Neprātīgā Zelda

Lēciens pēdējā, nezināmajā vilcienā. Pēc lēnas sestdienas, nezinot īsti uz ko, dodos. Gribot baudīt. Priekšā pārsteigums. Vai pat vairāki.

Daudz sarkanā, daudz kailuma, daudz kaisles un kaislību. Sākums visai drudžains. Un mulsinošs. Pārsteidzot nesagatvotus – skatītājus un šķiet arī pašus aktierus ar tūlītēju lēcienu intimitātē ļoti pietuvināti skatītājiem. Joprojām nesaprotu vai drīkstu skatīties un vai maz gribu, kad uz skatuves tiek izspēlētas mīlēšanās ainas. Sākotnēji dziļi nopūtos sevī – jau atkal… Visur kur ej, priekšā sekss, Vairs pat par mīlestību nerunāt, tikai pastarpināti. Visur tikai sekss un iekāre. Tomēr mani vispārinājumi, ne tikai attiecībā uz izrādi, bet dzīvi kopumā, tika ja ne sagrauti, tad iedragāti. Pa solītim vien salikās kopaina. Atausa atmiņā lasītais un dzirdētais par tēliem, ko redzēju .

No sirds baudīju Dārtas Danēvičas aktieriskos dotumus izspēlējot un ļaujot līdzi dzīvot viņas varones Zeldas trauksmainajiem dzīves līkločiem, kas viņu noved pie izdzišanas. Apbrīojama spēja izdzīvot sakāpinātu dinamismu, kas ļauj lugas vēstījumu nodot koncēntrēti un mazliet skarbā lakonismā. Pārī ar Daini Grūbi, kas izspēlē kontrastaini pretēju varoni D.Danēvičai. Šādā izpildījumā izrāde iegūst pietiekami daudz spilgtu krāsu, kuras uzstājīgi papildina sarkanā scenogrāfija un melnbaltie rekvizīti. Teicama saspēle un skatuviskā saķere papildinot vienam otru gan tēliem, gan kā aktieriem.

Lielākoties, skrienot līdzi savai dzīvei, kas pa reizei notiek ar Tevi vairāk, kā Tu to dzīvo, ir jautājumi, kuriem mēs vairāmies atbildēt. Kas ar mums notiek, ko mēs darām? Un vai tam ir jēga? Persiki brokastīs nu vairs nav kaprīze, bet dažam ieradums veselīgam dzīves veidam. Dārgas lietas un skaisti objeki. Kleitas un alkohols. Izklaides un pārmērības. Slava, nauda un laime. Ne vienmēr nāk kopā vai reizē. Un gandrīz vienmēr tām visām un katrai ir cena. Neiedziļinoties jau uzrakstītajā literatūrā par leģendām apvīto pāri – Frensisu Skotu un Zeldu Ficdžeraldiem, viena neatbildēta doma – kurš kuru? Vai bija un kāds – iemesls šim viņu kopā būšanas vulkānam, kas uzliesmo ar milzīgu spēku un tā lava savā ceļā noposta visu. Cilvēki, kuri tik ļoti mīl ( vai varbūt to sauc par atkarību?!), ka izposta viens otru, paņem visu no otra, bet ar to nepietiek. Varbūt slimība ir kā viņu attiecību atrisinājums? Skrējiens cauri laikam. Un sajūtam. Virpuļviesuļveidīgs. Tik ļoti mocīt, Mīlot mocīt. “Mūžīgas mocības es Tev solu…”

Āsprātam ir dažādas tonalitātes un intensitātēs, Tomēr, nedomāju,ka tas ir viegli. Nevienam. Domājams, ir interesanti šādus tēlus spēlēt, mēģinot izprast, atrast tās pogas sevī, kas ļauj pārslēgties no nereālo uz pietuvinātu realitāti un atkal atpkaļ iedomās. Un Danvēviiča šo pārslēgšanos veic zibenīgi.

Ja abstrahējas no jūtām,kas plosa Zeldu un Skotu, apbrīnojama ir aktieru samērā agresīvā darbība vienam pret otru. Kustībās jaušams spēks un straujums. Viss, šķiet pilnīgi viss tieši tad un tobrīd – pa īstam. TIk īsti, cik reti kad. Applausi.

Pašās beigās un vēl aiz tām (kuras iesniedzas aktrises izrādes beigu emocijās), arī manī kas sakustējās. Kaut kas, kam vēl nav vārda. Emocija, kas liek mazliet nosusināt acis un mēģināt saprast, kura stīga tad ir aizskarta. Iespējams, divi ugunskuri nevar degt tuvu līdzās neradot ugunsgrēku.

 

 

Režisors – Dž.Dž.Džilindžers

Telpas iekārtojuma autors – Dž.Dž. Džilindžers

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe – Liene Grava

Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Kudiņš

Lomās : Dārta Daneviča un Dainis Grūbe

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: