Nakts vēl nav galā

“Beidzot!” – varu priecīgi iesaukties! Dažādu iemeslu, sakritību un rīcību rezultātā šo izrādi nebija izdevies redzēt iepriekš. Mana ziķāre ir nokaitēta kā dažbrīd skārda jmts. Kārtējo reizi viens no vadmotīviem doties ir mēģinājums atminēt, kāpēc biļetes izķer un visa tauta stāv sajūsmā. Man gan jāsaka, laikam to negribētos darīt.

Jau pirms izrādes, noskaņojuma vadīta, sāku antropoloģisku pētījumu – teātra skatītāju rīcības un motivācijas. Lai vispār stāstītu par izrādi, vispirms jāpastāsta kā uz to tiku. Kamerzāle, skatītājiem paklausīgi jāgaida foajē pie stiklotajām durvīm. Rakstīts, ka 15 minūtes pirms sākuma tiksim ielaisti ieņemt nenumurētās vietas. Blakus sāk vākties divu paaudžu radniecīgas sievietes, kuras ir samērā piktā noskaņojumā. Ir jau 10 minūtes pirms izrādes. Viena no radniecīgajām dāmām atklāj, ka bīdāmās durvis var pašrocīgi atvērt, tas tiek darīts, tā pat – noņemta barjera, kas ved uz kāpnēm. Un pie pašas zāles vēl nobārts apkalpojjošais personāls, ka viņas netiek laistas pie kūltūras (lasīt – ieņemt labākās vietas, kuras neviens tā arī nav sapratis, ka patiesībā vajag vienkāŗši sanumurēt un beigt mocīt skatītāju)! Un es, līdz ar citiem kūtrajiem latviešiem – klusām sekojam šīm asajām barvedēm… Tā mēs nonākam zālē, kurā man brīdi jāpadomā, lai līdz galam neapmaldītos kas un kāpēc mainīts. Sapratu. Nu vismaz to, kā.
Režisors roku rokā ar video mākslinieci piepildījis daļu skatītāju sapņa par to, ka aktieri pirms izrādēm varētu rādīt citu izrāžu reklāmas. VIdeo formātā – ček!
Līdz sīkumam reāla scenogrāfija. Ar pārsteidzošu atgādinājumu pašai sev, ka tās autors ir Kristians Brekte.
Izrāde, ļoti uzskatāmi un nepārprotami veidota kā filmas pārnesums uz skatuves. Līdz pat titru sadaļai. Titri sākumā, titri beigās, un ja vēl kāds kaut ko gadījumā šajā viegli uztveramajā un maz domājamajā izrādē nav sapratis, tad tiek piedāvāts arī teksta konspekts. Daudzās “tumšas”, jeb vides un situācijas pārslēgšanās man radīja sadrumstalotības iespaidu un mazliet garlaikoja, jo ne pirmā izrāde, kur tas redzēts, turklāt bieži tas traucēja. Varbūt ja gaismas ieslēgānas/izslēgšana būtu daudz straujāka, ar mazāku fade in un fade out efektu, es tik ļoti daudz par to nerunātu.
Ja arī sākumā skatījos ar patiesu interesi un pat zināmu aizrautību,pēc Ginta Grāveļa skaisti kailā dibena man vairs negribējās redzxēt neko, ne tāpēc, ka būtu apburta, bet nesaskatīju tam nekādu jēgu un vajadzību šajā izrādē, kā vien pašmērķīgu – plikumi cilvēkiem patīk, nu tad lai iet arī šajā izrādē! Nu, nē! Paldies par kūkām – es pārmaiņas pēc gribētu redzēt kādu izrādi, kurā visi visu laiku paliek apģērbti!
Tīri sižetiski – stāsts par mīlestības daudzstūrainajām figūrām. Un skaidrs, ka visi visus mīl daudzās, tomēr paredzamās kombinācijās. Visvairāk mīl tos, kurus nevar dabūt.ĪSti nezinu kāpēc, bet nespēju dabūt līdzpārdzīvojuma sajūtu. Ne tāpēc, ka nevarētu identificēties ar aktieru iedzīvinātajiem varoņiem, bet kaut kas laupīja sajūtas… Tiesa, Initas Dzelmes spēlei sekoju līdzi ar aizrautību, viņā varēja samanīt to, ko ilgojos redzēt – iekšējo dialogu, iekšējās emocionālās norises, pārējos tas bija redzams gaužām maz.
Man par daudz detaļu un klišeju.
Vēl kāda lieta, kuru nesapratu bija apkārt klejojošais viesmīlis – es sapratu viņa esamību brīžos, kad viņš novāca traukus, sakārtoja skatuvi nākamajai mizanscēnai, bet…. Pārējā laikā? Un kāpēc daži aktieri uz viņu reaģēja, bet citi nē? Un kāpēc rekacija bija tāda kāda bija? Varbūt attīstot šo stāsta daļu man būtu bijis interesantāk, jo citādi šķita, ka visu ar karotīti ielej mutē un kā jau sākumā teicu, beiās vēl izkonspektē, tiem, kas nu galīgi neko….
No otras puses – nav jau slikti sākt ar ļoti viegli uztveramām izrādēm, gan paspēs iedziļināties, no sirds cerot, ka tāds brīdis pienāks. Arī lielākā daļa skatītāju – kas uz teātri iet atpūsties un saņemt, smieties, priecāties un pačalot ar draugiem , noteikti nesūdzās par to, ka pašiem savs domājamais aparāts nav jāpiepūlē. Man tā pietrūka – dziļi rokamo zemtekstu un sev būtisku jautājumu uzdošana. Tā vietām iezīmējās, bet mani nepārliecināja.
Šķiet izrāde tapusi kā retrospektīvs portrets, bet tas lai paliek citām reizēm – pārdomām pie tējas tases…

Režisors – Intars Rešetins

Scenogrāfs – Kristians Brekte

Kostīmu mākslinieks – Intars Rešetins

Video māksliniece – Laura Rožkalne-Ozola

Gaismu mākslinieks – Ivars Tilčiks

Lomās : Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Gints Grāvelis, Inita Dzelme, Mārtiņš Počs vai Jānis Vimba, Dārta Daneviča, Āris Rozentāls, Mārtiņš Počs vai Romāns Bargais, vai Edijs Zalaks, Gatis Legzdiņš, Jānis Klucis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: