Lai cik liela būtu salīdzināšanās sērga pasaulē, un lai cik ļoti man pašai tā nepatiktu – sākšu tieši ar to. Ir trīs veidu cilvēki – vieni raujās uz pirmizrādēm, otriem ir vienalga, ka tik teātris, trešajiem tīk apmeklēt izrāžu pēdējās spēles reizes. Ik pa brīdim sevi pieķeru katrā no grupām, tomēr visšarmantākās izrādes man šķiet tās, ko spēlē pēdējo reizi. Arī šoreiz – ziņa, ka pienākusi noslēdzošā reize bija kā impulss beidzot saņemties un aiziet. Es mēģināju izveidot kādu vīziju par to, ko gribu sagaidīt, centos iztēloties “pasakas pieaugušajiem”, vairākkārt pārlasīju izrādes anotāciju, bet tā arī nespēju konkretizēt vēlamo. Šķiet visvairāk es gaidīju noslēpumainā Zaķa parādīšanos. Tomēr dabūju daudz ko vairāk par pārsteigumu.
Sākšu no sākuma, kad pār apsnigušo Rīdzindziņu nolaidusies vakara krēsla, kas mazliet papludina ķieģeļu ēku striktās kontūras. Iekšā ir silti un omulīgi, arī izraudzītais pītais krēsls ir ērts, lai, sev par pārsteigumu – nedīdoties, tajā pavadītu visu izrādes laiku. Bija paslīdējis garām fakts par Lācēna un Ezīša esamību, proti – nebiju sapratusi, ka stāstu par vakarēšanu un kopīgo vientulību man vēstīs cilvēciski zvēri no Meža. Tomēr jau pirmajās minūtēs tieku apburta un gatava klausīties it visā, ko man stāstīs Lācēna iedzīvinātāja Mārtiņa Upenieka tik ļoti patīkamā balss, kā vēlāk izrādījās (vai citiem tas var izrādīties ātrāk – nopietni iepazīstoties ar izrādes veidošanā iesaistītajiem) – viņš arī maigi neuzbāzīgās, tomēr vidi iezīmējošās orģinālmūzikas autors. Ezīti spēlē Anta Aizupe, kura tam dod mierīgu tramīgumu (?), noslēpumaini cietsirdīgu (ļoti mīkstinošā veidā) klusēšanu un daudz līdz galam nepateiktā, pusvārdā atstātā.
Lai arī es nevaru lepnti teikt, ka pilnīgi visu sapratu, ka skaidri zinu ko un kā, un kāpēc izrāde vēlējās pateikt, bija frāzes, kuras aizķērās. “Ja nav Tevis, nav arī manis.” “Nebaidies, mēs visi baidāmies!” un “Nebēdā, mēs visi esam vieni!”
Pēc izrādes pamanīju sevi kusamies un rīkojoties ļoti mierīgi. Miers bija mans lielais vārds un piepildījums, ko sniedza izrāde. To un šīs trīs frāzes vēl kādu laiku paglabāšu, lai saprastu – kas un par ko. Jo neviennozīmīgi būtu teikt, ka tās bijušas pasakas par draudzību vai par vienatni, vai dzīves lielajiem jautājumiem. Drīzāk kopīgu/ kolektīvu vientulību, kad vakarā sanākt kopā un ļaut savai vientulībai paklusēt kopā ar blakus esošā vientulību. Sēdēt un nojaust to, kurš ir blakus. Un tajā brīdī Zaķis, kurš šajā reizē – pats izrādes režisors Dmitrijs Petrenko, nav nemaz tik svarīgs, vismaz ne man kā skatītājam.
Izrādei, škiet, ir visi preikšnoteikumi, lai tās stāsts/ vēstījums iznāktu priekšplānā – neuzbāzīga un ļoti vienkārša scenogrāfija ar resnām debesīm fonā un viegli transformējamo katupeļkastu zemi. Neirtrālo toņu varoņu tērpi un nelielais rekvizītu skaits. Joprojām nesaprotu Margrietiņas vietu – vai tā ir iemesls Ezīša pazušanai, vai tā Ezītis meklē aizstājēju sev? Šī komunikācija ar skatītāju izdevās ļoti sirsnīga un jauka, tomēr līdz galam neizpratu tās jēgu. Varbūt mana uztvere ir mazliet nodilusi lielo teātru tiešajā stāstījumā. Šī izrāde piedāvā treniņu – spēt uztvert un saprast, pat ja tas nenotiek vienlaizīgi.
Lai cik vienkārša šī izrāde būtu – pirmajā skatījumā,esmu diezgan pārlieicnāta, ka tā vēl ļaus pabūt mierā un aizdomāties par lietām, ko ikdienā labprātāk nostumju malā. Kā kāpostu pa lapai plēšot – gan atklāsies vēl jauni slāņi, kurus redzot neesmu sapratusi, dzirdot neesmu saklausījusi un jūtot neesmu piefiksējusi.
Paldies!
Režisors: Dmitrijs Petrenko
Scenogrāfs: Artūrs Arnis
Oriģinālmūzikas autors: Mārtiņš Upenieks
kKostīmu māksliniece: Anastasija Golubeva
Skaņa: Uldis Sniķeris
Pasakas ierunājusi Astra Baumane (Valmieras Drāmas teātris)
Spēlē: Anta Aizupe, Mārtiņš Upenieks un katru reizi īpaši pieaicināts viesmākslinieks Zaķa lomā
Sajūtu vēstniecība 