Draiskulīgs personīgās teātra sezonas noslēgums. Izrāde, kurai ļauties, iepriekš ievācot vien tik ziņas, kur un cikos tā notiek. Zinu, ka lasīju anotāciju izrādei, un ļoti centos to atcerēties, bet tālāk par to, ka agrāk viņu sauca par Kasparu G. un viņam patika benzīntanki, netiku. Katra reize Dirty Deal Teatro ir kā mazs, bet ļoti patīkams piedzīvojums. Arī šoreiz.
Zāle, kurā vari sēdēt visādi. Vienā izrādē izpēti vienu sienu, citā – pretējo. Ar daudzām, daudzām atsaucēm mūsdienu sabiedrībā. Ar ļoti lielu nepacietību, jau izrādes sākumā gribēju sev spēt atgādināt, kāds materiāls tai pamatā, kas režisors, dramaturgs. Tagad, kad esmu to sev iekalusi, traki dziļi paklanos viņa priekšā.
Es, šķiet, neko konkrētu negaidīju. Taču izrāde sniedz ne tikai iemeslu smieties līdz blakussēdētājs kušina, bet arī starp šīm smieklu šaltīm pagriež spoguli: “Skaties, sabiedrība, tie esat jūs! ” Protams, bez citēšanas vērtiem jokiem un jautājumiem (Tu esi stulbs vai smirdīgs?) paliek klusie vaicājumi, ko uzdot sev pašam. Par to vai un kāda ir mana pasaule, pasaule manī un ap mani. Cik ļoti gribās/ negribās šķirot un tiesāt citus, iedalīt viņus – normālajos un smirdīgi stulbajos? Vai reizēm tādi Kaspari G neuzvedas adekvātāk par mums, normālajiem? Bet šie jautājumi nāk kādu laiku pēc tam…
Pēc tam, kad ir notrauktas smieklu asaras pēc ziediņa etīdes, policistiem un tālbraucēja. Tik kulturāli garšīgas lietas – Ivara Krasta runas defekts, stoiskais miers vai pilnīgs pārsteigums (šķiet, kauns man par nezināšanu)- brīnišķīga dziedamā balss. Apbrīnojama Andreja Možeiko teju vienaldzība un, lai arī nav īsti nosakāms, kas tieši notiek viņa personīgajā pasaulē (vai varbūt man “nolasāmās”brilles nebija paķērušās līdzi), ir skaidrs – viņš ir vienpatis, kuram svarīgi kā viņš izskatās. Īpašas krāsas šim vīru ansamblim dod arī Edgars Kaufelds ar savu tālbraucēja monologu, spilgto policistu un brīnišķīgu fona dejotāju.
Šobrīd, pat šķiet, uzrakstīt nav iespējams un kaut ieskicēt tos dažādos slāņus, kurus skar izrāde, ne tikai vizuāli, audiāli, bet arī mentāli un tīri fiziski. Joprojām mēdzu iesmieties par kādu no redzētajām epizodēm un šokēt līdzcilvēkus ar kādu citātu, kas izrauts no konteksta iegūst pilnīgi citu jēgu un auditorijas reakciju. Es nevaru apgalvot, ka šī ir pati jēgpilnākā izrāde, nedz spēju to noliegt. Es zinu, ka tā parāda citu pasauli ap mums. Paralēlo pasauli. Radot sajūtu kā X failos. Tajā ir daudz benzīna- smaržas, darbi un domas par to. Tomēr visam cauri ir – cilvēks. Kāds nu ir šai pasaulē ieradies, kādiem brīnumiem cauri jau ticis un kādi vēl tikai tam ceļā.
Es aizietu vēl. Ņemtu līdzi draugus un priecātos, ka mazliet jūku prātā arī pati.
Dramaturgs: Andris Kalnozols
Režisori: Andris Kalnozols, Marta Elīna Martinsone
Scenogrāfs: Uģis Bērziņš
Mūzikas autori: Ivars Krasts, Toms Auniņš
Horeogrāfe: Katrīna Albuže
Gaismu mākslinieks: Rūdolfs Kugrēns
Lomās: Andrejs Možeiko, Ivars Krasts, Edgars Kaufelds
Sajūtu vēstniecība 