Arhīvs

Monthly Archives: aprīlis 2015

VIsu laiku biju pārliecībā, ka abi vārdi nav rakstāmi ar lielo burtu. Un varbūt arī nav. Uzrakstīju aiz cieņas. Bet, paties’biā, man šķiet, ka mākzliniekam mazliet pat pienākas padegt. Pēc izrādes gan šķiet,ka Padegs dega ar atklātu liesmu pret sevi un citiem,a r tādu fatāli milzīgu liesmu.

Viss sākas labi, ja ir labs sākums. Pareizā lietu kārtībā, lai  man nebūtu jāizvēlās kuru pasākumu apmeklēt, izrāde tiek atcelta un varu ierasties ar savu biļe uz nākamās dienas izrādīšanu. Mazliet bailīgi speru kāju sen neapmeklētajā Kaņepes kultūras centrā un lavos pa kāpnēm augšup uz zāli, kura sagaida klusā vientulībā, ar iespēju ieņemt labāko iespējamo vietu. Kad tas darīts, var ļaut vaļu nepacietībai gaidot un īsināt laiku ar prorammiņas skrupolozu izpēti. Izrādās, tā ir gaužām noderīgs un lakonisks informācijas avots tādam, kā man, kuram ir izpalicis Kārļa Padega mākslas biogrāfijas fails.

Bet interesantākais, protams, ir mirklis, kad gaisma pārvietojas no zāles uz skatuvi, kura izgaismo aktierus, kuri acu priekšā pārmiesojas – visacīmredzamāk Mārtiņa Upenieka spēlētais māklsinieks un cilvēks – K.Padegs, kurš pakāpeniski, Ingas Tropas balss impulsu vadīts ierauj krūtis, mazliet salīkst un rāda/rada priekšstatu par to,kā varbūt bija.

Izrāde valdzina ar rotaļīgumu un neparedzamību, šķiet tāds pats bijis arī mākslinieks. Tiesa, māklsinieciskais aspekts te iezīmējas itkā paskaidrojot vai pastarpināti, uzsvars, manuprāt, vairāk likts uz Padegu kā personību, kā tēlu, kas izveidots, ko rādīt citiem.  Bet cik noturīgi ir šie, mūsu pašradītie zīmoli pašiem par sevi? Cik ilgi mēs spējam būt tie,kas neesam?

Es kādu laiku mēģināju saprast, kādu funkciju pilda I.Tropa – teicēja, arī, bet vai tikai, varbūt viņa ir viņa alter ego?! Iespējams, nav vienas patiesības, jo viņa iezīmē gan iespējamās sievietes Padega dzīvē, gan paskaidro vai papildina tikko izspēlēto situācijas. Uzsver būtiskus faktus no mākslinieka dzīves. Kādā brīdī pat savelk visu kopā, lai taptu skaidrāks mākslinieka skats uz dzīvi.

Izrāde sākas un paiet vienā elpas vilcienā – stunda paskrien, un beigās šķiet, ka ir bijis par maz. Gribās zināt vēl, aizskatīties aiz vēl kāda prviāta aizslietņa vai personības šķautnes, bet, tad, iedomājoties,ka varbūt laba izrāde, patiesībā ir tā,kas pamudina darīt arī pašam – kā “Trīs stāsti” mudināja mani ķerties pie igauņu rakstnieka stāstu lasīšanas, tā šī – pašai rakt un mēģināt izprast, manuprāt, visai sirreālo K.Padegu. Neglītuma pavēlnieku. Dendiju. Cilvēku.

Man patika. Mazo detaļu sapludināšana – kā raudzīties caur kaleidoskopu, kur katrs mazais gabaliņš, kopā ar citiem veido kādu vienu, krāšnu skatu. Aktierspēle, šķiet, ļaujot tēliem būt pašiem, ļaujot izmantot aktieru ķermeņus. Jauki noslīpēti ieradumi. Par spīti mākslinieka , šķiet, ne visai patīkamajām manierēm, izrāde atstāj viegluma sajūtu, iespējams, par to paldies aktieriem un režisoram – spēles temps un piegājiens, jauks.

Uzreiz pēc izrādes šķita, ka nu man būs ko teikt, sajūsma un nepatika, bet šobrīd – es ietu vēlreiz.

Kaut vairāk šādus darbu, kas izceļ saulītē piemirstās latviešu vērtības.

 

 

Režisors: Varis Piņķis

Dramaturgs: Ivo Briedis

Mākslinieks: Māris Ruskulis

Gaismu mākslinieks: Rauls Lorencis

Lomās: Mārtiņš Upenieks un Inga Tropa

 

Producē: Mūzikas un mākslas atbalsta fonds / http://www.kulturmarka.lv

Advertisements

“Beidzot!” – varu priecīgi iesaukties! Dažādu iemeslu, sakritību un rīcību rezultātā šo izrādi nebija izdevies redzēt iepriekš. Mana ziķāre ir nokaitēta kā dažbrīd skārda jmts. Kārtējo reizi viens no vadmotīviem doties ir mēģinājums atminēt, kāpēc biļetes izķer un visa tauta stāv sajūsmā. Man gan jāsaka, laikam to negribētos darīt.

Jau pirms izrādes, noskaņojuma vadīta, sāku antropoloģisku pētījumu – teātra skatītāju rīcības un motivācijas. Lai vispār stāstītu par izrādi, vispirms jāpastāsta kā uz to tiku. Kamerzāle, skatītājiem paklausīgi jāgaida foajē pie stiklotajām durvīm. Rakstīts, ka 15 minūtes pirms sākuma tiksim ielaisti ieņemt nenumurētās vietas. Blakus sāk vākties divu paaudžu radniecīgas sievietes, kuras ir samērā piktā noskaņojumā. Ir jau 10 minūtes pirms izrādes. Viena no radniecīgajām dāmām atklāj, ka bīdāmās durvis var pašrocīgi atvērt, tas tiek darīts, tā pat – noņemta barjera, kas ved uz kāpnēm. Un pie pašas zāles vēl nobārts apkalpojjošais personāls, ka viņas netiek laistas pie kūltūras (lasīt – ieņemt labākās vietas, kuras neviens tā arī nav sapratis, ka patiesībā vajag vienkāŗši sanumurēt un beigt mocīt skatītāju)! Un es, līdz ar citiem kūtrajiem latviešiem – klusām sekojam šīm asajām barvedēm… Tā mēs nonākam zālē, kurā man brīdi jāpadomā, lai līdz galam neapmaldītos kas un kāpēc mainīts. Sapratu. Nu vismaz to, kā.
Režisors roku rokā ar video mākslinieci piepildījis daļu skatītāju sapņa par to, ka aktieri pirms izrādēm varētu rādīt citu izrāžu reklāmas. VIdeo formātā – ček!
Līdz sīkumam reāla scenogrāfija. Ar pārsteidzošu atgādinājumu pašai sev, ka tās autors ir Kristians Brekte.
Izrāde, ļoti uzskatāmi un nepārprotami veidota kā filmas pārnesums uz skatuves. Līdz pat titru sadaļai. Titri sākumā, titri beigās, un ja vēl kāds kaut ko gadījumā šajā viegli uztveramajā un maz domājamajā izrādē nav sapratis, tad tiek piedāvāts arī teksta konspekts. Daudzās “tumšas”, jeb vides un situācijas pārslēgšanās man radīja sadrumstalotības iespaidu un mazliet garlaikoja, jo ne pirmā izrāde, kur tas redzēts, turklāt bieži tas traucēja. Varbūt ja gaismas ieslēgānas/izslēgšana būtu daudz straujāka, ar mazāku fade in un fade out efektu, es tik ļoti daudz par to nerunātu.
Ja arī sākumā skatījos ar patiesu interesi un pat zināmu aizrautību,pēc Ginta Grāveļa skaisti kailā dibena man vairs negribējās redzxēt neko, ne tāpēc, ka būtu apburta, bet nesaskatīju tam nekādu jēgu un vajadzību šajā izrādē, kā vien pašmērķīgu – plikumi cilvēkiem patīk, nu tad lai iet arī šajā izrādē! Nu, nē! Paldies par kūkām – es pārmaiņas pēc gribētu redzēt kādu izrādi, kurā visi visu laiku paliek apģērbti!
Tīri sižetiski – stāsts par mīlestības daudzstūrainajām figūrām. Un skaidrs, ka visi visus mīl daudzās, tomēr paredzamās kombinācijās. Visvairāk mīl tos, kurus nevar dabūt.ĪSti nezinu kāpēc, bet nespēju dabūt līdzpārdzīvojuma sajūtu. Ne tāpēc, ka nevarētu identificēties ar aktieru iedzīvinātajiem varoņiem, bet kaut kas laupīja sajūtas… Tiesa, Initas Dzelmes spēlei sekoju līdzi ar aizrautību, viņā varēja samanīt to, ko ilgojos redzēt – iekšējo dialogu, iekšējās emocionālās norises, pārējos tas bija redzams gaužām maz.
Man par daudz detaļu un klišeju.
Vēl kāda lieta, kuru nesapratu bija apkārt klejojošais viesmīlis – es sapratu viņa esamību brīžos, kad viņš novāca traukus, sakārtoja skatuvi nākamajai mizanscēnai, bet…. Pārējā laikā? Un kāpēc daži aktieri uz viņu reaģēja, bet citi nē? Un kāpēc rekacija bija tāda kāda bija? Varbūt attīstot šo stāsta daļu man būtu bijis interesantāk, jo citādi šķita, ka visu ar karotīti ielej mutē un kā jau sākumā teicu, beiās vēl izkonspektē, tiem, kas nu galīgi neko….
No otras puses – nav jau slikti sākt ar ļoti viegli uztveramām izrādēm, gan paspēs iedziļināties, no sirds cerot, ka tāds brīdis pienāks. Arī lielākā daļa skatītāju – kas uz teātri iet atpūsties un saņemt, smieties, priecāties un pačalot ar draugiem , noteikti nesūdzās par to, ka pašiem savs domājamais aparāts nav jāpiepūlē. Man tā pietrūka – dziļi rokamo zemtekstu un sev būtisku jautājumu uzdošana. Tā vietām iezīmējās, bet mani nepārliecināja.
Šķiet izrāde tapusi kā retrospektīvs portrets, bet tas lai paliek citām reizēm – pārdomām pie tējas tases…

Režisors – Intars Rešetins

Scenogrāfs – Kristians Brekte

Kostīmu mākslinieks – Intars Rešetins

Video māksliniece – Laura Rožkalne-Ozola

Gaismu mākslinieks – Ivars Tilčiks

Lomās : Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Gints Grāvelis, Inita Dzelme, Mārtiņš Počs vai Jānis Vimba, Dārta Daneviča, Āris Rozentāls, Mārtiņš Počs vai Romāns Bargais, vai Edijs Zalaks, Gatis Legzdiņš, Jānis Klucis

Brīvprātīgi obligāts pasākums. Ar personīgas ziņkārības pieskaņu. Dzirdēts, ka šis ir četru no visa kursa, topošo aktieru, skatuves runas eksāmena darbs. Tad nu arī mēģināju koncentrēties uz runu. Lai gan jāatzīst – mazliet papētot, dikti gaidīju arī stāstu par kaķiem.

Pirmais iespaids paliek visai mulsinošs – ir dienas, kad sabiedrībā doties negribās, bet ja ej – tad palikt nemanāmam un nepamanītam. Šī darba spēles laukums – Kalnciema kvartāla viena no koka mājām, to nebūt nepiedāvā. Glīti sarindotas trīs atšķirīga kalibra krēslu rindas. Vidū spilgti zilais dīvāns, kuru neizvēlos, jo zinu,ka grozoties mazliet čīkst, turklāt – pašā priekšā. Spēles laukums – daļa telpas, kurā novietoti 4krēsli, kuri vēlāk pilda arī zemūdenes, gultas, zārka un līdzīgas funkcijas.

Sākumā pat mazliet grūti šo notikumu uztvert kā izrādi. Dramaturģiski izstāstīti stāsti. Ar pārliecinošiem vienkāršo lietu specefektiem. Pati pirmā asociācija ar reiz Lietuvā redzētu izrādi, kurā aktieri arī sēž vienā rindā un vērojot skatītājus viņus analizē, pārmet, bļauj uz tiem. Tomēr šim stāstam – “Skaistais dzīvnieks”, doma ir mazliet cita un aktieri mainot runas tempu un dinamiku uzbur vairākas sajūtu glezna, kuras vēlāk papildina arī ārēji redzami tēli un to individuālās iezīmes.

Arī otrajā stāstā – “Bērns un vista” par pamatu uzbūvei ņemtas tēlus raksturojošas runas īpatnības, mazliet paspilgtinot ar kādu raksturīgu ārēju iezīmi. Šeit pāri visām aktieru runas spējām īpaši gribās izcelt vistu. Brīnums. Āris Matesovičs. Bet stāsts ar mudinājumu izpētīt kāpēc tā!?

Trešais “Svētais grāls”, ir stāsts, par kura jēgu, jeb tās kropļojumu runāt negribās. Vien minēt, ka runu daudz, ātrums labs, ssaprast un dzirdēt varēju visu. Brīnumaini skaņu efekti un apbrīnojama aktiera reakcija. Atkal brīnums. Āris Matesovičs. Šoreiz atdzīvojusies šokolādes olas iekšpusē mītoša vāvere.

Ir pagrūti vērtēt kaut ko, pie kā es kā skatītājs neesmu pieradusi un kādā zemapziņas līmenī  jūtos ielauzusies slēgtā sabiedrībā.  Mani sajūsmināja stāstu autora rotaļīgums ar realitāti un loģikas defoormējumu. Fantāzijas lidojums vai totāls murgs?!  BEt tā vieglītēm, ar humoru un patīkamu rotaļīgumu man tas viss tika rādīts, raisot sajūtu, ka pašiem aktieriem ir interesanti, pat ja reizēm jāiespringst domājot par to ko un kā runā, vai visi eksāmena kritēriji būs iekļauti un izpildīti. Ne visus tekstus es sadzirdēju un ne visus, ko dzirdēju – varēju saprast, bet mani pilnībā apbūra kāda lieta, kura neradīja nīgrumu par nedzirdēto/ nesaprasto. Ar patiesu prieku raudzījos nākotnē. Primitīvi runājot – svaiga gaļa. Un reizēm ir jauki skatīties aktieros, kurus neesi redzējis desmitiem izrādēs, un ievārojis kādas viņu personiskās iezīmes, kuras var novērot katrā no izrādēm. Ir sajūta, ka esi pilnīgs jaunatklājējs un Tevī ieplūst svaiga elpa. Pats izkāp no savas komforta zonas un ieraugi, ka aiz Tavu mazo priekšstatu horizinta ir arī citi… horizonti. Es ar prieku došos tiem pretī un vēlu veiksmes jaunajiem, ar cerību tos ieraudzīt kādā no teātriem!

+ noteikti izlasīšu Andrusa Kivirehka stāstus.

 

Režisors – Varis Piņķis.

Gaismu mākslinieks – Eduards Johansons

Skaņu operatore – Marija Linarte

Tulkojums – Maima Grīnberga

Menedžments – Andris Kaļiņins

Lomās – Ance Strazda, Klāvs Mellis, Reinis Boters un Āris Matesovičs.

 

 

Pasākums, kuru apmeklēju ziņkāres dzīta- lai noskaidrotu par ko latvju tauta bija tādā sajūsmā aizvadītā gada nogalē.

Protams, pozitīvam vērtējumam handikapu dod personīgi labi iesācies rīts. Tomēr arī pārāk lielas ekspektācijas neloloju. Ne pirmā reize, kad mans viedoklis nesakristu ar vairākumu. Bet nesteigsimies notikumiem pa priekšu. Mani ļoti uzmanīgu darīja šķietami draiskā rotaļa ar primitīvu nosaukuma sagriešanu. Mazliet skolnieciski un maz ko izsakoši.

Daudz personisku piezīmju un privātu detaļu (vai vismaz radītas ilūzijas par to,ka tās tādas). Elegants līdz visām vīlēm (vismaz redzamajām) – vakara vadītājs Lauris Dzelzītis. Ne mazāk galants, bet ne līdz galam man saprotams – Juris Strenga. Brīnišķīgi brīnišķīgs muzikālais noformējums ar dzīviem, īstiem, redzamiem spēlmaņiem jeb grupu „Coolmans Report”.

Daiļi tērpi. Spīguļojoši  vizuļojošs un burbuļojošs noskaņojms. Ar dzirkstīm. Un jauka atsauce uz runājošajiem akmeņiem.

Teju visu laiku nepameta tāds jauks priekpilna skurbuma vieglums. Ne tik daudz izpildīto dziesmu un atmiņu dēļ. Bet no skatuves plūstošās enerģijas ietekmē. Reizēm, šķiet, arī pašiem aktieriem vajag atlaist grožus un legāli paāzēties, lai pēc tam atkal dotos savu mūža smagāko lomu virzienos.

Īpaši gribas izcelt šķiet trīs priekšnesumus – Robota dziesmu, kuru nespēju atcerēties sevi dzirdējušu. Bet man tik ļoti iepatīkās, ka es grasos dalīties – https://www.youtube.com/watch?v=wjv0mDqA0Pk

Un Gints Andžāns tik ļoti ļoti,ļoti spēja radīt tēlu, kuram ilgi mēģināju atcerēties vārdu. Bet es atradu – https://www.youtube.com/watch?v=5FWr99itQEY

Un – saldais ēdiens ar ko, manis pēc varēja vakaru arī noslēgt – Ginta Grāveļa Dzimtā valoda, pēc kuras izskanēšanas es atkal noticēju latviešu tautai kā spēkam, kas zina un saprot un joprojām spēj sajust būtisko. Ja būs nepieciešams, netērēsim naudu reklāmas kampaņās – pierunāsim Gintu dziedāt demonstrāciju priekšgalā un mēs atkal varēsim to, ko sirdī tik ļoti alkstam.

Ak, vēl jāpiemin Krauklīts, kurā ieskanējās un bija ieraugāms etnisko raganu gars. Enerģiski. Ar grūtībām sevi valdīt, lai nelektu kājās (potenciāli riskējot ar ļaušanu sevi notriekt televīzijas filmēšanas krānam) un nemestos dejās.

Lai kādu kodu arī visa koncerta laikā nemeklētu, nedz piekrītu, ka tas ir katrā Latvijā sarakstītajā dziesmā, nedz ceļu debesīs R.Paula mūziku (tomēr nenoliedzot viņa vērtību), nedz to dogmatiski noliedzu. Es domāju, ka galvenais ir vēstījums un tā spēks.

Atmiņas atmodinošs un reizē mulsinošs kultūras pasākums. Mulsinošs, jo neesot vēl dzimušai 80 gadu sākumā, šķiet, ka atceros kā šodien tās ļipas ar miljons gumijām, visus apģērba gabalus no džinsa un arī mūziku.

Lieliski izbalansēts starp informatīvo, izklaidējošo un baudāmo. Ar dažiem jokiem zem jostas vietas, latviešiem kā dzērājiem un mazliet jēluma. Kopumā radot izlīdzsvarotu un no visām pusēm tīkamu pasākumu, kurā veldzēt nogurušu apziņu.

Režisors – Gundars Silakaktiņš

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Mūzikas konsultants – Juris Vaivods

Kostīmu māksliniece – Jurate Silakaktiņa

Kustību konsultante – Inga Krasovska

Harijs Zālītis (Gaismu mākslinieks)

Gundars Silakaktiņš un Jurate Silakaktiņa (Scenārija autori)

Artis Dzērve (Video mākslinieks)

Lomās : Olga Dreģe, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa, Aija Dzērve, Inita Dzelme, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Intars Rešetins,Aldis Siliņš, Gints Andžāns, Juris Strenga, Juris Frinbergs