Arhīvs

Monthly Archives: Oktobris 2014

Ir vakari, kad gribās ko labu. Nu tik ļoti, ka  esi gatavs piestrādāt pie tā, lai redzētu labo, ieraudzītu skaisto un visu citu, kā tā pat dzīvē pietiekami – neredzētu un ignorētu. Kaut uz šīm pāris stundām. Sākumā, protams, krēsls nav ērts, blakus sēdošā tante par īgnu, pašai žakete ne tā “sēž”, tad par ātru esi atnācis, nevari sagaidīt, kad sāksies un tam līdzīgi. To, ka nekāda nopietnā pasākuma nebūs, es zināju uzreiz. Bet bija garšīgi.Un dikti viegli.

Lai gan vienu lietu tā arī nesapratu un to saucu par ļoti nepatīkamu un zināmā mērā nepiedodamu, jo, paldies, ka tā – tomēr nedzīvojam milzīgajā kaimiņvalstī, kuras mākslinieki, vismaz pie mums ciemojoties dzied uz fonogrammas. Tas man lika raukt degunu  katru reizi, kad aktieri “dziedāja” – plātot mutes skanot paša iedziedātai meldijai. Par šo – milzīgs FUI!

Bet, kā jau minēju – tomēr vairāk biju noskaņota uz labā ieraudzīšanu, kas to zin – par Sarmītē Rubulē es dikti cerīgi lūkojos un kādā vietā pat iekšēji viņai applaudēju. Acīm redzamais, neticamais – mani patīkami pārsteidza Lauris Subatnieks esot īstens krogus papus unpat mirklī, kad draudēja skatītājus no zāles padzīt, tieši viņš visvairāk turējās tēlā, iespējams, tas viņam tuvs un mīļš, jo šeit es beidzot spēju baudīt viņu, redzēt viņa prieku spēlēt, darīt to it kā rotaļājamies un ar prieku. Nekas dziļš, bet sirsnīgs un dabisks (ar visiem pārspīlējumiem). Pilnīga sajūsma par Alda Siliņa ķermeņa plastiku un spēju dejot. Mēģināju iztēloties dejas izrādi ar viņu vien – tā kā neesmu horeogrāfe, man neizdevās izcila vīzija, bet potenciāls ir.  Vienmēr priecājos par Alda mīlestību pret saviem tēliem un spēju caur to ļaut saktītājiem tos iemīlēt, pat parupjos, panaivos. Aija Dzērve, par kuru man mazliet žēl. Vai varbūt tomēr jāpriecājas – joprojām ir jaunā, skaistā, nevainīgā meitene, kas bija Tobāgo Ieviš, aizvien, aizvien… Nesaku, ka slikti, bet nesekojot viņas karjerai līdzi, neesmu arī pamanījusi izaugsmi. Intars Rešetins – kā man gribējās to fināla dziesmu ar A.Dzērves Anci dzirdēt pa īstam, šeit un tagad, jo tas, kas bija saklausāms – jauki…Rotaļa ar atmiņām par citu tēlu. Bet skatuviska tīrība. Lai man piedod Āris Rozentāls, bet viņa būšanu attaisnoja tikai policists.

Un tad. Salds, salds, salds. Tandēms. Gints Grāvelis un Lauris Dzelzītis, kas sievietes/ vecenes nekariķē vai nemēģina klišejiski atdarināt, bet ir atraduši sevi viņās (izklausās dziļāk kā domāts).

Visos šajos aktieros var vērot (tieši šajā spēles laukumā, kurš, lai arī varbūt visādi citādi samērā bezjēdzīgs un nevērtīgs (lai man piedod materiāla autors)) spēlēt prieku. Mīlestību pret to, ko viņi dara. Un dara brīnišķīgi. Ārēji tik viegli.

Jāatzīstās, ka es negāju skatīties izrādi, izrādes dēļ. Es gāju redzēt 8. studiju. Ar atbirumu, bet joprojām. Mazāk paštīksmināšanās, vairāk dalīta prieka un iepriecināšanas. Citviet vairāk atbildības pret skatītāju, šur tur  – brīva improvizācija.

Jēgas izrādes sižetā maz, ja vien kārtējo reizi negribas “lobīt” ārā senču gudrības un parašas. Bet vieglums un ikdienības aizmiršana – veldzējoša, tīkama un dažbrīd tik ļoti noderīga.

 

Režisors – Kārlis Auškāps

Muzikālā noformējuma autors – Juris Vaivods

Telpas iekārtojums – Ansis Gornavs

Kostīmu konsultante – Ivonna Straume

Kustību konsultants – Alberts Kivlenieks

Gaismu mākslinieks – Harijs Zālītis

Lomās: Lauris Subatnieks, Gints Grāvelis, Sarmīte Rubule, Aija Dzērve, Lauris Dzelzītis, Intars Rešetins, Aldis Siliņš, Āris Rozentāls 
Advertisements

Sev dots un turēts solījums. Iespējams, tiks pārvērsts par tradīciju. Reizi mēnesī – Valmierā. Teātrī. Vietā, kur justies kā mājās, par spīti mazliet kašķīgai tantei pie biļetēm.

Izrāde, par kuru daudz dzirdēts. Labs dzirdēts, bet ja konkrēti jāatkārto, neviens vārds nenāk prātā. Līdz galam nobriedis vakara baudījumam, pacietīgi un ar interesi izpēti atvērtās skatuves mutes piedāvāto skatu – necilu istabiņu (izmēru ziņā mani trīs dzīvokļi), plašu, ar daudzām durvīm un atverēm. Klavieres, kāpnes, spoguļskapis un krēsls. Nekas pārcilvēcīgi grezns, bet ieturēti aristokrātisks. Un lielas telpas lielziedu tapetes, glužī tīkamā dūmaikaini vecrozā tonī.  Kā vēstī teksts kādā video rullītī – “Neprātīgi sapņi par cilvēka cienīgu dzīvi”. Un visai precīzi, ja jau reiz tā teicis pats autors. Mazliet bail jau sametās pirmajā skatā puspliku Ievu Puķi ieraugot, bet izrāde ļāva ļauties patīkamo pārsteigumu (jeb šo patīkamo lietu atsaukšanai atmiņā) birumam un sa’va ziņā – vieglītiņam pārbaukt pāri sižetam, no kura nekādu spēcīgo vēstījumu nesaņemu vai (nu jau esmu sākusi apsvērt m kaiemesls ir šis) nesapratu.

Krievu lugās ir kāds īpašs šarms un tāda dzīvsla, kas paķer. Ar tempermentu, ar dzīvesdziņu  un spēju izdzīvot. Tiekties pēc sapņu pilnīgas īstenošanas. Ar kaislībām un sapņiem apvīts laiks, kad Krievijā jau 5 gadus ā beigusies revolūcija. Gribās dzīvot skaisti un ar stilbu, bet varas nepieļaj lielas vaļības. Kā sievietei būt skaistai salāpītās zeķēs? Kā ir, kad viens papīrītīs izšķir dzīvokļa lielumu/privātumu? Kā ir “sarūmēties” savos pivātajos plašumos ar svešiem, varas uzspiestiem biedriem?

Kad esi kādu laiku alcis šo svaigo ūdens malku, tad uzreiz tajā ienirsti kā akacī, tiklīdz dabūjis, Tāpēc es pilnīgi visu laiku iekšēji plaukšķināju (ko ne vienmēr gribējies skatoties uz viņiem 4 intensīvu šī teātra apmeklējuma gados), ka varu redzēt kā strādā katrs no aktieriem. Jau pieminētās I. Puķes Zoja, kas iemieso ārēji trauslās sievietes milzīgo spēku cīnoties par sevi un savu mīļoto. Par sapni. Par cilvēka cienīgu dzīvi. Par savu biļeti uz Franciju. Ivo Martinsona slimīgais džentulmenis, kurš manās acīs cīnās vairāk ar sevi, lai ļautu cīnīties, par viņiem abiem iet kaujā ar dzīvi, Zojai. Ne pārlieku biežas, bet acīm redzamas pārslēgšanās no veselā uz slimo, lēkmes, kuras sajauc realitāti. Ak, vēl Daumanta Kalniņa….ēna? Zojas sirdsapziņa?  Ar tik skasti izdziedātām krievu.. romancēm? Ar pilnīgi apburošo, mūžīgi klusējošo Emīlu Zilbertu pie klavierēm. Un, un, un  – Induli Cintiņu ar vijoli.  Muzikālā sapņu komanda, nudien. Tas, ka Elīna Vāne spēj būt ģeniāla man vairs nav atklājumas pēc Aglajas “Idiotā”, Horācija “Hamletā” vai Raudupietes.  Ir skaidrs, ka emocijas, kas plosa cilvēku no iekšām, viņa spēj parādīt citiem, ko lieliski izdara arī šajā izrādē atainojot iekšējo cīņu starp lepnumu, stāvokli un iegribām, sapņiem. Kas vēl attiecas gan uz E.Vānes personāču izrādē, gan pašu izrādi un tās (šajā kontekstā gribās teikt, tīkamo) laiku – aktrises varone Alla, kad atkailinās neskraida pa skatuvi krūtis izgriezusi (nu, skatieties, cik es skaista kaila!), bet gan parāda sievietes pazemojuma pakāi, publiski tiekot šādā stāvoklī novestai.  Imanta Stras da atveidotā Zoss spēja mani pārliecināt par pilnīgu varas konroli. Un ainā ar naudu – tik, tik, tik. Līdz pretīgumam kontrastaini nodalīti sabiedrības slāņi. Un pilnīgs saldais ēdiens, par ko ik pa brīdim iesmejos arvien. Divi IZCILI ķīnieši. Nebaidos lietot šo vārdu – labākā loma Mārtiņam Liepam, manuprāt. TIK! Izturēti, noslīpēti, izspēlēti. Pašā pirmajā brīdī ir jāpakustina smadzeņu šūna ātrāk, kā ierasts, lai sazīmētu, kas slēpjās aiz apaļajām brillēm un garajām ūsām. Un. Enģelītis, kā autoram labpaticies likt viņu saukt, Kārļa Neimaņa izpildījumā  – ķīniešbandīts ar čūskas tetovējumu un gaviles raisošu izrunu. Pilnīgs prieks raudzīes kā viņš audzis kopšbrīža, kad tajā tālajā 2008.gadā redzēju viņu pirmo reizi uz VDT skatuves. īpašas uzslavas arīi šuvējām un Mārtiņa Meiera personāžie, Gluži groteska sieviete un pilnīgi iizmisis mīlētājs.

Es varētu turpināt saukt labās un tīkamās lietas, kas ļāva baudīt vakaru par spīti sevišķa kopsaucēja neesamībai. Kaislības, dejas, nauda ir, naudas nav, sievies ir, sievietes nav, līķis, cietums, šķiršanās sāpes, nodevība, beigas. Galva cilvēkiem strādāja. Varēja likumus ne tikai ar līkumu apiet, bet pa veselu serpentīnu apdejot. Bauda, bauda, bauda. Redzēt un just kā katrs zobratiņš precīzi ielikts savā vietā un tikpat akurāti veic sev uzticēto darbu. Un tērpi. Un mūzika. Un joki īstjās vietās un laikā. Nu ir, ir taja Valmieras teātrī kāda burvju(mīlestības darba) atslēga uz manu sirdi. Paldies!

 

Režisore – Indra Roga

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone

Horeogrāfe – Inga Raudinga

Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins, Krišjānis Strazdīts

Lomās: Ieva Puķe, Ivo Martinsons, Tālivaldis Lasmanis, Inese Pudža vai Alise Polačenko, Krišjānis Salmiņš, Mārtiņš Liepa, Kārlis Neimanis, Elīna Vāne, Imants Strads, Inga Apine, Māra Mennika, Dace Eversa, Arnolds Osis, Rihards Rudāks, Ilze Pukinska, Inese Ramute, Astra Baumane,Baiba Valante, Skaidrīte Putniņa, Ģirts Rāviņš, Januss Johansons, Ingus Kniploks, Māris Bezmers, Mārtiņš Meiers, Rihards Jakovels, Emīls Zilberts, Gidions Grīnbergs vai Indulis Cintiņš, Kristaps Skujiņš, Ričards Pūgulis, Daumants Kalniņš

Lēciens pēdējā, nezināmajā vilcienā. Pēc lēnas sestdienas, nezinot īsti uz ko, dodos. Gribot baudīt. Priekšā pārsteigums. Vai pat vairāki.

Daudz sarkanā, daudz kailuma, daudz kaisles un kaislību. Sākums visai drudžains. Un mulsinošs. Pārsteidzot nesagatvotus – skatītājus un šķiet arī pašus aktierus ar tūlītēju lēcienu intimitātē ļoti pietuvināti skatītājiem. Joprojām nesaprotu vai drīkstu skatīties un vai maz gribu, kad uz skatuves tiek izspēlētas mīlēšanās ainas. Sākotnēji dziļi nopūtos sevī – jau atkal… Visur kur ej, priekšā sekss, Vairs pat par mīlestību nerunāt, tikai pastarpināti. Visur tikai sekss un iekāre. Tomēr mani vispārinājumi, ne tikai attiecībā uz izrādi, bet dzīvi kopumā, tika ja ne sagrauti, tad iedragāti. Pa solītim vien salikās kopaina. Atausa atmiņā lasītais un dzirdētais par tēliem, ko redzēju .

No sirds baudīju Dārtas Danēvičas aktieriskos dotumus izspēlējot un ļaujot līdzi dzīvot viņas varones Zeldas trauksmainajiem dzīves līkločiem, kas viņu noved pie izdzišanas. Apbrīojama spēja izdzīvot sakāpinātu dinamismu, kas ļauj lugas vēstījumu nodot koncēntrēti un mazliet skarbā lakonismā. Pārī ar Daini Grūbi, kas izspēlē kontrastaini pretēju varoni D.Danēvičai. Šādā izpildījumā izrāde iegūst pietiekami daudz spilgtu krāsu, kuras uzstājīgi papildina sarkanā scenogrāfija un melnbaltie rekvizīti. Teicama saspēle un skatuviskā saķere papildinot vienam otru gan tēliem, gan kā aktieriem.

Lielākoties, skrienot līdzi savai dzīvei, kas pa reizei notiek ar Tevi vairāk, kā Tu to dzīvo, ir jautājumi, kuriem mēs vairāmies atbildēt. Kas ar mums notiek, ko mēs darām? Un vai tam ir jēga? Persiki brokastīs nu vairs nav kaprīze, bet dažam ieradums veselīgam dzīves veidam. Dārgas lietas un skaisti objeki. Kleitas un alkohols. Izklaides un pārmērības. Slava, nauda un laime. Ne vienmēr nāk kopā vai reizē. Un gandrīz vienmēr tām visām un katrai ir cena. Neiedziļinoties jau uzrakstītajā literatūrā par leģendām apvīto pāri – Frensisu Skotu un Zeldu Ficdžeraldiem, viena neatbildēta doma – kurš kuru? Vai bija un kāds – iemesls šim viņu kopā būšanas vulkānam, kas uzliesmo ar milzīgu spēku un tā lava savā ceļā noposta visu. Cilvēki, kuri tik ļoti mīl ( vai varbūt to sauc par atkarību?!), ka izposta viens otru, paņem visu no otra, bet ar to nepietiek. Varbūt slimība ir kā viņu attiecību atrisinājums? Skrējiens cauri laikam. Un sajūtam. Virpuļviesuļveidīgs. Tik ļoti mocīt, Mīlot mocīt. “Mūžīgas mocības es Tev solu…”

Āsprātam ir dažādas tonalitātes un intensitātēs, Tomēr, nedomāju,ka tas ir viegli. Nevienam. Domājams, ir interesanti šādus tēlus spēlēt, mēģinot izprast, atrast tās pogas sevī, kas ļauj pārslēgties no nereālo uz pietuvinātu realitāti un atkal atpkaļ iedomās. Un Danvēviiča šo pārslēgšanos veic zibenīgi.

Ja abstrahējas no jūtām,kas plosa Zeldu un Skotu, apbrīnojama ir aktieru samērā agresīvā darbība vienam pret otru. Kustībās jaušams spēks un straujums. Viss, šķiet pilnīgi viss tieši tad un tobrīd – pa īstam. TIk īsti, cik reti kad. Applausi.

Pašās beigās un vēl aiz tām (kuras iesniedzas aktrises izrādes beigu emocijās), arī manī kas sakustējās. Kaut kas, kam vēl nav vārda. Emocija, kas liek mazliet nosusināt acis un mēģināt saprast, kura stīga tad ir aizskarta. Iespējams, divi ugunskuri nevar degt tuvu līdzās neradot ugunsgrēku.

 

 

Režisors – Dž.Dž.Džilindžers

Telpas iekārtojuma autors – Dž.Dž. Džilindžers

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe – Liene Grava

Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Kudiņš

Lomās : Dārta Daneviča un Dainis Grūbe

Forsēta teātra apmeklēšana,lai remdētu slāpes pēc nezināmā. Ar milzīgu ticību doties vēl un vēlreiz, lai pierādītu sev, ka Daile vēl ir mans teātris. Būt dzirdējušai nostāstus, kuri pagaist sākoties izrādei. Tik ļoti alkt pēc baudāmas izrādes, ka zemapziņa akāpjas un ļauj apmaldīties laiktelpā.

Sākotnēji mazliet apgrūtinoši koncentrēties uz lēkāšanu laikā un vietās. Vēlāk brīvi sekojot notikumu savīšanās procesam – tagadnē pārstāstot piedzīvoto pagātnē, Pagātnei savijoties ar laiku tagad.Apbrīnojama skatuves tehnisko iespēju izmantošana netraucējot un nekavējot izrādes norisi, pārslēdzot skatītāja uzmanību no skatuves pārbīdīšanās uz aktieriem. Uzteicama skatuves darbinieku iekļaušana izrādē ar vizuāliem elementiem, kas vērojama nu jau gandrīz visās Dailes izrādēs. Milzīgās, teju monumentālās pelēkās ķieģeļu sienas, kas iezīmē franču diplomāta , ko izcili atveido Juris Žagars, pašreizējo atrašanos cietumā un ar savu pamatīgumu ne mirkli neatkāpjoties no tā. Pelēkās sienas, kas visu izrādes laiku ir -kā tagadnes apliecinājums. Un reizē kalpo kā fons apbrīnojamajiem aktierdarbiem. Tas, ka viņš ir ceļā uz pilnību un dodas turp ar acīmredzamu mērķtiecību un milzīgu darbu, ir pierādījies citās izrādēs. Šī izrāde iezīmēja, ka esmu bīstamā situācijā kā skatītājs, jo viņš kā aktieris ar mani var neticami viegli manipulēt, likt noticēt teju jebkam. Ietu viņam līdzi jebkur. Un esot šādā trauslā stāvoklī, nonāku tur, kur šovakar. Kad gribās būt tik, tik, tik… sievietei kā to iemieso Dainis Grūbe. Viss pirmais cēliens izskanēja kā padevīgs čuksts.

Otrajā es vairs nespēju apzināties realitāti un šķita, ka esmu pilnīgi viena raugoties tajā, kas notiek uz skatuves. Izrādes beigas šķita kā modinātāja zvans, kad vēl neesi pie pilnas apziņas, gribās kavēties nupat skatītajā sapnī, bet uzstājīgo zvana signālu nevari atslēgt.

Lai gan stāsts iezīmē un noliek acu priekšā tās lietas, par kurām tik krasi esmu iestājusies kā tādām, kuras redzēt negribu, bet es nevaru ignorēt sabiedrību tai skaitā sevi kā cilvēku, seksuālu būtni. Bet izrādei beidzoties ataust atmiņā kāda cilvēka reiz teiktas- mēs iemīlamies cilvēkos, ne dzimumos. Un pat ja 20 gadi ir bijusi fantāzija, pat ja 20 gadus var neredzēt acīm redzamo. Bet no sirds ticēt tam pēc kā tik ļoti ilgojies. Sajuk vēlamajā un esošajā.  Ko darīt, ja gribās būt tam, kas neesi un pat nezināt kas esi, ja no tā visu laiku esi bēdzis? Kā dzīvot mūžu daloties?Melos?

Jā, es esmu apburta. Bet sajūta, kas bija pēc izrādes nebija eiforijas mākonītis, kas viegli aiznes mājās un ļauj netraucēti turpināt dzīvot. Es jutos apmaldījusies un apjukusi. Īsti nezināju kur un kādēļ man jājiet. Zināju, ka tur, kur gribu nokļūt, nav iespējams. Caurumu, kas manī tika izrauts (vai atvērts?) mēģināju aizbāzt ar milzīgu siera bageti. Bet sajūta, kuru nepazīstu turpināja vajāt pa visām tumšajām alejām, kur gāju. Bija vajadzīgas trīs stundas ceļā, lai caur tumsu atnāktu mājās un spētu saskarties ar realitāti. Pārslēgtos atpakaļ. Atkal pieslēgtos sev. Šī ir tā grūtā burvība, kas piemīt teātrim, kad sasummējot zināmus un arī pašam nezināmos lielumus, tu tiec iemests virpulī ar pēcgaršu un nereti ne vien neapzinies kāpēc un kur, bet nezini kā tikt laukā. Kā izkļūt no turienes, kurieni tu nepazīsti, nespēj identificēt?

Es nestāstīšu pārdomas par homoseksualitāti vai saspīlētu seksualitāti kā tādu. Es, līdz galam nezinoša un nesapratusi, klusēšu par politiku. Es nedalīšos pārdomās par to, vai ideālā sieviete ir pakļaujama. Es nezinu vai sieviete ir iekārojama tad,  ja pazemīga. Bet frāze, kas joprojām skan  ir tā, ka viņa bija ideāla, jo viņu radīja vīrietis. Ļoti, ļoti, ļoti daudzslāņaina izrāde, ar dziļumiem un plašumiem.

Apšaubot veselā saprāta spēju tikt ar to galā, es vienalga ietu vēl un vēlreiz skatīties šo izrādi, maniakāli tiecoties aizbēgt no savas realitātes. Un varbūt caur to caurums saaugtu atkal atpakaļ.

Paldies par brīnišķīgo mūziku, par absalūto Austurumu sajūtu, filigrāni nostrādātajām geišas kustībām, apskaužamu sievišķību un grāciju bez augstpapēžu kurpēm. Paldies, ka Juris Žagars, kopš “Pērs Gintas nav mājās”  ir audzis. Paldies par visiem sīkumiem un detaļām, kas kopā sasummējoties pārvērš mani taurenītī, kas lokās uz teātra iedurtās adatas.

Režisore – Laura Groza-Ķibere

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe – Inga Krasovska

Komponists un aranžējumu autors – Kārlis Auzāns

Gaismu mākslinieks – Jevgeņijs Vinogradovs (Krievija)

Lomās:  Juris Žagars, Dainis Grūbe, Ģirts Ķesteris, Lilita Ozoliņa, Vita Vārpiņa, Kristīne Nevarauska, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Juris Bartkevičs, Pēteris Gaudiņš 

Mīļās mazās zāles neārtie krēsli. Mazliet biedējošs tuvums. Sen nebijis. Un bažas vai šodien izdosies aizmirst vilšanos. Šoreiz gatavojjos, bet to laikam arī nevajadzēja. Šausmīgi salecos katru reizi,kad Ģirta Ķestera balss atgādināja izslēgt mobilo zvanu ierīci. Tramīgums.

Izrāde? Ir kāda iezīme, kas sāk parādīties vai es gluži vienkārši to tikai tagad pamanu. Izrāde, gan šī, gan “Vakariņas ar Elvisu” ir brīnišķīgi nostrādātas tehniski, bet jēgu sevī nenes teju nekādu. Iztrūkst dziļāka vēstījuma. Jā, es to prasu un gaidu gan no farsa gan komēdijas ar dramatiskma iezīmēm.

Šajā izrādē vērojams simbolisms, sākumā grūti uztverams. Arī kopējā noskaņa sākotnējā sadrumstalotībā nenolasās. Kādā brīdī piezagās sajūta, ka daudzas lietas tiek darītas darīšanas pēc. Ticu, ka ir grūti attaisnot savu uznācienu, mirklīgu padarbošanos un došanos prom, bet ne neiespējami. Nekrist ārā no tēlā, vai tas nav īstais apzīmējums. Baigais fragmentārisms ar īsiem zibšņiem īstii neļaujot līdz galam izdzīvot noskaņu vai visu izrādī savākt vienkopus vienā sajūtā.

Stāsts – iepriekš izstāstīts video rullīšos un relīzēs. Noslēpums netiek saglabāts. Paredzama izrāde. Man. Manuprāt.

Labais. Skaisti violētās sienas ar atslēgas vārdiem. Brīnišķīga dzīvā mūzika un tās izpildītāji. Savādāks Ģirts Ķesteris. Vietumis jauks sarkasms un ironija. Dabisks Lauris Dzelzītis. Izcila Inita Dzelme. Skaisti tērpi savā vienkāršajā elegancē. Acīm patīkams Kaspars Zāle. Un vieglums, kas palika nepiepūloties līdzi dzīvot, bet ļaujot ar karotīti sev ieliet visu, kas iepriekš izlasīts un redzēts.

Smagākais brīdis? Kad dūmi piepilda skatītāju zāli, tad rokas sažņaudzas ap astmas inhalatoru.

Es teiktu, ka šī ir neitrāla izrāde, bez rezonansi raisošām sekām. Varbūt pārlieku pašmērķīga kādā brīdī ar lamuvārdiem mazliet vairāk kā uz ielas. Un mazo domu par to, ka no skudrām atšķiramies ar brīvo gribu.

Nu nezinu, es ceru, ka šī ir neitrāla pāreja no katastrofas uz katarsi.

Režisors – Mihails Gruzdovs

Kostīmu māksliniece – Ieva Kauliņa

Horeogrāfe – Inga Raudinga

Gaismu mākslinieks – Harijs Zālītis

Scenogrāfs – Leonards Laganovskis

Lomās: Ģirts Ķesteris, Lauris Dzelzītis, Kristīne Nevarauska, Inita Dzelme, Juris Bartkevičs, Pēteris Gaudiņš, Kaspars Zāle, Ērika Eglija, Jānis Paukštello

Muzikālais noformējums: Alīna Bistricka, Pēteris Žīle, Sintija Grigorjeva