Visas viņas grāmatas.

Aiz katra vārda nosaukumā gribās likt punktu un kādu brīdi paklusēt. Pēc izrādes gribās, lai tumsa ieilgst un sajūtu pēc var … ne gluži izgaršot, bet mēģināt aptvert. Pašai gribās paklusēt un neiet nekur. Sēdēt zālē tik ilgi, kamēr domas noskaidrojas un norimst. Līdz top skaidrs – kas ir tas, ko tikko esi redzējis un jutis. Palikt tur, kamēr rodas versija – ko Tu viņu vietā darītu?!

Izrāde no “dikti gibās redzēt” listes. Lai arī sākumā esošās ainas liek sevī nopūsties – atkal kailums, nu cik var, pārsteidziet mani ar mīlestību bez seksa! un šķiet, ka tas visu būs sabojājis, tomēr izrādei uzņemot tempu un notikumiem attīstoties viss izlīdzsvarojās. Un ir stāsti, kurus nudien nevar izstāstīt nepieskaroties cilvēku instinktīvajām dziņām un to apmierināšanai. Nemēģināšu izspriest cik vajadzīgi vai nē tas tika izmantots šajā izrādē. Mīlestība, kas dzimst no kaisles? Mīlestība, kura uzplaukst pieradumā, kopābūšanā, alkās, ilgās? Varbūt no visa pa kripatai.

Zinot, ka cilvēku uzrunā un atmiņā paliek pašam aktuālais, nebrīnijos, ka izrādes beigās, atceļā mājup ļaujot sev salt un cenšoties saprast sajūtu pēc, ka mans vārds šai izrādei bija “NOSLĒPUMS” nevis mīlestība.  Hannas noslēpums, Mihaela noslēpums. Sistēmas noslēpums. Un cenas, ko esam gatavi par tiem maksāt. Noslēpumu glabāšana, sadzīvošana ar saviem un citu noslēpumiem, spēja mīlēt arī ar tiem, par un par spīti tiem. Bēgt, izlikties, melot, izvairīties un nogalināt mēģinot savu noslēpumu paturēt slepenībā. Lai neciestu cieņa un brīvība. Tomēr noslēpumi ir kā bumbas ar laika degļiem.

Drosmīgi ilgs klusums. Es pat teiktu, ka izaicinošs ierastajiem Dailes skatītājiem. Knosīšanās un vēdera burkšķi. Šķita, ka šie skatītāji ir grūti aizraujami, pieraduši baudīt izkladējošu vieglumu, kurā nav jādomā. Vismaz ne daudz.  Prieks arī par ievīto ironisko humoru, kas ļāva ieraudzīt cilvēkus uz skatuves. Un nevis Daini Grūbi un Esmeraldu Ermali, bet gados vecāko Hannu, kas dzīves sista un , manuprāt, pati savā dzīvē apmaldījusies un sapinusies savā noslēpumainajā kompleksā, un puicisko Mihaelu ar strauji augošu vīrišķīgo mačo sajūtu, kas sakņojas attiecību ievainojumuā.

Spēla starp. Laiku, cilvēkiem, telpām. Teicēji un varoņi. Divi vien. Ar acīm redzamu kopēju vilni un partnera izjūtu. Drosmīgu vēršanos skatītājos. Stāsts mums par jums. Stāsts, ko tā līdz galam, līdz kaulam nesaprast, ja godīgi, tā īsti pat negribās. Nedz kā tas ir, kad Tev par kaut ko tik ļoti kauns, ka bēdz. Un kauns par to, ko neproti, nevis par necilvēcībām, ko esi izdarījis. Mēģinājums glābt sirdsapziņu? Savu un cita. Mīlēt tik ļoti, ka nevari palaist vaļā, bet arī uzrakstīt nespēj.

Un ko Tu darītu?

Lai paliek viss, kas vēl nesaprasts verd iekšā. Lai šoreiz paliek mani jautājumi sev. Gandrīz katrs sākas ar “Kāpēc?” .

Brīnišķīgs aktieru darbs.

Lugas autore (pēc vācu rakstnieka Bernharda Šlinka romāna motīviem):  Justīne Kļava

Režisors – Dmitrijs Petrenko

Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Sintija Jēkabsone

Mūzikas autors – Reinis Ozoliņš

Gaismu māksliniece – Māra Vaļikova

Lomās : Dainis Grūbe, Esmeralda Ermale 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: