Uz šo izrādi es gribēju doties jau kādus gadus pirms šī. Taču mēdz teikt, ka visam ir savs laiks. Tad nu pienākot drēgnam, vējainam un aptumšotam 29. oktobra novakaram, tas beidzot īstenojās. Īstākā laikā trāpīt, diez vai vēl varētu. Visticamāk – gulēšu pie ieslēgtas gaismas un cerēšu, ka nemurgošu.

Es ļoti centos atrast kādu labu tulkojumu tam vārdam, kas lauzās pirmais pār lūpām. Prātjaucis. Jo manējais tika uzlauzts un apjucināts. Papētot tuvāk rakstnieku – krievu absurda literatūras meistaru (kā viņu dēvē interneta dzīlēs atrodami avoti), mazliet nomierinos un vairs sevi netirdu ar jautājumu – par ko īsti bija izrāde? Un ļaujos prātojumiem par to, kas noticis kūtrajai latviešu publikai, ka tā visos iespējamajos brīžos sarunājās, un neba nu čukstus. Pēc smiekliem šķita, ka skatos komēdiju. Labi, biju ieņēmusi kritisko pozu un gribēju kaut ko jēgpilnu no izrādes izlobīt, bet par apkakāšanos uz skatuves nepiesmietu pilnu zāli. Nekad. Sev to skaidroju ar cilvēku reakciju uz stresu, kas bieži izlaužas kā smiekli, proti – nezini kas īsti notiek, neko nesaproti, bet smejies kā kutināts. Nu vismaz sevī es to reizēm tā risinu. Un ļoti ceru, ka arī šoreiz citiem bija tāpat. Jā, esmu nosodoša, jā, esmu neiecietīga, un jā, es arī esmu tikai cilvēks.

Vecene. Pirmā izrāde, kurā es ļoti priecājos, ka varu aiz kāda aizslēpties un visu neredzēt. Vemšanu, piemēram. Bez uzskatāmiem vizuālajiem materiāliem man jau pietika ar skaņas efektiem. Ļoti, ļoti, ļoti, ļoti naturāla izrāde ar daudziem ķermeņa izdalījumiem. Milzīgi daudz detaļu. Kā teicis pats autors – viņu jau interesē “n i e k i”. Un var saredzēt novirzīšanos no tēmas, kurā nav ļoti milzīgas attīstības. Lai gan mans prāts alkaini vēlējās zināt ar ko un kad tas viss vājprāts beigsies. Es pat nemāku atrast īstos vārdus tam visam, kas tur notika. Atkārtošos – prātjaucis, kārtīgs, riktīgs un galīgs.

Mazliet man gribējās būt aktieru vietā – jo viņi, es ļoti ceru, pirms izrādes ir atkoduši tās vēsti un visus krāsainos niekus, kas tajā milzu buķetē ielikti, un liela daļa publikas, nu vai arī es viena, nespēj pilnībā uztvert un saprast. Kolorīti,

Tādi arī aktieru darbi. Ar groteskiem pārspīlējumiem un cinisku bezkaislību. Lielākais WOW dalās divās daļās – viena tiek tempermentīgjajam un runātīgajam igaunim, kuru iemieso Kaspars Dumburs un apbur ar katru lomas vīli. Un otrā daļa no WOW tiek Kristiānam Kareļinam par to briesmīgo darbu, ko viņš veic un spēju pašam nenosmieties līkam. Patīkami vērot Dmitriju Petrenko aktiera ampluā. Arī pārējie ir uzdevumu augstumos un ļauj ļauties izrādes neiespējamībai.

Katrs izrādi veidojošais elements ir tieši tāds, lai par to skatoties nebūtu jādomā (tātad kāds pirms tās to vieksmīgi pārdomājis, lai būtu precīzi), vienīgā lieta, kas mazdrusciņ patraucēja ir ļodzīgās sienas, kas zog sienai tās “sieniskumu”.

Šo izrādi ir grūti kādam ieteikt, taču ne tāpēc, ka tā būtu slikta, tā joprojām ir nebijusi pieredze skatītājiem, arī izturības pārbaude, kāda Latvijas teātros nav atrodama (nebrīnos un arī nenosodu par to). Applausi par uzdrīkstēšanos – izaicināt skatītāju un pašiem sev atļaujot būt neglītiem pat pretīgiem.


Režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, muzikālais noformējums:Vladislavs NASTAVŠEVS
Tulkotājs: Haralds MATULIS
Scenogrāfa asistents: Artūrs ARNIS
Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNE
Režisora palīdze: Inese ARAIDE
Producente: Ilona MATVEJEVA
Lomās: Arturs KRŪZKOPS, Kaspars DUMBURS, Anta AIZUPE, Kārlis KRŪMIŅŠ, Dmitrijs PETRENKO, Kristians KAREĻINS

Ir tādas dienas, kurās uz teātri iet nemaz negribās, un iekšējā balss saka, ka arī nevajag. Tomēr nepieklājīgi grūti dabūjamās biļetes liek doties, ir arī ziņkāre – kas ir tas, par ko visi jūsmo, runā kā noburti un vēl ilgi par to domā!?

Vizuāli – ļoti, ļoti, ļoti skaista izrāde. Baudāma un katrs tās mirklis tverams kā atsevišķs kadrs. Spēks slēpjas šķietamajā vienkāršībā un detaļu nepiesārņotībā. Tiek izmantots viss lielās zāles scenogrāfiskais potenciāls – no tumšā bezdibeņa līdz kapu kopiņām zem zvaigžņotām debesīm. Šķiet, tieši acis bija tās, kuras ne mirkli nejuta garlaicību un laika ritējumu, tās sekoja ik mirklim, katrai aktieru un scenogrāfijas kustībai, pirmā cēliena vidū klusi lūdzās, lai tie, kas tuvojas sausās zemes malai, lec, un kad tas notika – gavilēja, īpašs baudījums bija Romāna Bargā kritiens – pilnīgā paļāvībā atmuguriski ļaujoties gravitācijai. Bravo! Spēcīgi. Lai arī asmātiski grūti, taču šai izrādei ļoti piestāvēja dūmi – tie tik ļoti pastiprināja sirreālo sajūtu, kas viss, kas notiek, notiek ne te un tagad, bet kaut kur – kādā iedomu pasaulē, kurā ir citi likumi, viss ir daudz spēcīgāk un daudz, daudz dramatiskāk. Kur ir tikai melnais, baltais un asins sārtais, bez starptoņiem un atkāpšanās iespējām. Emociju sakāpinājums un pārdzīvojumu hiperbolizācija.

Taču ja atkāpjas no vizuālā baudījuma, tad nekā daudz laba man nav ko teikt. Pirmajā cēlienā pusi Mātes teiktā nevarēja skaidri dzirdēt un saprast, dažās vietās, nepārzinot Lorka daiļradi un tajā iekodētos tēlus – saprast pagrūti un mūsdienu samaitātības prāts met cilpas un nomaldina pretrunās. Dažas vietas par izstieptu un neko sevišķu nepasakošu, daudz simbolu un tēlainības, šķiet, autoriem vien saprotamu, intuitīvi jūtu, ka spēcīgi un skaudri, bet sev definēt, kas ir tas uz ko raugos – nespēju. Mani mulsināja Mātes un Līgavaiņa attiecības, ļoti. Nesapratu Malkas cirtējus, lai gan novērtēju viņus kā skaistus augumus. Turklāt, vairāk izrādē domāju par režisoru, mēģinot viņam diagnosticēt nespēju deliģēt atbildību, perfekcionismu, kurš liedz dot iespēju aktieriem vai jebkuram citam izdarīt to, ko mākslinieks iecerējis, necentos minēt tas labi vai slikti, bet zinu, ka man drīz apniks šāda pieeja un katru nākamo izrādi es negaidīšu kā pārsteigumu pilnu jaunu pasauli.

Izrādi daudz labāk sapratu palasot recenzijas par to, salīdzinot viedokļus un vēlreiz skatoties paša režisora teikto. Šķiet, tīri idejiski un tehniski izrāde ir daudz gudrāka par lielāko tiesu skatītāju (piedodiet tie, kas nepiekrītat). Es ilgi cīnījos sevī ar vēlmi tiem, kas tik ļoti jūsmo par izrādi sociālajos tīklos, pajautāt – kas tieši viņus tā iejūsminājis?! Jo es nesapratu. Saprotu un uztveru dzīves traģismu, atkal kāds mīlējis, cietis un miris, kādi palikuši un sāpju sagrauzti vadīs savu atlikušo dzīvi. Drāma trīs stundu garumā. Un?! Ko es no tā varu paņemt? Kaislība saplosa dzīvu – ne vien pašu, bet tos kas līdzās? Vienmēr ir kādi, kas noskatās un ļaujās dzīves straumei, ir tie, kas velk krastā, bet nespēj satvert un pa īstam palīdzēt? Tas viss skaidrs. Cilvēki dalās divās daļās – tie pilnasinīgie, kas mūždien cieš un traki mīl, un tie lēnprātīgie un paļāvīgie, kas paliek ar pirmo izrautiem caurumiem krūtīs, taču turpina savu neredzamo eksistenci. Bet kāpēc tas svarīgi tagad? Es laikam esmu nogurusi no mīlas stāstiem teātrī, uzskatu ka ir tik daudz par ko runāt, bet visur kur griezies – mīl un cieš, mīl un cieš.

Maza nianse pie spēles laukuma – lai arī skaisti un iespaidīgi – zemes gabals, kas pacietīgi nes visu vaidu tipāžus, tā slīpuma attaisnojumu neieraudzīju – vien ik pa brīdim konstatēju cik sasaistīti un nedroši aktieri pa to pārvietojas, cik daudz pūļu viņi velta tam vien, lai pa to spēlētu, bet varbūt tieši tāda bijusi iecere – ar ārējiem apgrūtinājumiem paspilgtināt iekšējos smagumus un grambas.

Aktieri. Ar izņēmumiem – ļoti baudāmi. Par manu favorīt aktrisi kļuvusī Agnese Cīrule attaisno uz sevi liktās cerības – traģiska lepnuma paletes pavēlniece, prieks raudzīties arī Kasparā Dumburā – īsta uguns, kurā sadegtu arī es – bez jautājumiem un skatieniem uz līgavaiņiem. Starjš un spēcīgs, ar iekšēju cīņu. Taču arī pie šī aktiera piezogas cerība, ka režisori viņā ieraudzīs vēl kādu niansi un potenciālu veidot arī cita rakstura lomas. Neizpratni raisa jautājums par Līgavaiņa lomu, kurai sākotnēji paredzēti 2 aktieri, kas dublējas, recenzijas slavinošas abiem, bet nu teātra mājaslapā pie lomām minēts viens. Nenoliedzu, ka R. Bargais tiek galā ar uzdevumu radot naiva, puiciska vīrieša tēlu, taču biju cerējusi ieraudzīt Raimondu Celmu. Lai nu kā – arī Egils Melbārdis pārsteidz ar pragmatisku vīrišķību un spēcīgu pamatīgumu. Uldis Siliņš. Ļoti runājoša aina ar satrauktu elpu un cirvi, lai arī šo simbolisko jēgu nenolasīju, aina – skaista un spēcīga.

Ažiotāža ap šo izrādi sacelta milzīga. Sliktas atsauksmes redzējusi neesmu. Forma ir brīnišķīga, bet saturs man par neskaidru. Arī paliekošās domas nav, vēlmes lasīt Lorku – arī ne. Dzīvošu savos starptoņos ka nu laimīga tāpat.

Režisors, scenogrāfs: Vladislavs NASTAVŠEVS
Tulkotājs: Edvīns RAUPS
Mākslinieks-tehnologs: Edgars KĻAVIŅŠ
Kostīmu koncepcija: Vladislavs NASTAVŠEVS
Kostīmu māksliniece: Rūta KUPLĀ
Komponisti: Vladislavs NASTAVŠEVS un Toms AUNIŅŠ
Gaismu mākslinieks: Oskars PAULIŅŠ
Producente: Linda HELVIGA
Lomās: Daiga KAŽOCIŅA, Agnese CĪRULE, Marija BĒRZIŅA, Liene SEBRE, Lolita CAUKA, Romāns BARGAIS, Kaspars DUMBURS, Egils MELBĀRDIS, Uldis SILIŅŠ, Āris MATESOVIČS, Kristaps ĶESELIS, Kārlis TOLS
Dzied: Vladislavs NASTAVŠEVS

Izrāde, uz kuru skaidri zināju, kāpēc eju. Ar interesi redzēt atkal Intaru Rešetinu spēlējam. Uzzinot, ka viņam dota iespēja galvenajā lomā, ļoti nopriecājos.

Jāatzīst, ka gan izrādes apraksts, gan programiņa, kurā izcelti svarīgākie punkti, ir daudz saistošāki par pašu izrādi. Es samulsu ieraugot līdzīgo sižetu “Ja tevis vairs nebūtu” un nesapratu šīs – “Mīļākais”, izrādes iestudēšanas jēgu. Iespējams šis pārsteigums – viena teātra, tajā pašā zālē, gada laikā divas izrādes, kuru sižeti ir ļoti līdzīgi – ar mirušu laulāto, pēc kura nāves atklājas tā nodevība un otra izmisīgā vēlme saprast, tikšanās ar mīļāko līdz viss šķiet meli un bijusī realitāte ir vairs apšaubāmu drupu kaudzīte, izsit no līdzpārdzīvojuma.

Par to, ka tur ir kas vispār pārdzīvojams, aizdomājos, kad mani mudināja padomāt par to kā ir, kad pēkšņi atklāj, ka viss, kam esi ticējis – kopdzīvei, mīlestībai, kopīgai ikdienai, tā visa nav- ir meli par to, vai – jo dziļāk roc, jo vairāk jaunu patiesību, ierastā apdraudošu, patiesību vari atrast. Un tad viss var sabrukt, jo nezini kam ticēt, kas bija un kas nebija īsts. No šī viedokļa, protams, dzīves traģēdija un viss slikti, jo diez vai saprašana kaut ko būtisku var mainīt. Mani interesēja tikai viens jautājums – kāpēc sieviete dzīvoja tik ilgus gadus ar abiem vīriešiem un neizšķīrās par vienu no viņiem – rakstura vājums, neizlēmība, varbūt adrenalīna kāre? Kas gan mudina cilvēkus dzīvot melos? Kas notiek, ja sāc meklēt patiesību, bet tā sadrupina tavu dzīvi un pārvērš līdz nepazīšanai?

Domāju, ka izrādes stāstu varēja izstāstīt arī uz pusi īsākā laikā, ļoti stiepta un ar daudzām neko būtisku nepasakošām vietām. Protams, var teikt, ka sīkumi veido lielo kopbildi, taču- izrādes sižets ir paredzams, ļoti, tās aktualitāte mūsdienās – varbūt, taču sevi kā mērķauditoriju neredzu.

Aktieri gan dara labāko, ko spēj. I, Rešetins un Juris Žagars nepieviļ. Arī Aldis Siliņš spīd un lieku reizi liek vēlēties, kaut kāds režisors viņā ieraudzītu ko vairāk par labu un spēcīgu papildinājumu, smieklu izsaucēju. Ļoti labās “devās” ir abas babiņas – Mirdza Martinsone un Akvelīna Līvmane. Domāju, ja izrādē būtu tikai I. Rešetins un J. Žagars – bez liekājām detaļām, viņu abu saspēle un pārdzīvojumi – kopīgie un individuālie, būtu daudz interesantāk.

Patika video.

Izrādes reklāmas materiāli ļoti piesaistīja – patika noslēpumainība un noskaņa, kas radīta afišā, titul bildē un arī izrādes bildēs, taču no tā realitātē pamaz. Aptumšotais spēlēs laukums reizēm pat kaitina – lielās ēnas aktieru sejās, kurās grūti nolasāma izteiksme. Tiesa, tramvaja risinājums ar griestos iekārtajām turēšanās cilpām, kuras pirmajā mirklī noturēju par pašnāvnieku kāršanās vietām, ļoti patika, arī noslēguma aina, kurā I. Rešetins kāpina citādi rāmo un paredzamo izrādes tempu, ar lidojumu aizskatuvē vismaz pieliek konkrētu punktu.

Izrāde atklāj gabaliņu no vīriešu pārdzīvojumu pasaules, abi aktieri iezīmē visai skaidri šo vīrišķīgo pārdzīvojumu paleti, lai arī ne vienmēr dabīgi un iekšēji attaisnoti, tomēr cīņa par un ilgas saprast, atrast patiesību ir redzamas. Vīriešiem arī sāp, viņi jūt un pārdzīvo. Meli paliek meli. Bez attaisnojumiem. Arī patiesība tos nevar padarīt nebijušus. Tomēr trīs stundas ir ilgs laiks, kurā var sadarīt arī ko citu, piemēram – palasīt nudien labu grāmatu vai veltīt laiku sarunai ar draugiem, kuriem 5 pieturas tālāk nav mīļāko.


Režisors – Genādijs Ostrovskis (Krievija)
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone
Horeogrāfs – Kārlis Božs
Mūzikas konsultants – Juris Vaivods
Video mākslinieks – Artis Dzērve
Gaismu māksliniece – Jūlija Bondarenko
Lomās: Intars Rešetins, Juris Žagars, Elīna Vaska, Sarmīte Rubule, Dainis Gaidelis, Mirdza Martinsone un Akvelīna Līvmane, Aija Dzērve vai Kristīne Belicka, Anete Krasovska, Aldis Siliņš, Rebeka Rēķe vai Eva Trapāne.

Kad man pirms izrādes teica, ka tā nav viegla, es izlasīju anotāciju un pasmīkņāju – jā, jā! Bet tad es uz to aizgāju, aiz muguras atstājot smagu darba nedēļu, apjukumu personiskajās attiecības un aizspriedumus par patīk/nepatīk aktieriem. Visvairāk es gribēju atkal redzēt Pētera Krilova darbu.

Jau pašā sākumā man bija ļoti, ļoti viegli noticēt. Izpalika pārslēgšanās brīdis no reālās dzīves uz izrādi, es vienkārši jau biju tur, kad uznāca Indras Briķes vecāmāte. Tiesa, pirmie lamu vārdi nešķita nākam dabiski vai ar iekšēju attaisnojumu. Tomēr I. Briķe ir vieņas vērta aktrise ik katrā savā darbā.

Neesmu droša, vai labi, ka aktieri nevienā brīdī nespēlēja bērnus (vienīgais izņēmums Klāvam Mellim, pirmajās viņa ainās). Desmitgadniekus – piecpacmitgandiekus un četrgadnieku es uz skatuves neieraudzīju, varbūt tas pat būtu bijis traumatiski. Zēnus spēlējot vīriešiem skatītājam tika dota bufera zona sastopoties ar stāsta nežēlību. Vēl mazliet distancējoties no izrādes, patiesībā, laiks tajā šķita nebūtisks. Tieši tā ritējums. Gadu skaists varoņiem – tikai mazs ceļa stabiņš milzīgā ceļa ruļļa reisā.

Ja man būtu jānosauc tikai dažas lietas, ko vēlos izcelt no šīs izrādes tas būtu Artūra Dīča aktierdarbs un Aigas Sprindžas cimbalas spēle. A. Dīcis ir vislielākais šīs izrādes pārsteigums, kurš spēj konkurēt tikai ar stāsta… skaudrumu. Viņā nav acīm pamanāma klikšķa, pārmaiņu, taču tās plūstoši, dabiski notiek un manā krājumā nav vārdu, kas izteiktu aktiera sagatavotību veicamajam uzdevumam. Nevienā mirklī nešķiet, ka tieši tam tā visam nav jābūt – tomēr situācijas un iekšējās sajūtas pretrunība ir jūtama, teju fiziski. Cīņa par cilvēcību, gandrīz pilnībā to izdzēšot. Partnerībā ar Mārtiņu Upenieku aktieri demonstrē sinhrono runāšanu, kuras impulss nav ieraugāms. Taču šo attiecību – dvīņu brāļu īpašums gan.

Retā reize, kurā pirmais cēliens patika labāk par otro, jo es nudien jutos nogrurusi no izrādes garuma, otrā cēliena pusē es sāku šaubīties, vai tiešām ir jēgpilni tik ļoti sadrumstalot stāstu – ainu no ainas attdalot ar tumsu, tās bija īsas un ar katru jaunu man šķita arvien mazāk jēgu izsakošas. Kādā brīdī es pat apsvēru režisora kļūmes iespēju, necenšoties stāstīt galvenā varoņa stāstu, bet klāt pieķerot arī situ paralēlo varoņu stāstus, mani mazliet tas sadusmoja, taču. Baigas būtu vēl nesaprotamākas, ja visas šīs sīkās nianses nebūtu ieskicētas, kādā brīdī ainām parādījās arī dinamika un to īsuma/ātruma kāpinājums uzturēja zināmu spriedzi. Pašās beigās man izrādes struktūru gribējās salīdzināt ar drūpošu smilšu pikuci – sākumā saujā saņemot tas šķiet stingrs, taču tad pamani kā caur pirkstiem viena aiz otras drūp smilšu pikuča daļas un jo stiprāk plaukstu savelc, jau vairāk pikucis drūp un izirst caur pirkstiem. Kā viengabalains un daudz maz stabils dzīves/ izrādes sākums ar pieaugošu trauksmi, neziņu, dinamiku, sadrumstalotību, ne kontrolējamību tās turpinājumā.

No izrādes mājup es devos apjukusi, mazliet apmaldījusies un kājas mani nenesa taisnāko ceļu, bet mudināja izmest līkumu, pavēdināties. Teju kulturšoks pēc izrādes sastapt piektdienas vēlā vakara Rīgas dzīves svinētājus. Jaunkundzes un kundzes knapi ķermeni sedzošās kleitās (kaut ārā nemīlīgs vējš) neveikli steidzoties ar augstos papēžos ieslodzītām kājām. Puiši un kungi, kuru sejas nesimpātiskas vērsis alkohols. Tā visa nepietrūkst. Tas nesniedz prieku un iedrošinājumu, šo cilvēku izsauktie vārdi nevieš ticību gaišākai nākotnei.

Mani biedēja stāsta patiesīguma iespēja. Un doma, ka tas var atkārtoties. Notikt arī tagad. Iespējas ir.

Es domāju, ka šī ir retā izrāde ar nelaimīgām beigām, tomēr apdomājoties, ar grūtībām atsaucu atmiņā kādu, kurai beigas bijušas laimīgas (un tā nav bijusi bērnu izrāde). Mēs mākam izstāstīt skumjas, ciešanas, vājprātu un sāpes. Mēs mākam to izdarīt meistarīgi un tā, ka pat mazliet zemeņu garša mutē paliek. Taču tajā visā gribās ieraudzīt kādu cerību, kādu stariņu, kas palīdz nākamajā rītā atkal celties, mazgāties, ēst un vakarā atkal iet gulēt.

Tajā ir daudz dažādu slāņu, ko aptvert un pārdomāt. Šī nav forši (lasīt priekā un līksmībā) pavadīta vakara sajūtas izrāde, taču tā runā par lietām, no kurām mēs vairāmies, kuras mums ir neērtas, taču kurās var ieraudzīt cilvēku un viņa sirdi. Jo vērts rakstīt ir tikai to, kas ir patiesība. Es teiktu, ka arī paturēt.

Izrāde nemoralizē, tā atklāj. Tā nepiedāvā nevienu kategorisku spriedumu – ne reliģisku, ne totalitāru, ne … Tā parāda. Un atstāj ar vietu Tavām šaubām, bailēm, alkām, kaislībām un iespējamajiem dvīņu brāļiem/māsām.

Režisors – Pēteris Krilovs
Mūzikas konsultants – Juris Vaivods
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Kristīne Abika
Gaismu māksliniece – Jūlija Bondarenko
Kustību konsultants – Sergejs Fjodorovs
Lomās: Artūrs Dīcis, Mārtiņš Upenieks, Indra Briķe, Aija Dzērve, Ivars Auziņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Vita Vārpiņa, Artis Robežnieks, Pēteris Liepiņš, Juris Bartkevičs, Gints Grāvelis, Sarmīte Rubule, Dainis Gaidelis, Kaspars Zāle, Klāvs Mellis, Aiga Sprindža

Tas sākās pirms 4 gadiem, kad es vēl nedz biju iedzīvojusies Pārdaugavā, nedz iemīlējusies Māras dīķī. 2012. gada 5. augustā pirmo satikšanos ar skatītājiem piedzīvoja Latvijā neierasta izrāde (lai gan sava veida turpinājums V. Sīļa iesāktajām pastaigām pilsētā) -pārgājiens.

Vēl pēc gada es beidzot kaut ko par to dzirdēju un sevī klusītiņām nosolījos kādreiz saņemt tik daudz drosmes, lai turp dotos. Pagāja vēl 3 gadi un es beidzot piedzīvoju Mārupītes stāstu.

Nevarētu teikt, ka tās dienas vakars mūs lutināja ar ļoti mīlīgiem laika apstākļiem, taču priekšā bija pārsteigumiem pilna novakare ārpus komforta zonas un skatītājiem pierastajiem , mīkstajiem beņķiem un smalkajām drēbēm.

Ceļojums uz Pārdaugavu ar teiksmaino 10. tramvaju, jaukum jaukais O. Vācieša muzejmājas ābeļdārzs, kur viss sākas oficiāli – ar daudz informāciju un dziesmu. Viss ceļš ir bagātīgas informācijas piepildīts, mazliet gan sarežģīti to uztvert tik daudz gan audiāli, gan vizuāli, gan sensori, visas maņas ir koncentrējušās, jo no tik ilgi gaidītā piedzīvojuma neko negribās laist garām.

Grūti gan atsaukt atmiņā visspilgtāko ainu no visām, taču spalīšu ķeršana izpelnījās lielas ovācijas, arī Mārupītes ūdens izsole ar Māru ieguvējas lomā, bija skaista. Arī cepumi un tēja īstajā laikā un vietā. Zinu, ka man ļoti patika mūzika, kas nāca ceļā līdz. Patika reālisms un pilnīga klātesamība bez izlikšanās un samākslotības. Hā, atverējos gan – iedomājies to sajūtu, Tu lavies kopā ar citiem pa šauru taku starp aizaugušu, mazliet smirdošu upīti un privātteritoriju iežogojošu sētu, aiz kuras Tev priecīgi seko CŪKA – īsta, dzīva, liela un veselīga! Un Tu esi Rīgā!!! Tiesa, turpat man nācās stāties pretī savām bailēm no suņiem, bet viss veiksmīgi – bailes izrādījās lielākas par suni.

Vārdu sakot, šis nudien ir piedzīvojums, kurā mesties un arī pēc tā piedomāt, vai arī Tevis nomestie atkritumi nevar izraisīt kādu katastrofu, kaut tur mītošajai skudru ģimenei, kurai būsi atņēmis mājas un apgādnieku. Jo stāsta sākums bija ekoloģiskā katastrofa, kas Mārupītes ūdeņus savilka smirdīgā, nedzeramā un neapdzīvojamā zampā, prasot daudzu faunas iemītnieku dzīvības. Par to, vai visi ekoloģiskie kaitējumi ir novērsti un vairs nevienu neietekmē, neviens vairs nerunā. Arī tāpēc ir vērts aiziet un iziet šo izrādi, uzklausot argumentus, pašam pārliecinoties un daudzpusīgāk veidojot savu viedokli par to, kas notiek mums apkārt un kas ir tas, ko piedāvā mediju.

Radošā komanda:
Režisors: Valters Sīlis
Dramaturgs: Jānis Balodis
Scenogrāfs: Uģis Bērziņš
Komponists: Edgars Raginskis
Izrādē piedalās: Inga Tropa, Edgars Raginskis, Valters Sīlis, Jānis Balodis


P.S. Īsais kurss vispārējā Mārupītes vēsturē (paldies, vikipēdijai)

Mārupīte ir neliela upīte, Daugavas kreisā pieteka Rīgā un Mārupes novadā. Sākas Medema purvā starp Stūnīšiem un Tīraini. Augštecē upes gultne iztaisnota un savāc apkārtējo purvu un polderu ūdeņus. Pie Petriņciema upe pagriežas uz austrumiem un pa izteiktu ieleju šķērso kāpu grēdu. Bieriņos upes krastā ierīkots Tēlnieku parks, šeit pievienojas labā krasta pieteka Bieriņgrāvis. Torņakalnā uz Mārupītes ierīkots Māras dīķis, izteka no kā tiek regulēta ar slūžām. Lejpus Māras dīķa ierīkoti Arkādijas dārzs un Uzvaras parks. Ietek Daugavā aiz Raņķa dambja Āgenskalna līcī.
Līdz 20. gadsimtam saukta par Māras dzirnavu grāvi, uz Mārupītes līdz pat 1924. gadam atradās vienas no senākajām Rīgas dzirnavām — Māras dzirnavas (sākotnēji sauktas par Marijas dzirnavām), kas mūsdienās zināmas no Rutku Tēvaromāna “Trīs vella kalpi” un no romāna ekranizācijām — “Vella kalpi” (1970) un “Vella kalpi vella dzirnavās” (1972), lai gan filmā uzņemts Zlēku dzirnavu dīķis.
Mārupītes krastos atrodas īpaši aizsargājams biotops — melnalkšņu staignājs

Un šeit ieskats ziņu virsrakstos par Mārupītes katastrofu
http://www.tvnet.lv/zala_zeme/+katastrofa_marupite/older

Ļoti asociatīvu krāsu izvēle scenogrāfijā, tīrs spēles laukums – daudz vietas atmiņām. Es neesmu pieredzējusi pionieru laikus, taču sevi atceros ar daudz ko no tā, kas pēc tiem palika – vingrošanas sienām un sporta zāļu soliem, lecamajiem āžiem, citu lietoto mācību grāmatu dzēšanu un mielastiem uz mašīnu kapotiem.

Izrāde kā iespēja uzlikt pagātnes brilles un caur tām redzēt otras puses viedokli. Kā bija būt krievvalodīgam laikā, kad dzima neatkarīga Latvija? Kā bija piedzīvot režīmu un arī domāšanas maiņu, un vai to maz piedzīvoja, es domāju – domāšanas maiņu, varbūt tā mums ir sava vieda mantojums joprojām šķirojot krievos un latviešus, svešajos un savējos?! Man ļoti patika aina, kurā varoņi spriež par latviešiem – ka latviešu bērni nespēlējas, jo nav pagalmā, nepriecājas, jo nesvin visus iespējamos svētkus ar banketu uz mašīnas pārsega utt. Arī šajā ziņā, manuprāt, nekas daudz nav mainījies – mēs joprojām varam atrast atšķirības mūsu mentalitātēs, ja tas ir tas, ko meklējam. Taču domāju, ka svarīgāk ir otrā ieraudzīt cilvēku, to, kas mums kopīgs – katrs bijis uz savu pirmo diskotēku un deju placī izrādījis savus mega stilīgos soļus, ko pirms tam mājās pie spoguļa izmēģinājis. Bijušas pirmās simpātijas, neveiksmes kontroldarbos, saķeršanās ar skolotājiem, domstarpības (īstenībā, izcils vārds – domu starpības!) ar draugiem utt. Mēs visi esam no maziem bērniem auguši un veidojušies par lieliem cilvēkiem. Un jo straujāk augām, jo lielāki sapņi par pieaugušo dzīvi mums bija. Bet jautājumu par to, kas no tā iznācis, varam pats sev klusībā uzdot un paprātot, vai katrā no mums nav kāds pēdējais pionieris – kurš vienmēr gatavs atklāt ko jaunu (jo spēlējoties ar vārdiem, mēs varam mazliet atkāpties no politiskā fona)?!

Izrādē spēlējošie aktieri ir svaiguma un dzīves spara pilni, īpaši to gribās attiecināt uz Ilzi Āboltiņu, kura uztur izrādes enerģisko stīgu un dabiski ļauj ap sevi riņķot abu puišu stāstiem, ļoti, ļoti patīkama un, šķiet, spēcīga potenciāla aktrise (un es to nudien nesaku ļoti bieži). Arī Kristaps Ķeselis, kurš jau praktizējies lielākā teātrī, harmoniski iekļaujas lakoniskajā spēlēs laukumā un ticami uzbur ainu pēc ainas. Armands Ikalis ir jaunatklājums ar skaistu tembru un lielu pašatdevi. Visu izrādes laiku nepamet sajūta, ka šie aktieri nudien ir labi draugi, kas vienkārši dzīvo un priecājas to darot kopā. Es teiktu, ka šis ir ļoti cilvēcisks, viegli uztverams, bet ne vienkāršs darbs par laiku, kas tik daudziem ir jūtīgo tematu listē. Ir vērts redzēt, ja ne analizēt, tad, iespējams (ja gadu skaits ļauj un ir ko) – atcerēties un mēģināt saprast – ir vai nav jēga šodien kādam uzbrukt un nosodīt, ka nerunājam vienā valodā un neskatāmies tos pašus seriālus?!


Režisors: Dmitrijs Petrenko
Dramaturgs: Jānis Balodis
Spēlē: Ilze Āboltiņa, Armands Ikalis, Kristaps Ķeselis
Scenogrāfe: Sintija Jēkabsone
Gaismu māksliniece: Jūlija Bondarenko

Reizēm mūs var pārņemt sajūta, ka tur, kur viss šķiet zināms, pārbaudīts un atzīts par netīkamu, ir vērts pārbaudīt to vēlreiz. Lai arī aiz muguras ir sarežģītas attiecības ar Liepājas teātri un tā skatīšanās pieredzi, ļoti ilgi es nedomāju par iespēju doties uz šo izrādi Rīgā.

Sākums bija grūts. Salauzt sava prāta veidoto aizspriedumu mūri un ļauties. Viens no brīžiem, kas pamatīgi manus priekšstatus sapurināja bija Ziloņcilvēka dzimšana – izvēle ļaut ieraudzīt kā Egons Dambrovskis pārtop tajā, bija izcila, jo šķiet, reti kuram Latvijas aktierim ir tik milzīga plastika un spēja izdarīt to, ko darījis viņš (šobrīd grūti atrast vārdu). Man viņš vienmēr šķitis līdzīgs plastilīnam.

Taču, vislabprātāk es sāktu no beigām. Jo tās mani pārsteidza nesagatavotu. Pat ne sižetiski, bet pēdējā aina man burtiski “norāva jumtu”. Tajā saslēdzās visi elementi – brīnišķīgā scenogrāfija, kura pārvērtās īstā brīnumā, kad to piepildīja kustīgo gaismiņu straumes, mūzika, E. Dambroviskis, Mārtiņš Kalita, Rolands Beķeris un Anete Berķe. Es nezinu vai tā bija izrāde pati vai viss kopā, bet tieši tobrīd es atkal noticēju teātrim, kaut kam tajā, kas ir netverams un īsts, mirklim, kad gribās ilgi klusēt un celties kājās aplaudēt. Tādi mirkļi ir reti, tāpēc tik satraucoši.

Izrāde, kura pilna ar labiem aktierdarbiem. Pārsteidzošs Gatis Maliks un viņa izrunu dažādība, jaunatklājums man – Edgars Ozoliņs ar savu zvaigžņu stundu un izturētību, nepārspīlētā Inese Kučinska, Uzteicami mainīgie – Rolands Beķeris, Anete Berķe, Kaspars Kārkliņš un Mārtiņš Kalita (arī viņu es kā no jauna ieraudzīju, kopš “Ugunī”)

Mazliet pagrūti gan bija distancēties no citos teātros iestudētajiem darbiem, kuros atainotas ārsta un pacienta attiecības. Lai cik spēcīgi aktieri un situāciju atšķirība. Tik un tā viens caur otru risina lietas, kas notiek pašos.

Vizuāli ļoti, ļoti, ļoti skaista izrāde. Manas acis bija sajūsmā. Ausis arī.
Prāts pārsteigts un mēģina atrisināt dažus izrādes uzdotos rēbusus, gan simboliskos – par to kāpēc visi personāži, izņemot Džonu Meriku, ierodoties izkrīt no skapjiem?! Vai tas, ka mēs palīdzam citiem ir tiešām nesavtīga palīdzība un iestāšanās par citu interesēm, vai neapzināta/apzināta savu iekšējo alku remdināšana?

Īsi pirms izrādes ļāvos arī skaļi atzīt, ka man ir problēmas saskarsmē ar cilvēkiem, kuriem ir kāda vizuāla īpatnība ( negribās lietot vārdu kroplība vai defekts). Man ir mazliet bail un nepatīkami. Negribās blenzt, bet neparastums raisa interesi saprast, kas tieši nav tā, kā parasti, un novēršoties šķiet, ka cilvēks to var iztulkot kā novēršanos nespējā viņu uzlūkot. Pārlieku ilgi raudzīties gan nevaru, jo deformācijas mani … mulsina. Šī, patiesībā, ir ļoti piņķerīga tēma man pašai sev, izrādē tā ir ieskicēta, taču vairāk uzsvērts normālums. Ir būtiski iederēties un iekļauties kādā sabiedrības grupā. Būt normālam un veiksmīga, jo “nekas tā nepievilina veiksmi kā veiksme.” Visu laiku tēma – kas tad ir normāls? Kurš, kas Tevi par tādu padara/ atzīst? Ja es gulējis ar sievieti – esi īsts vīrietis? Ja Tev ir ģimene un nauda, esi normāls un pat veiksmīgs? “Ievērojot noteikumus, kuri izdomāti mūsu pašu labad, esam laimīgi.”

Aiz katra no mums kaut kas slēpjas. Manuprāt, mums arvien ātrāk skrienot un dzenot laiku auļos, arvien retāk atļaujamies būt īsti, pilnīgi mēs paši – būvēt savas imitācijas par imitāciju, domāt par Džuljetām, ne tikai par sevi un pārbaudīt vairāk par dvašu spogulī. Es ticu, ka katrā no mums ir mīloši, inteliģenti un radoši cilvēki. Tie, kas baidās būt nesaprasti, atstumti un apsmieti, tomēr saņem drosmi un būvē savas iekšējās katedrāles. Viegli var apjukt normālības pūlī. Noteikumu labirintos. Normu tīklojumā. Taču mēs esam aicināti būt mēs paši. Un cienīt citus par viņu centieniem būt viņiem.

Jāatzīstās, ka ir grūti rakstīt par to, kas ir paticis. Ir pat mazliet savādi kaut ko īpaši izcelt un atšķirt no pārējā. Pirmajā cēlienā es nebiju droša par WOW beigās. Taču izrādes ainām rindojoties un nemanāmi mani atslēdzot no realitātes, izdevās. Tradicionālais ieteikums tiem , kas neko no šeit rakstītā nav sapratuši vai vēlējušies lasīt – aizejiet, noteikti aizejiet!

Režisore – Laura Groza-Ķibere
Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa
Komponists – Kārlis Auzāns
Horeogrāfe – Liene Grava
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis
Video mākslinieks – Artis Dzērve
No angļu valodas tulkojusi Evita Mamaja
Lomās: Egons Dombrovskis, Edgars Ozoliņš, Inese Kučinska, Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks, Mārtiņš Kalita, Anete Berķe, Rolands Beķeris, Kaspars Gods