DIRTY DRAMA kara balss 1.diena

“Dirty Deal Teatro” rīkotais festivāls, kurš notiek jau 7 gadus, bet man nez kāpēc 1.reizi dzīvē. Visu dienu skandinu sev galvā, ka jauna teātra pieredze nāks tikai par labu un ir visas manas drosmes saņemšanas, lai turp dotos, vērta. Jo klusi sev jāatzīstās, ka pie performancēm un atklātu būšanu auditorjā, no kuras tiek cerēta iesaistīšanās, man nav pierasta un ir mulsinoša.
Tomēr. Noliekot visu ar sevi saistīto malā, es nonāku aci pret aci ar festivāla vienojošo tēmu – “Kara balss”. Savā apziņā vienkāršojot – karu. Pašā sākumā vērojot režisora Rikija Seabras meistarklases dalībnieku prezentācijas, skatītājs tā liegi tiek ievadīts. Šķiet, kas tad tur traks – meitene (režijas studente  Kristīne Logina) sagatavojusi miera koferi ar ziepju burbuļiem un jokiem, puisis, izmantojot tuneli kā mediju, raida skatītājos ziņu no nākotnes (patiesībā trīs savstarpēji ne visais saistītas ziņas), cits laikmetīgi izdejo (kopš R. Kugrēna “Ikdieņiem” vairs nespēju izteikt šo dejas žanru bez smaida) karavīra cīņu pašam ar sevi, un vēl kāds atzīstās noslēpumā, kas viņam šķiet milzīgs un gandrīz apkaunojošs. Un tas viss, man kā skatītājam sākumā skar tikai pašu virsiņu – kā noglāstot uz rokas esošos matiņus, tikai tos, tie atsaucas un lēnām saceļoties rada kņudēšanu visai rokai. Līdzīgi ar kara tēmu. Sākumā Tu domā par interpretācijām, formām un jēgu performancēs.

Pārējot uz Zanes Radzobes vadīto diskusiju, pats sev negribīgi uzdod jautājumu – kas man ir karš? Ko man tas nozīmē, ar ko asociējas, un vai es zinu ko darīt, ja tas sāktos tagad? Domāju, ka loģiski, ja pirmās sajūtas ir bailes. Manā gadījumā ļoti spēcīgas, jo ļoti baidos no pēkšņas, negaidītas nāves. Bailes ir kā tāds trīcošs kamols, kas sevī ietvēris neziņu un neskaidrus priekšstatus no filmām un grāmatām. Mani patiesi satrauca, ka mūsdienu sabiedrībā (Latvijā) vardarbība kā atbilde vardarbībai tiek izskatīts kā vienīgais variants. Klausoties antropologa Klāva Sedlenieka lekcijā man bija sajūta, ka jau ir pieņemts lēmums – mēs karosim! Lai arī ir pierādījumi tam, ka karot un grupās citam citu nespecifiskos veidos nogalināt, nav nācis mantojumā no mūsu senču senčiem.  Mēs daudz runājam par to kā mēs aizstāvēsismies (karosim), bet ļoti reti dzird runas par to kā vēl mēs varam nosargāt sau valsti to neizpostot, nezaudējot to burvīgo saujiņu tautiešu, kas šeit esam.
Jau pēc lekcijas neskaidrais baiļu kamoliņš sāka trīsuļot akīvi, jo kā, domājams, daudzi es cenšos norobežoties no medijos rakstītā, ka pie robežas krievu iznīcinātāji, mums ieved jaunu karatehniku. Braucot tai garām aizveru acis un ikdienā nedomāju par savu rīcības plānu šādā situācijā, jo ar visu spēku negribu pieļaut pat iespēju, ka tāda būs, ka būs karš, te – Latvijā. Tomēr dziļi noslēptās bailes izlauzās pēc “Allāha līgavas”  uz ielas ieraugot musulmaņu sievieti. VIsas tās briesmas, draudi un sāpes nav nekur – tur aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām.

Marija Linarte, lai arī profesionāli distancēti runā par visām tām lietām, ļoti brīnišķīgā formā, no sevis neieliekot milzīgo traģiskumu, bet brīžiem šķietmai vienkārši informējot (“informēts nozīmē brīdināts”) par sievietēm – pašnāvniecēm Čečenijā. Nosaucot tās vārdā un izklāstot uzzināto par viņu dzīvēm un to beigām. Tomēr var redzēt, ka ne tikai skatītājam, kad tekstam ļauts aiziet līdz apziņas tālākajiem nostūriem, bet arī pašai aktrisei tas viss sit pa saules pinumu un liek aizrauties elpai. Tas viss ir īsts. Līdz riebumam. Un aiz tā visa ir cilvēki. Īsti. Tādi paši kā es un Tu. Tomēr viņiem šķiet, ka ir pārāki, lai izmantotu visus līdzekļus, lai iegūtu kāroto – šīs zemes zūdošo varu un mantu.
Ļaujot šai tēmai ienākt sevī, aprast ar domu, ka iespējams ir jāaizdomājas par variantiem un nedrīkst bēgt no faktiem (bet kurš pateiks cik patiesi tie līdz plašākai sabiedrībai nonāk?!), ļoti intensīva un piepildīta vakara noslēgumā negāju raudzīties Ulda Sniķera izrādē “Esmu karavīrs, māt”.

Tomēr, lai arī tēma nav priecīga un ielīksmojoša (ja vien uz to neskatās caur ziepju burbuļiem), ir prieks par to sabiedrības daļu, kas izvēlās par to runāt, nākt kopā un diskutēt, jā, no mākslas viedokļa, bet katram ir savs izteiksmes un uztveres  veids. Es nesaprastu, ja man politiķi mēģinātu skaidrot shēmas. Tagad es saprotu, ka var būt auzas, un var arī nebūt. Bet spēks ir kopībā un veselajā saprātā.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: