Visas viņas grāmatas.

Aiz katra vārda nosaukumā gribās likt punktu un kādu brīdi paklusēt. Pēc izrādes gribās, lai tumsa ieilgst un sajūtu pēc var … ne gluži izgaršot, bet mēģināt aptvert. Pašai gribās paklusēt un neiet nekur. Sēdēt zālē tik ilgi, kamēr domas noskaidrojas un norimst. Līdz top skaidrs – kas ir tas, ko tikko esi redzējis un jutis. Palikt tur, kamēr rodas versija – ko Tu viņu vietā darītu?!

Izrāde no “dikti gibās redzēt” listes. Lai arī sākumā esošās ainas liek sevī nopūsties – atkal kailums, nu cik var, pārsteidziet mani ar mīlestību bez seksa! un šķiet, ka tas visu būs sabojājis, tomēr izrādei uzņemot tempu un notikumiem attīstoties viss izlīdzsvarojās. Un ir stāsti, kurus nudien nevar izstāstīt nepieskaroties cilvēku instinktīvajām dziņām un to apmierināšanai. Nemēģināšu izspriest cik vajadzīgi vai nē tas tika izmantots šajā izrādē. Mīlestība, kas dzimst no kaisles? Mīlestība, kura uzplaukst pieradumā, kopābūšanā, alkās, ilgās? Varbūt no visa pa kripatai.

Zinot, ka cilvēku uzrunā un atmiņā paliek pašam aktuālais, nebrīnijos, ka izrādes beigās, atceļā mājup ļaujot sev salt un cenšoties saprast sajūtu pēc, ka mans vārds šai izrādei bija “NOSLĒPUMS” nevis mīlestība.  Hannas noslēpums, Mihaela noslēpums. Sistēmas noslēpums. Un cenas, ko esam gatavi par tiem maksāt. Noslēpumu glabāšana, sadzīvošana ar saviem un citu noslēpumiem, spēja mīlēt arī ar tiem, par un par spīti tiem. Bēgt, izlikties, melot, izvairīties un nogalināt mēģinot savu noslēpumu paturēt slepenībā. Lai neciestu cieņa un brīvība. Tomēr noslēpumi ir kā bumbas ar laika degļiem.

Drosmīgi ilgs klusums. Es pat teiktu, ka izaicinošs ierastajiem Dailes skatītājiem. Knosīšanās un vēdera burkšķi. Šķita, ka šie skatītāji ir grūti aizraujami, pieraduši baudīt izkladējošu vieglumu, kurā nav jādomā. Vismaz ne daudz.  Prieks arī par ievīto ironisko humoru, kas ļāva ieraudzīt cilvēkus uz skatuves. Un nevis Daini Grūbi un Esmeraldu Ermali, bet gados vecāko Hannu, kas dzīves sista un , manuprāt, pati savā dzīvē apmaldījusies un sapinusies savā noslēpumainajā kompleksā, un puicisko Mihaelu ar strauji augošu vīrišķīgo mačo sajūtu, kas sakņojas attiecību ievainojumuā.

Spēla starp. Laiku, cilvēkiem, telpām. Teicēji un varoņi. Divi vien. Ar acīm redzamu kopēju vilni un partnera izjūtu. Drosmīgu vēršanos skatītājos. Stāsts mums par jums. Stāsts, ko tā līdz galam, līdz kaulam nesaprast, ja godīgi, tā īsti pat negribās. Nedz kā tas ir, kad Tev par kaut ko tik ļoti kauns, ka bēdz. Un kauns par to, ko neproti, nevis par necilvēcībām, ko esi izdarījis. Mēģinājums glābt sirdsapziņu? Savu un cita. Mīlēt tik ļoti, ka nevari palaist vaļā, bet arī uzrakstīt nespēj.

Un ko Tu darītu?

Lai paliek viss, kas vēl nesaprasts verd iekšā. Lai šoreiz paliek mani jautājumi sev. Gandrīz katrs sākas ar “Kāpēc?” .

Brīnišķīgs aktieru darbs.

Lugas autore (pēc vācu rakstnieka Bernharda Šlinka romāna motīviem):  Justīne Kļava

Režisors – Dmitrijs Petrenko

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Sintija Jēkabsone

Mūzikas autors – Reinis Ozoliņš

Gaismu māksliniece – Māra Vaļikova

Lomās : Dainis Grūbe, Esmeralda Ermale 

Zudusī Antarktīda

Izrāde no “dikti gribās redzēt” listes. Personīgu iemeslu dēļ. Dodos uz to ar sajūtu murskulīti pakrūtē. Patīkama satraukuma un burvīgas dienas noskaņās. Kā pasakā pirms izrādes paspēju pārstaigāt vēja appūsto vakarkrēslas ieskauto promenādi, kur iegūstu jaunu matu sakārtojumu ar nosaukumu “kā vējam gadījās” un tik pat rimtā paļāvībā sildu sapūsto miesu ar gaidītavas gardo tēju. Ceļā uz Dirty Deal teatro māju paspēju izdomāt, kas ir tajā tik vilinošs. Man kā skatītājam – došanās ārpus komforta zonas. Es zinu, ka reti kad ejot uz šo teātri visi skatītāji var cerēt uz klusu savas vietas ieņemšanu un tik pat nemanāmu tās pamešanu, kad izrāde beigusies. Šeit ir tas brīnišķīgums, ka abas puses redz, dzird un jūt viena otru. Nedistancējoties vienai no otras. Vai vismaz cenšotis nojaukt šo robežu, Un ticiet man, tas ir tik jauki – kā ievilkt svaiga gaisa malku, kad arī tevi kā skatītāju ierauga, kaut mazliet, kaut šķietami ļauj līdzdarboties radīšanas priekā. Ne vienmēr esam tam gatavi, bet es ļoti gribu cerēt, ka tas trennē mūsu mentalitātes atvērtību – neļaut kā pirmajam impulsam izlausties vārdam “nē” vai kādam smagākam burtu virknējumam. Un gaidītava tik jauki satuvina (vārda vistiešājā nozīmē) skatītājus. Lielajos teātros atnāc – noskaties – aizej, nu varbūt ļoti retos gadījumos pārmij kādus izglītojošus vārdus par roku žāvētāja lietošanu ar wc sastaptajiem cilvēkiem.

Tomēr pirms izrādes es mazliet bažījos, jo biju savā ļotajā gribēšanā redzēt, izlasījusi kādu fantastisku recenziju. Fantastisku vārdu izvēles ziņā un tās būtībā. Ilgi domāju, ko tad lai es pasaku, vairāk par “Toma Liepājnieka simpātisko klātbūtni” pateik ir grūti. Un tomēr. Arī mājup ļaujot sabiedriskajam transportam braukt bez manis, priecājoties par vēja uzstājību manus matus atkal sakārtot citos- mainīgos izkārtojumos, bija tāds kā vieglums un prieks. Pirmais prieks par to, ka var atpūsties no visur esošās cilvēciskās mīlestības. Viņš viņu mīlēja, viņa viņu nē. Un drāma divos cēlienos gatava. Bet Zudušajā Antarktīdā, patiesībā, varēja iejustiest vairākos attiecību modeļus. Viegli ir atcerēties savus studiju gadus, kad enerģiskāki vai ne pārāk – pasniedzēji dalās tajā, ko piedzīvojuši, ko domā par citiem lābāk zinām esošu un tu kā students klausies, pieraksti vai pēdējās rindās snauduļo.  Vēl vieglāk visā redzamajā vērties kā brīnumā, saklausītajā minēt – kas tiesa, kas puspatiesība, kas tīrā improvizācija. Acīm tik ļoti tīkami Ievas Kauliņas Antarktīdas attēlojumi. Ļoti, ļoti.  Vēl var sajusties kā iesvētāmais biologs pieredzējušo saimē. Kolēģis, kas mēģina analizēt līdzi un saprast par ko īsti ir runa. Vai vienkārši cilvēks, kurš grib zināt kāpēc daži roņi kož kājstarpēs un kas ir ūdens paskābināšanās. Vai vienkāršs cilvēks, kurš atnācis, lai mierā baudītu monoizrādi, kurā skaidri zini, ka uzmanība nebūs jādala uz vairākiem plāniem, viens vienīgs un tas pats – patīkams cilvēks ir priekšā, pat necīnoties par tavu uzmanību ir un izskaidro to, ko iespējams pat pats īsti nesaprot.

Nevar teikt, ka arī Toma Liepājnieka aizstātajam  jūras biologam Džeimsam Maklintokam, izskatījās šī izrāde tik mierīga un rimta. Enerģijas daudz. Arī satraukuma, šķiet. Bet tas pat piedod cilvēcību un papildus nianses izrādei. Jo stāstot labi turot runas ritmu, ar vārdu ķeršanos, pārteikšanos, trīcošām rokām, mulsumu vēršoties pie skatītājiem T.Liepājnieks pa īstam iedzīvina arī sevis spēlēto biologu. Kā cilvēku, dzīvu un ar savām idejām un pētījumiem pārņemtu. Šaudoties no viena stāsta uz citu, pārlecot,, izlaižot, atkal atgriežoties, iestarpinot – stāsts atdzīvojas. Iespējams, augstskolā šāds pasniedzējs jau pirmajā pusstundā mani būtu nepajokam nokaitinājis, bet ļaujoties rotaļai ir patīkami.

Neprātīgi daudz informācijas. Svešvārdu, Vizuālo materiālu. Skaistu fona skaņu un prieka. Dzīvi, sirsnīgā vienkāršībā un aizrautībā izstāstīts sāsts, kurš varbūt vieš interesi par bioloģiju, vai karaliskajiem krabjiem, vai pingvīnu sugu, kas atlikuši vien 3000, vai niršanu.

Aizejiet un izbaudiet. No gaidītavas līdz izejot nospiediet podziņu durvju atvēšanai. Izbaudiet!

pēc Džeimsa Maklintoka grāmatas ZUDUSĪ ANTARKTĪDA (LOST ANTARCTICA by James McClintock)
dramaturgs: Jānis Balodis
režisors: Valters Sīlis
scenogrāfe: Ieva Kauliņa
komponists: Edgars Raginskis
spēlē: Toms Liepājnieks
gaisma: Jānis Sniķers