Mazie jautājumi

Vārdnīca saka, ka mazs jautājums ir jautājums bez lielas nozīmes, kaut kas nenozīmīgs. Tomēr šie nenozīmīgie sīkumi ir tie, kas pārāk bieži nodarbina cilvēku prātus. Sīkumi, kuri tērē mūsu laiku un enerģiju. Uztraucošas drupatas, kuras biežāk kā nepieciešams tiek uzlūkotas par patiesām un milzīgām katastrofām. Tās mūs spēj nostādīt neērtās situācijās, mulsināt un darīt mums kaunu. Katram no mums ir savi mazie jautājumi. Tas nu reiz ir jāatzīst. Citam lielāki mazie un citam mazāki mazie jautājumi. Izrādē atbildes tomēr neviens nedod. Ļoti ticams – tas tāpēc, ka pareizo atbilžu nav. Ja vien balstiņa galvā nepasaka priekšā.

Ļoti alku pēc svaiga kultūras gaisa malka. Gribējās iziet to solīti ārā no lielajiem teātriem. Patīkami atkal būt vietās, kurās ir brīvība un vieta cilvēkam kā cilvēkam, bez statusiem un vakarkleitām (teica jaunkundze, kurai tā pat tā visa nav). Spīķeros ir forši. Izrāde jau pašos pamatos solījās būt intriģējoša. Četri vīrieši – tas vien skan labi. Piedošanu.

Koncentrējos.

Izrāde.

Tātad.

Meditācija par  tēmu – mazie jautājumi. Ietērpa atkarību skarto cilvēku sanāksmju tikšanās formā. Tajā ir soļu programma, kurā iekļauta iešana pa fāzēm. Un pilngi nemanot Tu kā skatītājs pats ej pa fāzēm, mēģinot izsekot tēlu zemapziņas līkločiem, un klusi iesmejies, kad tiek uzdots kāds no Tev zināmajiem jautājumiem (jo arī esi cilvēks, kuram ik pa laikam gribās zināt kā aiziet no viesībām un kā sasvecināties ar priekšniecību, un ja sarunas laikā jāskatās acīs – tad kurā no tām!?). Acīm tīkamas ēnu spēles. Sildoši prožektori. Vienkāršots neesošās skatuves iekārtojums. Spēles laukums piemērots brīvam ceļojumam pa cilvēku apziņas plašumiem. Apmēram 6 priekšmeti, lai ieskicētu četru cilvēku dzīves un tām paralēli eksistējošo mazo jautājumu pasauli. Kolosāls balstiņu bārs. Tīri, lakoniski, vienkārši un daiļi aktierdarbi ar acīmredzamām atšķirībām, tīkamiem pārspīlējumiem un stereotipiskiem triepieniem. Ar vieglumu.

Četras dzīves pārklājas un sajaucas. Četri stāsti, kurus izstāstīt trīs dažādos veidos. Stāsts, kurš mērķtiecīgi tiek vadīts uz kulmināciju. Aug sasprindzinājums. Atbilde ir tik tuvu. TIK tuvu! Un! Nekā. Beigas ņem un kļūst “fu -pē!” Ar mazo jautājumu enerģijas bumbas veidošanu un palaišanu viss varēja arī beigties, tā man būtu paticis labāk. Palikt vairāk nesapratušai, bet tīkami laiku pavadījušai.

Izrādes laikā mēģināju atbildēt uz savu mazo jautājumu – kas par skatītāju esmu es? Tas, kurš iet uz teātri vai tas, kurš iet uz izrādi. Secinājums – esmu tā, kura iet skatīties uz aktieriem. Konkrētiem. “Savējiem”. Tas nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši tā ir.  Un latvju teātra skatuves virzienā lec jaunas zvaigznes. Puikas ar potenciālu. Priecīgi.

Pēc briesmīgas vilšanās iepriekšējā teātra(cita) apmeklējumā, liku milzīgi milzīgas cerības, ka šoreiz vilšanās izpaliks. Jo vairāk uz to cerēju tādēļ, ka sev līdzi ņēmu draugus. Vilšanās izpalika, izrādi nesapratām, bet mutē palika patīkama aveņu garša.

Ejiet un skatieties, baudiet un gavilējiet!

Skatīšanās datums – 26.aprīlis

Režisorsn un dramaturgs –  Andris Kalnozols

Scenogrāfs – Uģis Bērziņš

Kustību konsultante – Katrīna Albuže

Gaismu mākslinieks – Jānis Sniķers

Lomās – Ivars Krasts, Jurģis Spulenieks, Kristaps Ķeselis, Andrejs Možeiko un  Aleksandrs Radzevičs

Milēdija

Vismaz trīs reizes sāku rakstīt, lai atrastu īstos vārdus ievadam. Neatradu, tādēļ sākšu tāpat.

Otro reizi dzīvē biju gatava doties prom pēc 1.cēliena.

Esmu tā, kurai viedoklis par muskatieriem un D’Artanjanu veidojies visai romantizētā vidē, līdz brīdim, kad pie apvāršņa parādījās Depardjē. Tomēr stāsta galvenās līnijas prātā iesēdušās dziļi. Interpretācijas mums ir apkāt ik uz soļa. Dažas veiksmīgākas, dažas – ne tik ļoti. Reizēm lietas tiek darītas tāpēc, ka tās ir liktas darīt, un diezgan bieži, ja darbības nav piepildītas ar jēgu – tās tieši tādas arī izskatās – mehāniski izpildītas, bez redzama/jūtama attaisnojuma un neveido stāstījumu. Tāda sajūta radās vērojot Agneses Zeltiņas Milēdiju. Ārkārtīgi paredzamu, mehānisku, nervozu un pašmērķīgu. Šķita, ka galvenais ir izrādīt neprātīgi daudzos tērpus, aiz kuriem lomas saturs pazuda tā īsti neticis parādīts. Ļoti ticams, ka gadi bez skatuves atstāj pēdas. Vēl ticamāks, ka var būt izņēmumi, kuriem labāk filmēties ne kāpt uz teātra skatuves. Šoreiz gribēt un varēt nepārvērtās sinonīmos.

Šo izrādi nevaru piepulcēt to skaitam, kurās Dž.Dž.Džilindžers spējis mani patīkami  pārsteigt. Ļoti acīmredzams lētums bez jēgas. Gribēju uztaisīt izrādi – uztaisīju! Šajā brīdī vien jāsaka – dzirdam klaigājam par sabiedrības neaudzinātību, neizglītotību, izpratnes trūkumu un ko tik vēl nē, bet ja šāds ir kultūras piedāvājums, tad sabiedrība vēl labi turās pretī tiem sūdiem, kurus tai cenšas iebarot “augstie un viedie” kultūras pārstāvji!

Es visu izrādes laiku ar visu spēku meklēju labās lietas, kas spētu izrādi glābt. Koši akcenti bija jūtami Jura Žagara tēlā, Ģirta Ķestera un Laura Subatnieka saspēlē un atstrādātībā, brīnišķīgajā Kardināla gvardu dejā, kaut kāda dziļuma pilīte pavizēja Ginta Andžāna spēlētajā Feltonā, jā – tērpi bija skaisti, bet pat tas un daži personīgi lielumi, kopā ņemti nespēja radīt tīkamu pēcgaršu un kādu vērtīgu domu. Jau skatoties izrādi pārņēma žēlums pret aktieriem, kuriem ir tur jābūt un jādara savs darbs, kuru, nenoliedzami, viņi spēj veikt, bet ja saturs ir jeb , principā, tā nav, ja nav nekāda jēgpilna mērķa un vēstījuma, ko izrādei nest, tad aktieris var izstiepties un sarauties, tomēr nespēt neko daudz mainīt.

Viss pārējais, lai paliek. Apstāsimies pie normālā.

Dziļi pateicos, ka izrāde tiks noņemta no repertuāra!

 

Skatīšanās datums – 23.aprīlis

Režisors –  Dž.Dž.Džilindžers

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Komponists un aranžējumu autors – Kārlis Lācis

Horeogrāfe – Inga Krasovska

Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins

Lomās – Agnese Zeltiņa, Ģirts Ķesteris, Juris Žagars, Gints Grāvelis, Lauris Dzelzītis, Aldis Siliņš, Intars Rešetins, Dārta Daneviča, Ieva Segliņa, Gints Andžāns, Juris Kalniņš, Lilita Ozoliņa, Lauris Subatnieks, Marīna Janaus, Dainis Grūbe, Pēteris Gaudiņš, Mārtiņš Počs, Rita Bērziņa, Markuss Rodrigo Rozentāls