Mollija saka: Jā.
Ir grūti pateikt ko trāpīgāku par to, ka izrādes režisors – Pēteris Krilovs konspektīvi aprakstījis programmiņā. Es padalīšos.
“Stāsts par Molliju ir stāsts par sievieti, kuras galvā haotiski, paradoksāli, spilgti, brīžiem melīgi, bet brīžiem līdz pēdējam dvēseles plikumam skarbi un neķītri lēkā viņas dzīves kumosi.” /P.Krilovs/
Nav tā, ka eju pilnīgi nesagatavota, esmu lasījusi, bet neatminos vai tikusi līdz beigām “Ulisam”. Zinu, ka esmu laidusi caur pirkstiem datorā savu apziņas plūsmu. Man tas paticis un pazudis.
Ja sākumā mazliet ērcinājos par ļoti daudzo sirmo kundzīšu komentāriem par pilnīgi visiem acīmredzamām lietām, par, iespējams, viņu pirmo pieredzi skatītāju iesaistīšanu izrādē un viņu reakciju, tad, kad Marijas Bērziņas Mollija paņēma arī viņu nedalīto uzmanību, arī es dziļi ievilku elpu un mēģināju saprātu atslēgt, ļaut plūst kam jāplūst. Šādas izrādes mēs izspēlējam katru dienu. Ar sevi vai kādu citu skatītāja lomā. Katrā no mums notiek atmiņu un realitātes saplūšana, savīšanās, pārklāšanās un transformēšanās. Neeksistējošas laika robežas. Pēc 4 gadiem jau 35. Man drīz būs 30. Pēc pieciem. Vīrieši. Mēs bez viņiem un viņi bez mums. Nekur. Nekā. Neko.
Ar brīnišķīgu balsi iedziedāties. Ar satrauktiem pirkstiem notraukt drupatas vai saspraust matus. Attaisnotās darbībās, sadzīviskās, parastās, ikdienišķās un iederīgās darbībās padarīt stāstu ticamu, redzamu un saprotamu. Var nostaties priekšā un pusotru stundu runāt nevienam neko nedzirdot un nepasakot. Var arī runāt un darīt ikdienu. Un uztvers. Sievieti. Dzīvi. Domu uzplaiksnījumus. Apziņas plūsmu. Lēciens turp, skrējiens šurp, uzkavēsimies brīdi te, tad dosimies tur. Es, viņš, viņa, viņi, es, es,viņš, mēs, viņi. Kā lēkājot pa klavieru taustiņiem – ar pienu mazgātiem. Sieviškīgi.
Nē, nesaku, ka sapratu ko man gribēja pateikt. Bet ļoti patika kā pateica. Marija. Ai. Skaisti, brīvi, dzīvi. Viegli par, ar. Mazliet par daudz neķitri, reālistiski un detalizēti, bet tās tādas individuāli dozējamas krāsas. Ne vienmēr vajadzīgās video projekcijas – M.Bērziņa visu uzmanību pelnījusi savai Mollijai, grūti pamanīt ko apkārt. Fantastisks, kompakts scenogrāfijas risinājums. Piestāvoši, izceļoši tērpi.
Izrāde, kas kā mazs akmentiņš var iekustināt veselu lavīnu manī. Iekustināt domu par sievišķību. Par kalnu puķi. Par puķi manī. Un sauli,kas varbūt tieši šodien spīdēja man. Un ne tik izplūdušu romantismu. Ar atsvaidzonošiem humora zibšņiem.
Žilbinoši, žilbinoši.
Paldies Bubucim!
Sajūtu vēstniecība 