DIRTY DRAMA kara balss 3.diena

KARA PIEZĪMES nr.7. Liecinieki
E. Seņkovs, māsas Rutkēvičas, I.Puga, D. Kažociņa un I. Šelegovskis
Ir reizes, kad Tu ļoti vēlies redzēt un dzirdēt to,kam ļoti grūti ieplānot laiku. Bet šis projekts ik pa laikam lika sevi manīt, ieintriģēja un patiesi priecājos, ka tas kļuva par manu šī estivāla kulmināciju. Nepateicīgi karstajā telpā ļāvāmies 9 stāstiem. Trīs latviešu, trīs krievu un trīs ukraiņu. Atšķirīgi vecumi un pārstāvēti abi dzimumi. Un katrs redz, dzird, jūt apkārt notiekošo mazliet savādāk. Jutos apburta no skaistā lakonisma – stāstu lasījuma, šķietami vienkārši, bet tieī tā – neapkalpojot skatītāju emocionālas gaidas, bet ļaujot pašiem ieskicēt stāstošo cilvēku emocijas. Tīri. Lasījumu papildinošās diskusijas, lai arī grūti uztveramas – gan karstuma un gaisa trūkuma, gan dažu runātāju samezglotā sakāmā dēļ. Šo divu (festivāls norisinājās 3 dienas) dienu laikā, kurās apmeklēju Dirty Deal radās iespaids, ka ir atsevišķi cilvēki, kurus vilina vārds karš ar cerību, ka nu varēs atnākt un pastāstīt jaunajiem kā tas patiesībā bija un kā ir, kā jādzīvo un kas vainīgs. Cilvēkiem ir sakrājies, sāpe milzīga, nenoliedzai, bet man šķiet, ka festivāls nemeklē vainīgos, režisori, dramaturgi, aktieri u.c. nemeklē vainīgos, nerāda uz kādu ar pirkstiem, bet plēš lielāku cilvēku uztveres un redzes lauku – šie patiesie stāsti (“Liecinieki”) caur detaļām iezīmē notikumus. Kā pēdējais – caur sadzīvi ir saprotams, ka mierīgi nav. Spēcīgi apziņā ielauzās diskusiju atziņa, par ko ebiju aizdomājusies – mūsdienās informācija ir padarīta par ieroci. Un neziņa mūs paralizē, norobežošanās no nezināmā un nesaprotamā mūs padara viegli manipulējamus.

Un pēc tāda pamatīga noslēguma Tu, cilvēks, piedzīvo ko negaidītu. To kā ideju aprok forma. Kas notiek ja teātra direktors veido dokumentālo filmu? Es teiktu – nelabvēlīgu apstākļu un dažu citu ķibeļu izraisīta katastrofa! Pēc pirmās pusstundas es vairs nemēģināju saprast mērķi šim darbam, jo man tas likās mazliet pašslavinošs un mākslinieciski nenobriedināts. 5 lapu teksts, kam skatītājam jāpaskaidro ideja, uz skatuves esošo priekšmetu jēga un daudzkārt jāatkārto autora sajūtas. Tas tiek izstāstīts lēnā un monotonā balsī. Turinājumā ~pusotru stundu gara filma – Nikolajevskas ainas ar sliktu apgaismojumu un nebaudāmu montējumu. Fonā runā civlēki – Nikolajevskā dzīvojošie. Pauž viedokli un stāsta par sevi, atbild uz jautājumiem. Uz ekrāna – visu laiku slīd ainas ar kokiem, sabumbotām mājām, kokiem, mājām, kokiem…….. Dinamiskākais moments – subtitru lēkāšana mainoties. Un telpā ir karsts. Dikti karsts. Tu gribi saprast un spēt uztvert, bet ir karsts un tik garlaicīgi, ka lai cik ļoti greibētu sevi piespiest spēt pieklājīgi reaģēt, un ,respektējot cilvēka ideju un darbu, izrādīt kaut mazāko interesi, to nespēju, jo visu laiku domāju – kāpēc šis cilvēks nespēja izvēlēties spēcīgākās intervijas, skatus un iesaistīt kaut vienu normālu kino cilvēku?! Dokumentālajiem video nav jābūt kā lēni nogalinošiem ieročiem. Te jau sanāk karš par karu. Cilvēks centies parādīt visu, jo viss ir svarīgs, visam ir vērtība, ja esi tur — viņiem blakus un kopā ar balsi nāk arī seja, mīmika, žesti – bilde. Jāatvainojas, bet šis nudien bija kas traks.

Festivāls kopumā – intensīvs un jēgpilns. Domāšanu kustinošs un provocējošs. Un labi, ka tā, jo sev par nepatiku atklāju, cik ļoti esmu ieslīgusi tikai savā dzīvē, atsakoties domāt kaut mazliet tālāk par savas dzīves robežām.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: