Arhīvs

Monthly Archives: janvāris 2014

Tik daudz dzirdēts, nu arī manis redzēts.

Jāatzīstās, ka skatītāju rindām piepulcējos ar lielu skepsi un pārliecību, ka ja jau visiem patīk, man nepatiks.

Vispirms mani pārsteidza mūzika. Neuzbāzīga, bet pašpietiekama. Papildinoša un tomēr izceļama. Brīnumaina, kā vēl vienas lomas tēlotāja.

Nav neviena cita teātra Latvijā, kur lielajā zālē, no skatuves plūstu TĀ smarža, tā saldi smagnējā, aktieru pūļu piepildītā noslēpumainības dvesma. Un tā vien jau piešķir skatīšanās baudījumu.

Nu reiz gadījās stāsts, kuru zināju. Tomēr sižets, ar gadiem piemirsies, tā ļoti jauki ritinājās vaļā manā acu priekšā. Es nevaru apgalvot, ka sapratu pašu izrādes sākumu – ar krāsu un gaismu haosu un daudzajiem Retiem un Skārletām.

Es ilgi, izrādes laikā, cīnījos ar dialogu sevī par to, kas motivē šos pieaugušos cilvēkus darīt šo – aktiera, darbu?! Nākt un rādīt daudziem cilvēkiem kā dzīvojuši citi, izlikties par citiem, kas tas ir, kā vārdā viņi to dara? Un ar katru minūti ļaujot sevi atkal un atkal apburt Artūra Skrastiņa spēlei, es atradu atbildi – tik vienkārši un ograniski kā viņš dzīvo uz skatuves, ir skaidrs, tā ir mīlestība, kas liek darboties. Līdz dabiskumam izslīpētas kustības un šķietamā vienkāršība palīdzot un papildinot citiem spēlēt.

Lieta, kas kārtējo reizi mani traucēja un maķenīt lika šo izrādi salīdzinār ar pērn Nacionālajā teātrī redzēto “Venēcijas tirgotāju”, bija biežā skatuves konstrukcijas pārbīdīšana, es saprotu – vides maiņa, bet man par biežu, lai arī organiskāka un neaizņēma lielāko izrādes laiku. Arī tumsas kadru pārslēgšana ar aktieru sastingšanu un pozu maiņu likās pārāk klišejiska un nu jau pārlieku bieži teātrī izmantota.

Labās lietas – protams, galveno lomu atveidotāju A.Skrastiņa un Kristīnes Nevarauskas spēle. Lai arī sākumā K.Nevarauska šajā lomā man šķita neiederīga, beigās sapratu kādēļ – sākumā Skārleta ir kaitinoši kaprīzs skuķis, tomēr cauri izrādei var vērot viņas rūdīšanos, tomēr nepazaudējot sevi.

Ļoti, ļoti patika, ka izrāde nebeidzās ar K. Nevarauskas Skārletu uz ceļiem, bet finālā viņa atkal piecēlās, lai ieņemtu savu apņēmīgo pozu.

Šķiet, sapratu, kas man kādu izrādi padara par labu vai sliktu. Pirmais – ticamības pakāpe, otrais – vai izrāde liek domāt (ideāli, ja tā trāpa uz tobrīd aktuālu tematu manā dzīvē). Ar Elīnas Dzelmes atveidoto Melāniju šī izrāde trāpija. Joprojām mēģinu izprast to šķietami naivas un trauslas sievietes iekšējā spēka ražotni (arvien pārliecinoties, ka bez Dieva – nekur). Tomēr arī ticībai ir jābūt spēkam. Un ticēt TIK ļoti, lai mīlētu TIK ļoti!  Un absolūti izcilā Indras Briķes Mammīte, ak, kopš “Apglabājiet mani zem grīdas” viņai pieder manas favorītaktrises gods.

Nekur nesprukt arī bez jokiem. Tik jauki bija atsvaidzināti traģiskie notikumi ar tēliem, kas lika pasmaidīt – Ērijas Eglijas Prisija, Ginta Grāveļa Ārčijs, tik ļoti mīļais Alda Siliņa Čārlzs Hamiltons, gaumīgi. Un absolūti izcilā Indras Briķes Mammīte, ak, kopš “Apglabājiet mani zem grīdas” viņai pieder manas favorītaktrises gods.

Jāpiemin, ka turpināju savus minējumus par skatītāju motivāciju. Mēs nākam skatīties kā citi strādāt, viņi, visticamāk, tajā vakarā to dara tieši mums, bet tad, kad jāmaksā  par viņu veikumu – applaudējot, ir cilvēki, kas metas ārā no zāles, lai tikai dabūtu savu mētelīti un varētu skriet tālēs zilajās. Un tie, kas nav bijuši tik taktiski lai izskrietu no zāles, kamēr aktieri paklanās, rindu ieņem haotiski ar gluži kulturālu  cerību tik kādam priekšā. Gribēju teikt, ka kultūra sākas un beidzas zālē, bet laikam pat tur tā nedzīvo. Katrā pašā. Tikai.  Un pat tad – stingri limitēta, lai netraucē ikdienas skrējienam.

Šī nav izrāde, kuru es ietu skatīties vēlreiz, bet ir jauki redzēt to milzīgo darbu, kuru dailēnieši ir ieguldījuši, lai atsvaidzinātu cilvēkiem klasiku.

Skatīšanās datums – 19.janvāris

 

Režisors – Jans Villems van den Boss

Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Komponists – Raimonds Tiguls

Horeogrāfi – Ilze Zīriņa un Andris Kačanovskis

Video mākslinieks – Māris Kalve

Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins

Leļļu kustību konsultants – Jānis Kirmuška

Režisora asistente – Daiga Livčāne

Lomās – Kristīne Nevarauska, Artūrs Skrastiņš, Elīna Dzelme, Lauris Subatnieks, Indra Briķe, Juris Bartkevičs, Esmeralda Ermale, Aija Dzērve, Dārta Daneviča, Artis Robežnieks, Inita Dzelme, Aldis Siliņš, Lidija Pupure, Juris Strenga, Ivars Auziņš, Dainis Gaidelis, Ērika Eglija, Lilita Ozoliņa, Intars Rešetins, Dainis Grūbe, Mārtiņš Počs, Gints Andžāns, Pēteris Gaudiņš, Gints Grāvelis, Ligita Skujiņa un Pēteris Liepiņš.

Vai zināji, ka tālajā 1999. gadā Latvijā bija grupa ar nosaukumu “Vējiem līdzi” ?!

Paklausies, varbūt iepatiksies : https://www.youtube.com/watch?v=cqE8BlqXEDA&list=PL922D19FF96A204D5  (man neiepatikās)

 

 

Advertisements