Bija 2014.gada oktobris, kad sailgojos pēc kā piemirsta, bet mīļa. Pēc tādas smagnējas laimes. Toruden man ļoti gribējās redzēt iedzīvinātus F.Dostojevska vārdus. Ar patiesu prieku uzzināju par šīs izrādes tapšanu. Tomēr – redzēju vien tagad, laikā, kad smagnējumu nomaina trīsuļojošs prieks gan gaisā, gan sajūtās. Tajā – ne tik tālajā, aizgājušajā rudenī ar patiesu prieku savos Meistara kopotajos rakstos uzmeklēju minēto stāstu. Lasīju un sākumā nesapratu. Divreiz sev pārjautāju kāpēc gribu lasīt, ja tā īsti nemaz sākums nepatīk. Viltīgs rakstnieks. Ar viņu iedraudzēties man nenācās viegli. Sākumā arī Idiots bija tikai idiots. Un tagad jau vairākkārt pārlasīt, arvien kā no jauna. Un tieši šis Dosjotevska darbs bija pirmais, kas viesa asociāicijas. Atkal sieviete. Mirusi. Uz galda. Un vīrietis, kurš negrib, lai viņu aiznes. Tikai sēž un skatās. Un runāt. Haotiski, juceklīgi, līdz tiek pie jēgas par to kā viņi tur nonākuši. Tā ir grāmatā.
Izrāde. Arī ar to man nenācās nemaz tik viegli. Pirmo reizi dzīvē nebiju spējīga apmeklēt teātri noliktajā laikā. Tomēr atgūstot spēkus tās noskatīšanās bija pirmais darbs, ko paveicu. Centos sevi sagatavot visas iespējamās vilšanās norakstot uz to,ka aprakstā teikts – tā ir režisora M.Gruzdova fantāzija par Dostjevska stāsta tēmu. Iespējams, tā darīt nevajadzēja, jo ja tā – es šo fantāziju nespēju ieraudzīt. Gandrīz tiešs grāmatas “uzlikums” uz skatuves. Tiesa, pārsteigumi neizpalika. Pirmais no tiem bija aktieru “iegrūšana” skatītāju zālē kā lauvu bedrē, uzreiz aiz aktierim aizverot durvis – nu nav cita ceļa – ejiet un spēlējiet. Tomēr sev paskaidroju, ka viņu ielīšana scenogrāfijas dziļumā it kā caur sienām, iespējams ir ieplūšana stāstā, izrādē, kura sākās tad, kad lienot caur stiklu vietām druvīs aktieri pārtrauc būt viņi un kļūst par Viņš, Viņa un Lukerja. Uz mirkli pat mazliet sašutu vai tiešām I.Segliņa savai meitenīgajai varonei piešķirs tos pašus žestus un mīmiku, ko tik bieži nācies redzēt?! Mirklis, kad tā bija un nākamie – kad iezagās jaunas, es teiktu- ticami slāviskākas jaunavas žesti. Kaitinoši naivi un haotiski,, bet …dostojeviski. Jauki citāds bija Ģ.Ķesteris. Tiesa, viņa tēlam jau stāstu lasot man gribējās sist līd bezspēkam, bet viņš tam piešķīra papildus jēgu un raksturu. Brīnišķīga L.Pupure. Nudien. Brīnišķīga. Varbūt pie viņas mana uzmanība turējās tāpēc, ka viņas mierā manai traumētajai galvai bija visvieglāk koncentrēties. Ķestera un Segliņas tēli , manuprāt, darbojās pārāk sistematizētā haosā. It kā viņiem kāds būtu piedraudējis,ka ja izrāde nebeigsies laikā – būs reāli slikti.
Šķiet režisora sadrumstalotajā realitātē lecot no ainas uz ainu pašiem aktieriem zuda iekšējā pārliecība. Lai gan Ķestera aizlūstošā balss beigu daļā lika minēt- īsti vai tēloti. Un svītru kods scenogrāfijā man šķita pārāk dekoratīvs, kurš skaļi kliedza to, ko man būtu gribējis redzēt aktieros – attiecības ar naudu, varu un cilvēkmīlestību. Gribēju spēcīgāk. “Stāsts par nenotikušu mīlestību.” Bet man šķiet, ka mīlestības te gana daudz, tikai tās virzieni – apjukuši un nedroši, vienmēr garām, baidoties būt godīgiem,atklātiem. Bet varbūt, patiesībā, jautājums ir par drosmi. Drosmi runāt. Lai gan – tolaik… Bet iestudējot šobrīd, es būtu gribējusi, lai izrāde parokas dziļāk, lai iedzen kādu asumu aiz nagiem mūsu – patērētāj sabiedrībai, lai mēs nepazustu svītru kodu džungļos.
Es nevaru apgalvot, ka man šī izrāde patika, tomēr tās dziednicisko efektu noliegt arī negrasos. Teātris ārstē, vismaz mani.
Skaistum skaista bija Segliņas dziedāšana. Jo vairāk tāpēc, ka mīļa man kāda līdzīga dziesma.
Režisors – Mihails Gruzdovs
Gaismu mākslinieks – Harijs Zālītis
Sajūtu vēstniecība 