Zudusī Antarktīda

Izrāde no “dikti gribās redzēt” listes. Personīgu iemeslu dēļ. Dodos uz to ar sajūtu murskulīti pakrūtē. Patīkama satraukuma un burvīgas dienas noskaņās. Kā pasakā pirms izrādes paspēju pārstaigāt vēja appūsto vakarkrēslas ieskauto promenādi, kur iegūstu jaunu matu sakārtojumu ar nosaukumu “kā vējam gadījās” un tik pat rimtā paļāvībā sildu sapūsto miesu ar gaidītavas gardo tēju. Ceļā uz Dirty Deal teatro māju paspēju izdomāt, kas ir tajā tik vilinošs. Man kā skatītājam – došanās ārpus komforta zonas. Es zinu, ka reti kad ejot uz šo teātri visi skatītāji var cerēt uz klusu savas vietas ieņemšanu un tik pat nemanāmu tās pamešanu, kad izrāde beigusies. Šeit ir tas brīnišķīgums, ka abas puses redz, dzird un jūt viena otru. Nedistancējoties vienai no otras. Vai vismaz cenšotis nojaukt šo robežu, Un ticiet man, tas ir tik jauki – kā ievilkt svaiga gaisa malku, kad arī tevi kā skatītāju ierauga, kaut mazliet, kaut šķietami ļauj līdzdarboties radīšanas priekā. Ne vienmēr esam tam gatavi, bet es ļoti gribu cerēt, ka tas trennē mūsu mentalitātes atvērtību – neļaut kā pirmajam impulsam izlausties vārdam “nē” vai kādam smagākam burtu virknējumam. Un gaidītava tik jauki satuvina (vārda vistiešājā nozīmē) skatītājus. Lielajos teātros atnāc – noskaties – aizej, nu varbūt ļoti retos gadījumos pārmij kādus izglītojošus vārdus par roku žāvētāja lietošanu ar wc sastaptajiem cilvēkiem.

Tomēr pirms izrādes es mazliet bažījos, jo biju savā ļotajā gribēšanā redzēt, izlasījusi kādu fantastisku recenziju. Fantastisku vārdu izvēles ziņā un tās būtībā. Ilgi domāju, ko tad lai es pasaku, vairāk par “Toma Liepājnieka simpātisko klātbūtni” pateik ir grūti. Un tomēr. Arī mājup ļaujot sabiedriskajam transportam braukt bez manis, priecājoties par vēja uzstājību manus matus atkal sakārtot citos- mainīgos izkārtojumos, bija tāds kā vieglums un prieks. Pirmais prieks par to, ka var atpūsties no visur esošās cilvēciskās mīlestības. Viņš viņu mīlēja, viņa viņu nē. Un drāma divos cēlienos gatava. Bet Zudušajā Antarktīdā, patiesībā, varēja iejustiest vairākos attiecību modeļus. Viegli ir atcerēties savus studiju gadus, kad enerģiskāki vai ne pārāk – pasniedzēji dalās tajā, ko piedzīvojuši, ko domā par citiem lābāk zinām esošu un tu kā students klausies, pieraksti vai pēdējās rindās snauduļo.  Vēl vieglāk visā redzamajā vērties kā brīnumā, saklausītajā minēt – kas tiesa, kas puspatiesība, kas tīrā improvizācija. Acīm tik ļoti tīkami Ievas Kauliņas Antarktīdas attēlojumi. Ļoti, ļoti.  Vēl var sajusties kā iesvētāmais biologs pieredzējušo saimē. Kolēģis, kas mēģina analizēt līdzi un saprast par ko īsti ir runa. Vai vienkārši cilvēks, kurš grib zināt kāpēc daži roņi kož kājstarpēs un kas ir ūdens paskābināšanās. Vai vienkāršs cilvēks, kurš atnācis, lai mierā baudītu monoizrādi, kurā skaidri zini, ka uzmanība nebūs jādala uz vairākiem plāniem, viens vienīgs un tas pats – patīkams cilvēks ir priekšā, pat necīnoties par tavu uzmanību ir un izskaidro to, ko iespējams pat pats īsti nesaprot.

Nevar teikt, ka arī Toma Liepājnieka aizstātajam  jūras biologam Džeimsam Maklintokam, izskatījās šī izrāde tik mierīga un rimta. Enerģijas daudz. Arī satraukuma, šķiet. Bet tas pat piedod cilvēcību un papildus nianses izrādei. Jo stāstot labi turot runas ritmu, ar vārdu ķeršanos, pārteikšanos, trīcošām rokām, mulsumu vēršoties pie skatītājiem T.Liepājnieks pa īstam iedzīvina arī sevis spēlēto biologu. Kā cilvēku, dzīvu un ar savām idejām un pētījumiem pārņemtu. Šaudoties no viena stāsta uz citu, pārlecot,, izlaižot, atkal atgriežoties, iestarpinot – stāsts atdzīvojas. Iespējams, augstskolā šāds pasniedzējs jau pirmajā pusstundā mani būtu nepajokam nokaitinājis, bet ļaujoties rotaļai ir patīkami.

Neprātīgi daudz informācijas. Svešvārdu, Vizuālo materiālu. Skaistu fona skaņu un prieka. Dzīvi, sirsnīgā vienkāršībā un aizrautībā izstāstīts sāsts, kurš varbūt vieš interesi par bioloģiju, vai karaliskajiem krabjiem, vai pingvīnu sugu, kas atlikuši vien 3000, vai niršanu.

Aizejiet un izbaudiet. No gaidītavas līdz izejot nospiediet podziņu durvju atvēšanai. Izbaudiet!

pēc Džeimsa Maklintoka grāmatas ZUDUSĪ ANTARKTĪDA (LOST ANTARCTICA by James McClintock)
dramaturgs: Jānis Balodis
režisors: Valters Sīlis
scenogrāfe: Ieva Kauliņa
komponists: Edgars Raginskis
spēlē: Toms Liepājnieks
gaisma: Jānis Sniķers

 

 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: