Preilenīte

Ir vakari, kad gribās ko labu. Nu tik ļoti, ka  esi gatavs piestrādāt pie tā, lai redzētu labo, ieraudzītu skaisto un visu citu, kā tā pat dzīvē pietiekami – neredzētu un ignorētu. Kaut uz šīm pāris stundām. Sākumā, protams, krēsls nav ērts, blakus sēdošā tante par īgnu, pašai žakete ne tā “sēž”, tad par ātru esi atnācis, nevari sagaidīt, kad sāksies un tam līdzīgi. To, ka nekāda nopietnā pasākuma nebūs, es zināju uzreiz. Bet bija garšīgi.Un dikti viegli.

Lai gan vienu lietu tā arī nesapratu un to saucu par ļoti nepatīkamu un zināmā mērā nepiedodamu, jo, paldies, ka tā – tomēr nedzīvojam milzīgajā kaimiņvalstī, kuras mākslinieki, vismaz pie mums ciemojoties dzied uz fonogrammas. Tas man lika raukt degunu  katru reizi, kad aktieri “dziedāja” – plātot mutes skanot paša iedziedātai meldijai. Par šo – milzīgs FUI!

Bet, kā jau minēju – tomēr vairāk biju noskaņota uz labā ieraudzīšanu, kas to zin – par Sarmītē Rubulē es dikti cerīgi lūkojos un kādā vietā pat iekšēji viņai applaudēju. Acīm redzamais, neticamais – mani patīkami pārsteidza Lauris Subatnieks esot īstens krogus papus unpat mirklī, kad draudēja skatītājus no zāles padzīt, tieši viņš visvairāk turējās tēlā, iespējams, tas viņam tuvs un mīļš, jo šeit es beidzot spēju baudīt viņu, redzēt viņa prieku spēlēt, darīt to it kā rotaļājamies un ar prieku. Nekas dziļš, bet sirsnīgs un dabisks (ar visiem pārspīlējumiem). Pilnīga sajūsma par Alda Siliņa ķermeņa plastiku un spēju dejot. Mēģināju iztēloties dejas izrādi ar viņu vien – tā kā neesmu horeogrāfe, man neizdevās izcila vīzija, bet potenciāls ir.  Vienmēr priecājos par Alda mīlestību pret saviem tēliem un spēju caur to ļaut saktītājiem tos iemīlēt, pat parupjos, panaivos. Aija Dzērve, par kuru man mazliet žēl. Vai varbūt tomēr jāpriecājas – joprojām ir jaunā, skaistā, nevainīgā meitene, kas bija Tobāgo Ieviš, aizvien, aizvien… Nesaku, ka slikti, bet nesekojot viņas karjerai līdzi, neesmu arī pamanījusi izaugsmi. Intars Rešetins – kā man gribējās to fināla dziesmu ar A.Dzērves Anci dzirdēt pa īstam, šeit un tagad, jo tas, kas bija saklausāms – jauki…Rotaļa ar atmiņām par citu tēlu. Bet skatuviska tīrība. Lai man piedod Āris Rozentāls, bet viņa būšanu attaisnoja tikai policists.

Un tad. Salds, salds, salds. Tandēms. Gints Grāvelis un Lauris Dzelzītis, kas sievietes/ vecenes nekariķē vai nemēģina klišejiski atdarināt, bet ir atraduši sevi viņās (izklausās dziļāk kā domāts).

Visos šajos aktieros var vērot (tieši šajā spēles laukumā, kurš, lai arī varbūt visādi citādi samērā bezjēdzīgs un nevērtīgs (lai man piedod materiāla autors)) spēlēt prieku. Mīlestību pret to, ko viņi dara. Un dara brīnišķīgi. Ārēji tik viegli.

Jāatzīstās, ka es negāju skatīties izrādi, izrādes dēļ. Es gāju redzēt 8. studiju. Ar atbirumu, bet joprojām. Mazāk paštīksmināšanās, vairāk dalīta prieka un iepriecināšanas. Citviet vairāk atbildības pret skatītāju, šur tur  – brīva improvizācija.

Jēgas izrādes sižetā maz, ja vien kārtējo reizi negribas “lobīt” ārā senču gudrības un parašas. Bet vieglums un ikdienības aizmiršana – veldzējoša, tīkama un dažbrīd tik ļoti noderīga.

 

Režisors – Kārlis Auškāps

Muzikālā noformējuma autors – Juris Vaivods

Telpas iekārtojums – Ansis Gornavs

Kostīmu konsultante – Ivonna Straume

Kustību konsultants – Alberts Kivlenieks

Gaismu mākslinieks – Harijs Zālītis

Lomās: Lauris Subatnieks, Gints Grāvelis, Sarmīte Rubule, Aija Dzērve, Lauris Dzelzītis, Intars Rešetins, Aldis Siliņš, Āris Rozentāls 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: