PĀR IZDEGUŠIEM LAUKIEM SKRIEN MANS SAPNIS

Pirmo reizi par šo ieceri uzzināju, pamanot Twitterī ierakstu, ka Klāvs un Ance meklē “vēstuļdraugus” jeb cilvēkus, kas uzticētu viņiem savus stāstus par notikušo un arī nenotikušo mīlestību.

Nespēju nociesties, kad izrāde sasniegs Rīgu, tāpēc steidzu to apmeklēt Cēsīs vēl decembrī. Taču skatot to arī atkārtoti sajūtas nemainījās. Mazliet skumji un priecīgi vienlaikus, ka neesi vienīgais lohs ar lauztu sirdi, neatbildētu mīlestību vai neglābjamu iemīlēšanos tajā, kas nevar atbildēt ar to pašu.

Skaudri, mazliet uzjautrinoši un līdz asarām pazīstami stāsti. Izrādās, ka tādu ļaužu ir daudz. Vai tas ko vēstī par laikmetu? Vai cilvēku iedabu? Aizej, un tad parunāsim!

Radošā komanda:
Ideja un izpildījums: Ance Strazda, Klāvs Mellis
Teksts: 236 anonīmu autoru kolektīvs
Gaisma: Nikola Suhareva
Foto: Āris Matesovičs

NEBIJU. NEZINU. NEATCEROS.

Ko Tu zini par Viktoru Arāju? Jāatzīstās, ka es nezināju neko, pirms devos uz izrādi. Nu, labi, es pirms tam izlasīju par izrādi pieejamo infromāciju Kvadrifrona tīmekļvietnē.

Izrādes lakoniskā scenogrāfija, kas precīzi tiek transformēta izrādes laikā, pārsteidz, iepriecina un paspilgtina stāsta iespaidu.

Tikpat minimālistiskie un kodolīgie tērpi, kā arī aktieru kustības, neļauj novērsties no galvenā. Teju bezgalīgi garas tiesassēdes, daudziem jo daudziem viedokļiem, atļaujot skatītājam pašam izvērtēt kas no visa ir absurds.

Nedaudz teātra maģijas un mūsdienu tehnoloģijas panāk arī WOW efektu.

Aktierspēle? Nu, Āris Matesovičs tā arī neļauj atminēt vai viņa varonis tikai tēlo vai patiesi ir tik nevarīgs. Patīkami vērot un just kā cīkstās pelēkās šūniņas manā galvā.

Vai jāiet?! Jā! Kāpēc?! Jo, manuprāt, ir maz izrāžu, kas nepedagoģiski atklāt līdz šim neizstāstīsos vēstures stāstus un ļauj skatītājam pašam lietot savu kritisko prātu izvērtējot kas labs, kas slikts. Un, jā, arī uzzināt par to, par ko bieži nerunā.

Radošā komanda:
Režisore: Paula Pļavniece
Dramaturgs: Kārlis Vērdiņš
Aktieri: Anta Aizupe, Sandija Dovgāne, Matīss Budovskis, Ance Strazda, Āris Matesovičs, Reinis Boters
Kustību režisors: Rūdolfs Gediņš
Komponists: Kārlis Tone
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Andris Kaļiņins
Gaismu māksliniece: Nikola Suhareva
Producente: Inese Tone
Producentes asistente: Līna Oliņa
Publicitātes foto: Agnese Zeltiņa
Uzvedumu daļas vadītājs: Reinis Boters
Garīgais tēvs: Klāvs Mellis

Pārcēlāja

Redz kā, laiks skrien un nepadarītie darbi krājas.
Pirms vēl teātra sezona noslēdzas, steidzu rakstīt un mudināt doties nebijušā teātra piedzīvojumā. Lielākais un kārotākais brīdis šai izrādei? Nu, jā, tas, ka visi skatītāji, pēc ieaicināšanas zālē, tiek aicināti atrast savu gultu un ērti tajā iekārtoties. Jā, jā – apgulties! Un baudīt, ja miegs neuzvar.

Biju pārsteigta par stāsta skaudrumu un vieglumu, vienkāršību kādā tas tika izstāstīts. Vai tas ir pārstrādātu traumu efekts, ka par tām vari runāt, lai citi zina, lai varmācība netiek turēta par tabu tēmu?!

Nudien ceļojums, cauri autores atmiņu līkločiem, sajūtu serpentīniem un multimediāliem pinekļiem.

Daudz vairāk nestāstīšu, tikai silti rekomendēšu noķērt vēl maijā biļetes un doties (pirms tam gan paguļot vai iemalkojot kofeīnu saturošus dzērienus).

Ā, un vēl. Mūzika ir brīnišķa. Īpaši vecmāmiņas stāstā.

Radošā komanda:

Režisore, dramaturģe: Inga Tropa
Producents: Aksels Kaulakāns
Izrādes māksliniece: Kate Krolle
Mūzika: Edgars Raginskis
Skaņas režisors: Kārlis Tone
Gaismu mākslinieks: Lauris Johansons
Lomā: Inga Tropa

ES EJU ĀRĀ DĀRZĀ

Jau biju piemirsusi kā ir, kad acu priekšā dzimst teātra brīnums, kurš mazliet nojauc realitātes robežas.

Lai arī iepriekš rūpīgi izlasīju par ko būs izrāde, apbruņojos ar atvērtību un biju gatava jebkam, jāatzīst, ka režisora piedāvāto stāstu es neieraudzīju. Es dikti centos, taču mani daudz vairāk vienkārši aizrāva pats notikums – izpildītāju ķermeņu kustības, spēles laukuma transformācijas un citu skatītāju reakciju vērošana. Es gribēju pievērsties arī savu izaicinājumu un lēmumu apcerēšanai, tomēr daudz vieglāk šķit ļauties šīs izrādes maģijai, nezināmajai neparedzamībai un būt klātesošai te un tagad, pat ja neko daudz nesaproti.

Pirmais, kas mani apbūra bija baltais izrādes laukums, kurš visu laiku tika transformēts un šķiet, bija piektais, nozīmīgais izpildītājs, katram stāstam pielāgojoties vai tiekot pielāgots, trauslumu padarot drošu un pārejamu. Visu izrādes laiku tas šķita kā neliela burvestība, nevarot noteikt, kad to kustina cilvēks, kad tajā iepūš gaisu. Likās, ka pat ar skatuves dūmiem sarunāts, lai tie skatītāju rindās iezogas cēli, lēni un pavisam pamazām, aplaizot ar savām bālajām mēlēm katru atnākušo.

Reiz, kad ar draudzenēm bijām uz citu izrādi, pēc tās to pārrunājot mēs katra runājām par savu izrādi. Nešaubos, ka ar šo būtu līdzīgi. Un var jau būt, ka tā ir bijis vienmēr, jo taču visu redzam tikai caur savu prizmu, saviem pārdzīvojumiem, izaicinājumiem un sajūtām.

Ja ne kā citādi, tad šī izrāde ir vizuāli ļoti, ļoti, ļoti baudāma. Tā var būt neliels laiks (labi, stunda) pašam ar sevi, varbūt savu laikmetīgo robežu pārbaude vai tiešām jēgpilnas pārdomas. Katrā ziņā, ja aiziesi – nožēlot nebūs ko.

Radošā komanda

Idejas autori un inscenētāji: Rūdolfs Gediņš, Elīna Gediņa

Autori un izpildītāji: Āris Matesovičs, Agnese Bordjukova, Ģirts Dubults, Roberta Gailīte

Vizuālā māksliniece: Pamela Butāne

Dramaturgs: Klāvs Mellis

Komponists: Kārlis Tone

Gaismu māksliniece: Nikola Suhareva

Producente: Ance Strazda

Sadarbības partneris: VSIA Rīgas cirks

Atbalstītāji: Valsts kultūrkapitāla fonds, VV Foundation, Mārtiņš Knipšis

SĒDI TUVĀK | SIT CLOSER

Sēdi tuvāk kā ierasts jeb esi gatavs laikmetīgās klaviermūzikas koncertam. Un pārsteigumiem. Vispirms jau – pulcēšanās notiek ierasti par ģērbuvi, kafejnīcu un pirmo sarunu vietu izmantotā zāle. Publikā daudz sabiedrībā zināmu seju un personību. Skatuves zonā divas klavieres. Ko gaidīt? Nezinu un pirms tam arī neesmu iedziļinājusies. Dažbrīd tieši tas man ļāvis vienkārši ļauties.

Uznākot Robertam Fleicam (Robert Fleitz), jau uzreiz apbur viņa šķietami pārspīlēti sirsnīgais smaids. Tomēr liekas, ka tādu šobrīd tik ļoti pasaulē pietrūkst. Pirmie skaņdarbi – patīkami, atspirdzinoši, taču uz visa tālāk sekojošā fona arī pieteikami klasiski.

Matilda Sepala (Matilda Seppälä), savukārt, kā pirmo atskaņo ļoti konceptuālu darbu, un es saprotu, ka jāsapurina savs iekšējais jaunatklājējs, jo būs ko ļauties. Ļauties, ka klavieres var ne tikai spēlēt, ar tām var arī spēlēties, vienītī vai divatā.

Piekrītot aiz sevis noklausītajai sarunai – šajā koncertā ir daudz performativitātes. Man – dažviet mazliet par daudz vai kripatu par ilgu. Reizēm klusums vai kāda monotona darbība ieilgst. Skaidrs, ka provocējot, bet provocēt var arī dinamiskāk.

Vietām man gribējās atrast kādu uzrakstu, kas man paskaidrotu kāpēc es skatos vienu vai otru priekšnesuma daļu. Piemēram, interviju ar  Lauri Supponena (Lauri Supponen), kurā kā laika cilpā atkārtojas jautājumi, mainoties atbildēm. Interesanti, jā, taču dažas lapusses par garu. Bet varbūt to saka pie steigas pieradušais mūsdienu cilvēks manī.

Koncertā domāju par to, vai latviešu sabiedrība ir gatava šādai laikmetīgās klaviermūzikas pieredzei. Vai es esmu? Jutos mazliet nevietā un neērti, nezinot un ātrumā nespējot izsvērt vai un ko par dažām performances vietām domāju. Tomēr es guvu jaunu pieredzi, pēc kuras devos. Arī tā var. Arī tā notiek un arī tā var baudīt – gan mākslinieki savu spēju, skaņradīšanu, attiecības ar publiku, sevi un viens ar otru. Skatītāji – notikumu, piedzīvojumu, skaņas, kompozīcijas un provokācijas, paplašinot savu ierasto domu kastīti. Vismaz manējā tika sakratīta un lika izsvērt, cik cieši ir tie rāmji, kuros mēģinu turēt savu ikdienas realitāti. Kur gan pazudusi blēņošanās un dauzīšanās?

Jau pēc piedzīvotā koncerta, palasot par abiem māksiliniekiem un viņu biogrāfiju, ir skaidrs, ka šis nebija kāds nejaušs, nepārdomāts performatīvs akts, kurā abi pašmērķīgi izdauzījās skatītāju priekšā. Viņi ir jauni, talantīgi un perspektīvi, ar iespaidīgiem sasniegumiem jau startā. Atliek vien turēt acis un ausis vaļā, sekojot viņu attīstībai.

ATDZIMŠANA

Tagad būs tā – laikā, kad kultūras notikumu biļešu cenas tuvojas debesīm, šķiet ir laiks atkal runāt par to, ko redzu un ko domāju par to, ko esmu redzējusi. Es aizvien nesolu objektīvu un kritiski izsvērtu viedokli, tomēr šobrīd vairāk par vienkāršu pasēdēšanu puskrēslā, dažāda ērtuma krēslos, es meklēju pieredzi, svaigumu un tik daudzos, dažādos veidus, kā šobrīd iespējams piedzīvot mākslu. Jā, ne vairs tikai teātri, bet pārpilnību no visa kultūrlauka.

Par to arī rakstīšu, ieteikšu un varbūt pat mudināšu kur doties.

Aizvien bez attēliem, lai burtam tik spēks (un katra paša fantāzijai). Emocionāli, subjektīvi un tā, kā pašai gribās.

Tad, nu, prieciņā un uz drīzu tikšanos starp rindiņām!

Trīne

“Gribas kaut ko no tīra mazliet” reiz dziedāja M. Zīvere Ā. Elksnes vārdiem. Teātrim arvien grūtāk paliek mani patīkami pārsteigt un patiesi, patiesi ļaut noticēt un dzīvot līdzi uz skatuves notiekošajam. Nevaru teikt, ka nemaz nebaidījos no Blaumaņa elpas pakausī un redzēto attēlu košuma.

Sākumā manī ieslēdzās visi pretošanās mehānismi un tik vien spēju kā pie sevis nopūsties “atkal jau pilnīgs murgs”. Tomēr. Skatoties, lēnām lobījās nost cinisms un izrādes beigās biju patiesi izsmējusies, atpūtusies un labi pavadījusi laiku. Domāju, nopelns izrādes dinamikai, košumam un scenogrāfiskai tīrībai. Šobrīd domāju, ka asociācijās neko neveidoju no lakoniskajiem krāsu laukumiem skatuves telpā, taču saprotu – tie bija viss, kas tobrīd vajadzīgs – siena, skapis, krēsls, gulta utt., taču tas nebija primārais – lai man būtu skaidrs ka aktieri sēž uz krēsliem vai gultas, būtiskākas bija attiecības. Pat ja Trīnes vārdu nes izrāde, pati vaigā redzama maz, taču viss vijas ap viņas veikumu – pļāpām.

Pieķeroties vizuālajai pusei. Tērpi. Īsi, pārsvarā. Iespējams, tēlu raksturus iezīmē atšķirīgākos rakursos, jo valdonīgu māti ar puspliku dibenu skraidām līdz šim nebiju iztēlojusies. Šķietami tikla meitene ar sudraba šķidrauta atliekām ap gurniem arī prātā nebija nākusi. Latvju apaloni ar zīmju raksta apmetņiem – visai asprātīgs glīto un iedomīgo zēnu nodalījums. Statusā zemākās Trīnes arī vizuāla pazemināšana un tas, kā procesus viņa vada no lejas – jauki, tikai manai ticamībai būtu gribējies neredzēt,ka aktrise rāpo uz ceļiem (neredzot tici pat zinot,ka tā notiek). Domāju, tērpu māksliniece varēja izšķaidīties ar krāsām un rakstiem līdz sirds dziļumiem, aizejot arī diezgan lielās galējībās (kas, manuprāt, atspoguļo mūsdienu tendenci ar Lielvārdes jostas apdruku noslaucīt teju visu iespējamo – sākot ar brillēm un beidzot ar kājām).

Košums un spilgtums ne tikai kostīmos un grimā, bet arī aktierspēlē. Uzsvars- neviena vecāka gadu gājuma aktiera, jo izrāde prasa lielisku fizisko sagatavotību – skraidot gan pa kāpnēm, gan pārvietojoties pa alpīnisma sienu. Par to – milzīgs BRAVO aktieriem! Jāteic, neizpratu pirmatnējo cilvēku kustības un daļēju alu cilvēciskumu šajā izrādē kombinācijā ar koši modernizētiem kostīmiem un koka pavārnīcu vai pīpi. Pieņemu, ka katrs tērps palīdz uzzīmēt varoņa personību, identitāti un raksturīgās iezīmes, lai tikai retajam rodas jautājums – kāds tad viņš bija, vai arī uzzīmē pilnīgi jaunu portretu, attālinātu no Blaumaņa ieceres.

Dažas frāzes jau folklorizējušās un bez “čik čik” neviens skapis vairs vaļā neveras.

Aktierdarbi. Man negribās izcel nevienu. Ne tāpēc, ka nebūtu ko, bet šeit strādā ansambļa aspekts – katrs zobratiņš savā vietā, visi lieliskā sazobē, ka izrādes beigās saki – aiii, bija labi! Spēks ritmā, vienam otra jušanā un saspēlē, kopīgā amizierī un spējā tikt galā ar visādām situācijām.

Es uz izrādi aizvedu vecākus. Tētim nepatika, teicoties esam klasiskā piekritējs un negribot skatīties kā pusplikas sievietes ar pavārnīcu kasa dibenu. Mamma nebija tik skarba. Domāju, vienaldzīgam palikt ir grūti.

Koši, tas skaidrs, bet vai paliek kāda jēgpilna domā? Par to ietekmi. Cik daudz esam vadāmi pašiem to nezinot – viens teica, otrs teica, es nepadomāju, tikai rīkojos… Bet tovakar man daudz negribējās domāt, man patika, ka priekšstatus lauž un ir nudien kas svaigs un neredzēts, kur veldzēt savu cinisko skatītāja aci.

Režisors: Elmārs Seņkovs
Izrādes mākslinieks: Reinis Suhanovs
Komponists: Jēkabs Nīmanis
Horeogrāfe: Agate Bankava
Gaismu mākslinieks: Oskars Pauliņš
Mākslinieka asistente: Evija Pintāne
Producente: Ilona Matvejeva
Grima mākslinieces: Ivanda Šmite, Līva Drešere
Mūziku izpilda: Jakob Noiman Festival Band: Gidons Grīnbergs, Andis Klučnieks, Jēkabs Nīmanis, Ernests Mediņš, Kaspars Gulbis, Artūrs Bērziņš, Roberts Brants

Lomās: Dita Lūriņa vai Marija Bērziņa, Maija Doveika, Jānis Vimba, Ģirts Liuziniks, Uldis Siliņš, Inga Misāne-Grasberga, Arturs Krūzkops, Agnese Cīrule, Liene Sebre, Ainārs Ančevskis, Mārtiņš Brūveris, Mārtiņš Egliens, Igors Šelegovskis, Toms Treinis, Jurģis Spulenieks Romāns Bargais

Doriana Greja portrets

Iepriekšējā sezonā ieplānota, bet netika redzēta. Leģendas jau paspējušas ap to apvīties.

Man bija interesanti vērot kā Dainis Grūbe ļauj sevī cīnīties Dorianam Grejam un iemieso netīras, iznīcinošas kaislības un saēdošu ļaunumu. Kā ap viņu Dieva un velna lomās tekalē Intara Rešetina Bazils un Jura Žagara lords Henrijs. Es ticēju katrai Bazila asarai. Gribētu teikt, ka samanīju teju Bībelisku cīņu – labais cīnās par dvēseles glābšanu, ļaunais priecīgs ieved to pazušanā. Pazudinot citus, pazudina sevi, pašrocīgi arī nokaujot visu labo sevī. Šī līnija ļoti tīra un dramaturģiski attīstīta, par ko liels paldies!

Piespiedos Elzu Leimani nevērtēt kā aktrisi, bet baudīt viņu dejojam. Pat tas, tomēr, man nespēja dāvāt aizmiršanos un elpas aizraušanos skatoties. Šķiet kā labi, tehniski paveikts darbs, bet manī – tukšums. Varbūt esmu kļuvusi vienaldzīga.

Sižets visai paredzams. Dadzi esam redzējuši filmu, lasījuši grāmatu. Vairāk var raudzīties uz formu un veidu kā tikts ar to galā.

Brīdis, kurš patiesi patika – Greja baudkārā skatītāju zāles diriģēšana, aktiera pilnīgā saplūšana ar mūziku, kustības, kas pasvītro spriedzi, izmisumu, alkas un dedzinošas dziņas.

Skaisti tērpi, spēcīga mūzika, spraigs sižets, bez liekvārdības, ar, škietamu rotaļīgumu. Labā pretstats ļaunajam. Bez viennozīmības un moralizēšanas. Tas, šķiet, ir režisores lauciņš. Viņa ir izveidojusi spēcīgu aktieru komandu, taču, man, jāatzīstas, mazliet ir apnicis redzēt Žagaru un Grūbi tandēmā. Varbūt, tad jāiet uz teātri retāk, lai no šī pāra iepriekšējām spēlēm distancētos.

Jau izrādes laikā es domāju par to citu ietekmi. Cik ļoti ātri mēs ļaujamies mazliet riskantajiem, vilinošajiem, ne vienmēr likumīgo ceļu ieteikumiem. Cik viegli ir apelēt pie mūsu godkāres, uzkurināt alkas pēc pielūgsmes. Un tad, ar to saindēties, nespēt sajust robežas vai, domāt, ka skaistajiem un turīgajiem pieder visa pasaule un citi cilvēki ir tikai līdzekļi, nevis dzīvi, jūtoši indivīdi, šo baudkāro alku apmierināšanai. Labā ziņa- tiek parādīts, ka visam ir sava cena. Mūžīgais jautājums par izšķiršanos – ko esmu gatavs dot par to, ko tik ļoti vēlos?! Un vai tas ir tā vērts?!

Kvalitatīva izrāde, ko apmeklēt.
Es pat domātu, ka stiprais dzimums varētu būt ātri pierunājams.
Maroko – loko!

Režisore: Laura Groza-Ķibere
Scenogrāfs: Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece: Kristīne Pasternaka
Komponists: Kārlis Auzāns
Horeogrāfe: Inga Krasovska
Baleta ainu horeogrāfe: Elza Leimane
Video mākslinieks: Artis Dzērve
Gaismu mākslinieks: Jevgeņijs Vinogradovs
Lomās: Dainis Grūbe, Juris Žagars, Intars Rešetins, Elza Leimane, Indra Briķe, Lauris Dzelzītis, Gints Andžāns, Lilita Ozoliņa, Sarmīte Rubule, Ērika Eglija, Lauris Subatnieks, Mārtiņš Upenieks, Artūrs Dīcis, Dainis Gaidelis, Kaspars Zāle, Pēteris Liepiņš, Anete Krasovska, Arturs Sokolovs vai Andris Pudāns,

Klūgu mūks

Dziļa ieelpa.

Tas vienmēr ir risks – pārnest grāmatu uz skatuves. Vēl vairāk, ja grāmatas izdota salīdzinoši nesen (2014.gads). Man ļoti, ļoti, ļoti patika grāmata. Es ļoti priecājos izdzirdot par tās iestudējumu teātrī, par galvenās lomas atveidotāju, par drosmi ķerties klāt kam tik bagātīgam.

Simpātijas raisīja skatuves mājīgi melnā telpa. Koka apdare. Un Pestītājs. Sākumā un visā izrādes laikā es nespēju sajust īstu nepieciešamību pēc krievu valodas iestarpinājumiem. Krievu laiki, saprotu, bet…. Pārliecinājos, ka atšķiras latgaļu valoda un mani priekšstati par to kā tai jāskan, no tās kāda skan uz skatuves. Līdz galam nenovērtēju aktieru mēģinājumus ielauzīties tajā, tomēr liels “oho!” bija 2.cēlienā, kad tajā ierunājās Raimonds Celms, kopā ar patiesu degsmi un attieksmi. Tam es noticēju.

Skatoties atminējos, ka Franča dzīves līkloči mani aizrāva, bet līdzi tiem patiesi pārdzīvoju vairāk uz noslēguma pusi. Daudz sirsnīgāk, patiesāk un īstāk dzīvoju līdzi lidojošajam Mazajam Jezupam un viņa ģimenei. Te arī īpaši izceļu Ulda Siliņa un Lauras Siliņas darbu – ticēju katram brīdim, dzīvoju un jutu līdzi, jutu enerģiju un cilvēku. Arī Ivars Kļavinskis pārliecināja, it īpaši pienaglojot spārnus! Ģirta Jakovļeva mēmums, brīnišķi!

Šis ir viens no lielākā apjoma darbiem ar tik bagātīgu tēlu un notikumu skaitu, ko esmu redzējusi. Domāju, ka ieguvums varētu būt bijis vēl lielāks, ja rādāmie fakti tiktu daudz kritiskāk izvērtēti un atlasīti paši, paši, paši būtiskākie. Nepameta sadrumstalotības un pārbagātības sajūta. Tie patiešām “garšīgie”momenti, kuros būtu gribējies mazliet pakavēties, izgaršot sajūtu tika ātri aizrauti prom, jo ir vēl virkne citu notikumu (lai gan pāris mīlas ainas manis pēc droši varēja izlaist). Un kāpēc ķēve/sieviete?!

Tērpi ļoti atbilstoši un patīkami tajos lūkoties, harmoniski saplūst ar laikmetu, telpu un notikumiem. Lielisks laikmeta un noskaņas pasvītrojums jaušams mūzikā un horeogrāfijā. Vietumis pat pašai kājas dejoja.

Jaunie, vecie. Divi aktieri vienai lomai. Un daži vairākām. Iespējams, izrāde būtu ieguvusi manu atzinību esot viengabalaināka. Dikti centos salikt pa plauktiņiem ainas ar vienlaicīgi uz skatuves esošajiem jaunajiem/vecajiem tēlu veidojošajiem aktieriem. Pa vidu maļošos jaunkundzi no mūsdienām. Un ekrānu/stikla skatuvi. Man prieks, ka Nacionālajam teātrim ir tik iespaidīgas skatuves iespējas, taču reizēm tās man arī traucē – parādoties lēnām, tikpat gausi pazūdot un ne vienmēr man pēc tām prasās un nešķiet, ka izrāde nebūtu bijusi pilnīga, ja kaut kas nebūtu ticis pārbīdīts, izbīdīts, pacelts vai iekritis. Tiesa, parādoties lielajam noslēguma elementam es šādi nedomāju, bet ļāvu sirdij priekā nodrebēt.

Izrāde raisīja dažādas sajūtas. Tā uzjundīja ilgas pēc grāmatas. Arī sagurumu (un patiesu sašutumu par skatītāju kultūru. Gadījums – sieviete, viņai ik pa brīdim iezvanās telefons, un pēc kāda 3.telefona zvana viņa paceļ. Un nevis atvainojas, ka nevar runāt, bet nokārto visu, kas darāms. Nekristīgi prātoju ar ko viņai iemest (jo mūs šķīra 3 rindas)). Es gavilēju priekā, ka ir kāda lielās zāles izrāde, kas runā par Dievu. Par ticību Viņam. Par Viņa aicinātiem cilvēkiem, tātad – ik katru no mums. Man patīk, ka nedz lasot, nedz skatoties Tu īsti nekur nevari paslēpties un kaut deguna gals ir jāizbāž ārpus komforta zonas un jāpadomā kas ir tas, kas mūs dzen uz priekšu. Mūsdienīgi – kāda ir mūsu rīcības motivācija?! Kādas ir mūsu dziļākās sirds ilgas? Un ko ar tām iesākam – vai paslēpjam dīvānā starp spilvenu un čipsiem, vai ļaujam tām sevi iedrošināt un reizēm vadīt uz lielāku, cēlāku ideju augstienēm?! Un var gadīties, ka šai darbā slēpjas atbilde kāpēc mēs esam tur, kur esam.

Kamēr es pārlasu grāmatu, Tu aizej uz teātri, noskaties un tad tiekamies dialogā!

Režisore: Indra Roga
Dramatizējums: Indra Roga
Režisores asistents: Jānis Vimba
Scenogrāfs: Gints Sippo
Scenogrāfa asistents: Ivars Veinbergs
Kostīmu māksliniece: Anna Heinrihsone
Horeogrāfe: Inga Raudinga
Komponists: Pēteris Vasks
Gaismu mākslinieks: Oskars Pauliņš
Producente: Ilona Matvejeva
Video mākslinieks: Toms Zeļģis
Lomās: Gundars Grasbergs, Kārlis Reijers, Ilze Rudolfa, Lolita Cauka,Liene Sebre, Normunds Laizāns, Maija Doveika, Ivars Kļavinskis, Igors Šelegovskis, Sanita Pušpure, Madara Bore, Agnese Cīrule, Alise Danovska, Laura Siliņa, Ģirts Liuziniks, Evija Skulte, Uldis Siliņš, Raimonds Celms, Ainārs Ančevskis, Kristaps Ķeselis, Jurģis Spulenieks, Juris Lisners, Mārtiņš Egliens, Jānis Vimba, Ģirts Jakovļevs, Ivars Puga, Uldis Anže, Mārtiņš Brūveris, Kaspars Aniņš, Jānis Āmanis, Jānis Skanis, Indra Burkovska.

Savādais atgadījums ar suni naktī

Man šķita dzirdēts sižets. Lasot programmiņā piedāvāto, es arvien vairāk domāju, ka esmu to jau kur dzirdējusi. Un izdzirdot par sarkano un dzelteno mašīnu nozīmi, guvu apstiprinājumu. Es biju lasījusi grāmatu. Tobrīd domājot – kā kaut ko tik slimu vispār var izdomāt. Augstprātīgi, zinu. Es pat nepapūlējos iedziļināties, lai saprastu, ka man apkārt ir cilvēki, kuriem tā ir realitāte. Ikdiena.

Pati izrāde? Neparedzama (jo beigas grāmatai aizmirsušās). Vizuāli izteiksmīga, lai labāk atspoguļotu to, kas notiek Kārļa Krūmiņa iemiesotā Kristofera galvā un sajūtās, par to paldies – elektriskā sajūta, ko rada citu cilvēku pieskārieni caur gaismām sasniedza arī mani. Scenogrāfija ļoti sajūtas paspilgtinoša, ļoti palīdzoša uztverei, kā vēl viens galvenās lomas tēlotājs.

Var ieraudzīt, ne tikai kā ir būt cilvēkam ar Aspergera sindromu, bet kā būt cilvēkiem viņam līdzās. Kā uzvarēt savas cīņas ar to, ka galīgi nav viegli, bet tomēr noķert arī prieku un skaisto dzīvē. Mēs varam nosodīt un kratīt pirkstus, taču nedomāju, ka ir kāda viennozīmīga nostāja, kuru ieņemt, vien tas, ka mēs visi esam cilvēki.

Es, patiesībā, esmu gandarīta, ka saņēmos aiziet, tādējādi gluži egoistsiki pārvarot teātra krīzi, jo man bija sācis šķist, ka izrādes tiek taisītas neko jēgpilnu nepasakot, lai piepildītu zāles. Šī, turklāt uz lielās skatuves, atgrieza manu ticību, ka teātris ir kā medijs, instruments sabiedrības domāšanas aparāta stimulēšanai un spriestspējas veicināšanai. Mēs vairs neesam viensētās mītošie un no citiem norobežotie indivīdi, kuriem nav jāinteresējas par to, kas notiek apkārt, ka citi domā, jūt, redz un uztver savādāk. Un, manuprāt, kaut kādā mērā mums ir jābūt gataviem pielāgoties vai vismaz netriekties otram virsū ar savu vienīgo patiesību un taisnību.

Izrādē nav kroplību vai redzamu deformāciju. Mēs ne vienmēr varam uzreiz redzēt, ka mūsu līdzcilvēks ir atšķirīgāks un jūtīgāks par mums. Tomēr mēs tik bieži savā trauksmainumā un cietpaurībā nodarām viens otram pāri. Kā var nepatikt dzeltena krāsa?! Kāpēc jākliedz, kad Tev pieskaras?! Kā skaitļi var nomierināt?!

Man patika arī Uldis Anže – mazliet savādākā, nobriedušākā lomā, ar lielu iekšējo spriedzi, tiesa, to pa daļai es piedomāju klāt pati. Iespējams, man būtu palīdzējis kāds vēl jauneklīgāka izskata aktieris kā Kārlis Krūmiņš (taču izvēle nav plaša), taču milzīgs ieguvums bija paskaidrojošie iestarpinājumi, kurā tēls pats sevi izskaidro un attaisno savu rīcību.

Uz šo nu gan es saku – must-see, obligāti aizej, ne pasmieties vai relaksēti baudīt teātra mīkstos beņķus, bet ļaut pelēkajām šūnām darboties!!!

Režisors: Valters Sīlis
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Uģis Bērziņš
Horeogrāfe: Kristīne Brīniņa
Komponists: Toms Auniņš
Gaismu mākslinieks: Jānis Sniķers
Producente: Linda Helviga
Lomās: Kārlis Krūmiņš, Daiga Gaismiņa, Lāsma Kugrēna, Līga Zeļģe,Ilva Centere, Uldis Anže, Mārtiņš Brūveris, Normunds Laizāns, Voldemārs Šoriņš