Slazdā

Līdz galam neplānots teātra apmeklējums. Bet tomēr – pirms biļetes iegādes papētīju vai izrādes aprakstā un recenzijās nav kāda brīdinoša nots. Par to, ka ausis pildīs sulīgi vīru izsaucieni iz krogus dzīves – ne vārda, bet  jau ieejot mīļajā, mazajā zālē (kurā joprojām ir manas muguras nemīļākie krēsli) un izdzirdot īru mūziku, jutos kā atgriezusies mājās. Šī sajūta mīkstināja manu sirdi, un jāatzīstās – padarīja mani par pārsteigumu pašai sev.

Pārsteigums vispār varētu būt šī vakara vārds. Jau šķita,ka visa skatuves mute tikusi atvērta skatītājiem visā pilnībā, bet atveroties priekškaram, acīm paveras ierāmēts mirklis reālas dzīves. Krodziņš. Gandrīz tāds pats, kādu atminos no Anglijas laika pabiem.  Tik reāls, apdzīvojams un piepildīts. Un pēkšņi viss šķiet vienkāršs un saprotams. Laiks nostājies vietā un neskrien nākotnē vai neiestāvas pagātnē. Ir tikai tagadne. Brīdis, kad Juris Žagars mani apbur ar vēl lielāku šarmu un spēju būt tēls, ko spēlē, lai gan šoreiz gribās lietot atbilstošāku terminu – izdzīvo.  Viņā arī atpazinu kādu sev zināmu tautieti, kas laukos dzīvodams mēģina būt. Viņi visi trīs tādi. Šķiet, tik ļoti pazīstami un redzēti tipāži. Atliek vien aizbraukt uz laukiem. Lai gan – vietai, šobrīd nav nozīmes. Tipāži, iespējams, tikai darīja daudz uztveramāku šo stāstu. Stāstus. Stāstiņus.

Šķiet, izrāde pagāja vienā elpas vilcienā. Atstājot mazliet mulsuma – par ko tad īsti. Nu nejau par laumiņām, spokiem un dzērieniem. Nejau par nāvi un nenotikušu mīlestību. Izlasot režisora pārdomas, viss saslēdzās. Manām sajūtām atradās Jana Villema van den Bosa vārdi. Kas pārsteidzoši – pat jautājumi, ko viņš mēģina uzdot mani atrada tikai rakstītā veidā.  Daži no tiem – “Kur tu atrodi savu vientulību? Kā tu tiec ar to galā?” Paturpinot citēt režisoru, ļauju viņam uzmīt uz savām sāpīgākajām vietām. “Mums visapkārt ir tik daudz spoku – tie ir ne tikai miruši tuvi cilvēki, bet arī cilvēki, kuri joprojām ir dzīvi, – cilvēki, kuri kādreiz ir bijuši mūsu dzīvē, bet no tās pazuduši. Ar attiecību izbeigšanos nekas nebeidzas, atmiņas par attiecībām ir kā spoks.”(pilns teksts atrodams šeit – http://www.dailesteatris.lv/izrade/293/slazda )

Vientulība un pagātnes rēgi – divi milzīgī lielumi, kas, vismaz ik pa brīdim, skar ikkatru no mums. Un tajos brīžos ir jauki, ja mums ir vismaz viena patiesa saikne ar kādu cilvēku. Bet vairāk par tiem es aizdomājos par pašu nosaukumu. Kur un kad, kas mūs notver slazdos?

Es mudžinos tajā,ko gribās pateikt, bet atliek vien konstatēt,ka esmu apbruta un skaidri spriest vēl nespēju. Esmu aizceļojusi atmiņu krātuvēs un iztēles sajaukumā. Vien ceru, ka šis vieglums un priecīgais reālisms palīdzēs man nakti vadīt mierīgi, bez mana, pārlieku biežā ciemiņa – cilvēka, kas man guļot stāv kājgalī un skatās. Spoku stāstu atmosfēra liek vēlēties, lai tieši  šovakar tu neesi devies uz teātri viens vai mājās tev gaida kāds lielāks un saprātīgāks par kaķi (piedod, Tom!).

Jāsaka, ka es ietu atkāroti. Vēl. Un vēl. Ik pa brīdim. Lai konstatētu kādā stāvoklī ir mani attiecību spoki. Cik dzīvi vai pabalējuši. Vai aizvien mani biedē un moka. Un sapņot sapni par savu nokļūšanu Īrijā. Aiz klišejām saskatot īstenību un izbaudot to.

Bet, iespējams, jāsāk ar ceļojumu pie sevis, ar godīgu atbidi – ko  man nozīmē/dara vientulība?

Izrāde ir vērta ne tikai sajūsminošas aktierspēles, bet arī, vismaz man, viegli saprotamā un dikti patīkamā humora dēļ.

Sajūta, kurai  pēkšņi nevaru atrast īsto vārdu. Tas ir tā, kad vīrieši atklāj savus dziļumus, kur ir arī sāpes, bet izdara to tik filigrāni, ka jūti līdz, bet pašam nekas  neiesāpas līdzi.

+pārsteigumiem. Man dikti sāk šķist, ka Artūram Skrastiņam ir bail no saviem skatītājiem. Izcils un izkopts tēlos, bet nobijies un savāds, kad tie jāatstāj uz skatuves, bet pašam jādoda tālāk. Labi, bet ne par to stāsts. Vārdu sakot – aizej, noskaties, draugs, tad parunāsim!

++taisnības labad gan jāsaka, mazs aprēķina solis bija un tik spontāns apmeklējums neiznāca, jo personīgu apsvērumu dēļ devos uz slazdu, kurā spēlēja tikai Dailes teātra aktieri nevis arī viesi no Liepājas teātra.

Šī būs tā reize, kad savu sajūtu ļaušu raksturo mūzikai, jo šoreiz tā būs patiesāk un, cerams, saprotamāk – https://www.youtube.com/watch?v=59Ri26PIOLs&index=20&list=RDCkvxzTeY2Xo

Režisors – Jans Villems van den Boss (Lielbritānija)

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Gaismu māksliniece – Māra Vaļikova

Vizuālās koncepcijas autors – Jans Villems van den Boss

Projekta vadītāja – Daiga Livčāne

Lomās : Artūrs Skrastiņš, Juris Žagars, Egons Dombrovskis vai Ivars Auziņš, Pēteris Gaudiņš, Inese Kučinska vai Vita Vārpiņa

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: