Pīters Pens

Izrāde bērniem un tiem, kurus viņi ņem līdzi. Man nav neviena tajā vecumā, kurš pavērtu muti raudzītos pa skatuvi lidojošos zēnos kā brīnumā (un kuram tas būtu piedodams – vecuma dēļ). Pati tāda esmu. Tādēļ saņēmu visu savu drosmi, kārtējo reizi doties uz mazizmēra cilvēkiem domātu izrādi. Viena. Un sēdēt diezgan pieklājīgā attālumā. Tikai 1.rindā.  Gaidot sākumu jau varēja ienirt bērnu čalās, klausīties viņu gaidās, nepacietībā un priecāties, ka tomēr arī viņi ir teātrī, ka viņiem tiek kultūras kūka, kas, cerams, atstās paliekošas sekas uz viņu intelektu.

Izrāde pati?! Stāsts – zināms. Ļoti. Daudzās interpretācijās redzēts multiplikācijas filmās, kino un lasīts. Kas mani turp tik ļoti vilināja? Viņi, protams, viņi – Pīters Pens un  Kapteinis Āķis. Un mūžīgais stāsts par nevēlēšanos pieaugt, jo kā izrādes sākumā saka Ilzes Ķuzules-Skrastiņas spēlētā Vendija –  9 gadi, tas jau ir nopietni, bet tie, kam 21 – nudien vairs nekad nebūs jauni (aptuvena teksta interpretācija).

Vai es kā pieaugušais piedzīvoju gaidīto? Vai mani kas pārsteidza? Jā un nē. Es varbūt ne pārāk sajūsminājos par aktierdarbiem. Lai gan Kristīnes Nevarauskas iemiesotā Skārdulīte, kas reizumis atgādināja  īgnu večiņu vai attīstībā iepalikušāku jaunkundzi, ir brīnišķīga teju it visā – savā murmulēšanā, gaitā, nerimstošajā rosībā un suņu būdas mīlestībā. Vairāk kā brīnumā vēros tajā, kā tas ir paveikts. Likt Skārdulītes kleitai mirdzēt Ziemassvētku lampiņu un diožu spožumā. Iemācīt aktierus staigāt uz cirka izmēra cienīgām ķekatām, lēkāt un virpuļot, pārvietoties ar sieniežveidīgiem kāju pielikumiem. Ginta Grāveļa uguni spļaujošais Kapteinis Āķis, ar tik filigrāni zīmēto bārdu (kur pārsteigums ir uguns spļaušanas māka, ne tik labi piestāvošā bārda). Ar nopietnu sejas izteiksmju apvelītu skatuves darbinieku palīdzību transformēt skatuvi vēršot to dzīvojamā istabā, jūrā ar nāriņām vai pirātu kuģi. Es nevaru teikt, ka vīri ar lielo atbildības sajūtu un tās atspulgu sejā, mani nemaz netraucēja. Tomēr es ļoti, ļoti, ļoti priecājos par Aigara Ozoliņa veidoto iespaidīgo, krāšņo un funkcionāli izfantazēto scenogrāfiju. To , nenoliedzami, papildināja Ilzes Vītoliņas tērpi. Iespējams, tieši tāds – ar tik kolosālām biksēm un frizūru man paliks atmiņā Pītera Pena tēls, par spīti multenēm.

Šai raibaijai, bet saskaņotajai rotaļai vēl lielu un patīkamu daļu deva skaistā mūzika. Kārlis Auzāns nav pārspējis pats sevi, bet neliek vilkties ne mirkli. Papildinoša, skaista un neuzbāzīga muzikālā līnija vijas cauri visai izrādei.

Darbība uz skauves notiek nepātraukti, turklāt tiek aptverti vairāki plāni, kas uzmanību notur vēl vairāk, liekot gribēt lielākas acis, lai visu var redzēt kopā. Iespaidīgi un dinamiski masu skati. Krāšņi, bagātīgi, organizēti juceklīgi.

Tomēr, tomēr. Par spīti šim jaukajam piedzīvojumam, kad var aizmirsties un tiešām uz skatuves notiekošajā vērties kā brīnumā, nemanāmi aizklīsti savās lielā cilvēka domu takās. Mēģini atcerēties, kas bija tas, par ko domāji, kad biji mazs, kas bija svarīgs tad, ko vajadzēja ar ko pietika, kas pārsteidza, iepriecināja, skumdināja?! Es zinu, ka man ļoti gribējās pieaugt, lai mani kāds uztvertu nopietni. Daiņa Grūbes ārkārtīgi aktīvasi Pīters Pens grib palikt mazs zēns, lai vienmēr varētu priecāties. Jāatzīst, ka šis, izrādes apmeklējuma viens no iemesliem, arī nelika vilties. Brīnišķīga saspēle ar kolēģiem un iedzīvošanās tēlā, reizēm viņā raugoties šķiet – māls, mīci kā gribi, visādi iznāk glīti. Prieks. Arī par to, ka izrāde beidzas ar turpinājumu nākamajā paaudzē. Vai uzskatāms piemērs, ka vecāki turpina dzīvot bērnos? Nezinu vai veselīgākais veids, bet tā var palīdzēt savam iekšējam bērnam neiemigt un joprojām gaidīt atlidojam kādu no Nekurnekadzemes un dabūt to skaistom, tīro prieku, ko var dzirdēt, kad rodas fejas.

Vēl kāds, ļoti, ļoti svarīgs šīs izrādes elements ir skatītāji. Tie mazā izmēra cilvēki, kas tik ļoti dzīvo līdzi visam notiekošajam, reaģē un nekaturējas atklāti paust emocijas. Sajūta kā lieliskā 3D filmā, kurā esi aptverts ar notikumiem no visām pusēm.

Es līksmoju par krāsainību, notikumu raito norisi, neizstiepto sižetu un prieku.

Skaista izrāde.  Un šoreiz, laikam, pat labāk būtu nedomāt, vien ļaut sev priecāties, ka esi – tieši tāds, kāds esi. Mēģināt ar tikpat veiklu rokas kustību kā D.Grūbes Pītera Pens uzpūst sev matu laku vai kādu citu gaisīgu (vēlams nekaitīgu) vielu un ticēt, ka brīnumi notiks tūlīt, tūlīt. Vai vēl labāk – paša un draugu spēkiem likt priecīgiem brīžiem (brīnumiem) notik.

Tās kripatiņas, kas nepatika, mulsināja vai šķita liekas esam, ir pārāk mazas, lai par tām runātu. Galu galā – katrs savu Nekurnekad zemi veido pats!

Paldies!

 

Režisore – Laura Groza-Ķibere

Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe – Liene Grava

Komponists – Kārlis Auzāns

Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis

Video mākslinieks – Roberts Rubīns

Lomās – Dainis Grūbe, Ilze Ķuzule – Skrastiņa, Kristīne Nevarauska, Indra Briķe, Artis Robežnieks, Kaspars Zāle, Pauls Iklāvs, Gints Grāvelis, Juris Bartkevičs, Pēteris Liepiņš, Ērika Eglija, Artūrs Dīcis, Edijs Zalaks, Niklāvs Kurpnieks, Anete Krasovska, Ieva Sarma, Alise Bokaldere, Kitija Geidāne, Emīlja Berga, Linda Karlsone, Elizabete Linde, Annika Auziņa 

 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: