Arhīvs

Monthly Archives: Oktobris 2013

Izrāde, kuru gribēju redzēt tikai viena iemesla dēļ. Nē, ne tāpēc, ka pati gatavotos kāzām, ne arī tāpēc, ka mani sajūsminātu “aklo” kāzu šovi. Vienkārši – aiz ziņkārības par Laura Dzelzīša, kuram šajā izrādē ir vienīgā un galvenā loma, aktierspēli jebšu aiz vēlmes pārliecināties,ka viņš ir un kā vēl (!) ,spējīgs pārmiesoties un aizvest mani līdzi – sava tēla dzīvē.

Aiz tik nopietna ievada, nebūt neslēpjas nopietna izrāde. Lai gan arvien nezinu stand-up definīciju,skaidri zinu kā sev skaidroju komēdiju (latviešu radīto) – izrāde ar pašmērķi sasmīdināt skatītāju. Manā gadījumā tas,kā par brīnumu, izdevās godam. Tiesa, priekšnosacījums gan bija patīkama diena līdz izrādei. Vēl vairāk man lika smieties neveikli izveidoties fona video, kurus sākumā noturēju par ironiju, bet šķiet tie bija neveiksmīgi mēģinājumi līdzināties lielo teātru multimediju scenogrāfijai. Šajā gadījumā mani smiekli bija sāpīga reakcija uz šiem video (vienīgais izņēmums – ar daudzajām skrienošajām sievietēm, kas ainu padarīja iespaidīgāku). Ja ne par  video saturu un vispārējo nepieciešamību, tad vismaz kvalitāti un profesionalitāti vajadzētu padomāt. Šķita, ka slīdošais teksts izdedzinās man acis. Jau skolā būtu no kauna zemē ielīdusi, ja kādam uzdrošinātos ko tādu rādīt.

Par skatuves iekārtojumu un rekvizītu nepieciešamību mani arī māc šaubas. Domāju, ka bez visām ziedlapiņām, lentītēm, nošu statīva, mierīgi varēja iztikt. Jo: pirmkārt – L. Dzelzītis + krēsls + skatuve ir viss, kas nepieciešams šai izrādei. Otrkārt – tas izrādei piešķirtu noslēpumainu pabeigtības sajūtu. Un – L. Dzelzītis neatstāja šaubas, ka spēj uz tukšas skatuves uzburt izrādi un pilnībā piepildīt to!

Labi, sāpi par video esmu izteikusi, par pirms izrādes mūziku – paklusēšu un pāriešu pie labajām vai labākām lietām.

Sižetiski, izrāde sastāvēja no tautā pastāvošām, vispārpieņemtām banalitātēm un priekšstatiem.  Aiz, teju katras, izteiktās frāzes saklausāms vesels kultūrslānis. Ceru, ka nekļūdīšos sakot, ka izrāde reflektē par pēdējo gadu ap spriestākajiem cilvēkiem, notikumiem, šoviem un skandāliem. Kā divu stundu ziņas, kuras ļauj no sirds pasmieties par sevi, nepretendējot uz sava viedokļa uzspiešanu. Protams, visa galvenā tēma – mīlestība un attiecības, laulība galu galā.

Gribēju teikt, ka kategoriskums nebija jūtams vispār, līdz atminējos sieviešu vērtēšanu un latviešu literāro varoņu iztirzāšanu. Pēc tās es izmisīgi centos atminēties kādu, kurš būtu bijis pie skaidra prāta un bez netikumiem. Šķiet, par spīti gadiem, Boņuks no “Cilvēka bērns” varētu būt viens no retajiem pozitīvajiem mīlētājiem.

Rezumējot saturu, lai arī virsuzdevums, domājams, bija komisks mačo vīrieša dzīves skatījums uz skarbajiem laulības dzīves apskāvieniem, katrs cilvēks, kaut vienā epizodē varēja saskatīt kaut ko no sevis – pārdomas, šaubas, rīcību.

Un tagad – putukrējums! Šķiet, man jāsāk gatavot slavas dziesmu repertuārs L. Dzelzītim.

Pirmkārt – par ļoti glīto pēcpusi. Otrkārt – par Kvazimodo dziedājumu. Treškārt – par Kreipāna kāzu komentējumu (temps – izcils!). Ceturtkārt – par atlases sievietes atveidojumu un trompetes spēli. Piektkārt – par spēju mani pārsteigt. Pārslēgties no vienas lomas citā, kariķēt to. Lai gan sākotnēji man pietrūka kustību plastiskuma un konkrētības, ļaujoties, vietā nāca brīnišķīgi, konkrēti iezīmēti neredzamie priekšmeti un notikumus, cilvēkus raksturojošas pozas un balss tembri. Ak, lūdzu, režisori, dodiet Dzelzītim spēlēt !!!

Nobeigumā teikšu, ka lai arī izrādi vēl varētu slīpēt  un arī “guļbuļķu” mājiņu izrunāt skaidrāk – mani apbūra pēdējais teksts (par spīti acis dedzinošajai tā demonstrācijai). Zem visām ārišķībām un pārspīlējumiem, domāju,katrā mājo vēlme pēc tā īstā/s un vienīgā/s.

Tiesa, gribētos skaļi kliegt, ka  riņķītis pirkstā nav pielīdzināms “zaļajai karotītei” vai kādai citai kvalitātes zīmei. Nedz arī cilpai, kas savelkas ap izredzētā kaklu. Tas ir starta punkts. Nedomāju, ka ir tāda laimīgākā diena. Domāju,ka riņķītis var būt starta punktiņš laimīgākai dzīvei.

Un var arī nebūt, protams.

Tomēr, saprotiet mani pareizi. Man patika. Tas vieglums,ko šīs pāris stundas sniedza. Silti iesaku, ja gribās un vajag, lai smadzene atpūšas – aizej un noskaties.

Tieši šī un putukrējuma daļas dēļ es neatteiktos izrādi noskatīties vēl pārdesmit reižu. Un es neesmu cilvēks,kas mīl atkārtoti skatīties izrādes.

Skatīšanās datums – 24.oktobris

Autors – Uģis Segliņš

Režisors – Juris Rijnieks

Lomā – Lauris Dzelzītis

 

Advertisements

Pēc ļoti ilga laika, atkal apmeklēju kamerzāli. Tiesa,šoreiz tas sanāca neapzināti, ne vienmēr pievēršu uzmanību tam,kurā zālē izrāde notiek. Turklāt, lai neraksturīgas lietas šoreiz ņemtu virsroku, izvēlējos pēdējo rindu.

Kā jau šobrīd aktuāli, izrāde,patiesībā, ir sākusies jau skatītājam ienākot. Kristīnes Nevarauskas Aija jau saimnieko pa savu pieblīvēto dzīvojamo platību.

Biju mazliet samulsusi par skatuves izbūvi un mierināju sevi ar domu,ka gan jau melno/tukšo pusi vēl apspēlēs un tā sevi attaisnos. Neattaisnoja. Par to mazliet žēl, jo tas būtu ieviesis arī tradicionālajā scenogrāfijā, mūsdienu vēsmas, kādas virmoja sižeta traktējumā.  Tas,kas sevi attaisnoja un nevienā brīdī netraucēja bija reālistiskais scenogrāfijas risinājums. Patīkams brīdis,kad arī logs izrādījās funkcionējošs. Tik lielu laistīšanos ar ūdeni gan , šķiet, neesmu piedzīvojusi nekur.

Pati izrāde ierāva sevī jau pirmajos mirkļos, jo tās ritējums nebija lirisks un plūstošs, bet atbilstošs darbam – dinamisks un robusts. Arī ar pārslēgšanos uz ainām caur tumsu.

Ar patiesu prieku konstatēju, ka Dailes teātris ir ļāvis uzplaukt arī citām savām brīnišķīgajām aktrisēm galvenajās lomās ne vien R.Kalniņai. K.Nevarauska ar savu iemiesošanos Aijā “paņem” uzreiz. Man neradās šaubas, ka viņa bija tur un tajā brīdī, caurum cauri Aija, kas tiek likteņa šaustīta. Nebeidzama trauksmainība un neparedzamība ir viņas pavadones. Brīnišķīgs, baudāms aktierdarbs.

Teju tikpat baudāmi bija arī abi kungi. Gints Grāvelis savā lāciskajā miermīlībā un Artūrs Dīcis savā materiālistiskajā uzbāzībā.

Caur šiem trīs aktieriem, režisors, manuprāt, centās parādīt situāciju duālismu un cilvēciskās pretrunas kā arī krustceles, kurās ik pa brīdim nonākam ikviens. Mūsu rokās ir izvēles brīvība. Tiesa, reizēm apstākļi ir pret mums, bet arī tad mums paliek izvēle, vai ļauties tiem un slīgt dziļākā purvā, vai saglabāt cerību, ka nevienas ciešanas nav mūžīgas un tiekties uz gaismu.

Izrāde nav viegla un izklaidējoša, tā liek domāt par latvieša iedzimto traģismu un fatālistisko pakļaušanos liktenim. Tam nevajadzētu tā būt, jo mūsos ir arī daudz prieka un mums ir dota cerība.

Iespējams arī Tu, kā daudzas skatītājas zālē, noelsīsies “Ak, Dievs!”, kad G.Grāvelis sevi nonāvē, man tas šķita dabiski, jo ko tad cilvēks dara, kad ir padevies un neredz jēgu turpināt cīnīties par to,kam tic, ja tic. Iznīksts.

Varbūt ir vērts redzēt, lai neiznīktu. Lai ieraudzītu to, ka pretojoties un cīnoties pret savu likteni , nekas labs nevar iznākt. Ir skaists vārds – pieņemt. Nē, ne to,ka nebūs ko ēst un būs jānosalst ziemā, nē, pieņemt, ka šodien ir grūti, bet rīt būs vieglāk un neprasīt no citiem, bet ar tīru sirdsapziņu darīt pašam,kas Tavos spēkos un ticēt.

Plusā visam ir neprātīgā skaļumā atskaņotās R.Paula dziesmas, kuras iedziedājis Edgars Liepiņš. Pārpasaulīga ballīte, kas reizēm atsauc atmiņā bohēmiskos mirkļus manā dzīvē.

Skatīšanās datums – 11.oktobris

Režisors – Regnārs Vaivars 

Scenogrāfs –  Aigars Ozoliņš

Kostīmu māksliniece un horeogrāfe – Anta Priedīte

Gaismu māksliniece – Rita Vaļikova

Lomās – Kristīne Nevarauska (Aija), Gints Grāvelis (Jānis) un Artūrs Dīcis (Juris).