Arhīvs

Monthly Archives: februāris 2015

Bija 2014.gada oktobris, kad sailgojos pēc kā piemirsta, bet mīļa. Pēc tādas smagnējas laimes. Toruden man ļoti gribējās redzēt iedzīvinātus F.Dostojevska vārdus.  Ar patiesu prieku uzzināju par šīs izrādes tapšanu. Tomēr – redzēju vien tagad, laikā, kad smagnējumu nomaina trīsuļojošs prieks gan gaisā, gan sajūtās. Tajā – ne tik tālajā, aizgājušajā rudenī ar patiesu prieku savos Meistara kopotajos rakstos uzmeklēju minēto stāstu. Lasīju un sākumā nesapratu. Divreiz sev pārjautāju kāpēc gribu lasīt, ja tā īsti nemaz sākums nepatīk. Viltīgs rakstnieks. Ar viņu iedraudzēties man nenācās viegli. Sākumā arī Idiots bija tikai idiots. Un tagad jau vairākkārt pārlasīt, arvien kā no jauna. Un tieši šis Dosjotevska darbs bija pirmais, kas viesa asociāicijas. Atkal sieviete. Mirusi. Uz galda. Un vīrietis, kurš negrib, lai viņu aiznes. Tikai sēž un skatās. Un runāt. Haotiski, juceklīgi, līdz tiek pie jēgas par to kā viņi tur nonākuši. Tā ir grāmatā.

Izrāde. Arī ar to man nenācās nemaz tik viegli. Pirmo reizi dzīvē nebiju spējīga apmeklēt teātri noliktajā laikā. Tomēr atgūstot spēkus tās noskatīšanās bija pirmais darbs, ko paveicu. Centos sevi sagatavot visas iespējamās vilšanās norakstot uz to,ka aprakstā teikts – tā ir režisora M.Gruzdova fantāzija par Dostjevska stāsta tēmu. Iespējams, tā darīt nevajadzēja, jo ja tā – es šo fantāziju nespēju ieraudzīt. Gandrīz tiešs grāmatas “uzlikums” uz skatuves. Tiesa, pārsteigumi neizpalika. Pirmais no tiem bija aktieru “iegrūšana” skatītāju zālē kā lauvu bedrē, uzreiz aiz aktierim aizverot durvis – nu nav cita ceļa – ejiet un spēlējiet. Tomēr sev paskaidroju, ka viņu ielīšana scenogrāfijas dziļumā it kā caur sienām, iespējams ir ieplūšana stāstā, izrādē, kura sākās tad, kad lienot caur stiklu vietām druvīs aktieri pārtrauc būt viņi un kļūst par  Viņš, Viņa un Lukerja. Uz mirkli pat mazliet sašutu vai tiešām I.Segliņa savai meitenīgajai varonei piešķirs tos pašus žestus un mīmiku, ko tik bieži nācies redzēt?! Mirklis, kad tā bija un nākamie – kad iezagās jaunas, es teiktu- ticami slāviskākas jaunavas žesti. Kaitinoši naivi un haotiski,, bet …dostojeviski. Jauki citāds bija Ģ.Ķesteris. Tiesa, viņa tēlam jau stāstu lasot man gribējās sist līd bezspēkam, bet viņš tam piešķīra papildus jēgu un raksturu. Brīnišķīga L.Pupure. Nudien. Brīnišķīga. Varbūt pie viņas mana uzmanība turējās tāpēc, ka viņas mierā manai traumētajai galvai bija visvieglāk koncentrēties. Ķestera un Segliņas tēli , manuprāt, darbojās pārāk sistematizētā haosā. It kā viņiem kāds būtu piedraudējis,ka ja izrāde nebeigsies laikā – būs reāli slikti.

Šķiet režisora sadrumstalotajā realitātē lecot no ainas uz ainu pašiem aktieriem zuda iekšējā pārliecība. Lai gan Ķestera aizlūstošā balss beigu daļā lika minēt- īsti vai tēloti. Un svītru kods scenogrāfijā man šķita pārāk dekoratīvs, kurš skaļi kliedza to, ko man būtu gribējis redzēt aktieros – attiecības ar naudu, varu un cilvēkmīlestību. Gribēju spēcīgāk. “Stāsts par nenotikušu mīlestību.” Bet man šķiet, ka mīlestības te gana daudz, tikai tās virzieni – apjukuši un nedroši, vienmēr garām, baidoties būt godīgiem,atklātiem. Bet varbūt, patiesībā, jautājums ir par drosmi. Drosmi runāt. Lai gan – tolaik… Bet iestudējot šobrīd, es būtu gribējusi, lai izrāde parokas dziļāk, lai iedzen kādu asumu aiz nagiem mūsu – patērētāj sabiedrībai, lai mēs nepazustu svītru kodu džungļos.

Es nevaru apgalvot, ka man šī izrāde patika, tomēr tās dziednicisko efektu noliegt arī negrasos. Teātris ārstē, vismaz mani.

Skaistum skaista bija Segliņas dziedāšana. Jo vairāk tāpēc, ka mīļa man kāda līdzīga dziesma.

Režisors – Mihails Gruzdovs

Gaismu mākslinieks – Harijs Zālītis

Lomās: Ieva Segliņa, Ģirts Ķesteris, Lilita Ozoliņa vai Lidija Pupure 
Advertisements

Ir lietas, kurām Tu kādu laiku gatavojies. Ir lietas, kurām Tu gribi gatavoties, bet tās pienāk pašas no sevis. Oblomovs ir no tām otrajām – lai arī ilgi gaidīts, pienāca ātrāk un nemanāmāk.  Es jau varētu stundām stāstīt par tām īpašajām sajūtām, kas pārņem ieejot vien JRT telpās, bet šoreiz sevi apturēšu. Runāšu par būtisko.

Pašā pirmajā brīdī es ļoti ilgi rakājos savās atmiņās, mēģinādama atminēties, kurā izrādē vēl skatuves telpai ir griesti kā scenogrāfisks elements nevis griesti kā griesti, kur piestiprinātas dekorācijas un prožektori. Atcerējos vien VDT “Idiotu” ar simbolisku griestu ieskicējumu. Šeit bija – gluži dabiski un vajadzīgi – tā pat kā viss cits milzum daudzo reāliju. Telpa, kura, ticams, daudz  neatšķirtos no  19.gs vidus Pēterburgas dzīvokļa. Tikpat spēja pārmaiņa no citām izrādēm bija fona mūzikas neesamībā (vismaz 1.cēlienā) – un tā šķita tik labi un pareizi. Lai arī pilna un bagātīga ar detaļām – vizuālām, kustīgām un verbālām, tajā nebija jūtama liekvārdība.Citu cilvēku vidū man gribās izcelties ar latviešu aktieru atpazīšanu, tomēr šoreiz pati pie sevis spēlēju spēli – atmini, kurš tas ir? Jo Viļa Daudziņa un Gundara Āboliņa tēli un to balsis mani sākumā pamatīgi apmuslināja. Pārmiesošanās. A.Skrastiņš Krodera balvas pasniegšanā to teica par G.Zariņu – mainās seja, bet man vairākkārt to ir gribējies teikt arī par V.Daudziņu – spēlējot viņš kļūst par savu tēlu, ļoti bieži – tieši fiziski mainoties. Viņa Zahars – tieši tāds!

Es gribēju atrast “pareizo atbildi” izrādes anotācija – par ko tā ir, bet skopā informācija teātra mājaslapā man to nedeva. Un vabūt pat labi. Jo es no sirds baudīju skatīšanās procesu, lai būtu interesantak, es jau dodoties uz izrādi biju devusi sev uzdevumu – mēģināt noņemt blokus, kas traucē dzīvi līdzi dzīvot. Es skaļi smējos (atvainojos, ja kādam traucēja), vietās un nevietās, es ironiski purpināju vai nopūtos. Un man tas jau ir milzu solis. Pateicoties tam un pilnīgai neziņai par to, kas ir Oblomovs (nepārprotiet – es nelepojos ar šo faktu), es baudīju ceļu un veidu kādā mani veda aktieri līdzi savai izrādes dzīvei. Nogurdinošas nedēļas iespaidā mans prāts atteicās minēt iespējamo notikumu virzību, neapzināti gaidot Oblomova nāvi.Daži teksti arvien uzpeld atmiņā un šķiet tik ļoti aktuāli arī mūsdienās. Galvenokārt par uzbrūkošo dzīvi un gulēšanu kā līdzekli pret laika ritējuma izjušanu.

Tomēr, tomēr. Lai arī nevaru lepoties ar augstu intelektuālo izpratni par izrādes būtību, savu versiju tai varu piedāvāt, To, kas man pēc tās palika. Aktuālais jautājums par sapņiem un to īstenošanu. Tie bija, pietrūka drosmes to realizēšanai, tagad noliedzam to aktualitāti un tā vietā guļam, lai nebūtu jādomā par to. Atliekam visu uz rītu, rīt atkal uz nākamo dienu. Bet dzīvojam mēs te un tagad. Pavīd cerību stars, tomēr kolīdz cerību saule nav mums acu priekšā mūs atkal pārņem mazdūšiba un grūtsirbīda un vieglāk ir laisties snaudā kā iet un darīt visu, lai sapņi piepildītos. Pats nejaukākais – ka mūsu mazdūšība un sevis žēlošana spēj ietekmēt ne tikai mūsu, bet arī citu dzīves, ja vien šie ļautiņi nav stiprāki un ar lielāku drosmi. Un tajā mirklī es tik labi saprotu Oblomovu kurš sajūtot saldo laimības garšu sabīstās no tās. Jo laimes eiforijai seko atbildības uzņemšanās par attiecībām, darbs pie tām. Un spalgi iekliedzas ego, kas visu grib sev, sev, man, man! Ego, kurš pats sevi padara slimu, līdz nobeidz pavisam. Neviens tā īsti nevar tajā palīdzēt. Cieš līdzi, bet paveicas, ja akacī neiekrīt līdz.

Tīri un baudāmi. Ar jautājumiem un pēcgaršām. Žēl, bet jautājumi nav tikai par izrādi, bet arī tās skatītājiem. Mēģinot nevienu nenosodīt minu kāpēc mākslai veltītas 4 stundas šķiet tik neprātīgi daudz?! Un kāpēc cilvēki ceļas kājās ne tikai lai izrādītu savu cieņu un apbrīnu aktieriem, bet arī – lai ātrāk izkļūtu no zāles?!
Es kaunos teikt, ka nebiju nedz pirmā, nedz nākamā, kas pielec kājās sajūsmā. Biju iepauzējusies un kūtra. Tomēr beidzot cēlusies es ar visu sevi klusām kliedzu paldies par ceļojumu.  Par vārdos neaprakstāmo profesionālismu un teātra krāšņumu, ko bija lemts gūt skatoties cilvēkos, kuri neatstaigā, neatrunā un neatspēlē lomas, bet IR!

Es līdz zeme noliecos V. Daudziņa priekšā!

Paldies!

 

Režisors – Alvis Hermanis
Māksliniece – Kristīne Jurjāne
Dramatizējuma autori – Alvis Hermanis, Gundars Āboliņš

Lomās: Ģirts Krūmiņš vai Gundars Āboliņš,  Vilis Daudziņš, Gatis Gāga, Kaspars Znotiņš, Jevgēnijs Isajev, Liena Šmukste vai Baiba Broka,  Ivars Krasts, Toms Indriķis Gāga vai Pauls Kļaviņš