Ne vienmēr patīk man, ja runā dzejā. Un lai cik kaitinoši sākumā tas var šķist, izrāde ātri paņem savā varā. Es mēģināju gatvoties un nobriest izrādei, kas izvēlēta par manas teātra sezonas noslēgumu (ja vien neatgadās brīnumi). Lielum lielās cerības uz Artūru Skarstiņu, protams. Vilšanās? Īsti nē, bet nedomāju, ka šī būtu viņa labākā loma un darbs. Ieguldīts, noteikti, ne mazums, bet ir bijis arī citādāk.
Izrāde. Tātad. Teikts, ka traģēdija. Nav melots daudz. Vien ja piebilsts ļauts – es īsti nezinu kur likt to sajūtu, ka šķiet, visu redzi un teorētiski saproti, bet lai tiktu līdzi daudzslāņainajai tēlu un simbolu valodai, izsvērtu kur meli un vilts, kur patiesības tilts – smadzene kūleņo. Vārds, kas nāk prātā ir – psihodēlisks. Nav vielu,bet ar ļoti dzīvo scenogrāfijas iesaistīšan, teju padarot to par vēl vienu izrādes tēlu,panākts ļoti sirreāls efekts, kas nojauc laika robežas. Turklāt parabolizētie aģitvideo – trāpīgi, trāpīgi! Tā aina ar Indras Briķes spēlētās Margaretes parādīšanos – es biju diezgan droša, ka man pēc teātra vajadzētu taisnā līnijā doties uz kādu psihoneiroloģisko klīniku. Sajūsmā pie sevis plaukšķināju par pirmā cēliena scenogrāfiju, otrajā es tā arī nesapratu zaru čupas un biroja apvienojumu.
Izrādes stāsts brīnišķā lakonismā pastāstīts teātra mājaslapā (kur jāiet un jālūko pašiem). Vien tagad man pašrocīgi būs jāuzmin kāpēc Ričards III bija tāds ļaundaris. Kas viņu par tādu darīja? Un nestāstiet, ka mātes klēpis. Viņa varaskāre ir neiedomājama. Viņa mērķtiecīgā virzība pretī savai šķietamajai laimei(?!) – apbrīnoja. Virzība uz mērķi – nešaubīga. Tomēr emociju viņā pašā ir gaužām maz. Vien tas satraukums, ko A.Skrastiņš tik ticami izspēlē ainā ar sirdsapziņu un āaaaa(!!!) vārda brīvības brīdis!!! Ja Skrastiņš neiet pa fāzēm, es aizgāju. Sajūta, ka tavās smadzenēs kāds reāli ir iedzinis urbi un urķē, urķē, urķē… Nenormālākais prāta d*****s šī izrāde, ar visu to, ka Šekspīrs.
Citi aktieri? O, jā! Lai arī mazliet žēl, ka spilgtākie uzplaiksnījumi tik īsi, jo Ričards pamanās visus novākt no skatuves. Dainis Grūbe – sāku samīlēties šī aktiera spējā mainīties, kļūt par savu tēlu, izturēt to līdz galam. Arī Gints Andžāns, Juris Žagars,Mārtiņš Počs un Aldis Siliņš – ticami, tīkami aktierspēlē. Mazliet ne līdz galam sievietes, izņēmums jau pieminētā I.Briķe. Tomēr kopumā es, ar savu izmisīgo turēšanos pie realitātes, sapratu par ko un ar ko kurš tēls cīnās, kas viņam sāp un cik cilvēciski viegli krist kārdinājumā ar varas garšu uz lūpām.
Bet ja Tu zinātu, cik skaists bija muzikālais noformējums. Ja iešu vēlreiz (par ko gan šaubos), tad aiztaisīšu acis un tikai klausīšos.
Es nebaidos teikt, ka nespēju saprast un uztvert visus tos slāņus, kurus Ričarda III ļaunuma un laikmeta iezīmju paspilgtināšanai režisos bija iekļāvis izrādē, bet tieši šo līdz galam neizprasto, bet pamanīto slāņu dēļ, var teikt, ka izrāde ir kas mazliet vairāk par Šekspīriski dzejisko frāžu dialogiem.
To sajūtu, kuru atstāj šī izrāde nevar līdz galam izteikt. Es neteiktu, ka esmu sajūsmā par visiem dzirdētajiem lāstiem, kas šķīda no un pa skatuvi. Tomēr ir kāda vēl neaptverta jēga. Ne tā, ka Ričards III bija ļauns un viņa trikus nevajadzētu atkārtot mājās vai mūsdienās, bet tas, ka cilvēka prāts, ir tieši tik viegli saistāms un maisāms. Un ikkatrs var cilvēciski krist kārdinājumā. Krīt. Bet diez vai, ja nokrituši paliekam, vai paši mēģinām parakties vēl dziļāk, mūs gaida laimīgas beigas.
No Dailes šādu izrādi negaidīju, bet priecājos, ka ir!
Režisors – Viesturs Meikšāns
Komponists – Goran Gora
Scenogrāfs – Reinis Suhanovs
Kostīmu māksliniece – Ieva Veita-Breidaka
Video mākslinieks – Miks Meirāns
Gaismu mākslinieks – Jevgeņijs Vinogradovs (Krievija)
Sajūtu vēstniecība 