Arhīvs

Monthly Archives: Septembris 2014

Oho! Ļoti,ļoti gaidīju un ilgojos pēc baudījuma. Šoreiz bez iepriekšējas sagatavošanās un cerību izplānošanas, ko varētu sniegt ši izrāde. Tiku pārsteigta nesagatavota. Ar milzīgu joni tika sabradātas jebkādas cerības un teikt, ka esmu vīlusies, būtu nepateikt neko. Esmu vien vienu soli no tā, lai mainītu šī bloga veidošanas princips un ņemtu vārdus atpakaļ. Reizēm, iekāpjot laika mašīnā, varam kļūdīties ar mērķiem un sajūtām, kurp doties. Vai – mēģinot trāpīt, nokļūstam pilnīgi ne tur, kur gribējām. Ejot uz teātri es vienmēr mēģinu trāpīt tur, kur man liek domāt, just un dzīvot līdzi. Šoreiz viss, ko jutu bija neciešami dziļa nožēla. Nožēla, ka esmu pārāk pieklājīga, negribot traucēt citus, dodoties prom cēliena vidū, un pārlieku ziņkārīga un cerot, ka otrais cēliens vēl var izglābt izrādi. Otrā cēliena pirmajās minūtēs man fiziski sāpēja nepieņemtais lēmums nepievienot savu vietu padsmit tukšajām.

Devos skatītis uz Artūru Skrastiņu, manu vienu no pašiem, pašiem aktieriem. Bet ši bija tā reize, kad izrādes stāsts un tā vēstīšanas veids sagrāva un pazudināja visu labo, ko nespēja izglābt nedz izcila aktierspēle ar ticami iedzīvinātiem tēliem. Nedz kolosāli atrisināta un izveidota senogrāfija, kas ļāva apmaldīties un izstaigāt apdzīvotu māju. Pat A.Skrastiņš ar savu miesās mazāk kļuvušo ķermeni apspīlēti vizuļojošos tērpos. Jau pavisam tīkamā Ievas Segliņas aktierspēle vai puskails Gints Andžāns. Vai Elvisa mūzika, kas dziedāja Skarstiņa balsī.Un arī amizantie, ar man vislabāk no šī – saprotamo humoru apveltītie Elvisa zaķi. Tas viss bija, bet pazuda pretīgā naturālismā, prastumā un slimīgā seksuālismā. Es neticu, ka šeit var runāt par morāles vēstījumu, kas tika cerēts nodot ar Segliņas spēlētās Džilas pēdējo monologu.

Visu izrādes laiku spēju vien domāt divas domas – kāpēc kādam kas tāds ir jārada, jāpieliek pūles to iestudējot, spēlējot ? un – kāpēc es aizvien vēl to skatos?

Naivi gribās pieļaut iespēju, ka šo stāstu varēja pavēstīt citādi.

Jūtos kā kaila izvārtīta pa piespļautu bāra grīdu. Noteikti rādīsies arī murgi. Ne tikai par to, kas redzēt, bet arī par sabiedrību (un mani tai skaitā), kas skatās šo izrādi. Par cilvēkiem, kam tas pat patīk un šķiet smieklīgi. Es gandrīz pieņēmu lēmumu kļūt par advancētu antropologu, lai izpētītu, kādas psihes novirzes ir vainojamas sabiedrības pieprasijumā pēc tik izvirtušas, slimas un bezjēdzīgas izrādes.  Ja gribam, lai mūsu teātros iestudē izrādes par masturbēšanu, jebkādu iegribu apmierināšanu un par atbildības neuzņemšanos, bet fakta konstatējumu – o,pārgulēju ar visu ģimeni, nu nekas, bišķi šizīgi ir, bet dzīve ir dīvaina, tad esmu pilnīgi droša, pēc otras šādas izrādes redzēšanas es savācu savas mantas un dodos mežā runāt ar kokiem.

Pētot teātra mājaslapā rakstīto par izrādi, tie šķiet ziedi, kas nekad nav parādījušies. Zaudējuma sāpes un ilūzijas? Savu sajūtu apzināšanās un tikšana ar tām galā? Nu, lūdzu, cilvēki, ejiet pie ārsta! Stāsts, iespējams, vēl pretīgāks šķita, tādēļ, ka  diemžēl zinu teju prototipu reālajā dzīvē. Meita ar māti nevar sadalīt vīrieti. Un jau tas ir vairāk kā es gribu zināt. Esmu pārliecināta, ka kultūrai ir jābūt garu un intelektu ceļošai, pretī skaistākai un labākai nākotnei, nevis jārāda sliktākais, kas paslauē ir un jāpasniedz tas šķebinoša humora mērcē piedāvājot to kā izklaidi pēc smiekliem alkstošajiem.

Emociju karstumā gandrīz saplēsu citas uz  šo teātri iegādātas biļetes. Varbūt teātra mākslinieciskajam vadītājam ir jāpievērš lielāka vērība izrāžu kulturālajai vērtībai, nevis finansiālajam ienesīgumam un provokācijai.

Draugi, neejiet! Pat ja Jums sviež biļetes pakaļ – NEEJIET! Ticiet, jūs negribat to redzēt, pat ziņkārības apmierināšanas nolūkos! NEEJIET – un ticiet, Jūs būsiet izdarījuši sev ko labu.

Lai cik ļoti es novērtētu izrādē ieguldīto darbu, un – lai cik ļoti es mīlētu aktierus, šī bija pirmā izrāde, kurā es nespēju applaudēt vai jebkā citādi pateikt paldies. Viss, ko vēlos – kaut nekad to nebūtu piedzīvojusi. Milēdija salīdzinājumā ar šo ir gandrīz māksla,

Režisors – Jans Villems van den Boss (Lielbritānija)
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa
Scenogrāfe – Liza Kuka (Liz Cooke, Lielbritānija)
Horeogrāfe – Inga Krasovska
Mūzikas konsultants – Juris Vaivods
Režisora asistente – Daiga Livčāne
Video mākslinieks – Artis Dzērve
Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins
Lomās – Artūrs Skrastiņš, Vita Vārpiņa, Ieva Segliņa, Gints Andžāns, Ērika Eglija, Esmeralda Ermale, Akvelīna Līvmane, Lidija Pupure
 
Advertisements

Izrāde bērniem un tiem, kurus viņi ņem līdzi. Man nav neviena tajā vecumā, kurš pavērtu muti raudzītos pa skatuvi lidojošos zēnos kā brīnumā (un kuram tas būtu piedodams – vecuma dēļ). Pati tāda esmu. Tādēļ saņēmu visu savu drosmi, kārtējo reizi doties uz mazizmēra cilvēkiem domātu izrādi. Viena. Un sēdēt diezgan pieklājīgā attālumā. Tikai 1.rindā.  Gaidot sākumu jau varēja ienirt bērnu čalās, klausīties viņu gaidās, nepacietībā un priecāties, ka tomēr arī viņi ir teātrī, ka viņiem tiek kultūras kūka, kas, cerams, atstās paliekošas sekas uz viņu intelektu.

Izrāde pati?! Stāsts – zināms. Ļoti. Daudzās interpretācijās redzēts multiplikācijas filmās, kino un lasīts. Kas mani turp tik ļoti vilināja? Viņi, protams, viņi – Pīters Pens un  Kapteinis Āķis. Un mūžīgais stāsts par nevēlēšanos pieaugt, jo kā izrādes sākumā saka Ilzes Ķuzules-Skrastiņas spēlētā Vendija –  9 gadi, tas jau ir nopietni, bet tie, kam 21 – nudien vairs nekad nebūs jauni (aptuvena teksta interpretācija).

Vai es kā pieaugušais piedzīvoju gaidīto? Vai mani kas pārsteidza? Jā un nē. Es varbūt ne pārāk sajūsminājos par aktierdarbiem. Lai gan Kristīnes Nevarauskas iemiesotā Skārdulīte, kas reizumis atgādināja  īgnu večiņu vai attīstībā iepalikušāku jaunkundzi, ir brīnišķīga teju it visā – savā murmulēšanā, gaitā, nerimstošajā rosībā un suņu būdas mīlestībā. Vairāk kā brīnumā vēros tajā, kā tas ir paveikts. Likt Skārdulītes kleitai mirdzēt Ziemassvētku lampiņu un diožu spožumā. Iemācīt aktierus staigāt uz cirka izmēra cienīgām ķekatām, lēkāt un virpuļot, pārvietoties ar sieniežveidīgiem kāju pielikumiem. Ginta Grāveļa uguni spļaujošais Kapteinis Āķis, ar tik filigrāni zīmēto bārdu (kur pārsteigums ir uguns spļaušanas māka, ne tik labi piestāvošā bārda). Ar nopietnu sejas izteiksmju apvelītu skatuves darbinieku palīdzību transformēt skatuvi vēršot to dzīvojamā istabā, jūrā ar nāriņām vai pirātu kuģi. Es nevaru teikt, ka vīri ar lielo atbildības sajūtu un tās atspulgu sejā, mani nemaz netraucēja. Tomēr es ļoti, ļoti, ļoti priecājos par Aigara Ozoliņa veidoto iespaidīgo, krāšņo un funkcionāli izfantazēto scenogrāfiju. To , nenoliedzami, papildināja Ilzes Vītoliņas tērpi. Iespējams, tieši tāds – ar tik kolosālām biksēm un frizūru man paliks atmiņā Pītera Pena tēls, par spīti multenēm.

Šai raibaijai, bet saskaņotajai rotaļai vēl lielu un patīkamu daļu deva skaistā mūzika. Kārlis Auzāns nav pārspējis pats sevi, bet neliek vilkties ne mirkli. Papildinoša, skaista un neuzbāzīga muzikālā līnija vijas cauri visai izrādei.

Darbība uz skauves notiek nepātraukti, turklāt tiek aptverti vairāki plāni, kas uzmanību notur vēl vairāk, liekot gribēt lielākas acis, lai visu var redzēt kopā. Iespaidīgi un dinamiski masu skati. Krāšņi, bagātīgi, organizēti juceklīgi.

Tomēr, tomēr. Par spīti šim jaukajam piedzīvojumam, kad var aizmirsties un tiešām uz skatuves notiekošajā vērties kā brīnumā, nemanāmi aizklīsti savās lielā cilvēka domu takās. Mēģini atcerēties, kas bija tas, par ko domāji, kad biji mazs, kas bija svarīgs tad, ko vajadzēja ar ko pietika, kas pārsteidza, iepriecināja, skumdināja?! Es zinu, ka man ļoti gribējās pieaugt, lai mani kāds uztvertu nopietni. Daiņa Grūbes ārkārtīgi aktīvasi Pīters Pens grib palikt mazs zēns, lai vienmēr varētu priecāties. Jāatzīst, ka šis, izrādes apmeklējuma viens no iemesliem, arī nelika vilties. Brīnišķīga saspēle ar kolēģiem un iedzīvošanās tēlā, reizēm viņā raugoties šķiet – māls, mīci kā gribi, visādi iznāk glīti. Prieks. Arī par to, ka izrāde beidzas ar turpinājumu nākamajā paaudzē. Vai uzskatāms piemērs, ka vecāki turpina dzīvot bērnos? Nezinu vai veselīgākais veids, bet tā var palīdzēt savam iekšējam bērnam neiemigt un joprojām gaidīt atlidojam kādu no Nekurnekadzemes un dabūt to skaistom, tīro prieku, ko var dzirdēt, kad rodas fejas.

Vēl kāds, ļoti, ļoti svarīgs šīs izrādes elements ir skatītāji. Tie mazā izmēra cilvēki, kas tik ļoti dzīvo līdzi visam notiekošajam, reaģē un nekaturējas atklāti paust emocijas. Sajūta kā lieliskā 3D filmā, kurā esi aptverts ar notikumiem no visām pusēm.

Es līksmoju par krāsainību, notikumu raito norisi, neizstiepto sižetu un prieku.

Skaista izrāde.  Un šoreiz, laikam, pat labāk būtu nedomāt, vien ļaut sev priecāties, ka esi – tieši tāds, kāds esi. Mēģināt ar tikpat veiklu rokas kustību kā D.Grūbes Pītera Pens uzpūst sev matu laku vai kādu citu gaisīgu (vēlams nekaitīgu) vielu un ticēt, ka brīnumi notiks tūlīt, tūlīt. Vai vēl labāk – paša un draugu spēkiem likt priecīgiem brīžiem (brīnumiem) notik.

Tās kripatiņas, kas nepatika, mulsināja vai šķita liekas esam, ir pārāk mazas, lai par tām runātu. Galu galā – katrs savu Nekurnekad zemi veido pats!

Paldies!

 

Režisore – Laura Groza-Ķibere

Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe – Liene Grava

Komponists – Kārlis Auzāns

Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis

Video mākslinieks – Roberts Rubīns

Lomās – Dainis Grūbe, Ilze Ķuzule – Skrastiņa, Kristīne Nevarauska, Indra Briķe, Artis Robežnieks, Kaspars Zāle, Pauls Iklāvs, Gints Grāvelis, Juris Bartkevičs, Pēteris Liepiņš, Ērika Eglija, Artūrs Dīcis, Edijs Zalaks, Niklāvs Kurpnieks, Anete Krasovska, Ieva Sarma, Alise Bokaldere, Kitija Geidāne, Emīlja Berga, Linda Karlsone, Elizabete Linde, Annika Auziņa