(atkārtoti) Izraidītie

Pēc spraigas un jaudīgas nedēļas, tās piepildītās nogales, aidzenu sevi uz teātri. Uz izrādi, ko skatīties atkārtoti. Zinu, kas kur un kā. Bet eju, jo saprotu, cik ļoti dzīves steigā esmu aizmirsusi domāt. Tā pa īstam un līdz kaulam. Daudz ērtāk ir domāt pa virsiņu vien un līdz pašai saknei nekad nenonākt. VIeglāk ir pārlieku nekustināt pelēko masu galvā, tikai sekot norādēm, acīm redzamajām zīmēm un paklausīt varām.  Šī izrāde iekustināja  manu domāšanas procesu, norāva virskārtu, atkailinot būtisko. Jau toreiz. Šoreiz gāju, jo apzinājos, cik ļoti man to vajag – šo spēcīgo, pat brutālo impulsu – domā, jaunkundz, domā līdzi! Domā kritiski, DOMĀ!!!

Varbūt klasiskā izpratnē šī nav izrāde, ko skatīties iesākoties Adventa laikam. Laikā, kad no jauna mācāmies gaidīt. Tomēr – ko vēl labāk kā gaidot domāt? Gaidīt un spēt, gribēt, varēt domāt. Ne tikai par to, ka šajā izrādē piedāvāti izkropļoti skatījumi uz Kristu, bet par to kā tie ir izkropļoti. Kāpēc?

Esam sapinušies maldos. Zem dzīves smaguma saspiesti un panīkuši. Bet nemitīgajā cīņā ir grūti saglabāt cerību. Tīru un skadru,

Ko nozīmē būt cilvēkam? Dzīvot kā cilvēkam? Dzīvot tā, ka un kad nekā netrūkst? Nerimstoši apmierināt ambīcijas? Kalpot baudām? Dzīties pēc nesasniedzamā? Visu laiku cīnīties? Un ar ko – ar sevi, citiem, ar dzīvi?

Varbūt būt cilvēkam nozīmē dzīvot attiecībās un saglabāt tīru zirdi, skaidru prātu un  cerību. Bet vai tā ir? Izrāde nesniedz atbildes, tā mudina uzdot jautājumus. Sev, citiem.

Tā ataino cieānas, prieka brīžus, kuros sīkumi (vai tomēr milzu iemesli?) rada šķietamas laimes kalngalus. Saliņas, kurās atvilkt elpu no dzīves cīņām. Bet kāda tam jēga? Tas jāatbild katram pašam…

Režisors – Oskars Koršunovs (Oskaras Koršunovas, Lietuva)

Muzikālais vadītājs – Sauļus Prūsaitis (Saulius Prūsaitis, Lietuva)

Scenogrāfs – Gintars Makarevičs (Gintaras Makarevičius, Lietuva)

Kostīmu māksliniece – Agne Jagelavičute (Agnė Jagelavičiūtė, Lietuva)

Horeogrāfe – Vesta Grabštaite (Vesta Grabštaitė, Lietuva)

Gaismu mākslinieks – Eugenijs Sabaļausks (Eugenijus Sabaliauskas, Lietuva)

Mūzikas autori – Mārcis Judzis, Sauļus Prūsaitis (Saulius Prūsaitis, Lietuva)

Lomās – Dainis Grūbe, Juris Žagars, Lauris Dzelzītis, Elīna Dzelme, Vita Vārpiņa, Gints Andžāns, Ieva Segliņa, Dainis Gaidelis, Artūrs Dīcis, Raivis Vidzis, Ērika Eglija, Aldis Siliņš, Artis Robežnieks, Lilita Ozoliņa, Pēteris Gaudiņš, Ivars Auziņš, Juris Kalniņš, Lauris Subatnieks, Esmeralda Ermale, Anete Krasovska, Nora Anna Geidmane, Regīna Eglija, Laura Atelsone, Vilnis Onskulis, Roberts Gaidulis, Artūrs Kļava

Visām pelēm garšo siers

Mums katram ir pa kādai mazai, mīļai dīvainībai, kas mūs atšķir vienu no otra. Šī ir mana. Reizi pa reizei doties uz bērnu izrādēm. Vienai. Bez neesošajiem bērniem. Kāpēc? Jo šajā izrādēs es atlaižu grožus un samežģītam prātam ļauju atslābt un atjaunināt vienkāršotos iestatījumus. Bērnu izrādēs, lai arī gadās iesmieties ne tajās vietās, par kurām smejās bērni, tomēr ir dabūjams tāds tīrs prieks. Un kad tad vēl vairāk tādu kārojas, ja ne personīgajos piedzimšanas svētkos. Āvu kājas, sēdos auto(busā) un traucos uz mīļmīļo Valmieru skatīties visnotaļ tematisku izrādi (jo varu dzīvot bez gaļas, bet bez siera – teju neiespējami).

Ir grūti iejukt pūlī, ja galvenā publika ir ģimenes ar bērniem. Cerēju uz kādu bērnudārza grupiņu,bet nebiju iedomājusies,ka sestdienās dāzriņos šādas aktivitātes neplāno. Izpelnoties dažus neizpratnes pilnus skatienus gan no mazā izmēra, gan lielā izmēra lvēkiem, ieņēmu savu vietu apaļajā zālē, ar kuru saistās tik jaukas atmiņas. Valmieras piens noteikti priecājas par šādu reklāmu, kur scenogrāfijā milzu piena produktu pakas un rituļi sastājušies bariņos, lai radītu mīlīgu mājvietu piena kombināta pelēm.

Sižets gan, jāsaga samērā rasistisks. Cīņa starp krāsām. Noliedzot vienam otra krāsas labumu. Un tikai pašās beigās atrodot divas kopīgas iezīmes, kas, par laimi tiek pasniegtas kā ļoti spēcīgas, lai spētu abas krāsas peles saliedēt. Un ja tā paraugās tad – bailes un pārtika nudien ir vareni instrumenti ne tikai dzīvnieku, bet arī cilvēku pasaulē. Manuprāt, šis stāsts ir tāds maigs Romeo un Džuljetas pārnesums uz četrkājāino draugu pasauli. Tas, kas dikti izkrāsoja šo stāstu bija Māra Bezmera baltais peļu tēvs Albīns, kurš tā sirsnīgi lietoja akcentu un džentulmenisku izsmalcinātību.  Gluži mīlīgs Mārtiņš Liepa kā pelēkās peles paps. Lēnīgs, vientiesīgs un sirsnīgs. Pilnīga enerģijas bumba un jaunatklājums man – Rihards Jakovels ar savu gudro “žurku” un brīnišķīgi brīnišķīgajām bumbiņām uzacu vietā.

Viens gan jāatzīst, lai arī M.Liepa dzied un spēlē, arī M. Bezmers zināms ar muzikālām dotībām, tomēr šīs izrādes muzikālie/dziedamie gabali manī raisīja mazliet žēluma. Neskanēja. Situāciju neglābar arī Ingus Kniploks, kurš sava solo vietas aizstāja ar recčetatīvu. Bet. Rūta Dišlere gan apveltīta ar skaistu balsti. Man par spiedzīgu, bet skaistu.

Ak jā, man mazliet brīnumu laupīja ilgā pelēkās peles pārtapšana par balto un otrādi. Gribējās – čik, un ir, bet bija jāuzgaida. Saprotu jau ka pārģērbties nesanāk tik vienkārši, bet tomēr…. Gribējās….

Kopējā noskaņa, protams – priecīga. Un ne tikai tāpēc, ka tāda vienkārša sirsnība notiel uz spēles laukuma. Bet arī tāpēc, ka tādā mazā zālē var brīnumaini vērot citus skatītājus. Un dzirdēt – it īpaši ja pārsvarā ir bērni, kuri nekaurējās savus jautājumus izteikt uzreiz.  Krāsaina dažādība. Sildošs prieks. Un asprātīgs skats uz cilvēkiem caur grauzēju prizmu.

 

Režisors – Felikss Deičs

Scenogrāfi – Reinis Suhanovs, Evija Pintāne

Kostīmu māksliniece – Ieva Veita

Mūzika – Imants Zemzaris, Emīls Zilberts

Lomās: Rūta Dišlere, Ingus Kniploks, Rihards Jakovels, Ilze Lieckalniņa,Mārtiņš Liepa vai Mārtiņš Lūsis, Baiba Valante, Māris Bezmers

Slazdā

Līdz galam neplānots teātra apmeklējums. Bet tomēr – pirms biļetes iegādes papētīju vai izrādes aprakstā un recenzijās nav kāda brīdinoša nots. Par to, ka ausis pildīs sulīgi vīru izsaucieni iz krogus dzīves – ne vārda, bet  jau ieejot mīļajā, mazajā zālē (kurā joprojām ir manas muguras nemīļākie krēsli) un izdzirdot īru mūziku, jutos kā atgriezusies mājās. Šī sajūta mīkstināja manu sirdi, un jāatzīstās – padarīja mani par pārsteigumu pašai sev.

Pārsteigums vispār varētu būt šī vakara vārds. Jau šķita,ka visa skatuves mute tikusi atvērta skatītājiem visā pilnībā, bet atveroties priekškaram, acīm paveras ierāmēts mirklis reālas dzīves. Krodziņš. Gandrīz tāds pats, kādu atminos no Anglijas laika pabiem.  Tik reāls, apdzīvojams un piepildīts. Un pēkšņi viss šķiet vienkāršs un saprotams. Laiks nostājies vietā un neskrien nākotnē vai neiestāvas pagātnē. Ir tikai tagadne. Brīdis, kad Juris Žagars mani apbur ar vēl lielāku šarmu un spēju būt tēls, ko spēlē, lai gan šoreiz gribās lietot atbilstošāku terminu – izdzīvo.  Viņā arī atpazinu kādu sev zināmu tautieti, kas laukos dzīvodams mēģina būt. Viņi visi trīs tādi. Šķiet, tik ļoti pazīstami un redzēti tipāži. Atliek vien aizbraukt uz laukiem. Lai gan – vietai, šobrīd nav nozīmes. Tipāži, iespējams, tikai darīja daudz uztveramāku šo stāstu. Stāstus. Stāstiņus.

Šķiet, izrāde pagāja vienā elpas vilcienā. Atstājot mazliet mulsuma – par ko tad īsti. Nu nejau par laumiņām, spokiem un dzērieniem. Nejau par nāvi un nenotikušu mīlestību. Izlasot režisora pārdomas, viss saslēdzās. Manām sajūtām atradās Jana Villema van den Bosa vārdi. Kas pārsteidzoši – pat jautājumi, ko viņš mēģina uzdot mani atrada tikai rakstītā veidā.  Daži no tiem – “Kur tu atrodi savu vientulību? Kā tu tiec ar to galā?” Paturpinot citēt režisoru, ļauju viņam uzmīt uz savām sāpīgākajām vietām. “Mums visapkārt ir tik daudz spoku – tie ir ne tikai miruši tuvi cilvēki, bet arī cilvēki, kuri joprojām ir dzīvi, – cilvēki, kuri kādreiz ir bijuši mūsu dzīvē, bet no tās pazuduši. Ar attiecību izbeigšanos nekas nebeidzas, atmiņas par attiecībām ir kā spoks.”(pilns teksts atrodams šeit – http://www.dailesteatris.lv/izrade/293/slazda )

Vientulība un pagātnes rēgi – divi milzīgī lielumi, kas, vismaz ik pa brīdim, skar ikkatru no mums. Un tajos brīžos ir jauki, ja mums ir vismaz viena patiesa saikne ar kādu cilvēku. Bet vairāk par tiem es aizdomājos par pašu nosaukumu. Kur un kad, kas mūs notver slazdos?

Es mudžinos tajā,ko gribās pateikt, bet atliek vien konstatēt,ka esmu apbruta un skaidri spriest vēl nespēju. Esmu aizceļojusi atmiņu krātuvēs un iztēles sajaukumā. Vien ceru, ka šis vieglums un priecīgais reālisms palīdzēs man nakti vadīt mierīgi, bez mana, pārlieku biežā ciemiņa – cilvēka, kas man guļot stāv kājgalī un skatās. Spoku stāstu atmosfēra liek vēlēties, lai tieši  šovakar tu neesi devies uz teātri viens vai mājās tev gaida kāds lielāks un saprātīgāks par kaķi (piedod, Tom!).

Jāsaka, ka es ietu atkāroti. Vēl. Un vēl. Ik pa brīdim. Lai konstatētu kādā stāvoklī ir mani attiecību spoki. Cik dzīvi vai pabalējuši. Vai aizvien mani biedē un moka. Un sapņot sapni par savu nokļūšanu Īrijā. Aiz klišejām saskatot īstenību un izbaudot to.

Bet, iespējams, jāsāk ar ceļojumu pie sevis, ar godīgu atbidi – ko  man nozīmē/dara vientulība?

Izrāde ir vērta ne tikai sajūsminošas aktierspēles, bet arī, vismaz man, viegli saprotamā un dikti patīkamā humora dēļ.

Sajūta, kurai  pēkšņi nevaru atrast īsto vārdu. Tas ir tā, kad vīrieši atklāj savus dziļumus, kur ir arī sāpes, bet izdara to tik filigrāni, ka jūti līdz, bet pašam nekas  neiesāpas līdzi.

+pārsteigumiem. Man dikti sāk šķist, ka Artūram Skrastiņam ir bail no saviem skatītājiem. Izcils un izkopts tēlos, bet nobijies un savāds, kad tie jāatstāj uz skatuves, bet pašam jādoda tālāk. Labi, bet ne par to stāsts. Vārdu sakot – aizej, noskaties, draugs, tad parunāsim!

++taisnības labad gan jāsaka, mazs aprēķina solis bija un tik spontāns apmeklējums neiznāca, jo personīgu apsvērumu dēļ devos uz slazdu, kurā spēlēja tikai Dailes teātra aktieri nevis arī viesi no Liepājas teātra.

Šī būs tā reize, kad savu sajūtu ļaušu raksturo mūzikai, jo šoreiz tā būs patiesāk un, cerams, saprotamāk – https://www.youtube.com/watch?v=59Ri26PIOLs&index=20&list=RDCkvxzTeY2Xo

Režisors – Jans Villems van den Boss (Lielbritānija)

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Gaismu māksliniece – Māra Vaļikova

Vizuālās koncepcijas autors – Jans Villems van den Boss

Projekta vadītāja – Daiga Livčāne

Lomās : Artūrs Skrastiņš, Juris Žagars, Egons Dombrovskis vai Ivars Auziņš, Pēteris Gaudiņš, Inese Kučinska vai Vita Vārpiņa