Arhīvs

Monthly Archives: Septembris 2015

Patīkami minēt scenogrāfiskos risinājumus – to jēgu, vēl pirms izrāde sākusies. Vai ar ūdeni pildītie maisiņi tiks sadurti un skatītāji – saslapināti? Varbūt tie iezīmē pludmali? Un izrādās, tālu no patiesības nav. Akvārijs. Tā aina dikti viziāli pievilcīga.

Pirmajā acu uzmetienā šī izrāde nešķiet īpaši izceļama citu izrāžu starpā. Tomēr, tomēr. Ar savu šķietamo sadzīvisko vienkāršību, tā ielaužās apziņā un sāk tur savu domu kustināšanas darbu. Un uzteicami aktierdarbi.

Es sākšu no beigām. Jo ir tikai retas reizes, bet tās arī tad visspilgtāk paliek atmiņās, kad izrādes beigās skatītāju atstāj ar garu degunu – izdomā pats kā beidzās – ar “ilgi un laimīgi”, ar traģēdiju vai – cits variants. Šī ir tā izrāde. Es gribēju paust savu sašutumu skaļi pieprasot paskaidrojumus par ļoti simboliskajām beigām, taču varbūt tās tādas, jo nekas nebeidzas – izrāde izgaismo konkrēto mirkli varoņu dzīvēs, bet tās turpinās.

Iespējams, par centrālo notikumu uzskatāms rupuča atrašana un tā neveiksmīgas dzemdības. Man gribās domāt, ka centrāla notikuma nav un varoņi riņķo viens ap otru. Nav sīku dzīvju, pat ja mums šķiet,ka citiem vai pašiem tāda ir. Mums katram ir tieši viena vienīgā – mūsējā. Ingas Alsiņas- Lasmanes varone sākumā var šķist mākslīga, neīsta un pastulba, tomēr cauri izrādei tieši viņa, šķiet, ir tā, kas cenšās visu un visus saturēt kopā, kaut ko risināt un turpināt virzību, kaut nekonkrētu. Viņas spītīgi naivais optimisms ir kā bruņas, pret kurām sitas ģimenes augstākās kārtas pārstāvju žults, nicinājums un nevēlēšanās saprast un paskatīties uz pasauli mazliet savādāk. Cik gan spēj izturēt viens cilvēks? Un kāpēc?

Reiz man kāds teica, ka mums bieži nav jācenšas mainīt apstākļi, jo ļoti iespējams, ka mums doti tādi apstākļi, lai mainītos mēs. Vēl trāpīgāku (kaut šī ir samudžinātā domas versija) apakšvirsrakstu šai izrādei nespēju dot.

Mums patīk ērta, stabila un samērā paredzama dzīve, jo tā jūtamies drošībā. Statusa, darba, kontaktu un finansiālie zaudējumi spēj satricināt. Milzīgs trieciens tiem, kam tie ir visa pamats. Bet vai tā ir jābūt?  Nē, šajā izrādē neviens, vismaz tieši, nemeklē dzīves jēgu vai atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Ne gluži divi pretstatīti laulāto pāri, tad skatīties nebūtu nedz interesanti, nedz jēgpilni. Līnijas starp nosacīti labo un šķietami ļauno, katrā no mums, ir sapludinātas. Katrs tēls, ko meistarīgi iemieso Ivars Krasts, Varis Piņķis, Iveta Polu un jau pieminētā I. Alsiņa – Lasmane, sevī izdzīvo pietiekami plašu emociju gammu un rada izrādes daudzšķautņainību trāpīgi atklājot savam varonim raksturīgākās iezīmes un dzīves vadmotīvu.

Ritms ir labs un kopējā noskaņa –  viļņaina, tomēr priecīga. Stāsts iznests ar sarkastisku vieglumu. Tas ir tā – tev saka patiesību, bet pasniedz to kā joku un tad, kad esi beidzis smieties dabū ar bomi pa pieri un sāc piedomāt. Meistarīgs un nostrādāts gabals. Bez beilēm var ieteikt citiem un vest draugus, ja vien viņiem ir kritiskā domāšana, kas draudzējas ar humora izjūtu.

Režisors – Lauris Gundars
Scenogrāfija, kostīmi – Agnese Stabiņa, Inga Bermaka
 
Lomās: Inga Alsiņa-Lasmane, Ivars Krasts, Iveta Pole, Varis Piņķis
Advertisements

Sākums nebija tāds kādu tiku gaidījusi. Es alku pēctās izdaudzinātās katarses, kas piemeklē skatoties šoizrādi. Gribēju piedzīvot to saplosīšanu par ko runā sociālajos tīklos, tie, kas jau redzējuši. Neslēpšu, ka es ļoti baiļojos, vai kāds no galveno lomu atveidotājiem neliks vilties, kā daudzkārt jau bijis. Un es nerunāju par Daini Grūbi.

Man bieži gribējās novērsties un neredzēt vai nedzirdēt. Es daudzkārt jutos neērti. Pati tēma savā pamatā ir ļoti…intīma. Un arvien biežāk, man arī ikdienā sev apkārt negribās redzēt bīstamo, agresīvo, neglīto, slimīgo vai apdraudoši no normas novirzīto, sabiedrība to sauc visu vienā vārdā – par nenormālo. Iebāž tev mutē dzelžus, kurus kāds (nezin kurš un nezin kad) definējis par normālo, un – staigā cilvēk, teciņiem, teciņiem, tikai nemeties aulekšos, tas ir nenormāli! Izrādē man bija neērti noskatīties aktieru uzburto tēlu tuvībā, kas neiekļaujās mana saprāta normās. Man ļoti gribējās, lai kāds iznāk un pastāsta man visu nerādot. Runājot tieši, bez tēliem un abstrakcijas. Nepārprotiet – brīnišķīgi aktierdarbi, tomēr bija sajūta, ja pa īstam ļaušos, ja ielaidīšos par tālu, būs pārāk grūti. Jo katram mums ir sava, iespējams, vajājošā zirga, galva, kas dara tramīgu, reiz pa reizei izgrūžot kādu jautājumu uz kuru tu ne tikai nevēlies atbildēt, bet arī negribi  domāt,pat dzirdēt šo jautājumu izunājam.
Sev par pārsteigumu – šobrīd es nevaru nosaukt vienu sajūtu, kas pārņem pēc izrādes. Neviena nav vadošā emocija, Ir tušums, kurā atbalsojās “tev vairs nesāpēs, jo tu neko vairs nejutīsi”… Frāze, ar ko man beidzās izrāde, jo es nezutvēru neko, kas bija pēc tās. Es neko nejutu. Tomēr iekšējo procesu bija tik daudz.
Domāju, nekļūdīšos sakota, ka šī izrāde, skar vairākus pamatīgus jautājumus atšķirīgās cilvēku dzīves jomās, kurus sev ikdienā vairamies uzdot. Un katram būs savs akcents, kurš uzprasīsies uz pārdomāšanu. Man šoreiz tas ir par tiem laužņiem mutē. Ainaram Mielavam reiz bija dziemsa “Tu mani dzen un pati līdzi dzenies… ” Kas ir tas, kas mani dzen? Vai tas ir kas tāds, kas manī rada tik lielu kaisli, ka vairs nespējot to izturēt tā pāraug dievināšanā vai varbūt tas viss ir viens un nekam nav nozīmes, jo mēģinot saprast bērns ejot abu vecāku virzienos atduras pret sienām?
Izrāde ne tikai atklāj nozieguma iespējamo anatomiju, bet arī pagriež spoguli pret skatītājiem – un Tu? Un Tev?
Manas bažas šoreiz vainagojās skaistā pārsteigumā un, lai arī Dainis Grūbe – spīdošs un līdz sāpīgumam pārliecinošs, man īpaši gribētos izcelt Lauri Subatnieku,kurš beidzot spēlē nevis tēlo! Liels prieks Viss ansamblis – izturēts un savus tēl\us izkopis, ar mazām atkāpēm Ievas Segliņas virzienā. Sajūsma par Ginta Andžāna ķermeņa valodu un Kristīnes Nevarauskas matiem.
Nevaru apgalvot, ka šī ir baudāmā izrāde. Tā ir no tām, pēc kuras ir labi, ja neesi atnācis viens. Un pirms mesties stāvus applaudēt, vēl brīdi gribās pasēdēt tumsā un klusumā. Jo nemanāmi, bet tiec apņemts ar izrādes… noskaņu. Nedomāju,k a ir veselīgi tajā ļoti ilgi uzkavēties.
Tik daudzslāņaina un daudznozīmīga. Kaislīga un kaislību slāpējoša. Normālības meklējumi vai alkas pēc spējas izdzīvot esot kaut kripatiņu laimīgam?
Kādu brīdi pie sevis pirecājos, ka izrāde nemeklē vainīgo, tomēr kādā līnijā izlaužas dievināšana kā galvenais apsēstības un traumatiskuma radītājs. Un tik ļoti negribētos, lai dievināšana tiek vienādota ar kristīgo ticību,jo dievinām mēs tik daudz ko,padaram par saviem elkiem tik daudz. Svētdienās, piemēram, lielveikalus padarot par saviem tempļiem.

Kas zina, cik soļu no mūsu normāluma līdz ārprātam!?
Tomēr stāsts nav par to. Bet to,ka mums paveicies, jo ir cilvēki, kuri izvēlējušies nenovērsties no ievainotiem cilvēkiem, bet aiz viņu sāpēm un to radītām reakcijām, censties saskatīt viņus pašus.

Režisore – Laura Groza-Ķibere

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe – Liene Grava

Scenogrāfs – Miķelis Fišers

Gaismu mākslinieks – Ivars Tilčiks

Lomās: Lauris Subatnieks, Dainis Grūbe, Juris Žagars, Indra Briķe, Kristīne Nevarauska, Ieva Segliņa, Dainis Gaidelis, Gints Andžāns, Ērika Eglija

Var gadīties reizes, kad ir svarīgi iepazīties ar pilnu izrādes aprkastu, pirms turp dodies. Citādāk var sanākt, ka laikus neesi apkopojis visas savas krievu valodas zināšanas un daļu spēles baudījuma prieku nozog subtitru lasīšana.

Izrāde, ārēji, šķiet vienkārša un viegli uztverama – iekārtojies ērtāk krēslā, mēs Tev pastāstīsim par krieviem Latvijā un blokmāju daili. Labs ir, esmu gatava klausīties un skatīties.
Mani “nones”pirmajā raundā, jo Andri Keišu neatpazīstu. Spēju tikai pie sevis noelsties par Jaunā Rīgas teātra aktieru spēju pārmiesoties no tēla uz tēlu, tas redzams arī šajā izrādē, ne tikai Keišā, bet arī citos. Šeit jāmin, ka biju izbrīnīta par skatītāju reakciju – viņi sāk smieties, piemēram, Vilim Daudziņam tikai iznākot uz skatuves, un viņa darbība, manuprāt, nekādi nevar izraisīt smieklus, tad nu es aizdomājos (jo tas pats atkārtojās arī ar Kasparu Znotiņu un Ingu Alsiņu-Lasmani), ka, iespējams, cilvēki smejās par to,ko redzējuši kādā citā izrādē (un labi,ka viņi iet arī uz citām) un sagaida to pašu, ka kāds tiks atdarināts un būs smieklīgi. Bet, manuprāt, patiesībā nav.

Es skatos uz ritošu cilvēka dzīvi. Vairākām. Kuras reizēm sasienās mezglā un pašas sevi nožņaudz. Nožņaugušās dzīves. Ar savu skaistumu. Mirklīgu.

Es’ļoti gribu ticēt un būt naiva, ka režisors skatītāju uzrunājis ļoti godīgi, neslēpjoties aiz hipstera vai kādas citas maskas. Šķiet, jebkura dzīve, kuru pārliktu uz skatuves varētu būt interesanta, bet vai tā liktu aizdomāties? Par jebko ?!

Es mājupceļā, sastopoties pārsvarā ar citās valodās runājošajiem pieķēru sevi pie domas par to,ka viņi visi sāks domāt, ka ir saimnieki savā zemē, par savu zemi uzskatot Latviju. Kur paliks kūtrie latvieši, un, ko es kā viena no viņiem varu iesākt, lai pati savā valstī justos droši? Kā dzīvot līdzās cilvēkiem, kuri saka,ka ir latvieši, bet nerunā tautas valodā? Kā neapmaldīties starp nācijām, tautām, valstīm un politikām? Kā nepazaudēt cilvēku katrā no mums?

Stāsts, kurš, iespējams, pastāsta vairāk kā esi gatavs dzirdēt. Tas nav tikai, bet arī , stāsts par talantīgu režisoru (ko ne mazāk veiksmīgi spēlē Intars Rešetins) un viņa mammu (izcila Guna Zariņa). Stāsts par daudzdzīvokļu māju realitāti, krieviem Latvijā, krieviem Krievijā un mīlestību. Tevi var audzināt un veidot miljardiem veidos, bet nu man šķiet, ka ja Tev sirdī ieliek mīlestību – Tu esi saņēmis ļoti, ļoti, ļoti daudz.

Šķiet, izrāde sevī slēpjt arī  dziļas iekšējas vientulības stīgu, kuru uzreiz gribās glābt un aprūpēt, bet … Nekad neesmu bijusi pārliecināta, ka māksla, it īpaši ejot sava veida tīrradņa ceļu, ir pilna ar tuvām attiecībām.
Ļoti daudzslāņains stāsts, Ļoti. Un šķiet, jāapgūst valoda mazliet labāk un jāiet vēlreiz (vai jāapgūst valoda apmeklējot izrādi atkal un atkal), lai vērotu aktierspēli. Domāju, paies kāds laiks līdz šī izrāde pilnībā pametīs manas domas, jo atsaucot atmiņā un “izgaršojot” katru ainu tajā var ieraudzīt ar vien ko vairāk.

Prieks, ka iespējams runāt pašmērķīgi neizsaucot skatītāja līdzpārdzīvojumu, bez uzspēlētas drāmas vai jēliem kariķējumiem.

Atzīstos, ka man palika arī līdz galam nesaprastas lietas un simboli, arī pats nosaukums man ir mīkla, bet šoreiz tas ir patīkami – ar iespēju augt.

Interesanti, kas negadās bieži, izrāde sāka dzīvot manī pēc tās noskatīšanās. Sākumā nudien šķiet vienkārši – izrāde par režisoru, krievu, cilvēku. Bet visi pamatelementi saslēdzas pašās beigās, kad viss viens otru ir papildinājis – telpa, aktieri, mūzika, gaisma… viss sadevies rokās, lai Tev, cilvēk, ļautu ielūkoties ļoti personīgos un dziļos slāņos. Ne tikai sapurinātu un izrautu no ikdienas, bet tieši liktu tajā ielūkoties .

Es vēl ilgi varētu analizēt un slavēt gan katru atsevišķi(aktierus), gan izrādi kopumā, tomēr, daudz vērtīgāk par tā lasīšanu būs šīs izrādes apmeklējums.

Režija, telpa – Vladislavs Nastavševs
Mūzika/skaņas noformējums – Toms Auniņš
Lomās: Guna Zariņa, Intars Rešetins, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Inga Alsiņa-Lasmane, Edgars Samītis