Izrāde, par kuru daudzi vairs nerunā, jo tā iegūlusi tradīciju sarakstā. Zinu cilvēkus, kuri savus Līgo svētkus sāk tieši ar došanos uz izrādi. Esot godīgai, jāatklāj, ka vienmēr jau gatavojoties svētkiem, fonā TV vienmēr ir rādījis. Dzīvē redzēju pirmo reizi. Un ar joni man virsū uznesās bērnu dienu atmiņas. Kā ar bomi pa galvu – reiz, sen senos laikos teicu mammai, ka precēšu Ivaru Pugu, tas bija tajā tālajā laikā, kad viņš Skroderdienās spēlēja Aleksi. Mammas mudināta sarēķināju cik vecs viņš būs, kad man būs precību gadi un šo apņemšanos viegli izdevās atvairīt.
Nu Aleksis ir ne mazāk izskatīgais, staltais un visādi citādi izteiksmīgais Jānis Āmanis, kurš gan savu garos matus varēja arī tik ļoti pašmērķīgi neplivināt, bet skaisti savākt. Neuztraucieties, nevienu vairs neapņemos precēt. Arī I.Puga kā Pindaks ar dzīvot mierīgi.
Bet pēcgarša. Tātad.
Gāju meklēt savu svētku sajūtu, kas mazliet pazudusi darbā, kur jau jādomā par Ziemassvētkiem. Laika apstākļi nepalīdzēja todien. Lija, lija un vēl mazliet lija. Tad nelija, bet bija vēss. Teātrī – kā citā pasaulē, Jāņu zāles garie galdi un rasols – izsalkušam strādniekam. Ņem un ielien pašā augša un cenšoties ignorēt mazgabarīta staipekņus visapkārt – skaties no augšas un priecājies par to vieglumu, ar kādu aktieri rotaļājas ar izrādi, tēliem, svētkiem, jūtām un laiku. Viss jau zināms, kurš ar kuru, kā un kāpēc. Zini, kā beigsies, bet vienalga skaties un priecājies. Šķiet, nekas labāks un skaistāks latviešiem tā arī nav uzrkastīts – ar to, latviešiem ne pārāk rakstūrīgo viegluma sajūta. -Tu mani neprecēsi? Labi, re – es vēl gana laba, precēsi? – Precēšu! – Kāzas tomēr būs!
Brīnišķga rotaļa, nudien. Un tomēr, aktieri izkopuši savus varoņus, daži – līdz saviem izauguši, kā jau pieminētais I.Puga, no Alekša par Dūdaru, no Dūdara par Pindaku. Arī Dita Lūriņa, atmiņās vēl kā Ieviņa. Ak, Ģirta Liuznika Joske, Ulda Anžes Dūdars, Ināras Sluckas Bebene un varētu turpināt uzskaitīt visas košās krāsas un to rādītājus. Sāk likties, ka šī izrāde tiek izmantota kā teātra aktieru adaptācijas process, kur kolektīvā tiek pilnvērtīgi ieaicināti jaunie, un sirsnīgi apmīļoti, atrādīti publikai, kā vēl dzīvi esoši – vecākā gada gājuma aktieri. Un iespējams tieši Skroderdienas ir atslēga teātra saimes ģimeniskumam.
Arī scenogrāfiskais risinājums par to tikai mudināja domāt. Brīniķīgā māja. Atvērta. Saliekama. Grozāma. Apdzīvota līdz pēdējam. Piepildīta. Pietiekama.
Bez atklājumiem arī neiztika. Vai pareizāk būtu teikt – pēc atklājumu apziņas nostiprināšanas. Vēl brīdi viņš būs “Mazo jautājumu čalis”, bet ticu, ka Jurģis Spulenieks vēl spīdēs. Ar sev vien raksturīgām niansēm. Un Rūda matu atmešanu, brīžos, kad atceras to izdarīt. Brīnišķīgs trio. Rūdis, Kārlis, Ieva. Un tad pēdējie divi deminutīviņos.
Svētku sajūta tovakar nebija. Bet bija prieks. Jo tā jau ir – labāk vienreiz redzēt kā tūkstošreiz dzirdēt. Un neviens nav teicis, ka arī mani turpmākie Jāņi, netiks iesākti ar gājienu uz Skriederdienām.
Rituālas darbības netiek veiktas, bet dabas piebriedums ir jūtams. Lai skaisti dabas pilnbrieda svētki!
Orķestris un koris: Marija BĒRZIŅA, Dace BONĀTE, Mārtiņš BRŪVERIS, Egils MELBĀRDIS, Zane JANČEVSKA, Zane DOMBROVSKA, Voldemārs ŠORIŅŠ, Evija SKULTE, Daiga KAŽOCIŅA, Anna KLĒVERE, Mārtiņš EGLIENS, Juris HIRŠS, Valdis ZILVERIS, Ainārs MAJORS, Gidons GRINBERGS vai Indulis CINTIŅŠVanagu un Dzelzkāju saimes: Lolita CAUKA, Gunta VIRKAVA,Astrīda KAIRIŠA, Lāsma KUGRĒNA, Māra ZEMDEGA, Inta TIROLE,Ausma ZIEMELE, Ģirts JAKOVĻEVS, Uldis DUMPIS, Jānis SKANIS,Uldis NORENBERGS, Rasma GARNE, Arno UPENIEKS
Sajūtu vēstniecība 