Reizēm mūs var pārņemt sajūta, ka tur, kur viss šķiet zināms, pārbaudīts un atzīts par netīkamu, ir vērts pārbaudīt to vēlreiz. Lai arī aiz muguras ir sarežģītas attiecības ar Liepājas teātri un tā skatīšanās pieredzi, ļoti ilgi es nedomāju par iespēju doties uz šo izrādi Rīgā.

Sākums bija grūts. Salauzt sava prāta veidoto aizspriedumu mūri un ļauties. Viens no brīžiem, kas pamatīgi manus priekšstatus sapurināja bija Ziloņcilvēka dzimšana – izvēle ļaut ieraudzīt kā Egons Dambrovskis pārtop tajā, bija izcila, jo šķiet, reti kuram Latvijas aktierim ir tik milzīga plastika un spēja izdarīt to, ko darījis viņš (šobrīd grūti atrast vārdu). Man viņš vienmēr šķitis līdzīgs plastilīnam.

Taču, vislabprātāk es sāktu no beigām. Jo tās mani pārsteidza nesagatavotu. Pat ne sižetiski, bet pēdējā aina man burtiski “norāva jumtu”. Tajā saslēdzās visi elementi – brīnišķīgā scenogrāfija, kura pārvērtās īstā brīnumā, kad to piepildīja kustīgo gaismiņu straumes, mūzika, E. Dambroviskis, Mārtiņš Kalita, Rolands Beķeris un Anete Berķe. Es nezinu vai tā bija izrāde pati vai viss kopā, bet tieši tobrīd es atkal noticēju teātrim, kaut kam tajā, kas ir netverams un īsts, mirklim, kad gribās ilgi klusēt un celties kājās aplaudēt. Tādi mirkļi ir reti, tāpēc tik satraucoši.

Izrāde, kura pilna ar labiem aktierdarbiem. Pārsteidzošs Gatis Maliks un viņa izrunu dažādība, jaunatklājums man – Edgars Ozoliņs ar savu zvaigžņu stundu un izturētību, nepārspīlētā Inese Kučinska, Uzteicami mainīgie – Rolands Beķeris, Anete Berķe, Kaspars Kārkliņš un Mārtiņš Kalita (arī viņu es kā no jauna ieraudzīju, kopš “Ugunī”)

Mazliet pagrūti gan bija distancēties no citos teātros iestudētajiem darbiem, kuros atainotas ārsta un pacienta attiecības. Lai cik spēcīgi aktieri un situāciju atšķirība. Tik un tā viens caur otru risina lietas, kas notiek pašos.

Vizuāli ļoti, ļoti, ļoti skaista izrāde. Manas acis bija sajūsmā. Ausis arī.
Prāts pārsteigts un mēģina atrisināt dažus izrādes uzdotos rēbusus, gan simboliskos – par to kāpēc visi personāži, izņemot Džonu Meriku, ierodoties izkrīt no skapjiem?! Vai tas, ka mēs palīdzam citiem ir tiešām nesavtīga palīdzība un iestāšanās par citu interesēm, vai neapzināta/apzināta savu iekšējo alku remdināšana?

Īsi pirms izrādes ļāvos arī skaļi atzīt, ka man ir problēmas saskarsmē ar cilvēkiem, kuriem ir kāda vizuāla īpatnība ( negribās lietot vārdu kroplība vai defekts). Man ir mazliet bail un nepatīkami. Negribās blenzt, bet neparastums raisa interesi saprast, kas tieši nav tā, kā parasti, un novēršoties šķiet, ka cilvēks to var iztulkot kā novēršanos nespējā viņu uzlūkot. Pārlieku ilgi raudzīties gan nevaru, jo deformācijas mani … mulsina. Šī, patiesībā, ir ļoti piņķerīga tēma man pašai sev, izrādē tā ir ieskicēta, taču vairāk uzsvērts normālums. Ir būtiski iederēties un iekļauties kādā sabiedrības grupā. Būt normālam un veiksmīga, jo “nekas tā nepievilina veiksmi kā veiksme.” Visu laiku tēma – kas tad ir normāls? Kurš, kas Tevi par tādu padara/ atzīst? Ja es gulējis ar sievieti – esi īsts vīrietis? Ja Tev ir ģimene un nauda, esi normāls un pat veiksmīgs? “Ievērojot noteikumus, kuri izdomāti mūsu pašu labad, esam laimīgi.”

Aiz katra no mums kaut kas slēpjas. Manuprāt, mums arvien ātrāk skrienot un dzenot laiku auļos, arvien retāk atļaujamies būt īsti, pilnīgi mēs paši – būvēt savas imitācijas par imitāciju, domāt par Džuljetām, ne tikai par sevi un pārbaudīt vairāk par dvašu spogulī. Es ticu, ka katrā no mums ir mīloši, inteliģenti un radoši cilvēki. Tie, kas baidās būt nesaprasti, atstumti un apsmieti, tomēr saņem drosmi un būvē savas iekšējās katedrāles. Viegli var apjukt normālības pūlī. Noteikumu labirintos. Normu tīklojumā. Taču mēs esam aicināti būt mēs paši. Un cienīt citus par viņu centieniem būt viņiem.

Jāatzīstās, ka ir grūti rakstīt par to, kas ir paticis. Ir pat mazliet savādi kaut ko īpaši izcelt un atšķirt no pārējā. Pirmajā cēlienā es nebiju droša par WOW beigās. Taču izrādes ainām rindojoties un nemanāmi mani atslēdzot no realitātes, izdevās. Tradicionālais ieteikums tiem , kas neko no šeit rakstītā nav sapratuši vai vēlējušies lasīt – aizejiet, noteikti aizejiet!

Režisore – Laura Groza-Ķibere
Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa
Komponists – Kārlis Auzāns
Horeogrāfe – Liene Grava
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis
Video mākslinieks – Artis Dzērve
No angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja
Lomās: Egons Dombrovskis, Edgars Ozoliņš, Inese Kučinska, Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks, Mārtiņš Kalita, Anete Berķe, Rolands Beķeris, Kaspars Gods

Bija sajūta, ka ir jāaiziet, jānoķer pēdējā iespēja redzēt. Jāatzīstas, ka primārais iemesls tam bija vēlēšanās redzēt Valtera Sīļa režiju. Laikam vecums – šobrīd daudz biežāk uzmanību pievēršu režisoram nevis aktieru sastāvam.

Domāju, ka pirmā rinda būs kā radīta man, taču milzīgi daudzie dūmi mani darīja traku. Pat ne tie – daudzo cigarešu dūmi, bet tie, ar kuriem piepildīja scenogrāfiju pirms katra cēliena un tie kā smacējoša sega ievēlās zālē pār skatītājiem. Astma nebija sajūsmā, tāpēc gūta mācība un rūpīgāk tiek izsvērta vietu izvēle izpētot norādītos brīdinājumus.

Iespējams, šī izrāde iegūst no tā, ka par to rakstu tikai tagad, jo uzreiz pēc tās noskatīšanās es biju noskaņota diezgan kategoriski – man nepatika un tur neko nevar mainīt! Šobrīd es domāju, ka izrādē skartas daudzās smagās tēmas kuras ar laiku nekur nepazūd. Laulāto attiecības, bērnu savstarpējās un bērnu – vecāku attiecības. Spēcīgo, dominējošo personību attiecības ar citām. Noslēpumi un to ne izpaušanas sekas.

Pie labajām lietām minama “caurspīdīgā” un funkcionālā scenogrāfija, ne paredzamība (jo pirms izrādes filmu nebiju redzējusi un darbu lasījusi arī ne) un dinamiskā aktierspēle, ar BRAVO Lolitai Caukai par spēku – fizisko un mentālo.

Nespēju noticēt šim pārnesumam – uz skatuves raugoties amerikāņu ģimenē. Manī kaut kas grūda šo izrādi projām – es negribēju to skatīties (katru starpbrīdi apsvēru domu doties prom), man negribējās par to domāt un es negribēju tajā ieraudzīt vērtīgo, jo man viss šķita tik briesmīgs – pretīgs, prasts un ļauns. Pieļauju domu, ka mēs ik pa brīdim atgrūžam ārpusē to, ko iekšienē negribam pieņemt – ka mēs, cilvēki, esam trausli – mūs var aizvainot un ievainot, un tajā pašā laikā – mēs esam tik spēcīgi, lai to pašu nodarītu otram. Un tad tādi – savainotie, garīgi sakropļoti pārvietojamies pa pasauli meklēdami kādus kas mūsu ievainojumiem palīdz sadzīt vai atkal un atkal uzplēš un mēs sākam kaifot no atkaluzšķērstības sajūtas. Varbūt.

Negribās visus skumdināt un uzsvērt tikai slikto, tomēr ceru, ka ne tikai melnīgsnējais humors, bet arī dziļākais darba vēstījums sasniedza vismaz lielāko daļu skatītāju. Domāju, pavērojot vidi sev apkārt, mums nebūtu ļoti tālu jāmeklē šādas ģimenes arī mūsmājās – Latvijā. Mums patīk, ka mums ir taisnība un mēs reti kautrējamies to pie izdevības aizrādīt otram. Patiesībā, kūtrums mums maz raksturīgs, jo savā šerpajā kategorismā un iecirtibā spējam darīt pāri. Pārāk reti aizdomājamies un jautājam kā otrs jūtas – vai tas, ka mēs esam pār to izvirduši visu savu dienā krāto negāciju plūsmu, otru atstāj neskartu? Un vai mums ir tiesības ļoti jaukties, noteikt otra dzīvi? Pat vecākiem? Jā, jā, izrāde par robežām – ne tikai zemju, sētu un namu, bet arī cilvēciskajām – kur sākos un beidzos es? Tu?

Piņķerīgi. Novērtējami aktierdarbi. Pārliecinoša Zane Jančevska un pārsteidzošs Uldis Anže. Darbs padarīts visiem, labs darbs. Daudz dažādu toņu – kā izrādes sižetiskajā, tā arī aktieriskajā līnijā, un jāteic – daži jauki pārsteigumi.


Režisors: Valters SĪLIS
Scenogrāfe: Ieva KAULIŅA
Kostīmu māksliniece: Liene ROLŠTEINA
Gaismu mākslinieks: Igors KAPUSTINS
Tulkotāja: Ieva STRUKA
Producents: Jānis KAIJAKS
Lomās: Uldis DUMPIS vai Uldis NORENBERGS, Lolita CAUKA, Zane JANČEVSKA, Juris LISNERS, Madara BOTMANE, Daiga GAISMIŅA, Daiga KAŽOCIŅA, Lāsma KUGRĒNA, Jānis SKANIS, Uldis ANŽE, Anete SAULĪTE vai Marija BĒRZIŅA, Juris HIRŠS, Mārcis MAŅJAKOVS

Brīdis, ko uzdāvināt sev. Tiesa, mazliet bažījoties vai kultūralkas tiks apmierinātas ar netradicionālu uzvedumu teātrī. Taču diena pati sevi ieaijāja sev vēlamajā un ļoti tīkamā ritējumā. Atlika no maigās pavasara saules glāstiem parkā, kur klausītas putnu dziesmas ieslīgt krēslā un ļauties.

Pati pirmā dziesma nu man kļuvusi par vienu no tīkamākajām Kārļa Kazāka daiļradē. Dziesma, kuras vārdos gan toreiz, gan katru reizi atkal to dzirdot (pavasarī tā tika pieteikta kā pirmatskaņojums) gribās klausīties un piekrist. Tāds stāsts, smeldze un daile. Kā viss šis kopā būšanas laiks – piepildīts ar vīrišķo maigumu. To ļoti skaisto vīrišķības daļu, kura, iespējams, bieži tiek slēpta, no tās kaunās vai noliedz – vīrieši jūt! Un tas kā to dara šie trīs Jelgavas puikas…

Telpas iekārtojumā valda lakoniskums – šeit būsim mēs – skatītāji un skatāmie. Aci pret aci. Sirdi pret sirdi, bez maskām un viltus. Mēs jums un jūs mums. Vārdus, laiku un jūtas. Pieklusinātas gaismas, zināma intimitāte. Mirklis kā dāvana.

Nav pat īsti iespējams izstāstīt par šo laiku, kurā ieklausīties vārdos un mūzikā, jā, arī klusumā, kad nav vai nevajag neko teikt, kad ļaut norimt tikko izskanējušajiem vārdiem, kurus sarindojis viens vai otrs dzejnieks. Es negribu stāstīt kā sēdēju un skatījos mākslinieku lūpu kustībās dziedot vai kā sekoju pirkstiem dejojot pa stīgām. Katram mūzikas klausīšanās pieredzē ir savi uzsvari un pieturas punkti.

Ir lietas, kuras man gribētos lai ilgst ilgāk par ilgi. Viena no tām ir Gundara Grasberga balss skaņa. Ja tā vēl ietērpjt uzrunājošas dzejas rindas, jēgpilnus stāstus, tad varu aizvērt acis un klausīties esot kaut kur – nenoteiktā laiktelpā starp izskanējušo un nākamo skaņu.

Zinu, viss izklausās pārāk saldi un rožaini, ja aiziesi pats, tad pārliecināsies, ka no salkanuma tur maz. Tur viss ir īsts – no skatuves pacēluma dzelzim līdz griestu līstei. Nedomāju, ka izrāde sievietēm, kurā jūsmot par vīriešiem. Es teiktu, ka daudziespējama stunda ar astīti, kurā skrejošās domas var atlaist un veldzēties dziļumā, kurā kāds jau pirms tam piesmēlis krūzi pilnu ar vērtīgiem vārdiem un citus ceļus ejošām pārdomām. Mēs neesam tikai skrējēji un tērētāji. Mums katram vajag ievilkt elpu, padzerties un pirms nākamā skrejceļa padomāt, vai tas ir tā vērts.

Ne mirkli nebiju vīlusies par lēmumu iet un ļaut just. Katram savas tās jušanas, šajās spēju iejusties arī es.

Aizej, dod iespēju laikam pierimt!

Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNE
Skaņu operators: Jānis LĪDE
Producente: Ilze BLAUB\ERGA
Spēlē: Gundars GRASBERGS, Kārlis KAZĀKS, Māris BĪMANIS

Pieaugušais-cilvēks, kas sasniedzis fizisko un garīgo briedumu; pieaudzis cilvēks.
Tā šo vārdu skaidro vārdnīca. Bet kādus priekšstatus tas modina katrā no mums?

Izrāde, patiesībā, ir kā kulaks uz acs. Laikā, kad pati domāju par savu vidusskolas salidojumu un tā apmeklēšanu. Pakausī kāds čukst, ka uz salidojumu jābrauc tikai tad, kad esi kaut ko sasniedzis un ir ar ko lepoties, taču mūsdienās, kad viss strauji mainās, arī tas var nebūt noteicošais. Vispār – pēc kā mērīt vai dzīve ir izdevusies? Statuss? Ienākumi? Ceļojumi? Mājas lielums un mašīnu skaits? Vara? Laulības un bērni? Man gribās domāt, ka to spējam noteikt paši – jūtamies apmierināti savu dzīvi dzīvojot vai ne, un to sev vari pajautāt arī bez salidojuma.

Izrādei ir viegli ļauties, ja paša skolas laiks bijis spilgts un atmiņu vērtiem mirkļiem piepildīts. Aktieri veikli un brīvi rāda ainu pēc ainas, lēkājot laikā un telpā. Viegli smieties un saprast par ko.

Nē, mums nav jāturas kopā kā toreiz – vidusskolā. Taču es no sirds priecājos, ka man ir dāvināta draudzība, kas ilgst kopš vidusskolas sākuma. Tad ir vieglāk atsaukt atmiņā tos īpašos brīžus, kuros varēji justies brīvs, bezrūpīgs un tik ļoti priecīgs, kā reizēm, šajā – milzīgi pieaugušo cilvēku dzīvēs sanāk… retāk? Pat nē, tas būtu pārāk skarbi teikts. Bet tad ir kāds ar ko dalīties šajās sajūtās, atliek vien ieminēties par gatavošanos angļu valodas eksāmenam pie jūras un atmiņu kņudoņa pāriet arī uz otru un tai seko cita atmiņu pērle. Ir vieglāk atcerēties labo, kas noticis, ja tas, ar ko tas piedzīvots, arvien ir Tavā acu priekšā (lasīt – joprojām uzturat kontaktus).

Tiek izspēlēti uzsvērti atšķirīgi jaunieši ar dažādiem dzīves stāstiem, vērtībām un ceļiem pa kuriem tie gājuši. Tomēr šķiet, visi tiecas iemantot laimi, pieradināt veiksmi un piepildīt sapņus vai ar steigu sapņot jaunus pielāgojot tos pieauguša cilvēka standartiem. Varu sevi iedomāties Artura Krūzkopa varoņa vietā, kurš ir tas, kas visus atkal uzmeklē, grib sasaukt kopā. Pat ja savtīgu iemeslu dēļ.
Vai es esmu pieaugusi un kas par to liecina? Es pati nopelnu naudu ar ko apmaksāt rēķinus. Vai tas cilvēku dara pieaugušu? Veiksmīgu? Vai par pieaugšanu liecina dārgmetāla stīdziņ ap zeltnesi un pēcnācēji? Es nevaru viennozīmīgi atbildēt, jo negribu jēdzienu “pieaugušais” lietot kā lamu vārdu. Kaut reizēm varētu. Minēšu, sakot, ka izrāde ir par to kā sabalansēt jaunības dullumu, trakulību un dedzību ar atbildību, pienākumiem un nepieciešamībām. Un ceļu kā līdz tam tikt. Nē, nu nemoralizējot, bet atainojot dažādas iespējamības.

Prom devos ar patīkamu pēcgaršu un kārtīgi izsmējusies, dažu domu nolikusi vēlākam laikam. Patika, ai kā patika.

Izcila Martas Grases tēla izturētība. Pārliecinošs Līgas Zeļģes dabiskais manierīgums. Nopucēts Jāņa Vimbas pamatīgums. Teicams Kārļa Krūmiņa atšķirīgums. Kopts Kaspara Aniņa lecīgums. Laba Madaras Botmanes attīstība. Izkopts Sanitas Pušpures dedzīgums. Baudāms Artūra Krūzkopa kopsaucējs.

P.S. Es uz salidojumu šoreiz nesadūšojos.

Režisors: Valters SĪLIS
Dramaturgs: Jānis BALODIS
Mākslinieks: Uģis BĒRZIŅŠ
Komponists: Edgars RAGINSKIS
Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNELomās:
Agnese: Madara BOTMANE
Dace: Liene GĀLIŅA vai Sanita PUŠPURE
Aleksandra: Inga MISĀNE – GRASBERGA vai Marta GRASE
Astra: Līga ZEĻĢE
Jānis: Kaspars ANIŅŠ
Jurģis: Kārlis KRŪMIŅŠ
Andžejs: Arturs KRŪZKOPS
Normunds: Jānis VIMBA vai Valters SĪLIS

Sen nebaudīta vaļība. Es + bērnu izrāde = bezrūpības mirklis.
Izrāde, kas intriģē ar fizikas eksperimentiem un jaunu zināšanu apguvi. Šķiet, sākotnēji, mazliet puiciska. Taču ātri aizraujos un bikluma mākta cenšos sevi valdīt un ļoti skaļi izrādei līdzi nedzīvot. Bet, ai, kā gribās. Noelsties, kad izrādes sākumu apņem ložņājoša migla. Iespiegties, raugoties pret griestiem skrejošajā ziloņa zobu pastā un skaļi smieties raugoties aktieros mākoņcepurēs.

Ļoti dinamiska, nudien izglītojoša (es tagad zinu, bet vēl neesmu pamēģinājusi izšķīdināt putuplastu acetonā), iesaistoša un iepriecinoša. Apbrīnojama aktieru spēja darīt savu darbu un iegrožot atsaucīgākos skatītājus (vai bezkaunīgākos, ja gribiet, kas aktieriem nebūtu jādara, ja tos pieskatītu viņu vecāki, bet mūsdienu robežas ir tik trauslas un jūtīgas). Arvien vairāk saprotu, cik būtiska daļa bērnu izrādēs ir paši bērni un viņu audzināšana. Tajā ziņā šī izrāde nebija visveiksmīgākā no iespējamā.

Labi strādā temperamentu pretnostatījums. Analītiskais un Impulsīvais, Apdomīgais un Darītājs. Andrejs Možeiko un Artūrs Putniņš. Prāts un Harizma. Jāteic, biju apburta. Tīri sievišķīgi.

Atgriežoties pie fizikas (kas man, neilgajā tās apguvē, nepadevās), tā ļauj uzzināt un izskaidro skaisto parādību rašanās nosacījumus, nelaupot tām noslēpumainības skaistumu. Varavīksne vienalga paliek skaista un neaizsniedzama. Arī mākoņi, apdzejoti, paliek mākoņi, kuros katrs ieraugām ko citu, neraugoties uz to, ko tie mums nes – lietus, sniegu vai noskaņu.

Var just, ka, patiesībā, kā bērns es šo izrādi neredzēju, vai ne? Bet ar to var pierādīt, ka veselīgi arī pieaugušajiem tās redzēt un paraudzīties uz dzīvi no pieredzes uzslāņojuma nesarežģītas perspektīvas. Atminēties tos brīžus, kad katru jautājumu sāki ar kāpēc? Kā? Kur? Nebaidīties tos uzdot šodien. Kā rodas mana nauda? Kur pazūd mans laiks? Nē! Kāpēc nepriecājos, kāpēc nav laika tam, kas iepriecina un uzlādē, kāpēc cīnos par nebūtisko, kāpēc putniem neapnīk dziedāt, kāpēc katru pavasari viss no jauna zied? Dabā viss ir sakārtots. Mums atliek to pieņemt un baudīt. Reizēm,kad gribās vēlreiz miglu, ņemt talkā zināšanas un iegūt pašam savu, privāto miglu.

Noliecu galvu izrādes veidotāju un realizētāju priekšā. Patīkami un jēgpilni.

Režisore: Paula Pļavniece
Dramaturgi: Justīne Kļava, Matīss Gricmanis
Dzejoļi: Juris Kronbergs
Scenogrāfe: Marija Rozīte
Skaņa: Uldis Sniķers
Spēlē: Andrejs Možeiko, Artūrs Putniņš

Reizēm no mierīga cilvēka jāpārvēršas medniecē, lai iegūtu sen kāroto biļeti uz mēnešiem uz priekšu izpārdoto izrādi. Un tad ar augošu nepacietību jāgaida izrāde. Kad tās stunda pienākusi, biju gatava katarsei.

Gaidot izrādes sākumu, kavēju laiku vērojot skatītājus un to vietu aizņemšanas tehniku, visai atzīstama. Arī sarunas ļoti kulturālas – par pašu Ezeriņu, par citām redzētajām izrādēm, pašmāju seriāliem un piedzīvotām ballītēm.

Novēršot ausis, koncentrējos uz scenogrāfiju, kas ļāva minēt kas īsti tajā izmantots, un jāuzteic Aigara Ozoliņa darbs izrādi noslāņojot no pašiem pamatiem. Ļoti, ļoti patika. Arī bīdāmie skapji, kas maina saturu un ieeju

Jāatzīstas,ka par darbu atpazīstamību atjēdzos tikai pie blusas stāsta, kurš mani arī visvairāk uzrunāja. Ļoti, ļoti, ļoti laba Dita Lūriņa, kas ielēkusi izrādē, aizstājot Madaru Saldoveri. Grotesks līdz pilnībai. Ar uzslavām gan jādalās visu aktieru virzienos, bet ir daži, atsevišķi, kas arvien biežāk lauž manus stereotipus par sevi tāpēc izceļu. Jā, D. Lūriņa ir viena no tām, vēl kā pārsteigums minams Jānis Skanis, kas ar emocionalitāti ievibrēja mani un izrāvās no manām domām, kurās bija iestrēdzis kā Žurkas Kornēlijas uzticamais Cirča (lasīt – circenis). Arī Normunds Laizāns un Ināra Slucka pārliecināja. Patiesībā jau, visā izrādē aktieru darbi ļāva domāt ka tā ir tāda liela un skaista spēle, ka viņiem pašiem ir interesanti un daudz vairāk vietas kur viņiem kā cilvēkiem noslēpties, jo izrāde nav ļoti reālistiska, nu labi, ir dzīves mirkļu uzplaiksnījumi, bet tajos tik daudz pārspīlējumu un sakāpinātības, ka var mazliet dauzīties. Par to arī liecina uzkrītošā grima kārta, manuprāt, tā uzskatāmi novelk robežu starp realitāti un izrādi, varbūt tā ir daudz smalkāka par balto kārtiņu uz aktieru sejām, jo katrā jokā jau slēpjas daļa patiesībā un aiz smiekliem – mēs paši.

Šī ir tā reize, kad latviešu humors mani pārsteidz nesagatavotu un atstāj pozitīvā autā. Ja tā būtu komēdija ar pašmērķi likt skatītājiem smieties, es, iespējams, teiktu ko citu. Taču tas garšīgais sarkasms ļauj izrādi izgaršot. Turklāt režisors nav bezjēdzīgi virknējis noveles. Kods paliek. “Mūžs ir jāglābj.” Man nepatīk domāt kategorijās par to, ko jau savā dzīvē esmu paveikusi un kas paliks, kad manis vairs nebūs, jo nekā no apkārt sludināto panākumu pazīmēs tajā nav. Priecājos būt par ceļa stabiņu citu cilvēku dzīvēs.

Pēc izrādes es nelecu stāvus kājās un neapplaudēju kā vēl nekad. Jo es īsti nespēju saprast kas ir tas fenomenālais, kas liek cilvēkiem biļetes izķert. Seņkovs? Ezeriņš? Aktieru zāle? Es noskatījos un ievilku ķeksīti. Tobrīd baudīju, bet mājās neko nenesu. Vien mazu gabaliņu atbilstošās mūzikas garnīra. Līdz pagāja divi mēneši un es sapratu, ka tas ir bijis viens no tiem retajiem svaigā gaisa malkiem manā teātra skatītāja pieredzē.

Kods paliek. Mūžs ir jāglābj. Vai jādzīvo tā, lai nav jāglābj. Ar ko izglābt? Vai maz var – labo darbu pret labo liekot vai slikto iemainot pret jauko?
Es gribētu nodzīvot neejot pret sevi un Dievu.

Režisors: Elmārs SEŅKOVS
Dramaturģe: Rasa BUGAVIČUTE
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Aigars OZOLIŅŠ
Gaismu mākslinieks: Oskars PAULIŅŠ
Muzikālais noformējums: Edgars MĀKENS
Grima māksliniece: Maija GUNDARE
Producente: Linda AKMEŅKALNE
Izrādes vadītāja: Iveta RAZUMOVSKA
Lomās: Astrīda KAIRIŠA, Ināra SLUCKA, Dita LŪRIŅA, Uldis ANŽE,Normunds LAIZĀNS, Uldis NORENBERGS, Jānis SKANIS.

Reizēm vājās vietas Tevi pārsteidz negaidot. Jau pirmajām minūtēs sēdēju un domāju par to,ka ir teātri un aktieri, kuriem piedodu daudz vairāk kā citiem. Citā teātrī es būtu bijusi visai īgna par ne-momentālo skatuves pārbūvi, par to,ka es redzu kā dzimst izrādes vietas brīnums, par to,ka cilvēki, kas to dara ir redzami un nemaz nav pieskaņoti (apģērbti attiecīgajam laikam) un tādējādi jauc nost vienmērīgo plūdumu un manu ticamības momentu. Taču šoreiz sēdēju un priecājos ka tā, un apbrīnoju veiklo roku darbu. Paldies Jaunā Rīgas teātra skatuves ļaudīm!

Izrāde.
Milzīgs BRAVO Andrim Keišam! Ne par tēla izcilību iznesību vai milzīgu emocionālo katarsi. Par pārsteigumu. Šī nav pirmā izrāde, kurā ir jāmin un kādu laiku jāšaubās – ir vai nav tas viņš. Pat balss nav pazīstama. Ir tēls, ko viņš iemieso, bet, šķiet, tobrīd tajā no Andra ir tikai miesa, viss pārējais – lomas. Spēcīgi.

Darbs, šķiet, klasiski krievisks vai klasiska krievu klasika (cik nu varu spriest, ja galvenokārt fanoju par Dostojevski). Bet šķita, ka nekur daudz tālāk mēs šodien neesam tikuši, vien vairāk tehnoloģiju ar kurām apgādāties. Nezinu vai varu runāt par mīlestību. Par alkām gan. Kāds alkst pēc mīlestības, kāds pēc naudas, pēc bezrūpības, varas un noteikšanas, mantas, tenkām, piedzīvojumiem, uzdzīves, miera, bērniem, nāves vai piedošanas. Daudzreiz mūsu ilgas ņem virsroku pār mums un nespējam saprast vai tas, ko gribam mums maz ir vajadzīgs. Teiksiet, tur, tajā tāltālajā sādžā dzīve citāda, tur valda skarbāki izdzīvošanas likumi. Jau minēju, ka neesmu pārliecināta, ka izrāde nav attiecināma uz mūsdienām. Aktualizējušies tie paši vai nemaz nekur nav zuduši jautājumi par to, kas cilvēku padara cilvēcīgu un palīdz tam palikt labam, nesadraņķēties. Kā nepārkāpt robežu un nekļūt sev pašam pretīgam?

Mazliet baisu šo izrādi padara fakts, ka tā balstīta uz patiesiem notikumiem. Ļoti spēcīgu atziņu vērts ir Viļa Daudziņa pēdējais monologs. Par bailēm, meliem un sievietēm. Nē, neuztverot visu burtiski, taču to var pielāgot un ļoti trāpīgi attiecināt uz mūsdienām. Mēs varam ar deguniem arties pa zemi, vai mazliet pacelt galvu un jau ieraudzīt ko vairāk. Mēs varam izvēlēties melot un baidīties vai nemelot. Labi, toreiz spiediens no “ko ļaudis runās”, bija daudz spēcīgāk. Taču. Tas nav attaisnojums noziegumiem.

Spēcīgs darbs. Liels spēks arī kolektīva darbā un līdzvērtīgos aktierdarbos, Katrs kā olis savu tēlu noslīpējis, lai skatītājam atliek vien iedziļināties izrādēs jēgā un baudīt aktieru spēli. Ļoti, ļoti patīkami pārsteidza Ivars Krasts, ļaujot ieraudzīt tēla pārmaiņas un pārdzīvojumus. Pārliecināja arī Inga Tropa. Varētu saukt viņus visus pēc kārtas un katram atrastos ko labu pasacīt. Ļoti novērtēju izrādes, kurās tieku lutināta ar kvalitāti viscaur.

Parasti scenogrāfijā naturālismu nemīļoju, taču, kā jau teicu, ir teātri, kam dodu lielākas atlaides, turklāt izrādē tā nav kā atsevišķa vai ilustrējoša, bet gan viens elements no organiska koptēla, kas nemanāmi, bet pārliecinoši pārceļ uz tālo sādžu kaut kut Krievijā. Arī tērpi.

Reizēm beigās diskutēju ar sevi. Arī šoreiz. Jo pēc izrādes negribās applaudēt. Gribās pasēdēt un izgaršot pēdējo noti, saprast kas ir bijis kas un vai no tā ir palicis kāds nospiedums manī.Palika. Par trauslo robežu (to var saukt arī par izvēli) starp grēku un dzīvību. Jo grēka alga ir nāve. Grēks seko grēkam, ja mums nav iespējas un vēlēšanās šo ķēdi pārraut. Mēs vēl varam glābt savas dvēseles. Mēs varam atgriezties…

Ja gribam.

Režisors – Gatis Šmits
Scenogrāfs – Rūdolfs Bekičs
Kostīmu māksliniece – Keita
Lomās: Ivars Krasts, Guna Zariņa, Andris Keišs, Inga Tropa, Alise Danovska, Ģirts Krūmiņš, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Jana Čivžele un Sandra Kļaviņa.

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 449 other followers