Izraidītie

Nav nozīmes kurā valstī mēs atrodamies. Visapkārt varam ieraudzīt izraidītos. Iespējams, paši tādi esam. Gadās, ka esam izraidītāji.  “Mūsējie” aizbrauc uz Angliju. Pamēģināt laimi. Nopelnīt, lai dzīvotu kā cilvēki. Izrauj saknes un “pārstādās” citur. Podiņš lielāks, arī mēslu vairāk. Katram ir kāds sūds ar ko cīnīties. Kāda seja, ko pārveidot. Gandrīz visi grib iekļauties, justies piederīgi. Visiem gribās ēst un pēc grūtas, izmisuma pilnas dienas, nokrist drošībā un siltumā. Tā dēļ reizēm ir jāmetās ceļos, jālien uz vēdera. Var arī pazemīgi pieņemt ka darbs ir darbs, sameklēt tajā izdevīgās lietas un tām pieskaņot patikšanu un dzīvot “kā cilvēks”. Nauda ir?! Ir! Tātad  – cilvēks! Ambīcijas ir? Kas tās tādas?! Tā ir vēlme dzīvot tā kā Tev nav lemts. Ja?

Es nezinu kā ir būt tur – projām. Meklēt laimīgo zemi citā valstī. Negribu nosodīt tos, kas meklē. Tomēr domāju, ka šī izrāde ir efektīvāka par jebkuru reemigrācijas plānu. Protams, protams – ir veiksmīgi izņēmumi par kuriem priecāties, tomēr šajā vakarā bija pa skaudro, skarbo un ļoti, ļoti  tiešo.

“Valstī var ievest tādas vērtības kā cigaretes, bet personības te neielaidīs nekad.” Bet kā ar mums – vai mums cilvēks, viņš pats, viņa personība, nevis tautība, statuss – ir vērtība? Vai vēlamies nomirt kā cilvēki, bet līdz tam brīdim dzīvojam kā suņi? Vai strādājot kā sunim iespējams palikt un dzīvot kā cilvēkam? Vai mēs ļaujam sevi citiem kājām mīdīt, vai mīdām citus, varbūt mīdām paši sevi? Izraidām no sevis – sevi. Un tad vienalga – Anglija, Polija, Latvija vai Pakistāna.

Es silti iesaku paciesties pēc 1.cēliena un neļauties pirmajam impulsam par došanos prom no izrādes. Jā, lamājas. Daudz. Ir ļoti daudz tiešā, intīmā, vulgārā, vardarbīgā un brutālā. Un gandrīz viss tas pārlīst pār Tevi un reizēm trāpa kā Daiņa Gaideļa Azima izspļautais alus.  Pārlīst pār Tevi kā baigākā zampa. Jā, mēs varam tādu leksiku dzirdēt ikdienā. Un atnākot uz teātri gaidīt glīti nogludinātas frāzes. Tomēr šajā sakāpinātības līmenī, kurā pati nesapratu cik ļoti ļauju spēlēties ar savu saprātu, ļauju sev jukt un mezgloties, tas ir kā trekns pasvītrojums, ka un kā mēs plosāmies. Ar vārdiem, darbiem un domām. Karojam pret sevi, Čingishanu un Kristu. Ar, par, pret.

Vēl neviena izrāde man nav devusi šo pilnīguma sajūtu. Katrs aktieris savu tēlu noslīpējis. Ar baudu skatījos uz Daini Grūbi, Juri Žagaru, Lauri Dzelzīti, Gintu Andžānu, Aldi Siliņu UN(!!!) – Ievu Segliņu, Elīnu Dzelmi, Ēriku Egliju! Arvien pārliecinos par D.Grūbes augošo izcilību un fantastikajām darba spējām. Apbrīnoju J.Žagara un Grūbes saspēles vieglumu, saskaņu. Un Žagara izturētību ratiņkrēslā. Lecīgi sirsnīgais Vandals L.Dzelzīša miesā – kā tas lācis, pret kuru mastifus sūtīja. Bauda acīm un ausīm – aktieru spēja pārslēgties no viena tēla citā, tiem, kam tas jāpaveic, piemēram A.Siliņa emigrants un Sauļus – sirsnīga lietuviešu parodija, pārī ar I.Segliņu, kura beidzot lika man aizmirst citas viņas lomas un parādija ko jaunu. Tā pat arī E.Dzelme var izvadāt pa teju visiem savas varones dzīves līkločiem no kaitinoši  saulainās un perspektīvās fotogrāfes līdz pašiem bezdibeņu dziļumiem. Ļoti ceru kāda lielākā lomā redzēt E.Egliju. Priecājos par aktieru ansambli un dramaturga kā arī režisora spēju tik niansēti iezīmēt katru no tēliem, izcelt tā raksturīgo, īpašāko, atšķirt no citiem. Radās sajūta, ka katra loma ir kā galvenā atšķitas tikai laiks, ko katrs pavada uz skatuves. Visa izrāde – kā precīzi, līdz gandrīz pašam smalkumam, ieeļļots un darbināts mehānisms, kur katrs tēls, katra darbība, vārds, skaņa, krāsa, skatiens ir aprēķināts, atstrādāts, paveikts un tikai kāpina spriedzi. Uzrauj groteska humora kalnā un nogrūž pie “nolietotas”, pērkamās sievietes kājām. Izrāde, kuras laikā var sekot sapņu piļu celšanai un pilnīgai iznīcībai. Bieži sapņu pilis ir cilvēki. Izšķaidīti pret svešzemju trotuāriem. Ar salauztiem lepnumiem. Pliki instinkti. Abrīnojama izrāde tās vieglatlētiskajā bīstamībā. Dinamiska. Skaļa. Pulsējoša. Uzkurināta. Tieša. Skarba. Daudz slāņaina.

Ja es ļoti vēlētos pateikt īsi par ko bija izrāde, tad es teiktu – par cīņu. Cīņām.

Es tagad saprotu tās uzslavas un izcilības apgalvojumus, ko velta šai izrādei. Visi elementi saslēdzās. Perfekti. Tēmas aktualitāte. Aktierdarbi. Tērpi. Scenogrāfija. Mūzika. Kustību un darbību partitūra. Viss, lai cik ļoti atklāts un neērts, papildināja viens otru un  izstāstīja man emigrantu hroniku. Lika piedalīties tajā. Lika domāt.

Laikam varētu stundām stāstīt, atminēties, iedomāties, paraudzīties perspektīvā. Tomēr teikšu vārdu – KOLOSĀLI! Ne tas, ka tā notiek. Ne tas, ka arī mani daži draugi ir prom. Ne tas, ka līdzcilvēki tiek nospiesti uz ceļiem savas dzīves priekšā. Ne tas, ka mums riebjās skatīties izrādes par mūsdienu dzīvi vai uztvert tās kā humoreskas vakara noslēgumam.  Bāc – tas brīnišķīgais humors liek mums ņirgt pašiem par sevi, par to kā paši sevi esam piehujārījuši pie krusta un ļaujam citiem čurāt mums virsū! Kolosāli ir tas, cik profesionāli un ticami, īsti mums to var parādīt pašiem to vājprātīgo realitāti nepiedzīvojot.

Es daudz nezinu par teātra mūsdienīgajiem izteiksmes līdzekļiem, bet skaidri zinu, ka mani var ielikt krēslā uz 5 stundām un apstrādāt šādi, ka nav sajūtas par laiku, nav īsti saprašanas kas īsti bijis kas. Kurai ainai tieši kas ir jāpasaka, to zina režisori un aktieri. Man savs iekšējais tulks. Kuram bieži bija frāze – nu šito Tu pazīsti, paskaties savā iekšējā pasaulē un tur viss ir apmēram tāds pats, tajos brīžos, kad atzīsti, ka nekādas pieneņu pļavas ar laimē smaidošiem bērniem Tevī nav!

Jā, man šobrīd ļoti gribās lietot rupjus vārdus, atvainojos par tiem, kurus esmu lietojusi šeit. Izrāde uzlādējā, uzvandīja, uzkurināja. Un iespēra pa dibenu – domā, vecenīt, domā!

Atbildes- braukt prom vai palikt Tev nedos. Izlem pats. Bet pirms braukšanas – aizej noskaties izrādi! Un tad aizej vēlreiz, ja joprojām gribās prom. Es nekur negribu braukt, bet vēlreiz es noteikti aiziešu. Tajā sakāpinātajā realitātē ir milzīgs dziļums!

 

Režisors – Oskars Koršunovs (Oskaras Koršunovas, Lietuva)

Muzikālais vadītājs – Sauļus Prūsaitis (Saulius Prūsaitis, Lietuva)

Scenogrāfs – Gintars Makarevičs (Gintaras Makarevičius, Lietuva)

Kostīmu māksliniece – Agne Jagelavičute (Agnė Jagelavičiūtė, Lietuva)

Horeogrāfe – Vesta Grabštaite (Vesta Grabštaitė, Lietuva)

Gaismu mākslinieks – Eugenijs Sabaļausks (Eugenijus Sabaliauskas, Lietuva)

Mūzikas autori – Mārcis Judzis, Sauļus Prūsaitis (Saulius Prūsaitis, Lietuva)

Lomās – Dainis Grūbe, Juris Žagars, Lauris Dzelzītis, Elīna Dzelme, Vita Vārpiņa, Gints Andžāns, Ieva Segliņa, Dainis Gaidelis, Artūrs Dīcis, Raivis Vidzis, Ērika Eglija, Aldis Siliņš, Artis Robežnieks, Lilita Ozoliņa, Pēteris Gaudiņš, Ivars Auziņš, Juris Kalniņš, Lauris Subatnieks, Esmeralda Ermale, Anete Krasovska, Nora Anna Geidmane, Regīna Eglija, Laura Atelsone, Vilnis Onskulis, Roberts Gaidulis, Artūrs Kļava