Divpadsmit krēsli

Kā garnējums trauksmainai nedēļai, iesākas ceļš uz Lāčplēša ielu. Reibinoša pastaiga pa saules pielieto pilsētu, dziļi sevī ieelpojot pavasari. Bez gatavošanās kam konkrētam, nemēģinot sevi noskaņot uz kāda viļņa un pilnīgi noteikti , neprātojot, kā būs. Reize, kad atkal ļaujos, jo zemapziņā iesēdies kāds impulss, ka Jaunais Rīgas teātris vēl ne reizi nav lici vilties, ar tādu milzīgu uzticības un paļāvības handikapu vienkārši eju un baudu, pašu ēku. Pat blakus sēdošo, mazliet kašķīgo grūtnieci ar vīru, kurš šķiet ne mazāk kašķīgs. Un runātīgās pieklājīga gada gājuma teātra draudzenes aizmugurē. Tieši viņas manī rada domu, ka man nav – teātra draudziņa, mēģinu saprast kāpēc, bet pie secinājuma tā arī nenonāku.

Teikt, ka izrāde pārsteidz, ir gandrīz vai klusēt. Pilnīgi apburta veros scenogrāfijā. Pa skatuvi viegli slīdošie… kluči(?), kas kļūst gan par ēkām, veselām pilsētām, atsevišķām istabām, manās acīs griežas kā dejā, ar savu nevienmērīgo viļņošanos radot vēl kādu paralēlu izrādi. Taču tas ir manā prātā notiekošs akts. Realitātē, cik es par to varu spriest, scenogrāfija ir tikai viens no lieliski nostrādātajiem elementiem, kuriem visiem kopā saslēdzoties rodas pilnība.

Sižetiskā līnija, nepamet sajūta, ka ir gaužām vienkārša. Tomēr ap to tiek savērptai tik daudz, garšīgu, atgadījumu. Un tas milzīgais daudzums ar ebreju anekdotēm – es, atzīšos, knapi valdījos, visu izrādes laiku, lai nevilktu ārā lapiņu un pildspalvu un nemēģinātu pierakstīt visu,kas tekstuāli tik ļoti valdzināja. Ar patiesu prieku sev atklāju pilnīgi citu Andri Keišu. Dauzonīgu un kreatīvu, tiešu un mērķtiecīgu. Bez sapņainības. Galanti nostrādāti aktierdarbi. No sākuma līdz beigām. Visiem. Ja sākumā šķita, ka tas jau nu gan nav interesants, un tam vispār nav nekādas īpāsas skatītāju reakcijas raisošas iezīmes, tad ar katru izrādes mirkli tēli atklājas, iezīmējas spožāki, un aptver, ka visi nevar būt Gunas Zariņas kundzītes, vai Baibas Brokas seju raustošā sieva, Vai man pilnīgs un patīkams pārsteigums – Elita Kļaviņa. Vai grotesko tēlu virtuozs – Vilis Daudziņš, kurā gan man samanījās kādas atliekas no Oblomova kalpa.

Pati, pati, pati labākā un pamatīgākā, iespējams, bija tieši aktierspēle, kam viss pārējais bija fons. Lai gan, ja mani mocītu, es diez vai atcerētos, ka izrādē būtu bijusi mūzika, vairāk par divām mizanscēnām. Viss šķita izsvērts un izlīdzsvarots līdz pēdējam. Pašos aktieros manāms – šis ir darbs, kuru darīt ar prieku,nē, vēl vairāk – ar baudu.

Stāsts, kurš apved skatītāju ap stūri, tāpat kā brīnišķīgā Gundara Āboliņa varoni, bet pretēji Ipolitam, neatstāj bešā.

Domāju,ka paies vēl kāds zinām laiks, kurā ik pa brīdim atcerēšos rindas no izrādes, iepīšu tās savās sarunās un ar patiesu prieku stāstīšu ebreju anekdotes, un prātā ik pa brīdim atļaušos atcerēties kādas ainas.

Kādā brīdī šķita, ka šī ir aktieru atzīšanās mīlestībā savai profesijai. Ja nē, es biju gatava atzīties.

Pēcgarša palikusi ļoti netverama, tā, kad negribās vairāk neko, jo ir sajūta,ka viss labākais jau tikko ir bijis. Reti jūtamā – pabeigtības sajūta. Stāsts nav aprauts, beigas nav jāpiedomā, viss, ko režisors gribējis pateikt – ir pateikts, Tu, kā skatītājs esi uztvēris, sapratis un pieņēmis.  Milzīgi garšīga izrāde.

Tomēr otreiz ietu tikai pēc gada. Visu šo gadu dzīvojot pietuvināti šai skaistajai pabeigtas pilnības sajūtai.

Režisors, scenogrāfs – Alvis Hermanis
Kostīmu māksliniece – Kristīne Jurjāne

Lomās: Andris Keišs, Gundars Āboliņš, Ģirts Krūmiņš, Baiba Broka, Guna Zariņa, Sandra Kļaviņa vai Elita Kļaviņa, Jana Čivžele, Vilis Daudziņš, Jevgēnijs Isajevs, Ivars Krasts, Varis Piņķis, Regīna Razuma, Edgars Samītis, Andis Strods