Reizēm vai arvien biežāk, lietas notiek tā kā tām jānotiek. Un īstās izrādes pašas ielec klēpī (vai Tu ielec tajās). Ar šo bija tieši tā. Tā bija pievienota ‘kādreiz jāredz” listei, bet iegadījās neplānoti būt pirmizrādē. Un ak, cik jauki!
Vēl piebilstams, ka šoreiz izrādei ļoti daudz ko iedeva sarunās pēc tās – ar līdznācēju bija ko pārrunāt, tātad, izrāde – rosinoša un aktuāla.
Kad neesi neko gaidījis un neparko sacerējies, tad skaties un ļaujies uzburties tam stāstam. Sižetiski, diezgan vienkārša izrāde bez milzīgi lieliem pārsteigumiem. lai gan nevienā brīdī tā nekļuva garlaicīga, visu laiku noturēja interesi un es ļoti neiespringu uz mēģināšanu aizskriet notikumiem pa priekšu, jo no sirds baudīju aktierspēli. Priecājos, ka jau pirmajā izrādē jūtama laba saspēle un var pamanīt to, cik ļoti aktieri jūt viens otru, kas īpaši labi iezīmējas brāļu un māsas attiecībās un arī tēva un mātes.
No sirds cienu un ar prieku katru reizi vēroju Indru Briķi darbībā, arī Pēteri Liepiņu. Šī reize nebija izņēmums – skatuviskais šarms un profesionālā veiklība nevienam no viņiem nav zudusi.
Lai arī, varbūt šur tur viss tēls nav piepildīts ar jēgu un iekšējiem attaisnojumiem tekstam un kustībām, taču, varu tikai minēt vai tā ir, jo pieļauju iespēju, ka prasu pārāk daudz, pati neesot visu laiku ļoti viengabalains, monotonā noskaņā esošs cilvēks, kurš nekad nav pats sevī bijis apjucis. To saku, jo Ilzes Ķuzules-Skrastiņas jaunkundze mani līdz galam nepārliecināja kā 43 gadus veca(kad izrādē līdz tam nonāca, ko krietni jaunākajai aktrisei varbūt arī grūtāk pārmest), bija grūti saprast viņas īsto emociju, jo ik pa brīdim likās, ka viņa izsitas ārā, te ir ieinteresēta par vecāku dzīvi, te atkal jokojas ar brāļiem (mana pieredze ar pieaugušajiem bērniem, kuri cenšas palīdzēt vecākiem ir ka viņi neatkāpjas līdz vecāki nav piekrituši viņu piedāvājumam, tā teikt – izdara nopietnu spiedienu) iespējams, tas attaisnojams arī ar lugas amerikānisko izcelsmi un temperamenta atšķirībām. Laura Dzelzīša tēla emocionālajā monologā biju pārsteigta, cik ļoti… tas rezonē manī, ka manī arī pamodās kāds mazs Ričar-ds (vai citā vārdā saucams bērniņš), un piekrītoši kliedz – jā, jā, mēs katrs, KATRS esam svarīgs, ne tāpēc ka gudri, skaisti, veiksmīgi utt., bet tāpēc, ka esam! (protams, neieskrienot galējībās, ka tāpēc ap mums jāgriežas visai pasaulei un mums pieder vispārēja vara). Kaut kā ļoti spēcīga tā emocija, ko aktieris ļoti skaisti iedeva skatītājam. Arī Gints Andžāns ar savu Dieva aicinātā cilvēka tēlu atbruņoja, varbūt kādu pat no viņa priekšstatiem, ka garīdznieks pielīdzināms svētajiem.
Es spēju katram no viņiem un visiem kopā – noticēt un sajust līdzpārdzīvojumu, es ieraudzīju daudz ko sev un kaut ko par sevi un savām attiecībām. Un domāju, ka daudzās lietās šeit katram ir vieta savai fantāzijas mērcei kaut vai par to – kāpēc tas video um tieši ko režisore vēlējusies pateikt ar fonā skanošo mūziku. Varbūt man ar to visu bija par daudz līdz skaistai tīrībai, jo vēstījums, šķiet, ir skaidri pausts un par to priecājos.
Tā ir viegli skatāma, daudzās vietās es no sirds smējos (kas ar mani teātrī nenotiek bieži, it īpaši ja epizodes ir uzkrītoši ironiskas), es pat gribētu teikt, ka izrāde ir tāda, gaisīga… Taču pamat vēstījums un tās attiecības jau nav tik rožainas. Lai arī mēs dzīvē vēlamies tikai to, lai būtu laimīgi, iespējams visa dzīve var paiet uz to tiecoties un tikai tad atskārstot, ka jau ceļš uz to bijis laimes pilns… Mums var neizdoties pašu spēkiem saplānotā dzīve, mēs varam tajā piedzīvot vilšanos un sāpes, jo visi esam tikai cilvēki. Daudzreiz, ne tikai ģimenē, bet attiecībās kopumā mēs slēpjamies, izliekamies labāki vai sliktāki kā esam, cenšamies pielāgoties un izdabāt citiem, taču dziļi sirdī esam apjukuši un nelaimīgi, jo neesam mēs paši, varbūt pat nezinām, ka esam vērtīgi tieši tādi kādi esam. Kaut kā ļoti tīri to parāda šis darbs un katrs aktieris izceļ sava tēla plānus un sāpi tiem nepiepildoties. Tomēr, domāju, arī viļoties pašam sevī, ir būtiski, ka blakus ir ģimene, kura nevis nemitīgi baksta vai atstumj, ja neatbilsti viņu standartiem un tava dzīve neiet pēc viņu “to do” listes, bet atbalsta, iedrošina un ļauj pasmelt spēku, lai atkal ietu un darītu. Es teiktu, ka šī izrāde var srtrādāt kā spogulis, lai paraudzītos uz to, kas notiek mūsu ģimenēs, kas notiek starp mums un tiem, ko satiekam “obligātajos”ģimenes svētkos. Es priekš sevis ieraudzīju daudz, ko ar to visu iesākt – vēl neesmu īsti droša, varbūt arī man jāpaņem džamba, jāapsēžas un jāpamodina sevī īstā sieviete, kura nejūtas nedroša un nepilnvērtīga, kura zina, ka ir skaista, vērtīga un laba un tad jāskatās, ko Dievs vēlēs darīt…
Es ieteiktu aiziet un pārliecināties, ka Tev viss ir labi, ka humoru saproti un melot neproti.
Un uzvelc gliterotu drāniņu!
Režisore – Rēzija Kalniņa
Scenogrāfe – Madara Līviņa-Aišpure
Kostīmu māksliniece – Berta Vilipsone
Mūzikas konsultants – Ainārs Rubiķis
Kustību konsultante – Linda Kalniņa
Video māksliniece – Laura Rožkalne-Ozola
Gaismu māksliniece – Jūlija Bondarenko
Lomās: Indra Briķe, Pēteris Liepiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Lauris Dzelzītis un Gints Andžāns
Sajūtu vēstniecība 