Zojkina kvartira

Sev dots un turēts solījums. Iespējams, tiks pārvērsts par tradīciju. Reizi mēnesī – Valmierā. Teātrī. Vietā, kur justies kā mājās, par spīti mazliet kašķīgai tantei pie biļetēm.

Izrāde, par kuru daudz dzirdēts. Labs dzirdēts, bet ja konkrēti jāatkārto, neviens vārds nenāk prātā. Līdz galam nobriedis vakara baudījumam, pacietīgi un ar interesi izpēti atvērtās skatuves mutes piedāvāto skatu – necilu istabiņu (izmēru ziņā mani trīs dzīvokļi), plašu, ar daudzām durvīm un atverēm. Klavieres, kāpnes, spoguļskapis un krēsls. Nekas pārcilvēcīgi grezns, bet ieturēti aristokrātisks. Un lielas telpas lielziedu tapetes, glužī tīkamā dūmaikaini vecrozā tonī.  Kā vēstī teksts kādā video rullītī – “Neprātīgi sapņi par cilvēka cienīgu dzīvi”. Un visai precīzi, ja jau reiz tā teicis pats autors. Mazliet bail jau sametās pirmajā skatā puspliku Ievu Puķi ieraugot, bet izrāde ļāva ļauties patīkamo pārsteigumu (jeb šo patīkamo lietu atsaukšanai atmiņā) birumam un sa’va ziņā – vieglītiņam pārbaukt pāri sižetam, no kura nekādu spēcīgo vēstījumu nesaņemu vai (nu jau esmu sākusi apsvērt m kaiemesls ir šis) nesapratu.

Krievu lugās ir kāds īpašs šarms un tāda dzīvsla, kas paķer. Ar tempermentu, ar dzīvesdziņu  un spēju izdzīvot. Tiekties pēc sapņu pilnīgas īstenošanas. Ar kaislībām un sapņiem apvīts laiks, kad Krievijā jau 5 gadus ā beigusies revolūcija. Gribās dzīvot skaisti un ar stilbu, bet varas nepieļaj lielas vaļības. Kā sievietei būt skaistai salāpītās zeķēs? Kā ir, kad viens papīrītīs izšķir dzīvokļa lielumu/privātumu? Kā ir “sarūmēties” savos pivātajos plašumos ar svešiem, varas uzspiestiem biedriem?

Kad esi kādu laiku alcis šo svaigo ūdens malku, tad uzreiz tajā ienirsti kā akacī, tiklīdz dabūjis, Tāpēc es pilnīgi visu laiku iekšēji plaukšķināju (ko ne vienmēr gribējies skatoties uz viņiem 4 intensīvu šī teātra apmeklējuma gados), ka varu redzēt kā strādā katrs no aktieriem. Jau pieminētās I. Puķes Zoja, kas iemieso ārēji trauslās sievietes milzīgo spēku cīnoties par sevi un savu mīļoto. Par sapni. Par cilvēka cienīgu dzīvi. Par savu biļeti uz Franciju. Ivo Martinsona slimīgais džentulmenis, kurš manās acīs cīnās vairāk ar sevi, lai ļautu cīnīties, par viņiem abiem iet kaujā ar dzīvi, Zojai. Ne pārlieku biežas, bet acīm redzamas pārslēgšanās no veselā uz slimo, lēkmes, kuras sajauc realitāti. Ak, vēl Daumanta Kalniņa….ēna? Zojas sirdsapziņa?  Ar tik skasti izdziedātām krievu.. romancēm? Ar pilnīgi apburošo, mūžīgi klusējošo Emīlu Zilbertu pie klavierēm. Un, un, un  – Induli Cintiņu ar vijoli.  Muzikālā sapņu komanda, nudien. Tas, ka Elīna Vāne spēj būt ģeniāla man vairs nav atklājumas pēc Aglajas “Idiotā”, Horācija “Hamletā” vai Raudupietes.  Ir skaidrs, ka emocijas, kas plosa cilvēku no iekšām, viņa spēj parādīt citiem, ko lieliski izdara arī šajā izrādē atainojot iekšējo cīņu starp lepnumu, stāvokli un iegribām, sapņiem. Kas vēl attiecas gan uz E.Vānes personāču izrādē, gan pašu izrādi un tās (šajā kontekstā gribās teikt, tīkamo) laiku – aktrises varone Alla, kad atkailinās neskraida pa skatuvi krūtis izgriezusi (nu, skatieties, cik es skaista kaila!), bet gan parāda sievietes pazemojuma pakāi, publiski tiekot šādā stāvoklī novestai.  Imanta Stras da atveidotā Zoss spēja mani pārliecināt par pilnīgu varas konroli. Un ainā ar naudu – tik, tik, tik. Līdz pretīgumam kontrastaini nodalīti sabiedrības slāņi. Un pilnīgs saldais ēdiens, par ko ik pa brīdim iesmejos arvien. Divi IZCILI ķīnieši. Nebaidos lietot šo vārdu – labākā loma Mārtiņam Liepam, manuprāt. TIK! Izturēti, noslīpēti, izspēlēti. Pašā pirmajā brīdī ir jāpakustina smadzeņu šūna ātrāk, kā ierasts, lai sazīmētu, kas slēpjās aiz apaļajām brillēm un garajām ūsām. Un. Enģelītis, kā autoram labpaticies likt viņu saukt, Kārļa Neimaņa izpildījumā  – ķīniešbandīts ar čūskas tetovējumu un gaviles raisošu izrunu. Pilnīgs prieks raudzīes kā viņš audzis kopšbrīža, kad tajā tālajā 2008.gadā redzēju viņu pirmo reizi uz VDT skatuves. īpašas uzslavas arīi šuvējām un Mārtiņa Meiera personāžie, Gluži groteska sieviete un pilnīgi iizmisis mīlētājs.

Es varētu turpināt saukt labās un tīkamās lietas, kas ļāva baudīt vakaru par spīti sevišķa kopsaucēja neesamībai. Kaislības, dejas, nauda ir, naudas nav, sievies ir, sievietes nav, līķis, cietums, šķiršanās sāpes, nodevība, beigas. Galva cilvēkiem strādāja. Varēja likumus ne tikai ar līkumu apiet, bet pa veselu serpentīnu apdejot. Bauda, bauda, bauda. Redzēt un just kā katrs zobratiņš precīzi ielikts savā vietā un tikpat akurāti veic sev uzticēto darbu. Un tērpi. Un mūzika. Un joki īstjās vietās un laikā. Nu ir, ir taja Valmieras teātrī kāda burvju(mīlestības darba) atslēga uz manu sirdi. Paldies!

 

Režisore – Indra Roga

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece – Anna Heinrihsone

Horeogrāfe – Inga Raudinga

Gaismu mākslinieks – Igors Kapustins, Krišjānis Strazdīts

Lomās: Ieva Puķe, Ivo Martinsons, Tālivaldis Lasmanis, Inese Pudža vai Alise Polačenko, Krišjānis Salmiņš, Mārtiņš Liepa, Kārlis Neimanis, Elīna Vāne, Imants Strads, Inga Apine, Māra Mennika, Dace Eversa, Arnolds Osis, Rihards Rudāks, Ilze Pukinska, Inese Ramute, Astra Baumane,Baiba Valante, Skaidrīte Putniņa, Ģirts Rāviņš, Januss Johansons, Ingus Kniploks, Māris Bezmers, Mārtiņš Meiers, Rihards Jakovels, Emīls Zilberts, Gidions Grīnbergs vai Indulis Cintiņš, Kristaps Skujiņš, Ričards Pūgulis, Daumants Kalniņš

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: