Arhīvs

Monthly Archives: maijs 2014

Ne vienmēr patīk man, ja runā dzejā. Un lai cik kaitinoši sākumā tas var šķist, izrāde ātri paņem savā varā. Es mēģināju gatvoties un nobriest izrādei, kas izvēlēta par manas teātra sezonas noslēgumu (ja vien neatgadās brīnumi). Lielum lielās cerības uz Artūru Skarstiņu, protams. Vilšanās? Īsti nē, bet nedomāju, ka šī būtu viņa labākā loma un darbs. Ieguldīts, noteikti, ne mazums, bet ir bijis arī  citādāk.

Izrāde. Tātad. Teikts, ka traģēdija. Nav melots daudz. Vien ja piebilsts ļauts – es īsti nezinu kur likt to sajūtu, ka šķiet, visu redzi un teorētiski saproti, bet lai tiktu līdzi daudzslāņainajai tēlu un simbolu valodai, izsvērtu kur meli un vilts, kur patiesības tilts – smadzene kūleņo. Vārds, kas nāk prātā ir – psihodēlisks. Nav vielu,bet ar  ļoti dzīvo scenogrāfijas iesaistīšan, teju padarot to par vēl vienu izrādes tēlu,panākts ļoti sirreāls efekts, kas nojauc laika robežas. Turklāt parabolizētie aģitvideo – trāpīgi, trāpīgi! Tā aina ar Indras Briķes spēlētās Margaretes parādīšanos – es biju diezgan droša, ka man pēc teātra vajadzētu taisnā līnijā doties uz kādu psihoneiroloģisko klīniku.  Sajūsmā pie sevis plaukšķināju par pirmā cēliena scenogrāfiju, otrajā es tā arī nesapratu zaru čupas un biroja apvienojumu.

Izrādes stāsts brīnišķā lakonismā pastāstīts teātra mājaslapā (kur jāiet un jālūko pašiem). Vien tagad man pašrocīgi būs jāuzmin kāpēc Ričards III bija tāds ļaundaris. Kas viņu  par tādu darīja? Un nestāstiet, ka mātes klēpis. Viņa varaskāre ir neiedomājama. Viņa mērķtiecīgā virzība pretī savai šķietamajai laimei(?!) – apbrīnoja. Virzība uz mērķi – nešaubīga. Tomēr emociju viņā pašā ir gaužām maz. Vien tas satraukums, ko A.Skrastiņš tik ticami izspēlē ainā ar sirdsapziņu un āaaaa(!!!)  vārda brīvības brīdis!!! Ja Skrastiņš neiet pa fāzēm, es aizgāju. Sajūta, ka tavās smadzenēs kāds reāli ir iedzinis urbi un urķē, urķē, urķē…  Nenormālākais prāta d*****s šī izrāde, ar visu to, ka Šekspīrs.

Citi aktieri? O, jā! Lai arī mazliet žēl, ka spilgtākie uzplaiksnījumi tik īsi, jo Ričards pamanās visus novākt no skatuves. Dainis Grūbe – sāku samīlēties šī aktiera spējā mainīties, kļūt par savu tēlu, izturēt to līdz galam. Arī Gints Andžāns, Juris Žagars,Mārtiņš Počs un Aldis Siliņš – ticami, tīkami aktierspēlē. Mazliet ne līdz galam sievietes, izņēmums jau pieminētā I.Briķe. Tomēr kopumā es, ar savu izmisīgo turēšanos pie realitātes, sapratu par ko un ar ko kurš tēls cīnās, kas viņam sāp un cik cilvēciski viegli krist kārdinājumā ar varas garšu uz lūpām.

Bet ja Tu zinātu, cik skaists bija muzikālais noformējums. Ja iešu  vēlreiz (par ko gan šaubos), tad aiztaisīšu acis un tikai klausīšos.

Es nebaidos teikt, ka nespēju saprast un uztvert visus tos slāņus, kurus Ričarda III ļaunuma un laikmeta iezīmju paspilgtināšanai režisos bija iekļāvis izrādē, bet tieši šo līdz galam neizprasto, bet pamanīto slāņu dēļ, var teikt, ka izrāde ir kas mazliet vairāk par Šekspīriski dzejisko frāžu dialogiem.

To sajūtu, kuru atstāj šī izrāde nevar līdz galam izteikt. Es neteiktu, ka esmu sajūsmā par visiem dzirdētajiem lāstiem, kas šķīda no un pa skatuvi. Tomēr ir kāda vēl neaptverta jēga. Ne tā, ka Ričards III bija ļauns un viņa trikus nevajadzētu atkārtot mājās vai mūsdienās, bet tas, ka cilvēka prāts, ir tieši tik viegli saistāms un maisāms. Un ikkatrs var cilvēciski krist kārdinājumā. Krīt. Bet diez vai, ja nokrituši paliekam, vai paši mēģinām parakties vēl dziļāk, mūs gaida laimīgas beigas.

No Dailes šādu izrādi negaidīju, bet priecājos, ka ir!

 

Režisors – Viesturs Meikšāns

Komponists – Goran Gora

Scenogrāfs – Reinis Suhanovs

Kostīmu māksliniece – Ieva Veita-Breidaka

Video mākslinieks – Miks Meirāns

Gaismu mākslinieks – Jevgeņijs Vinogradovs (Krievija)

Lomās – Artūrs Skrastiņš, Juris Žagars, Olga Dreģe, Indra Briķe, Vita Vārpiņa, Ilze Ķuzule – Skrastiņa, Artis Robežnieks, Gints Andžāns , Ivars Auziņš, Dainis Grūbe, Aivars Siliņš, Mārtiņš Počs, Aldis Siliņš, Lauris Subatnieks, Juris Strenga, Napoleons Leitāns, Jānis Žukurs, Ojārs Tauriņš, Elmārs Melngailis, Imants Losbergs, Vilnis Blumbergs, Mārtiņš Purkalns, Arvils Sproģis, Valfrīds Puķe un Imants Pakalnietis.

 

Advertisements

Nav nozīmes kurā valstī mēs atrodamies. Visapkārt varam ieraudzīt izraidītos. Iespējams, paši tādi esam. Gadās, ka esam izraidītāji.  “Mūsējie” aizbrauc uz Angliju. Pamēģināt laimi. Nopelnīt, lai dzīvotu kā cilvēki. Izrauj saknes un “pārstādās” citur. Podiņš lielāks, arī mēslu vairāk. Katram ir kāds sūds ar ko cīnīties. Kāda seja, ko pārveidot. Gandrīz visi grib iekļauties, justies piederīgi. Visiem gribās ēst un pēc grūtas, izmisuma pilnas dienas, nokrist drošībā un siltumā. Tā dēļ reizēm ir jāmetās ceļos, jālien uz vēdera. Var arī pazemīgi pieņemt ka darbs ir darbs, sameklēt tajā izdevīgās lietas un tām pieskaņot patikšanu un dzīvot “kā cilvēks”. Nauda ir?! Ir! Tātad  – cilvēks! Ambīcijas ir? Kas tās tādas?! Tā ir vēlme dzīvot tā kā Tev nav lemts. Ja?

Es nezinu kā ir būt tur – projām. Meklēt laimīgo zemi citā valstī. Negribu nosodīt tos, kas meklē. Tomēr domāju, ka šī izrāde ir efektīvāka par jebkuru reemigrācijas plānu. Protams, protams – ir veiksmīgi izņēmumi par kuriem priecāties, tomēr šajā vakarā bija pa skaudro, skarbo un ļoti, ļoti  tiešo.

“Valstī var ievest tādas vērtības kā cigaretes, bet personības te neielaidīs nekad.” Bet kā ar mums – vai mums cilvēks, viņš pats, viņa personība, nevis tautība, statuss – ir vērtība? Vai vēlamies nomirt kā cilvēki, bet līdz tam brīdim dzīvojam kā suņi? Vai strādājot kā sunim iespējams palikt un dzīvot kā cilvēkam? Vai mēs ļaujam sevi citiem kājām mīdīt, vai mīdām citus, varbūt mīdām paši sevi? Izraidām no sevis – sevi. Un tad vienalga – Anglija, Polija, Latvija vai Pakistāna.

Es silti iesaku paciesties pēc 1.cēliena un neļauties pirmajam impulsam par došanos prom no izrādes. Jā, lamājas. Daudz. Ir ļoti daudz tiešā, intīmā, vulgārā, vardarbīgā un brutālā. Un gandrīz viss tas pārlīst pār Tevi un reizēm trāpa kā Daiņa Gaideļa Azima izspļautais alus.  Pārlīst pār Tevi kā baigākā zampa. Jā, mēs varam tādu leksiku dzirdēt ikdienā. Un atnākot uz teātri gaidīt glīti nogludinātas frāzes. Tomēr šajā sakāpinātības līmenī, kurā pati nesapratu cik ļoti ļauju spēlēties ar savu saprātu, ļauju sev jukt un mezgloties, tas ir kā trekns pasvītrojums, ka un kā mēs plosāmies. Ar vārdiem, darbiem un domām. Karojam pret sevi, Čingishanu un Kristu. Ar, par, pret.

Vēl neviena izrāde man nav devusi šo pilnīguma sajūtu. Katrs aktieris savu tēlu noslīpējis. Ar baudu skatījos uz Daini Grūbi, Juri Žagaru, Lauri Dzelzīti, Gintu Andžānu, Aldi Siliņu UN(!!!) – Ievu Segliņu, Elīnu Dzelmi, Ēriku Egliju! Arvien pārliecinos par D.Grūbes augošo izcilību un fantastikajām darba spējām. Apbrīnoju J.Žagara un Grūbes saspēles vieglumu, saskaņu. Un Žagara izturētību ratiņkrēslā. Lecīgi sirsnīgais Vandals L.Dzelzīša miesā – kā tas lācis, pret kuru mastifus sūtīja. Bauda acīm un ausīm – aktieru spēja pārslēgties no viena tēla citā, tiem, kam tas jāpaveic, piemēram A.Siliņa emigrants un Sauļus – sirsnīga lietuviešu parodija, pārī ar I.Segliņu, kura beidzot lika man aizmirst citas viņas lomas un parādija ko jaunu. Tā pat arī E.Dzelme var izvadāt pa teju visiem savas varones dzīves līkločiem no kaitinoši  saulainās un perspektīvās fotogrāfes līdz pašiem bezdibeņu dziļumiem. Ļoti ceru kāda lielākā lomā redzēt E.Egliju. Priecājos par aktieru ansambli un dramaturga kā arī režisora spēju tik niansēti iezīmēt katru no tēliem, izcelt tā raksturīgo, īpašāko, atšķirt no citiem. Radās sajūta, ka katra loma ir kā galvenā atšķitas tikai laiks, ko katrs pavada uz skatuves. Visa izrāde – kā precīzi, līdz gandrīz pašam smalkumam, ieeļļots un darbināts mehānisms, kur katrs tēls, katra darbība, vārds, skaņa, krāsa, skatiens ir aprēķināts, atstrādāts, paveikts un tikai kāpina spriedzi. Uzrauj groteska humora kalnā un nogrūž pie “nolietotas”, pērkamās sievietes kājām. Izrāde, kuras laikā var sekot sapņu piļu celšanai un pilnīgai iznīcībai. Bieži sapņu pilis ir cilvēki. Izšķaidīti pret svešzemju trotuāriem. Ar salauztiem lepnumiem. Pliki instinkti. Abrīnojama izrāde tās vieglatlētiskajā bīstamībā. Dinamiska. Skaļa. Pulsējoša. Uzkurināta. Tieša. Skarba. Daudz slāņaina.

Ja es ļoti vēlētos pateikt īsi par ko bija izrāde, tad es teiktu – par cīņu. Cīņām.

Es tagad saprotu tās uzslavas un izcilības apgalvojumus, ko velta šai izrādei. Visi elementi saslēdzās. Perfekti. Tēmas aktualitāte. Aktierdarbi. Tērpi. Scenogrāfija. Mūzika. Kustību un darbību partitūra. Viss, lai cik ļoti atklāts un neērts, papildināja viens otru un  izstāstīja man emigrantu hroniku. Lika piedalīties tajā. Lika domāt.

Laikam varētu stundām stāstīt, atminēties, iedomāties, paraudzīties perspektīvā. Tomēr teikšu vārdu – KOLOSĀLI! Ne tas, ka tā notiek. Ne tas, ka arī mani daži draugi ir prom. Ne tas, ka līdzcilvēki tiek nospiesti uz ceļiem savas dzīves priekšā. Ne tas, ka mums riebjās skatīties izrādes par mūsdienu dzīvi vai uztvert tās kā humoreskas vakara noslēgumam.  Bāc – tas brīnišķīgais humors liek mums ņirgt pašiem par sevi, par to kā paši sevi esam piehujārījuši pie krusta un ļaujam citiem čurāt mums virsū! Kolosāli ir tas, cik profesionāli un ticami, īsti mums to var parādīt pašiem to vājprātīgo realitāti nepiedzīvojot.

Es daudz nezinu par teātra mūsdienīgajiem izteiksmes līdzekļiem, bet skaidri zinu, ka mani var ielikt krēslā uz 5 stundām un apstrādāt šādi, ka nav sajūtas par laiku, nav īsti saprašanas kas īsti bijis kas. Kurai ainai tieši kas ir jāpasaka, to zina režisori un aktieri. Man savs iekšējais tulks. Kuram bieži bija frāze – nu šito Tu pazīsti, paskaties savā iekšējā pasaulē un tur viss ir apmēram tāds pats, tajos brīžos, kad atzīsti, ka nekādas pieneņu pļavas ar laimē smaidošiem bērniem Tevī nav!

Jā, man šobrīd ļoti gribās lietot rupjus vārdus, atvainojos par tiem, kurus esmu lietojusi šeit. Izrāde uzlādējā, uzvandīja, uzkurināja. Un iespēra pa dibenu – domā, vecenīt, domā!

Atbildes- braukt prom vai palikt Tev nedos. Izlem pats. Bet pirms braukšanas – aizej noskaties izrādi! Un tad aizej vēlreiz, ja joprojām gribās prom. Es nekur negribu braukt, bet vēlreiz es noteikti aiziešu. Tajā sakāpinātajā realitātē ir milzīgs dziļums!

 

Režisors – Oskars Koršunovs (Oskaras Koršunovas, Lietuva)

Muzikālais vadītājs – Sauļus Prūsaitis (Saulius Prūsaitis, Lietuva)

Scenogrāfs – Gintars Makarevičs (Gintaras Makarevičius, Lietuva)

Kostīmu māksliniece – Agne Jagelavičute (Agnė Jagelavičiūtė, Lietuva)

Horeogrāfe – Vesta Grabštaite (Vesta Grabštaitė, Lietuva)

Gaismu mākslinieks – Eugenijs Sabaļausks (Eugenijus Sabaliauskas, Lietuva)

Mūzikas autori – Mārcis Judzis, Sauļus Prūsaitis (Saulius Prūsaitis, Lietuva)

Lomās – Dainis Grūbe, Juris Žagars, Lauris Dzelzītis, Elīna Dzelme, Vita Vārpiņa, Gints Andžāns, Ieva Segliņa, Dainis Gaidelis, Artūrs Dīcis, Raivis Vidzis, Ērika Eglija, Aldis Siliņš, Artis Robežnieks, Lilita Ozoliņa, Pēteris Gaudiņš, Ivars Auziņš, Juris Kalniņš, Lauris Subatnieks, Esmeralda Ermale, Anete Krasovska, Nora Anna Geidmane, Regīna Eglija, Laura Atelsone, Vilnis Onskulis, Roberts Gaidulis, Artūrs Kļava

Ir grūti pateikt ko trāpīgāku par to, ka izrādes režisors – Pēteris Krilovs konspektīvi aprakstījis programmiņā. Es padalīšos.

“Stāsts par Molliju ir stāsts par sievieti, kuras galvā haotiski, paradoksāli, spilgti, brīžiem melīgi, bet brīžiem līdz pēdējam dvēseles plikumam skarbi un neķītri lēkā viņas dzīves kumosi.” /P.Krilovs/

Nav tā, ka eju pilnīgi nesagatavota, esmu lasījusi, bet neatminos vai tikusi līdz beigām “Ulisam”. Zinu, ka esmu  laidusi caur pirkstiem datorā savu apziņas plūsmu. Man tas paticis un pazudis.

Ja sākumā mazliet ērcinājos par ļoti daudzo sirmo kundzīšu komentāriem par pilnīgi visiem acīmredzamām lietām, par, iespējams, viņu pirmo pieredzi skatītāju iesaistīšanu izrādē un viņu reakciju, tad, kad Marijas Bērziņas Mollija paņēma arī viņu nedalīto uzmanību, arī es dziļi ievilku elpu un mēģināju saprātu atslēgt, ļaut plūst kam jāplūst. Šādas izrādes mēs izspēlējam katru dienu. Ar sevi vai kādu citu skatītāja lomā. Katrā no mums notiek atmiņu un realitātes saplūšana, savīšanās, pārklāšanās un transformēšanās. Neeksistējošas laika robežas. Pēc 4 gadiem jau 35. Man drīz būs 30. Pēc pieciem. Vīrieši. Mēs bez viņiem un viņi bez mums. Nekur. Nekā. Neko.

Ar brīnišķīgu balsi iedziedāties. Ar satrauktiem pirkstiem notraukt drupatas vai saspraust matus. Attaisnotās darbībās, sadzīviskās, parastās, ikdienišķās un iederīgās darbībās padarīt stāstu ticamu, redzamu un saprotamu. Var nostaties priekšā un pusotru stundu runāt nevienam neko nedzirdot un nepasakot. Var arī runāt un darīt ikdienu. Un uztvers. Sievieti. Dzīvi. Domu uzplaiksnījumus. Apziņas plūsmu. Lēciens turp, skrējiens šurp, uzkavēsimies brīdi te, tad dosimies tur. Es, viņš, viņa, viņi, es, es,viņš, mēs, viņi. Kā lēkājot pa klavieru taustiņiem – ar pienu mazgātiem. Sieviškīgi.

Nē, nesaku, ka sapratu ko man gribēja pateikt. Bet ļoti patika kā pateica. Marija. Ai. Skaisti, brīvi, dzīvi. Viegli par, ar. Mazliet par daudz neķitri, reālistiski un detalizēti, bet tās tādas individuāli dozējamas krāsas. Ne vienmēr vajadzīgās video projekcijas – M.Bērziņa visu uzmanību pelnījusi savai Mollijai, grūti pamanīt ko apkārt. Fantastisks, kompakts scenogrāfijas risinājums. Piestāvoši, izceļoši tērpi.

Izrāde, kas kā mazs akmentiņš var iekustināt veselu lavīnu manī. Iekustināt domu par sievišķību. Par kalnu puķi. Par puķi manī. Un sauli,kas varbūt tieši šodien spīdēja man. Un ne tik izplūdušu romantismu. Ar atsvaidzonošiem humora zibšņiem.

Žilbinoši, žilbinoši.

 

Paldies Bubucim!

 

Režisors: Pēteris Krilovs
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece : Kristīne Abika
Mūzikālais noformējums: Jānis Līde
Tulkojums: Dzintars Sodums
Video un digitālais instalācijas: Voldemārs Dūdums, Linda Ģībiete
Gaismu mākslinieks: Lienīte Slišāne
Producente: Ilze Blauberga
Režisora asistente: Inese Araide
Lomā : Marija Bērziņa