Cerību ezers

Var gadīties reizes, kad ir svarīgi iepazīties ar pilnu izrādes aprkastu, pirms turp dodies. Citādāk var sanākt, ka laikus neesi apkopojis visas savas krievu valodas zināšanas un daļu spēles baudījuma prieku nozog subtitru lasīšana.

Izrāde, ārēji, šķiet vienkārša un viegli uztverama – iekārtojies ērtāk krēslā, mēs Tev pastāstīsim par krieviem Latvijā un blokmāju daili. Labs ir, esmu gatava klausīties un skatīties.

Mani “nones”pirmajā raundā, jo Andri Keišu neatpazīstu. Spēju tikai pie sevis noelsties par Jaunā Rīgas teātra aktieru spēju pārmiesoties no tēla uz tēlu, tas redzams arī šajā izrādē, ne tikai Keišā, bet arī citos. Šeit jāmin, ka biju izbrīnīta par skatītāju reakciju – viņi sāk smieties, piemēram, Vilim Daudziņam tikai iznākot uz skatuves, un viņa darbība, manuprāt, nekādi nevar izraisīt smieklus, tad nu es aizdomājos (jo tas pats atkārtojās arī ar Kasparu Znotiņu un Ingu Alsiņu-Lasmani), ka, iespējams, cilvēki smejās par to,ko redzējuši kādā citā izrādē (un labi,ka viņi iet arī uz citām) un sagaida to pašu, ka kāds tiks atdarināts un būs smieklīgi. Bet, manuprāt, patiesībā nav.

Es skatos uz ritošu cilvēka dzīvi. Vairākām. Kuras reizēm sasienās mezglā un pašas sevi nožņaudz. Nožņaugušās dzīves. Ar savu skaistumu. Mirklīgu.

Es’ļoti gribu ticēt un būt naiva, ka režisors skatītāju uzrunājis ļoti godīgi, neslēpjoties aiz hipstera vai kādas citas maskas. Šķiet, jebkura dzīve, kuru pārliktu uz skatuves varētu būt interesanta, bet vai tā liktu aizdomāties? Par jebko ?!

Es mājupceļā, sastopoties pārsvarā ar citās valodās runājošajiem pieķēru sevi pie domas par to,ka viņi visi sāks domāt, ka ir saimnieki savā zemē, par savu zemi uzskatot Latviju. Kur paliks kūtrie latvieši, un, ko es kā viena no viņiem varu iesākt, lai pati savā valstī justos droši? Kā dzīvot līdzās cilvēkiem, kuri saka,ka ir latvieši, bet nerunā tautas valodā? Kā neapmaldīties starp nācijām, tautām, valstīm un politikām? Kā nepazaudēt cilvēku katrā no mums?

Stāsts, kurš, iespējams, pastāsta vairāk kā esi gatavs dzirdēt. Tas nav tikai, bet arī , stāsts par talantīgu režisoru (ko ne mazāk veiksmīgi spēlē Intars Rešetins) un viņa mammu (izcila Guna Zariņa). Stāsts par daudzdzīvokļu māju realitāti, krieviem Latvijā, krieviem Krievijā un mīlestību. Tevi var audzināt un veidot miljardiem veidos, bet nu man šķiet, ka ja Tev sirdī ieliek mīlestību – Tu esi saņēmis ļoti, ļoti, ļoti daudz.

Šķiet, izrāde sevī slēpjt arī  dziļas iekšējas vientulības stīgu, kuru uzreiz gribās glābt un aprūpēt, bet … Nekad neesmu bijusi pārliecināta, ka māksla, it īpaši ejot sava veida tīrradņa ceļu, ir pilna ar tuvām attiecībām.
Ļoti daudzslāņains stāsts, Ļoti. Un šķiet, jāapgūst valoda mazliet labāk un jāiet vēlreiz (vai jāapgūst valoda apmeklējot izrādi atkal un atkal), lai vērotu aktierspēli. Domāju, paies kāds laiks līdz šī izrāde pilnībā pametīs manas domas, jo atsaucot atmiņā un “izgaršojot” katru ainu tajā var ieraudzīt ar vien ko vairāk.

Prieks, ka iespējams runāt pašmērķīgi neizsaucot skatītāja līdzpārdzīvojumu, bez uzspēlētas drāmas vai jēliem kariķējumiem.

Atzīstos, ka man palika arī līdz galam nesaprastas lietas un simboli, arī pats nosaukums man ir mīkla, bet šoreiz tas ir patīkami – ar iespēju augt.

Interesanti, kas negadās bieži, izrāde sāka dzīvot manī pēc tās noskatīšanās. Sākumā nudien šķiet vienkārši – izrāde par režisoru, krievu, cilvēku. Bet visi pamatelementi saslēdzas pašās beigās, kad viss viens otru ir papildinājis – telpa, aktieri, mūzika, gaisma… viss sadevies rokās, lai Tev, cilvēk, ļautu ielūkoties ļoti personīgos un dziļos slāņos. Ne tikai sapurinātu un izrautu no ikdienas, bet tieši liktu tajā ielūkoties .

Es vēl ilgi varētu analizēt un slavēt gan katru atsevišķi(aktierus), gan izrādi kopumā, tomēr, daudz vērtīgāk par tā lasīšanu būs šīs izrādes apmeklējums.

Režija, telpa – Vladislavs Nastavševs
Mūzika/skaņas noformējums – Toms Auniņš

Lomās: Guna Zariņa, Intars Rešetins, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Inga Alsiņa-Lasmane, Edgars Samītis