“Oņegins”

Izrāde,kuras nosaukumam nevajadzētu radīt jautājumus.

Tomēr – ne visi zina,kas bija Oņegins. Arī es,dodoties uz izrādi.

Pats pirmais,kas liek acīm ieplesties brīnumā – Mārtiņa Vilkārša radītā scenogrāfija. Ne vienmēr tik vērienīgas un reālistiskas celtnes atmaksājas, bet šo elementu daudzfunkcionalitāte un vērienīgums man liedza pat iedomāties par to nevajadzību.

Otrais – Kārļa Lāča mūzika, kas skatītāju satver un nelaiž vaļā līdz ir izskanējusi pēdējā nots.

Trešais – līdz matu galiem izcilais Artūrs Skrastiņš. Lai gan, pirmajā cēlienā viņa varonis raustījās no vienas skatuves malas līdz otrai,raisot bažas par aktiera spiedīgo vajadzību uz tualeti, tomēr ļāva noticēt sacītajam un izdzīvotajam.

Neuzskatu par vajadzīgu pārstāstīt izrādes sižetu, tomēr jāatzīst,ka samezglots tas ir samērā veiksmīgi un jūtu viļņus uzsit diezgan augstu.

Izrāde ļauj skatītājam pavērt durvis spraudziņā uz izdaudzināti teiksmaino dzejnieka/rakstnieka pasauli, kurā dzīvo un valda viņa radītie tēli. Es nevaru teikt,ka es līdz galam sapratu autora ieceri, iespējams, pie vainas oriģinālā teksta un Puškina darbu nepārzināšana.

Izjutu lielu sajūsmu masu skatos un dziedājumos, kad pierādījās Dailes aktieru ansambļa saliedētība un vokālais spēks. Es pilnīgi noteikti neesmu mūziklu fans, tomēr ir faktori,kas liek novērst domas no tā,ka viss risinās dziedot. Ieiet ritmā un ļauties. Jo A.Skrastiņa tembrs man liek pa pilītei vien kust ārā.

Mazs akmens Ievas Segliņas dārziņā – kopš redzēju viņu izrādē “Eņģeļi Amerikā”  viņas tēlos arvien ir saskatāmas psihiski nelīdzsvarotas un padumjas meitenes iezīmes, kuras pirmajā cēlienā vēl ir piedodamas, bet spēlējot pieaugušu sievieti, kuru salauzis liktenis, tas vairs neder. Tiesa, spalgi kliedzošais vokāls liek ausīm gavilēt priekā.

Es nespēju līdz galam izprast Džilindžera nepārvaramo tieksmi skatītājam rādīt kailumu. Visu izrādi biju sajūsmā par tās krieviski tempermentīgo ieturētību, līdz brīdim, kad parādās mazas krūtiņas, kuras sevi neattaisno. Visu izrādes laiku, šī mīlestības spriedze tika ģenerēta brīnišķīgi ar enerģētisku strāvojumu līdz šī aina man nosita visu apetīti.

Un tieši tobrīd es sapratu,ka lai cik brīnišķīgi ir A.Skrastiņa, A.Robežnieka, I.Ķuzules-Skrastiņas un pārējo, aktierdarbi un vizuālais aspekts, šī izrāde ir kārtējā Džilindžera atražošanās,lai piepildītu zāli,ko,nenoliedzami ar tādu aktieru ansambli un mūziku nav grūti izdarīt, bet ja man jāatbild,ko es guvu no šīs izrādes,man ir jāklusē.

Es zināju,ka eju baudīt uz sava aktieru aktiera pjedestāla uzceltā A.Skrastiņa spēli. Nojautu,ka būs grandiozi izcila mūzika un bija pat reliģiju neizsmejoša reālistika,BET!

Mani nespēja aizķert neviena doma,ko nest mājās un pārdomāt.

Gabals ar kuru diezgan cieņpilni var pelīt naudu.

Paldies aktieriem un visiem darbiniekiem, kas ļāva pāris stundas pabūt Krievijā un izbaudīt mirkli.

Neviennozīmīgums – tas ir vārds, kurš raksturo šo izrādi un manu nostāju pret to.

 

 

Skatīšanās datums – 6.septembris

Režisors – Dž.Dž.Džilindžers

Komponists – Kārlis Lācis

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe – Inga Krasovska

Muzikālais konsultantes – Juris Vaivods

Dzeja – Jānis Elsbergs

Librets – Evita Mamaja, Dž.Dž.Džilindžers

Video mākslinieks – Artis Dzērve

Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins

Vokālā pedagoģe – Ieva Kerēvica

Kora ieraksts – Koris “Quasi MaForte”

Lomās – Artūrs Skrastiņš (Jevgeņijs Oņegins), Intars Busulis (Aleksandrs Sergejevičs Puškins), Ieva Segliņa (Tatjana), Artis Robežnieks (Vladimirs Ļenskis), Ilze Ķuzule – Skrastiņa (Olga), Ērika Eglija  (Zemfira, čigāniete), Ieva Kerēvica (Naīna), Intars Rešetins (Jauneklis), Valdis Liepiņš (Cienīgtēvs), Lauris Dzelzītis (Aļeko), Dainis Gaidelis (Ļenska sekundants), un Aldis Siliņš,Harijs Spanovskis/ Mārtiņš Počs, Lidija Pupure, Ilze Vazdika, Marīna Janaus, Lilita Ozoliņa, Akvelīna Līvmane, Mirdza Martinsone, Indra Briķe, Esmeralda Ermale, Aija Dzērve, Sarmīte Rubule, Inita Dzelme, Madara Kanele, Jānis Paukštello, Juris Kalniņš, Juris, Frinbergs.