Vakariņas ar Elvisu

Oho! Ļoti,ļoti gaidīju un ilgojos pēc baudījuma. Šoreiz bez iepriekšējas sagatavošanās un cerību izplānošanas, ko varētu sniegt ši izrāde. Tiku pārsteigta nesagatavota. Ar milzīgu joni tika sabradātas jebkādas cerības un teikt, ka esmu vīlusies, būtu nepateikt neko. Esmu vien vienu soli no tā, lai mainītu šī bloga veidošanas princips un ņemtu vārdus atpakaļ. Reizēm, iekāpjot laika mašīnā, varam kļūdīties ar mērķiem un sajūtām, kurp doties. Vai – mēģinot trāpīt, nokļūstam pilnīgi ne tur, kur gribējām. Ejot uz teātri es vienmēr mēģinu trāpīt tur, kur man liek domāt, just un dzīvot līdzi. Šoreiz viss, ko jutu bija neciešami dziļa nožēla. Nožēla, ka esmu pārāk pieklājīga, negribot traucēt citus, dodoties prom cēliena vidū, un pārlieku ziņkārīga un cerot, ka otrais cēliens vēl var izglābt izrādi. Otrā cēliena pirmajās minūtēs man fiziski sāpēja nepieņemtais lēmums nepievienot savu vietu padsmit tukšajām.

Devos skatītis uz Artūru Skrastiņu, manu vienu no pašiem, pašiem aktieriem. Bet ši bija tā reize, kad izrādes stāsts un tā vēstīšanas veids sagrāva un pazudināja visu labo, ko nespēja izglābt nedz izcila aktierspēle ar ticami iedzīvinātiem tēliem. Nedz kolosāli atrisināta un izveidota senogrāfija, kas ļāva apmaldīties un izstaigāt apdzīvotu māju. Pat A.Skrastiņš ar savu miesās mazāk kļuvušo ķermeni apspīlēti vizuļojošos tērpos. Jau pavisam tīkamā Ievas Segliņas aktierspēle vai puskails Gints Andžāns. Vai Elvisa mūzika, kas dziedāja Skarstiņa balsī.Un arī amizantie, ar man vislabāk no šī – saprotamo humoru apveltītie Elvisa zaķi. Tas viss bija, bet pazuda pretīgā naturālismā, prastumā un slimīgā seksuālismā. Es neticu, ka šeit var runāt par morāles vēstījumu, kas tika cerēts nodot ar Segliņas spēlētās Džilas pēdējo monologu.

Visu izrādes laiku spēju vien domāt divas domas – kāpēc kādam kas tāds ir jārada, jāpieliek pūles to iestudējot, spēlējot ? un – kāpēc es aizvien vēl to skatos?

Naivi gribās pieļaut iespēju, ka šo stāstu varēja pavēstīt citādi.

Jūtos kā kaila izvārtīta pa piespļautu bāra grīdu. Noteikti rādīsies arī murgi. Ne tikai par to, kas redzēt, bet arī par sabiedrību (un mani tai skaitā), kas skatās šo izrādi. Par cilvēkiem, kam tas pat patīk un šķiet smieklīgi. Es gandrīz pieņēmu lēmumu kļūt par advancētu antropologu, lai izpētītu, kādas psihes novirzes ir vainojamas sabiedrības pieprasijumā pēc tik izvirtušas, slimas un bezjēdzīgas izrādes.  Ja gribam, lai mūsu teātros iestudē izrādes par masturbēšanu, jebkādu iegribu apmierināšanu un par atbildības neuzņemšanos, bet fakta konstatējumu – o,pārgulēju ar visu ģimeni, nu nekas, bišķi šizīgi ir, bet dzīve ir dīvaina, tad esmu pilnīgi droša, pēc otras šādas izrādes redzēšanas es savācu savas mantas un dodos mežā runāt ar kokiem.

Pētot teātra mājaslapā rakstīto par izrādi, tie šķiet ziedi, kas nekad nav parādījušies. Zaudējuma sāpes un ilūzijas? Savu sajūtu apzināšanās un tikšana ar tām galā? Nu, lūdzu, cilvēki, ejiet pie ārsta! Stāsts, iespējams, vēl pretīgāks šķita, tādēļ, ka  diemžēl zinu teju prototipu reālajā dzīvē. Meita ar māti nevar sadalīt vīrieti. Un jau tas ir vairāk kā es gribu zināt. Esmu pārliecināta, ka kultūrai ir jābūt garu un intelektu ceļošai, pretī skaistākai un labākai nākotnei, nevis jārāda sliktākais, kas paslauē ir un jāpasniedz tas šķebinoša humora mērcē piedāvājot to kā izklaidi pēc smiekliem alkstošajiem.

Emociju karstumā gandrīz saplēsu citas uz  šo teātri iegādātas biļetes. Varbūt teātra mākslinieciskajam vadītājam ir jāpievērš lielāka vērība izrāžu kulturālajai vērtībai, nevis finansiālajam ienesīgumam un provokācijai.

Draugi, neejiet! Pat ja Jums sviež biļetes pakaļ – NEEJIET! Ticiet, jūs negribat to redzēt, pat ziņkārības apmierināšanas nolūkos! NEEJIET – un ticiet, Jūs būsiet izdarījuši sev ko labu.

Lai cik ļoti es novērtētu izrādē ieguldīto darbu, un – lai cik ļoti es mīlētu aktierus, šī bija pirmā izrāde, kurā es nespēju applaudēt vai jebkā citādi pateikt paldies. Viss, ko vēlos – kaut nekad to nebūtu piedzīvojusi. Milēdija salīdzinājumā ar šo ir gandrīz māksla,

Režisors – Jans Villems van den Boss (Lielbritānija)
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa
Scenogrāfe – Liza Kuka (Liz Cooke, Lielbritānija)
Horeogrāfe – Inga Krasovska
Mūzikas konsultants – Juris Vaivods
Režisora asistente – Daiga Livčāne
Video mākslinieks – Artis Dzērve
Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins
Lomās – Artūrs Skrastiņš, Vita Vārpiņa, Ieva Segliņa, Gints Andžāns, Ērika Eglija, Esmeralda Ermale, Akvelīna Līvmane, Lidija Pupure
 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: