Arhīvs

Monthly Archives: augusts 2015

Labāk vienreiz redzēt, nekā daudzkārt dzirdēt. Tomēr – spontāni dodoties uz izrādi, arī sanāk ko gaidīt, jo tas taču mīļais un profesionālais Valmieras teātris, nevar būt slikti. Bet visu pēc kārtas.

Dailes mazajā zālē, kur notika VDT viesizrāde ir jauni krēsli! Ērti! Milzīgs prieks.
Kā pirms tam, priekšā sēdošās kundzes trāpīgi teica:  “kā Šekspīru  var iebāzt 45 minūtēs?”(jo domāja ka izrāde tik ilga, nevis par vēl vienām 45min. garāka) Tā arī es pēc izrādes bažījos, vai reizēm visa iespiešana mazākā laikā, paātrinot spēles tempu, tai ko nav atņēmusi.
Godīgi, pēc 1.cēliena dusmojos uz sevi, ka esmu tik pieklājīga un nedodos prom. Jo gribējās. Jutos nepatīkami pārsteigta par attiecību seksualizēšanu un, manuprāt, pilnīgi liekām jēlībām. Es saprotu vietā un laikā pateiktus jokus zem jostasvietas, bet to jēgu šajā izrādē nespēju saprast – lai tuvinātos jauniešiem? Lai pārādītu Šekspīra varoņu tumšo pusi? Mūsdienīgotu? Nopietni!? To,kas teikts teātra mājaslapā par šo izrādi, gribēdama tikai ar grūtībām ieraudzīju. Man patika scenogrāfija, bet tā visu izrādes laiku šķita kā brīnišķīga forma bez jebkāda jēgpilna satura. Scenogrāfija kā neizmantota iespēja. Vēl man patika muzikālais noformējums. Ļoti,ļoti sajūmsināja Māra Bezmera atveidotā Parisa Romeo nāves dziesmiņa. Patiesībā, šķiet, visa izrāde, vai vairāk – otrais cēliens glāba izrādi ar maziem patīkamiem uzplaiksnījumiem. Jau minētā mūzika, cīņas aina, kurā mirst Kārļa Neimaņa Merkucio un Aigara Apiņa Tibalts, palēnināta un brīnišķīgi izdzīvota. Un tīri sievišķīgi – Riharda Jakovela Romeo spēcīgās rokas. Ā, un Ingusa Kniploka Benvolio kliedziens.Tas ir tas, kas man patika. Pārējais, iespējams, nesaprast, palika nepatikasa plauktiņān kopumā deva nepatīkamo vilšanos sajūtu. Taču tas neietekmē manu patiku pret šo teātri kopumā, jo tajā piedzīvotas daudzas no redzētajām labajām izrādēm. 

Režisors un scenogrāfs – Mārtiņš Eihe

Kostīmu māksliniece – Baiba Litiņa

Kustība – Aigars Apinis

Gaisma – Mareks Lužinskis

Mūzika – Dāvis Burmeisters

Lomās: Rihards Jakovels, Rūta Dišlere, Mārtiņš Liepa, Baiba Valante,Ingus Kniploks, Januss Johansons, Inga Apine, Aigars Apinis, Skaidrīte Putniņa, Arnolds Osis, Māris Bezmers, Kārlis Neimanis, Ģirts Rāviņš

Advertisements

KARA PIEZĪMES nr.7. Liecinieki
E. Seņkovs, māsas Rutkēvičas, I.Puga, D. Kažociņa un I. Šelegovskis
Ir reizes, kad Tu ļoti vēlies redzēt un dzirdēt to,kam ļoti grūti ieplānot laiku. Bet šis projekts ik pa laikam lika sevi manīt, ieintriģēja un patiesi priecājos, ka tas kļuva par manu šī estivāla kulmināciju. Nepateicīgi karstajā telpā ļāvāmies 9 stāstiem. Trīs latviešu, trīs krievu un trīs ukraiņu. Atšķirīgi vecumi un pārstāvēti abi dzimumi. Un katrs redz, dzird, jūt apkārt notiekošo mazliet savādāk. Jutos apburta no skaistā lakonisma – stāstu lasījuma, šķietami vienkārši, bet tieī tā – neapkalpojot skatītāju emocionālas gaidas, bet ļaujot pašiem ieskicēt stāstošo cilvēku emocijas. Tīri. Lasījumu papildinošās diskusijas, lai arī grūti uztveramas – gan karstuma un gaisa trūkuma, gan dažu runātāju samezglotā sakāmā dēļ. Šo divu (festivāls norisinājās 3 dienas) dienu laikā, kurās apmeklēju Dirty Deal radās iespaids, ka ir atsevišķi cilvēki, kurus vilina vārds karš ar cerību, ka nu varēs atnākt un pastāstīt jaunajiem kā tas patiesībā bija un kā ir, kā jādzīvo un kas vainīgs. Cilvēkiem ir sakrājies, sāpe milzīga, nenoliedzai, bet man šķiet, ka festivāls nemeklē vainīgos, režisori, dramaturgi, aktieri u.c. nemeklē vainīgos, nerāda uz kādu ar pirkstiem, bet plēš lielāku cilvēku uztveres un redzes lauku – šie patiesie stāsti (“Liecinieki”) caur detaļām iezīmē notikumus. Kā pēdējais – caur sadzīvi ir saprotams, ka mierīgi nav. Spēcīgi apziņā ielauzās diskusiju atziņa, par ko ebiju aizdomājusies – mūsdienās informācija ir padarīta par ieroci. Un neziņa mūs paralizē, norobežošanās no nezināmā un nesaprotamā mūs padara viegli manipulējamus.

Un pēc tāda pamatīga noslēguma Tu, cilvēks, piedzīvo ko negaidītu. To kā ideju aprok forma. Kas notiek ja teātra direktors veido dokumentālo filmu? Es teiktu – nelabvēlīgu apstākļu un dažu citu ķibeļu izraisīta katastrofa! Pēc pirmās pusstundas es vairs nemēģināju saprast mērķi šim darbam, jo man tas likās mazliet pašslavinošs un mākslinieciski nenobriedināts. 5 lapu teksts, kam skatītājam jāpaskaidro ideja, uz skatuves esošo priekšmetu jēga un daudzkārt jāatkārto autora sajūtas. Tas tiek izstāstīts lēnā un monotonā balsī. Turinājumā ~pusotru stundu gara filma – Nikolajevskas ainas ar sliktu apgaismojumu un nebaudāmu montējumu. Fonā runā civlēki – Nikolajevskā dzīvojošie. Pauž viedokli un stāsta par sevi, atbild uz jautājumiem. Uz ekrāna – visu laiku slīd ainas ar kokiem, sabumbotām mājām, kokiem, mājām, kokiem…….. Dinamiskākais moments – subtitru lēkāšana mainoties. Un telpā ir karsts. Dikti karsts. Tu gribi saprast un spēt uztvert, bet ir karsts un tik garlaicīgi, ka lai cik ļoti greibētu sevi piespiest spēt pieklājīgi reaģēt, un ,respektējot cilvēka ideju un darbu, izrādīt kaut mazāko interesi, to nespēju, jo visu laiku domāju – kāpēc šis cilvēks nespēja izvēlēties spēcīgākās intervijas, skatus un iesaistīt kaut vienu normālu kino cilvēku?! Dokumentālajiem video nav jābūt kā lēni nogalinošiem ieročiem. Te jau sanāk karš par karu. Cilvēks centies parādīt visu, jo viss ir svarīgs, visam ir vērtība, ja esi tur — viņiem blakus un kopā ar balsi nāk arī seja, mīmika, žesti – bilde. Jāatvainojas, bet šis nudien bija kas traks.

Festivāls kopumā – intensīvs un jēgpilns. Domāšanu kustinošs un provocējošs. Un labi, ka tā, jo sev par nepatiku atklāju, cik ļoti esmu ieslīgusi tikai savā dzīvē, atsakoties domāt kaut mazliet tālāk par savas dzīves robežām.

“Dirty Deal Teatro” rīkotais festivāls, kurš notiek jau 7 gadus, bet man nez kāpēc 1.reizi dzīvē. Visu dienu skandinu sev galvā, ka jauna teātra pieredze nāks tikai par labu un ir visas manas drosmes saņemšanas, lai turp dotos, vērta. Jo klusi sev jāatzīstās, ka pie performancēm un atklātu būšanu auditorjā, no kuras tiek cerēta iesaistīšanās, man nav pierasta un ir mulsinoša.
Tomēr. Noliekot visu ar sevi saistīto malā, es nonāku aci pret aci ar festivāla vienojošo tēmu – “Kara balss”. Savā apziņā vienkāršojot – karu. Pašā sākumā vērojot režisora Rikija Seabras meistarklases dalībnieku prezentācijas, skatītājs tā liegi tiek ievadīts. Šķiet, kas tad tur traks – meitene (režijas studente  Kristīne Logina) sagatavojusi miera koferi ar ziepju burbuļiem un jokiem, puisis, izmantojot tuneli kā mediju, raida skatītājos ziņu no nākotnes (patiesībā trīs savstarpēji ne visais saistītas ziņas), cits laikmetīgi izdejo (kopš R. Kugrēna “Ikdieņiem” vairs nespēju izteikt šo dejas žanru bez smaida) karavīra cīņu pašam ar sevi, un vēl kāds atzīstās noslēpumā, kas viņam šķiet milzīgs un gandrīz apkaunojošs. Un tas viss, man kā skatītājam sākumā skar tikai pašu virsiņu – kā noglāstot uz rokas esošos matiņus, tikai tos, tie atsaucas un lēnām saceļoties rada kņudēšanu visai rokai. Līdzīgi ar kara tēmu. Sākumā Tu domā par interpretācijām, formām un jēgu performancēs.

Pārējot uz Zanes Radzobes vadīto diskusiju, pats sev negribīgi uzdod jautājumu – kas man ir karš? Ko man tas nozīmē, ar ko asociējas, un vai es zinu ko darīt, ja tas sāktos tagad? Domāju, ka loģiski, ja pirmās sajūtas ir bailes. Manā gadījumā ļoti spēcīgas, jo ļoti baidos no pēkšņas, negaidītas nāves. Bailes ir kā tāds trīcošs kamols, kas sevī ietvēris neziņu un neskaidrus priekšstatus no filmām un grāmatām. Mani patiesi satrauca, ka mūsdienu sabiedrībā (Latvijā) vardarbība kā atbilde vardarbībai tiek izskatīts kā vienīgais variants. Klausoties antropologa Klāva Sedlenieka lekcijā man bija sajūta, ka jau ir pieņemts lēmums – mēs karosim! Lai arī ir pierādījumi tam, ka karot un grupās citam citu nespecifiskos veidos nogalināt, nav nācis mantojumā no mūsu senču senčiem.  Mēs daudz runājam par to kā mēs aizstāvēsismies (karosim), bet ļoti reti dzird runas par to kā vēl mēs varam nosargāt sau valsti to neizpostot, nezaudējot to burvīgo saujiņu tautiešu, kas šeit esam.
Jau pēc lekcijas neskaidrais baiļu kamoliņš sāka trīsuļot akīvi, jo kā, domājams, daudzi es cenšos norobežoties no medijos rakstītā, ka pie robežas krievu iznīcinātāji, mums ieved jaunu karatehniku. Braucot tai garām aizveru acis un ikdienā nedomāju par savu rīcības plānu šādā situācijā, jo ar visu spēku negribu pieļaut pat iespēju, ka tāda būs, ka būs karš, te – Latvijā. Tomēr dziļi noslēptās bailes izlauzās pēc “Allāha līgavas”  uz ielas ieraugot musulmaņu sievieti. VIsas tās briesmas, draudi un sāpes nav nekur – tur aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām.

Marija Linarte, lai arī profesionāli distancēti runā par visām tām lietām, ļoti brīnišķīgā formā, no sevis neieliekot milzīgo traģiskumu, bet brīžiem šķietmai vienkārši informējot (“informēts nozīmē brīdināts”) par sievietēm – pašnāvniecēm Čečenijā. Nosaucot tās vārdā un izklāstot uzzināto par viņu dzīvēm un to beigām. Tomēr var redzēt, ka ne tikai skatītājam, kad tekstam ļauts aiziet līdz apziņas tālākajiem nostūriem, bet arī pašai aktrisei tas viss sit pa saules pinumu un liek aizrauties elpai. Tas viss ir īsts. Līdz riebumam. Un aiz tā visa ir cilvēki. Īsti. Tādi paši kā es un Tu. Tomēr viņiem šķiet, ka ir pārāki, lai izmantotu visus līdzekļus, lai iegūtu kāroto – šīs zemes zūdošo varu un mantu.
Ļaujot šai tēmai ienākt sevī, aprast ar domu, ka iespējams ir jāaizdomājas par variantiem un nedrīkst bēgt no faktiem (bet kurš pateiks cik patiesi tie līdz plašākai sabiedrībai nonāk?!), ļoti intensīva un piepildīta vakara noslēgumā negāju raudzīties Ulda Sniķera izrādē “Esmu karavīrs, māt”.

Tomēr, lai arī tēma nav priecīga un ielīksmojoša (ja vien uz to neskatās caur ziepju burbuļiem), ir prieks par to sabiedrības daļu, kas izvēlās par to runāt, nākt kopā un diskutēt, jā, no mākslas viedokļa, bet katram ir savs izteiksmes un uztveres  veids. Es nesaprastu, ja man politiķi mēģinātu skaidrot shēmas. Tagad es saprotu, ka var būt auzas, un var arī nebūt. Bet spēks ir kopībā un veselajā saprātā.