Rupucis

Patīkami minēt scenogrāfiskos risinājumus – to jēgu, vēl pirms izrāde sākusies. Vai ar ūdeni pildītie maisiņi tiks sadurti un skatītāji – saslapināti? Varbūt tie iezīmē pludmali? Un izrādās, tālu no patiesības nav. Akvārijs. Tā aina dikti viziāli pievilcīga.

Pirmajā acu uzmetienā šī izrāde nešķiet īpaši izceļama citu izrāžu starpā. Tomēr, tomēr. Ar savu šķietamo sadzīvisko vienkāršību, tā ielaužās apziņā un sāk tur savu domu kustināšanas darbu. Un uzteicami aktierdarbi.

Es sākšu no beigām. Jo ir tikai retas reizes, bet tās arī tad visspilgtāk paliek atmiņās, kad izrādes beigās skatītāju atstāj ar garu degunu – izdomā pats kā beidzās – ar “ilgi un laimīgi”, ar traģēdiju vai – cits variants. Šī ir tā izrāde. Es gribēju paust savu sašutumu skaļi pieprasot paskaidrojumus par ļoti simboliskajām beigām, taču varbūt tās tādas, jo nekas nebeidzas – izrāde izgaismo konkrēto mirkli varoņu dzīvēs, bet tās turpinās.

Iespējams, par centrālo notikumu uzskatāms rupuča atrašana un tā neveiksmīgas dzemdības. Man gribās domāt, ka centrāla notikuma nav un varoņi riņķo viens ap otru. Nav sīku dzīvju, pat ja mums šķiet,ka citiem vai pašiem tāda ir. Mums katram ir tieši viena vienīgā – mūsējā. Ingas Alsiņas- Lasmanes varone sākumā var šķist mākslīga, neīsta un pastulba, tomēr cauri izrādei tieši viņa, šķiet, ir tā, kas cenšās visu un visus saturēt kopā, kaut ko risināt un turpināt virzību, kaut nekonkrētu. Viņas spītīgi naivais optimisms ir kā bruņas, pret kurām sitas ģimenes augstākās kārtas pārstāvju žults, nicinājums un nevēlēšanās saprast un paskatīties uz pasauli mazliet savādāk. Cik gan spēj izturēt viens cilvēks? Un kāpēc?

Reiz man kāds teica, ka mums bieži nav jācenšas mainīt apstākļi, jo ļoti iespējams, ka mums doti tādi apstākļi, lai mainītos mēs. Vēl trāpīgāku (kaut šī ir samudžinātā domas versija) apakšvirsrakstu šai izrādei nespēju dot.

Mums patīk ērta, stabila un samērā paredzama dzīve, jo tā jūtamies drošībā. Statusa, darba, kontaktu un finansiālie zaudējumi spēj satricināt. Milzīgs trieciens tiem, kam tie ir visa pamats. Bet vai tā ir jābūt?  Nē, šajā izrādē neviens, vismaz tieši, nemeklē dzīves jēgu vai atbildes uz eksistenciāliem jautājumiem. Ne gluži divi pretstatīti laulāto pāri, tad skatīties nebūtu nedz interesanti, nedz jēgpilni. Līnijas starp nosacīti labo un šķietami ļauno, katrā no mums, ir sapludinātas. Katrs tēls, ko meistarīgi iemieso Ivars Krasts, Varis Piņķis, Iveta Polu un jau pieminētā I. Alsiņa – Lasmane, sevī izdzīvo pietiekami plašu emociju gammu un rada izrādes daudzšķautņainību trāpīgi atklājot savam varonim raksturīgākās iezīmes un dzīves vadmotīvu.

Ritms ir labs un kopējā noskaņa –  viļņaina, tomēr priecīga. Stāsts iznests ar sarkastisku vieglumu. Tas ir tā – tev saka patiesību, bet pasniedz to kā joku un tad, kad esi beidzis smieties dabū ar bomi pa pieri un sāc piedomāt. Meistarīgs un nostrādāts gabals. Bez beilēm var ieteikt citiem un vest draugus, ja vien viņiem ir kritiskā domāšana, kas draudzējas ar humora izjūtu.

Režisors – Lauris Gundars
Scenogrāfija, kostīmi – Agnese Stabiņa, Inga Bermaka
 
Lomās: Inga Alsiņa-Lasmane, Ivars Krasts, Iveta Pole, Varis Piņķis

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: