Arhīvs

Monthly Archives: Septembris 2013

Izrāde,kuru apmeklēju dažādu,ļoti personisku iemeslu dēļ.

Iepriekšējā teātra sezonā iesāku pētījumu “Vai skaists vīrietis var būt gan labs aktieris,gan labs režisors?”,kurā kā galveno pētījuma objektu izvirzīju Juriju Djakonovu. Nu viņam ir pievienojies Gundars Silakaktiņš. Tiesa,viņa aktierspējas režisori līdz galam novērtēt man ir lieguši, bet nu varu vērtēt G.Silakaktiņa režisora veikumu.

Jāatzīstas,vēl divi no iemesliem bija :

*aktieru ansamblis;

*vēlme ielūkoties Dailes teātra pagrabā(oficiāli).

Es neesmu tā,kas sajūsmā kūst par gangsterkino. Arī lamuvārdu izmantošana tik biezā slānī manī raisa rezervētas sajūtas. Tāpat erotika vai tās skaņas uz skatuves.

Pirmajās minūtēs jutos kā montējot savu pirmo studiju filmu. Tajā bija pārāk lielas pauzes un pārāk ilgi melnie momenti. Arī skaņa tajā nebija līdz pilnībai pieregulēta.

Bet!

Esmu tikai sieviete un eleganti tērpti kungi arī mani spēj darīt “mīkstu”. It īpaši,ja vēl teju dabiski čerkst. Lai man piedod Lauris Subatnieks,ka nekad neesmu spējusi viņam līdz galam noticēt. Šī izrāde,kā par lielu brīnumu bija,manuprāt,viņa labākais sniegums,kad no lomas viņš gandrīz neizkrita un spēja radīto tēlu noturēt līdz galam. Tomēr,kā spilgtāko un brīnišķīgāko šajā izrādē man gribās minēt Aldi Siliņu. Viņa Mūns –  tika vientiesīgi naivs un saviļņojoši smieklīgs. Ak, jūtīgie vīrieši!  Spēja tās neprātīgi uzjautrinošās lietas pateikt ar tik nopietnu seju un patiesu līdzpārdzīvojumu,ir īsta dāvana.Slavas dziesmas A.Siliņam, nudien! Kaut viņa dēļ vien ir vērts šo izrādi redzēt,patiesi!

Paliku mazliet neizpratnē par aktieru tērpiem. Šķita,ka G.Grāvelis un A.Siliņš saģērbti kā āksti vien tāpēc,lai mazliet atsvaidzinātu citādi drūmo izrādes vizuālo pusi. Labi,viena aina ar noslēpumaino Dorisu,varbūt ir vienīgais attaisnojums, bet…

Mazliet studiju gadus atsaucošs bija arī skatītāju vietu daudzums. Iespējams,kāds bija pārāk pilnīgs un aizņēma pārāk daudz vietas,bet tas,ka nāk cilvēki un viņiem īsti nav kur sēdēt mani samulsināja – vai tad biļetes tiek pārdotas neierobežotā skaitā un tad pielāgota telpas ietilpība?! Es zinu,ka man kā vienkāršajam skatītājam par to nevajadzētu domāt, taču arī šis moments man radīja pretrunu – es nāku uz profesionālu teātri ar profesionālu komandu, bet sastopos ar organizāciju kā studentu filmu skatē. Bet labi, šis ir sekundāri.

Vēl labais.Izrāde lika domāt un pēc pirmajām 20minūtēm biju arī pieradusi pie visām dirsām un pārējiem valodu “izdaiļojošajiem” vārdiem,jo es spēju noticēt kopējai noskaņai un uz brīdi būt tajā Anglijas  ķinītī. Patiesībā, pēc izrādes man Rega un Rubena attiecības salikās mazliet savādāk. Visu laiku bija sajūta,ka Regs – izģērbtais,sasietais,neprātīgi nežēlīgais noziedznieks ,bija Rubena zemapziņa,kas cīnās ar pāridarītājiem un labi zina,ka lai Rubens varētu būt laimīgs un brīvs, viņam ir jātiek vaļā,brīvībā. Un tā mazā balstiņa Rubena galvā ir tā sasodītā balstiņa,kura skan ikvienam no mums.Aizspriedumu mūs laimīgus nepadarīs,tādēļ, jāsaka Rega vārdiem: “Piedrāzt to balstiņu!” Tiesa,es nesaku,ka uzreiz jāmetas kādam virsū ar nazi, bet aizdomāties nenāk par ļaunu.

Aizdomāties par jautājumu,uz kuru vēl meklēju atbildi : Vai un kāda ir nozīme tam par ko esi piedzimis? (Nu piemēram – cik liela nozīme,ka esi piedzimis par latvieti, par vīrieti/sievieti,par kristieti utt?)

Pēc izrādes palika tāda galīgi laba garšiņa. Skumīga un domīga.Jāatzīst,ka visas ganksteru lietas iedzīvinātas bija tik dabiski,ka gluži Krusttēvu negaidīju katrā šķērsielā,tomēr mājupceļā uzmanījos. Iespējams dažu traki personisku iemeslu dēļ uz šo izrādi došos vēl.

Jo te ir tas smeķis,ka nerodas sajūta,ka kāds no aktieriem tēlotu. Pat ne L.Subatnieks. Vienīgi Pēteris Liepiņš pirmajos lamuvārdos mani nepārliecina. Visskaļākie applausi laikam ir jāvelta Laurim Dzelzītim par spēju čerkstēt visas izrādes garumā un atbilst lomai tā,ka vairāk, iespējams, nevar.

Un visu rezumējot, ja saku,ka ir domas,kas aizķērās,ka patika aktieri un apsveru domu aiziet vēlreiz – pieņemu,ka ir vērts aiziet arī citiem un pārbaudīt/palutināt savu humora izjūtu.

 

Skatīšanās datums – 25.septembris

Režisors – Gundars Silakaktiņš

Kostīmu māksliniece – Jurate Silakaktiņa

Gaismu mākslinieks – Harijs Zālītis

Scenogrāfs – Vents Vīnbergs

Kustību konsultants – Kārlis Božs

Lomās:Lauris Subatniesk(Rubens), Lauris Dzelzītis (Regs), Pēteris Liepiņš (Benijs), Aldis Siliņš (Mūns) un Gints Grāvelis (Beks).

Advertisements

Mana pirmā reize Okartes jaunajā zālē.

Neviltoti satraukta un ar brīnuma gaidām dodos augšup pa kāpnēm,lai nonāktu mazmazītiņā telpā, kura pildās ar čalojošiem cilvēkiem. Man patīk izrādes mazās zālēs, kurās katrs var izvēlēties sev piemērotāko distanci no skatuves.

Jāatzīstās, apmulsu brīdī, kad Ināra Slucka skatītājus mēģināja apgaismot par ko būs izrāde. Aktieri no citiem teātriem, kaut kāda īpaša atlase un tā tālāk. Tad nodziest gaismas un izritinās video ekrāns.

Esmu visai skeptiska pret šo jaunmodīgo teātra elementu,kuru nu cenšas izmantot visur kur vajag un kur nevajag. Arī uz tā rādītā video informācija sākumā ir nolasāma ļoti fragmentāri, jo aiz ekrāna rosās tehniskie darbinieki, kuri sagatavo skatuvi ainai. Tomēr ieklausoties iestudēto mēģinājumu procesu, ir lietas kas aizķeras.

Viena no tādām – Ģirta Liuzinika atveidotā varoņa teiktais, ka lai izrāde būtu laba gan aktierim, gan skatītājam ir jānotic, ka viss ir pa īstam. Šajā vietā es pie sevi ļoti izteikti pavīpsnāju, kad tad jau šoreiz man nekā, jo vēl traucē tas braukājošais ekrāns,tehnisko darbinieku ēnas un šķietami nesaistītās etīdes. Pirmajās minūtēs šķita, ka esmu ierauta kārtējā bardakā.

Bet paldies Elmāram Seņkovam, kura režiju baudīju pirmo reizi, ka viņš lika man pārdomāt.

Jo vairāk skatījos, jo vairāk ļāvos.Arvien vairāk noticēju.

Ar mazohistisku sajūsmu konstatēju,ka ar mani ļoti veiksmīgi manipulē.Un man trakoti patīk ka to dara TĀ! Nu tā, ka ainā ar vannu un mammas bērēm es spēju raudāt kā bērns. Aktieriem vajadzīgas tikai dažas minūtes un manas jūtīgās podziņas ir saspiestas tik veiksmīgi, ka izrādē vēl dzīvoju šobrīd.

Izrāde skatītājiem demonstrē dažāda veida ikdienišķās pasaules galus. Ļoti loģisks jautājums pēc izrādes ir : “Un kāds ir Tavs pasaules gals?”

Ir neiedomājami viegli noticēt ikvienam no aktieriem – ka tieši tādi viņi ir, ne tikai kā Lolita,Juris,Reinis utt, bet arī kā Ināra, Jānis un Ģirts. Nav vērts mēģināt izcelt vienu no 6 aktieriem, jo visiem es ticēju.

Izrāde man bija kā Pavlovas kūka balerīnai. Domāju, to varētu ēst vēl un vēl, un vēl. Bet izrāde beidzās negaidīti. Mirklī,kad šķita – es varētu skatīties mūžīgi. Apdomājoties, saproti, beidzās tieši tad, lai nebūtu ne par daudz, ne par maz.

Tomēr man izrāde ar iziešanu no teātra vēl nebeidzās. Laipojot pa pielijušajām pilsētas ielām mani skaudri apņēma atklāsme. Vispirms pastāstīšu kā tas notika.

Ir krustojums, kurā stāv sieviņa – veca un salīkusi, ar pusvītušiem ziedu pušķīšiem un sniedzas pretī katram garāmgājējam, katrai aizbraucošajai mašīnai, lai šos ziedus pārdotu. Es steidzos šķērsot ielu,kad sadzirdu tādu pašu frāzi kā izrādē. Klusu klusītiņu, bet nepārtraukti atkārtotu: “Man gribās ēst!” Un es, gandrīz tikpat glīti kā Jurijs Djakonovs, “izlecu no laivas” jeb šajā gadījumā griežos apkārt un dodos pie sieviņas atdot savus pēdējos santīmus. Atvainojos ka ir tik cik ir un pasakos, ka viņa ir ļāvusi man domāt,ka esmu palīdzējusi.

Un lūk – atziņa. Kad ejam pa ielu un mums šķiet,ka redzam ubagu, patiesībā, tas ir kāda pasaules gals.

Mēs varam gaidīt globālu pasaules izbeigšanos, bet katru dienu piedzīvot kaut vienu galu savā dzīvē to pat neapzinoties. Vēl gan nav skaidrs vai paliek vieglāk dzīvot, ja to sāc apzināties.

Tomēr padomā – kāds ir Tavs pasaules gals?

Iespējams, to ir iespējams novērst.

Bet uz šo izrādi aizej gan,es gandrīz vai apsolu,ka būs tā vērts.

 

Skatīšanās datums – 20.septembris

Režisors –  Elmārs Seņkovs
Režisora asistents – Dmitrijs Petrenko
Scenogrāfs – Reinis Dzudzilo
Kostīmu māksliniece – Krista Dzudzilo
Dramaturgi – Rasa Bugavičute, Edgars Niklasons
Gaismotājs – Jānis Sniķers
Video –  Linda Ģībiete
Producente – Ilona Matvejeva
Lomās – Ināra Slucka (Lolita), Normunds Laizāns (Pēteris), Ģirts Liuziniks (Reinis), Jānis Vimba (Juris), Anete Sauīte (Iveta) un Jurijs Djakonovs (Elvis).

Izrāde,kuras nosaukumam nevajadzētu radīt jautājumus.

Tomēr – ne visi zina,kas bija Oņegins. Arī es,dodoties uz izrādi.

Pats pirmais,kas liek acīm ieplesties brīnumā – Mārtiņa Vilkārša radītā scenogrāfija. Ne vienmēr tik vērienīgas un reālistiskas celtnes atmaksājas, bet šo elementu daudzfunkcionalitāte un vērienīgums man liedza pat iedomāties par to nevajadzību.

Otrais – Kārļa Lāča mūzika, kas skatītāju satver un nelaiž vaļā līdz ir izskanējusi pēdējā nots.

Trešais – līdz matu galiem izcilais Artūrs Skrastiņš. Lai gan, pirmajā cēlienā viņa varonis raustījās no vienas skatuves malas līdz otrai,raisot bažas par aktiera spiedīgo vajadzību uz tualeti, tomēr ļāva noticēt sacītajam un izdzīvotajam.

Neuzskatu par vajadzīgu pārstāstīt izrādes sižetu, tomēr jāatzīst,ka samezglots tas ir samērā veiksmīgi un jūtu viļņus uzsit diezgan augstu.

Izrāde ļauj skatītājam pavērt durvis spraudziņā uz izdaudzināti teiksmaino dzejnieka/rakstnieka pasauli, kurā dzīvo un valda viņa radītie tēli. Es nevaru teikt,ka es līdz galam sapratu autora ieceri, iespējams, pie vainas oriģinālā teksta un Puškina darbu nepārzināšana.

Izjutu lielu sajūsmu masu skatos un dziedājumos, kad pierādījās Dailes aktieru ansambļa saliedētība un vokālais spēks. Es pilnīgi noteikti neesmu mūziklu fans, tomēr ir faktori,kas liek novērst domas no tā,ka viss risinās dziedot. Ieiet ritmā un ļauties. Jo A.Skrastiņa tembrs man liek pa pilītei vien kust ārā.

Mazs akmens Ievas Segliņas dārziņā – kopš redzēju viņu izrādē “Eņģeļi Amerikā”  viņas tēlos arvien ir saskatāmas psihiski nelīdzsvarotas un padumjas meitenes iezīmes, kuras pirmajā cēlienā vēl ir piedodamas, bet spēlējot pieaugušu sievieti, kuru salauzis liktenis, tas vairs neder. Tiesa, spalgi kliedzošais vokāls liek ausīm gavilēt priekā.

Es nespēju līdz galam izprast Džilindžera nepārvaramo tieksmi skatītājam rādīt kailumu. Visu izrādi biju sajūsmā par tās krieviski tempermentīgo ieturētību, līdz brīdim, kad parādās mazas krūtiņas, kuras sevi neattaisno. Visu izrādes laiku, šī mīlestības spriedze tika ģenerēta brīnišķīgi ar enerģētisku strāvojumu līdz šī aina man nosita visu apetīti.

Un tieši tobrīd es sapratu,ka lai cik brīnišķīgi ir A.Skrastiņa, A.Robežnieka, I.Ķuzules-Skrastiņas un pārējo, aktierdarbi un vizuālais aspekts, šī izrāde ir kārtējā Džilindžera atražošanās,lai piepildītu zāli,ko,nenoliedzami ar tādu aktieru ansambli un mūziku nav grūti izdarīt, bet ja man jāatbild,ko es guvu no šīs izrādes,man ir jāklusē.

Es zināju,ka eju baudīt uz sava aktieru aktiera pjedestāla uzceltā A.Skrastiņa spēli. Nojautu,ka būs grandiozi izcila mūzika un bija pat reliģiju neizsmejoša reālistika,BET!

Mani nespēja aizķert neviena doma,ko nest mājās un pārdomāt.

Gabals ar kuru diezgan cieņpilni var pelīt naudu.

Paldies aktieriem un visiem darbiniekiem, kas ļāva pāris stundas pabūt Krievijā un izbaudīt mirkli.

Neviennozīmīgums – tas ir vārds, kurš raksturo šo izrādi un manu nostāju pret to.

 

 

Skatīšanās datums – 6.septembris

Režisors – Dž.Dž.Džilindžers

Komponists – Kārlis Lācis

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe – Inga Krasovska

Muzikālais konsultantes – Juris Vaivods

Dzeja – Jānis Elsbergs

Librets – Evita Mamaja, Dž.Dž.Džilindžers

Video mākslinieks – Artis Dzērve

Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins

Vokālā pedagoģe – Ieva Kerēvica

Kora ieraksts – Koris “Quasi MaForte”

Lomās – Artūrs Skrastiņš (Jevgeņijs Oņegins), Intars Busulis (Aleksandrs Sergejevičs Puškins), Ieva Segliņa (Tatjana), Artis Robežnieks (Vladimirs Ļenskis), Ilze Ķuzule – Skrastiņa (Olga), Ērika Eglija  (Zemfira, čigāniete), Ieva Kerēvica (Naīna), Intars Rešetins (Jauneklis), Valdis Liepiņš (Cienīgtēvs), Lauris Dzelzītis (Aļeko), Dainis Gaidelis (Ļenska sekundants), un Aldis Siliņš,Harijs Spanovskis/ Mārtiņš Počs, Lidija Pupure, Ilze Vazdika, Marīna Janaus, Lilita Ozoliņa, Akvelīna Līvmane, Mirdza Martinsone, Indra Briķe, Esmeralda Ermale, Aija Dzērve, Sarmīte Rubule, Inita Dzelme, Madara Kanele, Jānis Paukštello, Juris Kalniņš, Juris, Frinbergs.