Laimīgā kārtā, paspēju uz pēdējās reizes izrādi.
Pēc tās esmu palikusi bez valodas. Es ļoti, ļoti gribētu, kaut spētu aprakstīt un pastāstīt visu piedzīvoto burvību, tomēr nespēju. Piedāvāju sajūtu uzplaiksnījumu druskas.
Es zināju, ka man ļoti patiks tērpi. Nojautu, ka arvien augošā patika pret Kristīnes Nevarauskas aktierspēli, neliks vilties. Tomēr bija arī pārsteidzošās lietas.
Sākums. Suņi. Dzīvi! Divi! [cilvēkam, kuram ir bail no šīs radības, cauri izskrien prieks, ka pirmā rinda tomēr nebija pieejama, biļetes apmaiņas brīdī] Tomēr šie astaiņi, iespaidīgumam būtu prasījušies mazliet dusmīgāki, ar attieksmi. Kļuva žēlīgi raugoties mazliet satrauktā suņa acīs un dzirdot otra smilkstus. Varbūt nevajadzēja vispār.
Patiesībā, uz izrādi kā sižetisku notikumu gāju ar lielām šaubām. Esmu samērā rezervēta pret lietām un vietām, kurās tiek apspēlēts Bībeles sižets. Tomēr, izrādes laikā mēģināju to aizmirst. Apbrīnojami, kā, balstoties uz dažiem teikumiem, Oskars Vailds uzbūris lugu.
Nespēju būt pacietīga un ātrāk gribēju redzēt lielo akvāriju ar Jāni Kristītāju jeb Daini Grūbi. Kad tas tika atklāts, es biju apburta. Ja sākumā mani mulsināja samērā vienkrāsainais skatuves iekārtojums komplektā ar tērpiem un, jāsaka, tikpat neizteksmīgas krāsas rekvizītiem, tad atsedzot skatuves centru, viss brīnišķīgi salikās smalkā fonā, kas ļāva izcelt būtisko – cilvēku attiecības, slimīgās domas un darbus. Ļoti pārsteidza līdz sīkumam pārdomātās detaļas – gaļassitamo kurpju papēži, visuredzošās valdnieka acis – gredzenā un virs durvīm.
Es ceru, ka viscaur trīcošais K.Nevarauskas ķermenis bija pilns spriedzes un atdevies tēlam, nevis slims.
Mēģinot rakstīt par šo izrādi, vārdi ķeras. Es zinu, ka izrāde man ļoti patka. Ļoti uzrunāja mūzika un spēle ar ūdeni, gaismu un cilvēku tajā. Hipnotizējoša izrāde. Salome, kas no gražīgas princesītes kļūst par sievieti un mirst kā nelaimīgs cilvēks. Daudz sakāpinājumu, simbolu, asiņu un pārmērīgi daudzas salauztas un slimas dzīves. Pieņemu, ka laikā, kad O.Vailds rakstījis lugu, domāšana ārpus kastītes ir bijusi vēl aktuālāka kā šobrīd. Darīt visu, lai neatbilstu gaidītajam. Gribēt visneiespējamāko, iekārot neiegūstamo, darīt to, kas var nodarīt vislielāko ļaunumu. Ja to dara cilvēks, kuram ir vara – laicīga vai šajā gadījumā – sievietes skaistuma, dejas kaislības vara, tad citu iznākumu par nāvi, grūti iedomāties.
Mazliet neveiklas šķita mīlas orģiju deju ainas. Tik pierasti, ka to izdejo, ka vairs nav pat skumju, cik uzskatāmi tas tiek rādīts.
Bet sajūtas, joprojām iet uz riņķi. Iekšējā spēka kāpinājums, kurš visspilgtāk izpaudās tieši tad, kad uzmanība koncentrējās uz Johanānu un Salomi ūdenī. Un mūzika.
Es nudien esmu sajūtu pārņemta. Ne reizi vēl nav tā bijis, bet nespēju vārdos aprakstīt.
Sajūtu sirreālisms. Brīnišķīgi!
Skatīšanās datums – 11.decembris
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa
Scenogrāfs – Miķelis Fišers
Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Kudiņš
Lomās – Kristīne Nevarauska, Juris Bartkevičs, Vita Vārpiņa, Dainis Grūbe, Gints Grāvelis, Artūrs Dīcis, Pēteris Liepiņš un Pēteris Gaudiņš
Sajūtu vēstniecība 