņš savā vietā, visi lieliskā sazobē, ka izrādes beigās saki – aiii, bija labi! Spēks ritmā, vienam otra jušanā un saspēlē, kopīgā amizierī un spējā tikt galā ar visādām situācijām.

Es uz izrādi aizvedu vecākus. Tētim nepatika, teicoties esam klasiskā piekritējs un negribot skatīties kā pusplikas sievietes ar pavārnīcu kasa dibenu. Mamma nebija tik skarba. Domāju, vienaldzīgam palikt ir grūti.

Koši, tas skaidrs, bet vai paliek kāda jēgpilna domā? Par to ietekmi. Cik daudz esam vadāmi pašiem to nezinot – viens teica, otrs teica, es nepadomāju, tikai rīkojos… Bet tovakar man daudz negribējās domāt, man patika, ka priekšstatus lauž un ir nudien kas svaigs un neredzēts, kur veldzēt savu cinisko skatītāja aci.

Režisors: Elmārs Seņkovs
Izrādes mākslinieks: Reinis Suhanovs
Komponists: Jēkabs Nīmanis
Horeogrāfe: Agate Bankava
Gaismu mākslinieks: Oskars Pauliņš
Mākslinieka asistente: Evija Pintāne
Producente: Ilona Matvejeva
Grima mākslinieces: Ivanda Šmite, Līva Drešere
Mūziku izpilda: Jakob Noiman Festival Band: Gidons Grīnbergs, Andis Klučnieks, Jēkabs Nīmanis, Ernests Mediņš, Kaspars Gulbis, Artūrs Bērziņš, Roberts Brants

Lomās: Dita Lūriņa vai Marija Bērziņa, Maija Doveika, Jānis Vimba, Ģirts Liuziniks, Uldis Siliņš, Inga Misāne-Grasberga, Arturs Krūzkops, Agnese Cīrule, Liene Sebre, Ainārs Ančevskis, Mārtiņš Brūveris, Mārtiņš Egliens, Igors Šelegovskis, Toms Treinis, Jurģis Spulenieks Romāns Bargais

Iepriekšējā sezonā ieplānota, bet netika redzēta. Leģendas jau paspējušas ap to apvīties.

Man bija interesanti vērot kā Dainis Grūbe ļauj sevī cīnīties Dorianam Grejam un iemieso netīras, iznīcinošas kaislības un saēdošu ļaunumu. Kā ap viņu Dieva un velna lomās tekalē Intara Rešetina Bazils un Jura Žagara lords Henrijs. Es ticēju katrai Bazila asarai. Gribētu teikt, ka samanīju teju Bībelisku cīņu – labais cīnās par dvēseles glābšanu, ļaunais priecīgs ieved to pazušanā. Pazudinot citus, pazudina sevi, pašrocīgi arī nokaujot visu labo sevī. Šī līnija ļoti tīra un dramaturģiski attīstīta, par ko liels paldies!

Piespiedos Elzu Leimani nevērtēt kā aktrisi, bet baudīt viņu dejojam. Pat tas, tomēr, man nespēja dāvāt aizmiršanos un elpas aizraušanos skatoties. Šķiet kā labi, tehniski paveikts darbs, bet manī – tukšums. Varbūt esmu kļuvusi vienaldzīga.

Sižets visai paredzams. Dadzi esam redzējuši filmu, lasījuši grāmatu. Vairāk var raudzīties uz formu un veidu kā tikts ar to galā.

Brīdis, kurš patiesi patika – Greja baudkārā skatītāju zāles diriģēšana, aktiera pilnīgā saplūšana ar mūziku, kustības, kas pasvītro spriedzi, izmisumu, alkas un dedzinošas dziņas.

Skaisti tērpi, spēcīga mūzika, spraigs sižets, bez liekvārdības, ar, škietamu rotaļīgumu. Labā pretstats ļaunajam. Bez viennozīmības un moralizēšanas. Tas, šķiet, ir režisores lauciņš. Viņa ir izveidojusi spēcīgu aktieru komandu, taču, man, jāatzīstas, mazliet ir apnicis redzēt Žagaru un Grūbi tandēmā. Varbūt, tad jāiet uz teātri retāk, lai no šī pāra iepriekšējām spēlēm distancētos.

Jau izrādes laikā es domāju par to citu ietekmi. Cik ļoti ātri mēs ļaujamies mazliet riskantajiem, vilinošajiem, ne vienmēr likumīgo ceļu ieteikumiem. Cik viegli ir apelēt pie mūsu godkāres, uzkurināt alkas pēc pielūgsmes. Un tad, ar to saindēties, nespēt sajust robežas vai, domāt, ka skaistajiem un turīgajiem pieder visa pasaule un citi cilvēki ir tikai līdzekļi, nevis dzīvi, jūtoši indivīdi, šo baudkāro alku apmierināšanai. Labā ziņa- tiek parādīts, ka visam ir sava cena. Mūžīgais jautājums par izšķiršanos – ko esmu gatavs dot par to, ko tik ļoti vēlos?! Un vai tas ir tā vērts?!

Kvalitatīva izrāde, ko apmeklēt.
Es pat domātu, ka stiprais dzimums varētu būt ātri pierunājams.
Maroko – loko!

Režisore: Laura Groza-Ķibere
Scenogrāfs: Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece: Kristīne Pasternaka
Komponists: Kārlis Auzāns
Horeogrāfe: Inga Krasovska
Baleta ainu horeogrāfe: Elza Leimane
Video mākslinieks: Artis Dzērve
Gaismu mākslinieks: Jevgeņijs Vinogradovs
Lomās: Dainis Grūbe, Juris Žagars, Intars Rešetins, Elza Leimane, Indra Briķe, Lauris Dzelzītis, Gints Andžāns, Lilita Ozoliņa, Sarmīte Rubule, Ērika Eglija, Lauris Subatnieks, Mārtiņš Upenieks, Artūrs Dīcis, Dainis Gaidelis, Kaspars Zāle, Pēteris Liepiņš, Anete Krasovska, Arturs Sokolovs vai Andris Pudāns,

Dziļa ieelpa.

Tas vienmēr ir risks – pārnest grāmatu uz skatuves. Vēl vairāk, ja grāmatas izdota salīdzinoši nesen (2014.gads). Man ļoti, ļoti, ļoti patika grāmata. Es ļoti priecājos izdzirdot par tās iestudējumu teātrī, par galvenās lomas atveidotāju, par drosmi ķerties klāt kam tik bagātīgam.

Simpātijas raisīja skatuves mājīgi melnā telpa. Koka apdare. Un Pestītājs. Sākumā un visā izrādes laikā es nespēju sajust īstu nepieciešamību pēc krievu valodas iestarpinājumiem. Krievu laiki, saprotu, bet…. Pārliecinājos, ka atšķiras latgaļu valoda un mani priekšstati par to kā tai jāskan, no tās kāda skan uz skatuves. Līdz galam nenovērtēju aktieru mēģinājumus ielauzīties tajā, tomēr liels “oho!” bija 2.cēlienā, kad tajā ierunājās Raimonds Celms, kopā ar patiesu degsmi un attieksmi. Tam es noticēju.

Skatoties atminējos, ka Franča dzīves līkloči mani aizrāva, bet līdzi tiem patiesi pārdzīvoju vairāk uz noslēguma pusi. Daudz sirsnīgāk, patiesāk un īstāk dzīvoju līdzi lidojošajam Mazajam Jezupam un viņa ģimenei. Te arī īpaši izceļu Ulda Siliņa un Lauras Siliņas darbu – ticēju katram brīdim, dzīvoju un jutu līdzi, jutu enerģiju un cilvēku. Arī Ivars Kļavinskis pārliecināja, it īpaši pienaglojot spārnus! Ģirta Jakovļeva mēmums, brīnišķi!

Šis ir viens no lielākā apjoma darbiem ar tik bagātīgu tēlu un notikumu skaitu, ko esmu redzējusi. Domāju, ka ieguvums varētu būt bijis vēl lielāks, ja rādāmie fakti tiktu daudz kritiskāk izvērtēti un atlasīti paši, paši, paši būtiskākie. Nepameta sadrumstalotības un pārbagātības sajūta. Tie patiešām “garšīgie”momenti, kuros būtu gribējies mazliet pakavēties, izgaršot sajūtu tika ātri aizrauti prom, jo ir vēl virkne citu notikumu (lai gan pāris mīlas ainas manis pēc droši varēja izlaist). Un kāpēc ķēve/sieviete?!

Tērpi ļoti atbilstoši un patīkami tajos lūkoties, harmoniski saplūst ar laikmetu, telpu un notikumiem. Lielisks laikmeta un noskaņas pasvītrojums jaušams mūzikā un horeogrāfijā. Vietumis pat pašai kājas dejoja.

Jaunie, vecie. Divi aktieri vienai lomai. Un daži vairākām. Iespējams, izrāde būtu ieguvusi manu atzinību esot viengabalaināka. Dikti centos salikt pa plauktiņiem ainas ar vienlaicīgi uz skatuves esošajiem jaunajiem/vecajiem tēlu veidojošajiem aktieriem. Pa vidu maļošos jaunkundzi no mūsdienām. Un ekrānu/stikla skatuvi. Man prieks, ka Nacionālajam teātrim ir tik iespaidīgas skatuves iespējas, taču reizēm tās man arī traucē – parādoties lēnām, tikpat gausi pazūdot un ne vienmēr man pēc tām prasās un nešķiet, ka izrāde nebūtu bijusi pilnīga, ja kaut kas nebūtu ticis pārbīdīts, izbīdīts, pacelts vai iekritis. Tiesa, parādoties lielajam noslēguma elementam es šādi nedomāju, bet ļāvu sirdij priekā nodrebēt.

Izrāde raisīja dažādas sajūtas. Tā uzjundīja ilgas pēc grāmatas. Arī sagurumu (un patiesu sašutumu par skatītāju kultūru. Gadījums – sieviete, viņai ik pa brīdim iezvanās telefons, un pēc kāda 3.telefona zvana viņa paceļ. Un nevis atvainojas, ka nevar runāt, bet nokārto visu, kas darāms. Nekristīgi prātoju ar ko viņai iemest (jo mūs šķīra 3 rindas)). Es gavilēju priekā, ka ir kāda lielās zāles izrāde, kas runā par Dievu. Par ticību Viņam. Par Viņa aicinātiem cilvēkiem, tātad – ik katru no mums. Man patīk, ka nedz lasot, nedz skatoties Tu īsti nekur nevari paslēpties un kaut deguna gals ir jāizbāž ārpus komforta zonas un jāpadomā kas ir tas, kas mūs dzen uz priekšu. Mūsdienīgi – kāda ir mūsu rīcības motivācija?! Kādas ir mūsu dziļākās sirds ilgas? Un ko ar tām iesākam – vai paslēpjam dīvānā starp spilvenu un čipsiem, vai ļaujam tām sevi iedrošināt un reizēm vadīt uz lielāku, cēlāku ideju augstienēm?! Un var gadīties, ka šai darbā slēpjas atbilde kāpēc mēs esam tur, kur esam.

Kamēr es pārlasu grāmatu, Tu aizej uz teātri, noskaties un tad tiekamies dialogā!

Režisore: Indra Roga
Dramatizējums: Indra Roga
Režisores asistents: Jānis Vimba
Scenogrāfs: Gints Sippo
Scenogrāfa asistents: Ivars Veinbergs
Kostīmu māksliniece: Anna Heinrihsone
Horeogrāfe: Inga Raudinga
Komponists: Pēteris Vasks
Gaismu mākslinieks: Oskars Pauliņš
Producente: Ilona Matvejeva
Video mākslinieks: Toms Zeļģis
Lomās: Gundars Grasbergs, Kārlis Reijers, Ilze Rudolfa, Lolita Cauka,Liene Sebre, Normunds Laizāns, Maija Doveika, Ivars Kļavinskis, Igors Šelegovskis, Sanita Pušpure, Madara Bore, Agnese Cīrule, Alise Danovska, Laura Siliņa, Ģirts Liuziniks, Evija Skulte, Uldis Siliņš, Raimonds Celms, Ainārs Ančevskis, Kristaps Ķeselis, Jurģis Spulenieks, Juris Lisners, Mārtiņš Egliens, Jānis Vimba, Ģirts Jakovļevs, Ivars Puga, Uldis Anže, Mārtiņš Brūveris, Kaspars Aniņš, Jānis Āmanis, Jānis Skanis, Indra Burkovska.

Man šķita dzirdēts sižets. Lasot programmiņā piedāvāto, es arvien vairāk domāju, ka esmu to jau kur dzirdējusi. Un izdzirdot par sarkano un dzelteno mašīnu nozīmi, guvu apstiprinājumu. Es biju lasījusi grāmatu. Tobrīd domājot – kā kaut ko tik slimu vispār var izdomāt. Augstprātīgi, zinu. Es pat nepapūlējos iedziļināties, lai saprastu, ka man apkārt ir cilvēki, kuriem tā ir realitāte. Ikdiena.

Pati izrāde? Neparedzama (jo beigas grāmatai aizmirsušās). Vizuāli izteiksmīga, lai labāk atspoguļotu to, kas notiek Kārļa Krūmiņa iemiesotā Kristofera galvā un sajūtās, par to paldies – elektriskā sajūta, ko rada citu cilvēku pieskārieni caur gaismām sasniedza arī mani. Scenogrāfija ļoti sajūtas paspilgtinoša, ļoti palīdzoša uztverei, kā vēl viens galvenās lomas tēlotājs.

Var ieraudzīt, ne tikai kā ir būt cilvēkam ar Aspergera sindromu, bet kā būt cilvēkiem viņam līdzās. Kā uzvarēt savas cīņas ar to, ka galīgi nav viegli, bet tomēr noķert arī prieku un skaisto dzīvē. Mēs varam nosodīt un kratīt pirkstus, taču nedomāju, ka ir kāda viennozīmīga nostāja, kuru ieņemt, vien tas, ka mēs visi esam cilvēki.

Es, patiesībā, esmu gandarīta, ka saņēmos aiziet, tādējādi gluži egoistsiki pārvarot teātra krīzi, jo man bija sācis šķist, ka izrādes tiek taisītas neko jēgpilnu nepasakot, lai piepildītu zāles. Šī, turklāt uz lielās skatuves, atgrieza manu ticību, ka teātris ir kā medijs, instruments sabiedrības domāšanas aparāta stimulēšanai un spriestspējas veicināšanai. Mēs vairs neesam viensētās mītošie un no citiem norobežotie indivīdi, kuriem nav jāinteresējas par to, kas notiek apkārt, ka citi domā, jūt, redz un uztver savādāk. Un, manuprāt, kaut kādā mērā mums ir jābūt gataviem pielāgoties vai vismaz netriekties otram virsū ar savu vienīgo patiesību un taisnību.

Izrādē nav kroplību vai redzamu deformāciju. Mēs ne vienmēr varam uzreiz redzēt, ka mūsu līdzcilvēks ir atšķirīgāks un jūtīgāks par mums. Tomēr mēs tik bieži savā trauksmainumā un cietpaurībā nodarām viens otram pāri. Kā var nepatikt dzeltena krāsa?! Kāpēc jākliedz, kad Tev pieskaras?! Kā skaitļi var nomierināt?!

Man patika arī Uldis Anže – mazliet savādākā, nobriedušākā lomā, ar lielu iekšējo spriedzi, tiesa, to pa daļai es piedomāju klāt pati. Iespējams, man būtu palīdzējis kāds vēl jauneklīgāka izskata aktieris kā Kārlis Krūmiņš (taču izvēle nav plaša), taču milzīgs ieguvums bija paskaidrojošie iestarpinājumi, kurā tēls pats sevi izskaidro un attaisno savu rīcību.

Uz šo nu gan es saku – must-see, obligāti aizej, ne pasmieties vai relaksēti baudīt teātra mīkstos beņķus, bet ļaut pelēkajām šūnām darboties!!!

Režisors: Valters Sīlis
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Uģis Bērziņš
Horeogrāfe: Kristīne Brīniņa
Komponists: Toms Auniņš
Gaismu mākslinieks: Jānis Sniķers
Producente: Linda Helviga
Lomās: Kārlis Krūmiņš, Daiga Gaismiņa, Lāsma Kugrēna, Līga Zeļģe,Ilva Centere, Uldis Anže, Mārtiņš Brūveris, Normunds Laizāns, Voldemārs Šoriņš

Sapnis, kas piepildās.

“Apsēstība” (“Osession”) ir 1943. gadā Lukīno Viskonti uzņemtās filmas teātra adaptācija, ko veidojis režisors ir Ivo van Hovs kā Londonas Bārbikena teātra un viņa dibinātā Amsterdamas teātra Toneelgroep kopdarbu.

Nepiesātināta, pat lakoniska scenogrāfija ar taisno līniju dominanci, ko atdzīvina naturāls mašīnas motors – ar rūkoņu un eļļu un darbīgais ūdens pumpis. Skaidrība, kurā pazūd nepieciešamība speciāli iezīmēt/ilustrēt vietas, kurās notiek darbība, viss šķiet tik pašsaprotams. Svarīgi – kas notiek ar cilvēkiem uz skatuves. Īsā intervija pirms izrādes palīdzoši paskaidro režisora ieceri. Tas palīdz koncentrēties uz to, kas notiek – ka notek un kā, ne tik daudz kāpēc. Lai gan bez šī jautājuma neiztikt. Un var pat savā prātā uzmest atbildes.
Izrāde ir pilna ar apsēstībām. Apsēstība ar miesu, ar brīvību, ar pierasto, ar attiecībām, ar drošību, ar noziegumu un vainu, ar cilvēku, ar… tik daudz ko. es spēju saprast alkas pēc jūras plašuma un bangām, pēc tās šalkoņas un vēja. Es spēju atminēties kā ir kad ceļš sauc, kad galvenais ir turpināt kustēties. Es spēju arī novērtēt mieru konkrētā vietā, kuru varu saukt par savu, ar cilvēkiem, kas – savējie. Taču es runāju par normālībām, kurās dziņām un kaislībām nav tik milzīga loma kā šajā – kur alkas vienam pēc otra ir tik milzīgas, ka iznīcina. Un noslēgumā var tikai minēt – vai viņi paši maz zināja, ko patiešām vēlas?
Cilvēk tik dažādi var sasiet un saistīt. Un to pat sev var attaisnot, tāpat kā var attaisnot atbildības neuzņemšanos un izvēlēties galējus līdzekļus bēgšanai no tās, varbūt sev sakot, ka nekas nav tā vērts, lai upurētu brīvību. Vai arī tas ir pieradums, kurš kalpina – ceļš kas sauc, aizraujošas pasaules katrs neiepazītais centimetrs un lietas, kuras nepiesien un nedz vajag, nedz drīkst paturēt. Es neattaisnoju neko, bet no sirds baudīju augsta līmeņa aktierspēli, kas neradīja šķēršļus stāstam un tajā es varēju smelt un raudzīt tik daudzas šķautnes. Tur daudz vietas paša domām un variācijām – kāpēc notika tā, kā notika. Ļoti intensīvs darbs ar daudziem slāņiem.

Džūda Lovs ir lielisks. Subjektīvi un objektīvi – lielisks. Viņa mutē pat katrs angļu vārds kļūst skaists.

Es stundām varētu runāt par aktieru darbu uz skatuves, ar prieku atminēties kustības, žestus, mīmiku… Taču šī nu reiz ir tā izrāde, kurā var un vajag aizmirst, ka skaties teātri, atslēgt visu, ko zini un vienkārši baudi, ko redzi.

Nesamudrīta, tīra izrāde, ar spēcīgu pēcgaršu. Patīkamas pārsteigums – izrādes garums (pretstatā LV teātros dikti daudzajām garajām izrādēm).

Lai arī tā šķiet lakoniska un nepārsātināta, izrāde un tajā izmantotie līdzekļi – niansēti, ar bēgšanu uz trenažiera lentes, ar video portretiem tuvplānā un tuvības ainām. Nekas netraucē stāstam nonākt pie skatītāja. Pat tas šķiet pārāk skaidri pateikts, tācu galu galā par to domāju jau pāris dienas, tātad – nekas, patiesībā, nav bijis tik vienkāršs un pašsaprotams.

Pati esmu mazliet samulsusi par savu stāvokli pēc redzētā – viss šķiet bijis tik labs, bet konkrētos vārdos nespēju ietērp, palasu vienu atsauksmi, piekrītu, palasu otru – arī piekrītu un pat sajūsminos par rakstītā precīzumu, bet pašai vārdi neatrodas, tāpēc pat necentīšos pieskarties sižetam. Vienu gan gribu vēl izdarīt – to 43, gada filmu noskatīties un varbūt vēl romānu pēc kura tā uzņemta izlasīt…

P.S. Viņu nav daudz, tieši tāpēc – tādi dārgumi, tie ir cilvēki, kuri zina kas no tiesas spēj otru iepriecināt, par to šim konkrētajam – paldies!

Ieceres autors un režisors – Ivo van Hovs
Scenogrāfs un gaismu mākslinieks – Jans Fersveivelds
Adaptācija un dramaturģija – Jans Pēters Gerritss
Angļu valodas versijas autors – Saimons Stīvenss
Video – Tals Jardens
Kostīmi – An D’huys
Komponists un skaņu režisors – Ēriks Sleihims
Skaņu sistēmu dizains – Toms Gibonss
Režisora asistens – Džefs Džeimss
Lomās – Džūda Lovs, Halina Reina, Geiss Šoltens van Ašats, Čukvudi Ivudži, Roberts de Hūgs un Aiša Kala

Reizēm vai arvien biežāk, lietas notiek tā kā tām jānotiek. Un īstās izrādes pašas ielec klēpī (vai Tu ielec tajās). Ar šo bija tieši tā. Tā bija pievienota ‘kādreiz jāredz” listei, bet iegadījās neplānoti būt pirmizrādē. Un ak, cik jauki!

Vēl piebilstams, ka šoreiz izrādei ļoti daudz ko iedeva sarunās pēc tās – ar līdznācēju bija ko pārrunāt, tātad, izrāde – rosinoša un aktuāla.

Kad neesi neko gaidījis un neparko sacerējies, tad skaties un ļaujies uzburties tam stāstam. Sižetiski, diezgan vienkārša izrāde bez milzīgi lieliem pārsteigumiem. lai gan nevienā brīdī tā nekļuva garlaicīga, visu laiku noturēja interesi un es ļoti neiespringu uz mēģināšanu aizskriet notikumiem pa priekšu, jo no sirds baudīju aktierspēli. Priecājos, ka jau pirmajā izrādē jūtama laba saspēle un var pamanīt to, cik ļoti aktieri jūt viens otru, kas īpaši labi iezīmējas brāļu un māsas attiecībās un arī tēva un mātes.

No sirds cienu un ar prieku katru reizi vēroju Indru Briķi darbībā, arī Pēteri Liepiņu. Šī reize nebija izņēmums – skatuviskais šarms un profesionālā veiklība nevienam no viņiem nav zudusi.

Lai arī, varbūt šur tur viss tēls nav piepildīts ar jēgu un iekšējiem attaisnojumiem tekstam un kustībām, taču, varu tikai minēt vai tā ir, jo pieļauju iespēju, ka prasu pārāk daudz, pati neesot visu laiku ļoti viengabalains, monotonā noskaņā esošs cilvēks, kurš nekad nav pats sevī bijis apjucis. To saku, jo Ilzes Ķuzules-Skrastiņas jaunkundze mani līdz galam nepārliecināja kā 43 gadus veca(kad izrādē līdz tam nonāca, ko krietni jaunākajai aktrisei varbūt arī grūtāk pārmest), bija grūti saprast viņas īsto emociju, jo ik pa brīdim likās, ka viņa izsitas ārā, te ir ieinteresēta par vecāku dzīvi, te atkal jokojas ar brāļiem (mana pieredze ar pieaugušajiem bērniem, kuri cenšas palīdzēt vecākiem ir ka viņi neatkāpjas līdz vecāki nav piekrituši viņu piedāvājumam, tā teikt – izdara nopietnu spiedienu) iespējams, tas attaisnojams arī ar lugas amerikānisko izcelsmi un temperamenta atšķirībām. Laura Dzelzīša tēla emocionālajā monologā biju pārsteigta, cik ļoti… tas rezonē manī, ka manī arī pamodās kāds mazs Ričar-ds (vai citā vārdā saucams bērniņš), un piekrītoši kliedz – jā, jā, mēs katrs, KATRS esam svarīgs, ne tāpēc ka gudri, skaisti, veiksmīgi utt., bet tāpēc, ka esam! (protams, neieskrienot galējībās, ka tāpēc ap mums jāgriežas visai pasaulei un mums pieder vispārēja vara). Kaut kā ļoti spēcīga tā emocija, ko aktieris ļoti skaisti iedeva skatītājam. Arī Gints Andžāns ar savu Dieva aicinātā cilvēka tēlu atbruņoja, varbūt kādu pat no viņa priekšstatiem, ka garīdznieks pielīdzināms svētajiem.

Es spēju katram no viņiem un visiem kopā – noticēt un sajust līdzpārdzīvojumu, es ieraudzīju daudz ko sev un kaut ko par sevi un savām attiecībām. Un domāju, ka daudzās lietās šeit katram ir vieta savai fantāzijas mērcei kaut vai par to – kāpēc tas video um tieši ko režisore vēlējusies pateikt ar fonā skanošo mūziku. Varbūt man ar to visu bija par daudz līdz skaistai tīrībai, jo vēstījums, šķiet, ir skaidri pausts un par to priecājos.

Tā ir viegli skatāma, daudzās vietās es no sirds smējos (kas ar mani teātrī nenotiek bieži, it īpaši ja epizodes ir uzkrītoši ironiskas), es pat gribētu teikt, ka izrāde ir tāda, gaisīga… Taču pamat vēstījums un tās attiecības jau nav tik rožainas. Lai arī mēs dzīvē vēlamies tikai to, lai būtu laimīgi, iespējams visa dzīve var paiet uz to tiecoties un tikai tad atskārstot, ka jau ceļš uz to bijis laimes pilns… Mums var neizdoties pašu spēkiem saplānotā dzīve, mēs varam tajā piedzīvot vilšanos un sāpes, jo visi esam tikai cilvēki. Daudzreiz, ne tikai ģimenē, bet attiecībās kopumā mēs slēpjamies, izliekamies labāki vai sliktāki kā esam, cenšamies pielāgoties un izdabāt citiem, taču dziļi sirdī esam apjukuši un nelaimīgi, jo neesam mēs paši, varbūt pat nezinām, ka esam vērtīgi tieši tādi kādi esam. Kaut kā ļoti tīri to parāda šis darbs un katrs aktieris izceļ sava tēla plānus un sāpi tiem nepiepildoties. Tomēr, domāju, arī viļoties pašam sevī, ir būtiski, ka blakus ir ģimene, kura nevis nemitīgi baksta vai atstumj, ja neatbilsti viņu standartiem un tava dzīve neiet pēc viņu “to do” listes, bet atbalsta, iedrošina un ļauj pasmelt spēku, lai atkal ietu un darītu. Es teiktu, ka šī izrāde var srtrādāt kā spogulis, lai paraudzītos uz to, kas notiek mūsu ģimenēs, kas notiek starp mums un tiem, ko satiekam “obligātajos”ģimenes svētkos. Es priekš sevis ieraudzīju daudz, ko ar to visu iesākt – vēl neesmu īsti droša, varbūt arī man jāpaņem džamba, jāapsēžas un jāpamodina sevī īstā sieviete, kura nejūtas nedroša un nepilnvērtīga, kura zina, ka ir skaista, vērtīga un laba un tad jāskatās, ko Dievs vēlēs darīt…

Es ieteiktu aiziet un pārliecināties, ka Tev viss ir labi, ka humoru saproti un melot neproti.

Un uzvelc gliterotu drāniņu!


Režisore – Rēzija Kalniņa
Scenogrāfe – Madara Līviņa-Aišpure
Kostīmu māksliniece – Berta Vilipsone
Mūzikas konsultants – Ainārs Rubiķis
Kustību konsultante – Linda Kalniņa
Video māksliniece – Laura Rožkalne-Ozola
Gaismu māksliniece – Jūlija Bondarenko
Lomās: Indra Briķe, Pēteris Liepiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Lauris Dzelzītis un Gints Andžāns

Ak, laime un prieks, atkal mākslā veldzēties!
Reizēm ir tā mazā lidojuma sajūta, kad vismaz vēl prāvu mirkli pēc izrādes esi tās noskaņā, nemanot sāc runāt vai smiet kā kāds no tēliem, kusties kā kāds no tiem, vai ieraugi situācijās kurās nekautrējies citēt izrādes varoņus! Šoreiz bija tieši tā!

Baudījums acīm – pasakos par katra tērpa kroku un mirdzumiņu! Cilvēciski komplimentējošas ir galveno varoņu formas, varot ieraudzīt to skaistumu, ko piešķir miesa.

Sākumā mazliet šaubījos, vai krievu māksliniecisko aprindu bohēma ir tā uz ko es gribētu raudzīties, taču, kā lieku reizi pierādās – mēs visi esam cilvēki, un nav slikti kādreiz palūkoties uz tiem, kas dzīvojuši pirms mums un apjaust, ka nekur ļoti tālu mēs neesam tikuši arī šodien. Ja nu vienīgi mīlas daudzstūrainās figūras ir vieglāk koordinēt ar viedtālruņiem un caur internetu. Vien tas varētu nozagt romantisma devu.

Ļoti kolorīta tēlu palete, katram aktierim līdz smalkumam iznesot savējo. Tik “garšīgi”viņos skatīties, jo ticu katrai kustībai un man nav jāpiepūlas, lai spētu ļauties izrādei.

Ļoti, ļoti viegla spēle par galīgi ne vieglām tēmām. It kā mazliet vieglprātīgi pieskārieni cilvēka dvēseles jūtīgākajām stīgām. Rotaļa ar tām, taču tik skaista, ka vēl zemeņu garša paliek uz lūpām. Izcila Sandra Kļaviņa un viņas Ļoļečka, sievišķīga un tik nogarlaikojusies, ka kļuvusi akla pret savas dzīves vērtībām (par to gan spriežu ar savu mūsdienīgo pieredzi, kurai nešķiet, ka mietpilsoniska laulības dzīve ar mīlamu vīru, kurš mīl arī Tevi ir jāiemaina pret sarežģīti laipojamiem sakariem un neziņas māktām dienām). Taču kādā smadzenes krokā attaisnoju sievieti, kura ilgojas pēc sajūsmas pilnām acīm un sirdi ar kuru raudzīties dzīvē. Es nezinu….

Mīlnieki. Raupjais un tiešais. Jūtīgais un nepieredzējušais, kuru pašu satriekusi viņa mīlestība. Piezemētais un praktiskais. Mužiks, kucēns un slinķis. Un viņiem pa vidu apjucis surikāts. Nu, ja mēs gribētu runāt raksturojošās līdzībās.

Atļaušos īpaši izcelt arī Mārtiņu Upenieku, kurš ļauj sekot sava varoņa iekšējām cīņām ļoti uzskatāmi, varbūt brīžam pārlieku vizualizējot un kariķējot mīlas slāpstošu jaunekli ar nenoteiktu seksuālo orientāciju, taču pēdējā ainā lūkojos viņā un baudīju to ko redzēju.

Bravo arī Andrim Keišam, Baibai Brokai, Kasparam Znotiņam un pārējiem!

Vienīgai, ko līdz galam es nesapratu – klavieres. Skaidrs, ka tās nozīmēja ko vairāk – mākslu, rotaļas, spēles, ko tieši?

Ejiet ļaudis, redziet un baudiet, pēc tam līdzi domājiet un klausiet sirdi nevis sabiedrību sev apkārt un neraugieties uz to kā dara citi, jo visticamāk, ka ar 56 cilvēku sarakstam nav nekāda sakara ar laimi.


Režisors, komponists – Vladislavs Nastavševs
Scenogrāfe, kostīmu māksliniece – Monika Pormale
Lomās: Baiba Broka, Sandra Kļaviņa, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Mārtiņš Upenieks, Maija Apine, Edgars Samītis un Iveta Pole.

Izrādei ir iesildošā daļa ar pārsteigumu. Iespējams tieši tās dēļ ilgi jo ilgi nevarēju saņemties par izrādi uzrakstīt, jo pieļaujot kaut mazmazītiņu iepsēju, ka to varētu nolasīt pirms izrādes, skaļi, paši aktieri…. Es dikti cīnījos, jo neko ļoti labu par to man rakstīt negribās.

Gribēju redzēt divu jauno aktieru pieteikumu štata vietās. Galā sanāca izklausīties teju maniakālai vēloties atkal redzēt Mārtiņa Upenieka spēli un tās attīstību, bet par visu vairāk – dzirdēt viņu runājam, atzīšos, strauji par vienu no manām vājībām kļūst skaisto tembru balsis.

Kas galā no tā sanāca? Savu lukturīti neieslēdzu ne reizi un būtu vēlējusies, lai vismaz dažās vietās to nedara arī citi, minēšu, ka skatītājos bija kāds zinātājs un signāla devējs vai arī vienkārši ziņkārīgie, kuriem dikti patika spēlēties ar slēdzīti.

Biju gaidījusi, ka izrāde par diviem leģendārākajiem noziedzniekiem būs spraiga, elpu aizraujoša, kaislīga un dinamiska. Taču tā bija … kas līdzīgs sarunām klubkrēslā. Jā, Leldes Dreimanes augums melnajā triko ir rosinošs un arī M. Upenieka puskailais torss pretendē uz iekārojamu, taču nesajutu to kaislību spriedzi starp abiem – nedz ķermenisko, nedz mentālo pievilkšanos, pašsaglabāšanos un nolemtību. Pašai nācās uzburt un sev atgādināt – šī ir viņu pēdējā nakts, rīt viņi mirs, bet tomēr ir kopā utt.

Tikai divas vietas, kurās es cerēju, ka beidzot, beidzot kaut kas būs – M.Upenieka apšaudes, it kā no malas stāstītajā par apšaudi un to, kas ar viņiem notiek, un abiem aktieriem ar galvu uz leju karājoties. Vai arī tad mani pamodināja “Rammstein”dziesma.

Izrāde ir vizuāli pievilcīga ar savu uzkurinošo krāsu un tās lejteci pa balto papīru, taču priekš manis pārāk simboliski.

Aktieri skaisti, telpa spēcīga, mūzika piemeklēta, taču tas viss kopā man neko nelika pārdzīvot vai par ko aizdomāties. Man ļoti, ļoti pietrūka spriedzes, kāpinājuma, iekšējo konfliktu pašos aktieros un jebkādas jēgas kāpēc izrāde taisīta. Es varu pieņemt, ka izdarīti centieni un meklētas jaunas idejas skatītāju līdzdalībā un paldies par šo inovāciju, bet man ar to nepietika. Izlasot anotāciju un apskatoties bildes es ieguvu mazliet spēcīgāku emociju gammu kā esot pašā izrādē. Tiesa, pieņemu, ka jaunajiem aktieriem ir potenciāls iespēlēties un pierast pie situācijām, kādas izveidojas izrādē, taču tad, tas viss vēl bija priekšā, man neredzamā nākotnē.

Pēc Angļu dramaturga Ādama Peka luga „Bonija un Klaids” (2010) no angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja
Režisors – Mārtiņš Eihe
Telpas noformējuma un kostīmu autors – Mārtiņš Eihe
Gaismu māksliniece – Māra Vaļikova
Lomās: Lelde Dreimane un Mārtiņš Upenieks

Bez kautrības atzīstos, ka tiklīdz rodas iespēja, bez liekām apcerēm, dodos skatīties ko radījuši Jānis Joņevs un Mārcis Lācis. Jo zemapziņā zinu, ka nebūs salkani, bet aktuāli un diezgan tieši.
Iespējams, papildus vilinājums, kā Rīgas ne-iedzimtajam apklaušināt tās Rīgas leģendas par tās tumšo pusi.

Sākums nešķita īpaši veikls un jau paspēju sevī klusi noskurināties par šķīvīša dancināšanas tematiku. Punktu, kurā izrāde mani salauza un apbūra, grūti noteikt. Varbūt to izdarīja sarkanās kurpes. Varbūt Vecmīlgrāvja ūdens dziesmiņa. Ļoti ticams, ka nepārspējamais Ivara Krasta kāmis, par kuru arī šobrīd tikai atliek atcerēties, lai izplūstu skaļā spurdzienā.
Tie ļaudis, kuri izrādes laikā devās prom, visticamāk bija no Iļģuciema vai Vecmīlgrāvja, un es pie sevis klusi applaudēju, ka man nav darīšanu ar šiem mikrorajoniem, jo turp pēc izrādes doties man negribētos.

Es teiktu, ka izrāde visai vekli savieno daudzus absurdus (vai līdz mielēm patiesus, ja vēlaties) stāstus, kas dzīvi galvasspilsētā izkrāso ar košākiem akcentiem un tās pamatiedzīvotājiem, kas no asfalta dvakas vasaras tveicē pārguruši, arī krietni interesantāku, intriģējošāku un aizraujošāku dara. Ir taču teju pienākums kādam nerīdziniekam pastāstīt žurkām, par klejojošajiem tēliem un to, ko tie dara, par pilsētas kanalizācijas privilēģijām vai kapu patieso dzīvi utt.

Izrāde katram nostāstam velta samērā īsu, taču precīzu tās vizuālo ieskicējumu, lai katrs skatītājs varētu paturpināt ar savu iztēli un klāt pielikt sev vien zināmo. Lai arī šķietami nesavienojami, daudzie notikumi ved uz izrādes kulmināciju, kurā tie visi saplūst un sajūk vienā lielā burzmā. Mazliet piešķirot fatālu nokrāsu – tie nogulst skatītāja zemapziņā un kādā tumšākā vai nemaz ne tik tumšā laikā pastaigā pa Rīgas ielām vai veldzējot slāpes pie sava virtuves krāna, tos var atminēties un mazliet pabaidīties, vai pastāstīt tālāk, lai pats pasmaidītu, bet citu satrauktu.

Nāksies atkārtoties no kāda cita ieraksta, ka gavilēju jau par to vien, ka šajā izrādē neviens visā izrādes garumā bezcerīgi nemīl un necieš, nevērpj intrigas un neseko savām dziņām vai nekalpo kaislībām. Darbs, kurš atsvaidzina teātru piedāvāju ar to, ka ir par to, kas notiek tagad un šeit – tur kur mēs esam. Turklāt uzteicams tas māksliniecisko izteiksmes līdzekļu pieticīgums, ne tādā nicinošā nozīmē, bet – nav nekā lieka un pārspīlēta, telpa, aktieri un daži palīgmateriāli. Manuprāt, tas ne tikai palīdz piekusušajai, rūdīta skatītāja, acij, bet arī viņa iztēlei atkal iedarboties un pastrādāt – pašai redzēt atvērtās kapu kopiņas un tos, kas lien no tām ārā, koku kurā karājas…. pusdzīvs pārmetums.

Jā, šī izrāde nemoralizē par to vai šie nostāsti ir labi vai slikti, vai tā domāt ir pareizi vai nē, vai to zināt ir derīgi vai pretēji. Man gribās ieraudzīt līdzību, ka autori ir sava veida mutvārdu daiļrades pie fiksētāji un tālāk iedzīvinātāji.

Vērts aiziet, lai atpūstos mazliet tumsnēja humora noskaņā, neņemot visu pārāk par pilnu, bet ļaujot sev smieties un baudīt labu aktierspēli.

Režisors, mākslinieks – Mārcis Lācis
Komponists – Toms Auniņš
Kustību konsultante – Katrīna Albuže
Gaismu mākslinieks – Lauris Johansons
Aktieri: Liena Šmukste, Ivars Krasts, Edgars Samītis, Reinis Boters

Uz šo izrādi es gribēju doties jau kādus gadus pirms šī. Taču mēdz teikt, ka visam ir savs laiks. Tad nu pienākot drēgnam, vējainam un aptumšotam 29. oktobra novakaram, tas beidzot īstenojās. Īstākā laikā trāpīt, diez vai vēl varētu. Visticamāk – gulēšu pie ieslēgtas gaismas un cerēšu, ka nemurgošu.

Es ļoti centos atrast kādu labu tulkojumu tam vārdam, kas lauzās pirmais pār lūpām. Prātjaucis. Jo manējais tika uzlauzts un apjucināts. Papētot tuvāk rakstnieku – krievu absurda literatūras meistaru (kā viņu dēvē interneta dzīlēs atrodami avoti), mazliet nomierinos un vairs sevi netirdu ar jautājumu – par ko īsti bija izrāde? Un ļaujos prātojumiem par to, kas noticis kūtrajai latviešu publikai, ka tā visos iespējamajos brīžos sarunājās, un neba nu čukstus. Pēc smiekliem šķita, ka skatos komēdiju. Labi, biju ieņēmusi kritisko pozu un gribēju kaut ko jēgpilnu no izrādes izlobīt, bet par apkakāšanos uz skatuves nepiesmietu pilnu zāli. Nekad. Sev to skaidroju ar cilvēku reakciju uz stresu, kas bieži izlaužas kā smiekli, proti – nezini kas īsti notiek, neko nesaproti, bet smejies kā kutināts. Nu vismaz sevī es to reizēm tā risinu. Un ļoti ceru, ka arī šoreiz citiem bija tāpat. Jā, esmu nosodoša, jā, esmu neiecietīga, un jā, es arī esmu tikai cilvēks.

Vecene. Pirmā izrāde, kurā es ļoti priecājos, ka varu aiz kāda aizslēpties un visu neredzēt. Vemšanu, piemēram. Bez uzskatāmiem vizuālajiem materiāliem man jau pietika ar skaņas efektiem. Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti naturāla izrāde ar daudziem ķermeņa izdalījumiem. Milzīgi daudz detaļu. Kā teicis pats autors – viņu jau interesē “n i e k i”. Un var saredzēt novirzīšanos no tēmas, kurā nav ļoti milzīgas attīstības. Lai gan mans prāts alkaini vēlējās zināt ar ko un kad tas viss vājprāts beigsies. Es pat nemāku atrast īstos vārdus tam visam, kas tur notika. Atkārtošos – prātjaucis, kārtīgs, riktīgs un galīgs.

Mazliet man gribējās būt aktieru vietā – jo viņi, es ļoti ceru, pirms izrādes ir atkoduši tās vēsti un visus krāsainos niekus, kas tajā milzu buķetē ielikti, un liela daļa publikas, nu vai arī es viena, nespēj pilnībā uztvert un saprast. Kolorīti,

Tādi arī aktieru darbi. Ar groteskiem pārspīlējumiem un cinisku bezkaislību. Lielākais WOW dalās divās daļās – viena tiek tempermentīgjajam un runātīgajam igaunim, kuru iemieso Kaspars Dumburs un apbur ar katru lomas vīli. Un otrā daļa no WOW tiek Kristiānam Kareļinam par to briesmīgo darbu, ko viņš veic un spēju pašam nenosmieties līkam. Patīkami vērot Dmitriju Petrenko aktiera ampluā. Arī pārējie ir uzdevumu augstumos un ļauj ļauties izrādes neiespējamībai.

Katrs izrādi veidojošais elements ir tieši tāds, lai par to skatoties nebūtu jādomā (tātad kāds pirms tās to vieksmīgi pārdomājis, lai būtu precīzi), vienīgā lieta, kas mazdrusciņ patraucēja ir ļodzīgās sienas, kas zog sienai tās “sieniskumu”.

Šo izrādi ir grūti kādam ieteikt, taču ne tāpēc, ka tā būtu slikta, tā joprojām ir nebijusi pieredze skatītājiem, arī izturības pārbaude, kāda Latvijas teātros nav atrodama (nebrīnos un arī nenosodu par to). Applausi par uzdrīkstēšanos – izaicināt skatītāju un pašiem sev atļaujot būt neglītiem pat pretīgiem.


Režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, muzikālais noformējums:Vladislavs NASTAVŠEVS
Tulkotājs: Haralds MATULIS
Scenogrāfa asistents: Artūrs ARNIS
Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNE
Režisora palīdze: Inese ARAIDE
Producente: Ilona MATVEJEVA
Lomās: Arturs KRŪZKOPS, Kaspars DUMBURS, Anta AIZUPE, Kārlis KRŪMIŅŠ, Dmitrijs PETRENKO, Kristians KAREĻINS