Ja tevis vairs nebūtu

Vientulības tēma kā rāma rudens tumsa pārvelkās pār visu manu oktobrī redzēto. Intara Rešetina otro režijas darbu es ļoti vēlējos redzēt. Sev nevaru īsti paskaidrot kāpēc. Nu, labi, nosaukums daudzsološs un visai teiksmains.

Es nevaru konkretizēt un formulēt, ko tieši es gaidīju, bet manas ekspektācijas neguva piepildījumu. Ļoti daudz teksta un maz darbību. Pietrūka nosacītības un vietas skatītāja privātajiem minējumiem un interpretācijai – visu Tev pastāsta, visu Tev parāda.

Vienā brīdī Ivara Auziņa tēla uzdoties pamudinošie jautājumi, bez kuriem, domāju, varēja iztikt, sāka kaitināt. Tev burtiski neļauj domāt, jo visu laiku skan vārdi, vārdi, vārdi….

Vairāk dzīviības parādījās ar Dārtas Danevičas tēla  parādīšanos, tiesa, viņas krūštura iztrūkumu joprojām nespēju attaisnot – varbūt ar to un biežo pieliekšanos viņa “paņēma ” Pjēru?!

Jo ilgāk domāju, jo vairāk saprotu – es neesmu šīs izrādes mērķauditorija. Es, pēc nesenas sev mīļa cilvēka aiziešanas, tikai bēru dienā, klausoties citu stāstos, sāku viņu beidzot iepazīt kā cilvēku, nevis tēlu savā galvā… Šis stāsts man sevī ir izstāstīts, tas ir trakoti traki, bet pavisam reāli. Mēs varam izvēlēties vai uzticamies un rādām sevi tam cilvēkam, ar ko dzīvojam līdzās, vai izvēlamies dzīvot viens otram galām savstarpējas ērtības labad.

Tās šaubas. Varbūt labāk aprakt ar cilvēku. Jo, ko tas maina brīdī, kad nekam, kur bija viņš, nav turpinājuma?

Vitas Vārpiņas varone veikli manevrē un nojauc robežas starp reāliem faktiem un savām iedomām. Viņa arī ir šīs izrādes pērle, kuru izcelt. Man patika arī pēkšņā Arta Robežnieka parādīšanās izgaismotajā stikla skapī – aizsspogulijā, zārkā, aizsaulē, saucat kā gribat. Patika, līdz tā atkārtojās daudzkārtīgi. Man būtu pieticias ar maksimums 3 reizēm, jo ar katru reizi tas vairs nebija pārsteigums, bet uzkrītošas gaismu maiņas.

Scenogrāfiskais risinājums ļoti funkcionāls, pārdomāts un neitrāls, ļaujot aktieriem to emocionāli transformēt un piepildīt ar stāstu. Tiesa, arī papīru kalnus “nenolasīju”, nu un ka Pjērs bija rakstnieks.

Lēna, krēslaina izrāde. Ar, tāltālajā 9.rindā, slikti dzirdamu Ivara Auziņa balsi. Rimta, lai arī,patiesībā, taču tāda drāma, kuru iznes V. Vārpiņa. Šķiet vienkārša, līdz saproti, ka iespējams, tas ir tieši režisora nopelns, stāstu, kurš lavierē starp iedomām un realitāti izstāstīt tā, ka šķiet – pat nelgām viss ir skaidrs, par ko vispār vēl vērts runāt un domāt?!  Bet domāšanas man pietrūka.

Režisors – Intars Rešetins

Scenogrāfs – Kristians Brekte

Komponists – Juris Vaivods

Kostīmu māksliniece – Vita Radziņa

Horeogrāfs – Agris Daņiļevičs

Gaismu mākslinieks – Ivars Tilčiks

Lomās : Vita Vārpiņa, Artis Robežnieks, Ivars Auziņš vai Pēteris Gaudiņš, Dārta Daneviča

 

Frankenšteins

Pirmā asociācija ir ar multeņu briesmoni, kam galvā vai kaklā ieskrūvēta skrūve, ir zaļa āda un uz pieres šuve. Pats stāsts – daudzreiz dzirdēts, bet tā arī neesmu iedziļinājusies. Jā, es gāju galvenokārt tāpēc, lai redzētu ko jaunu ir paveicis Dailes izcilais tandēms – režisore Laura Groza Ķibere un aktieris Dainis Grūbe.

Kolosāli aktierdarbi. Arvien pārsteidzošs Dainis Grūbe ar savām darba spējām un talantu iedzīvinot tos, kurus spēlē. Grūti atrast īsto vārdu, lai raksturotu aktiera plastikas un emocionālās spējas.  Viņam strauji seko Gints Andžāns ar ļoti dzīvu spēli, un atliek vien cerēt, ka arī viņam ļaus augt un pierādīt sevi arvien vairāk.

Izcila mūzika. Sava veida dzinējs un virzītājs visai izrādei. Pastriprinātājs. Kad Radībai nebija vārdu, tās vietā runāja milzu acis, kuras tik veiksmīgi atrisinājis mākslinieks -8

Pēc izrādes, netīši tīšām noklausījos citu skatītāju viedokļus, kuros dominēja filozofiskas domas – vai mēs piedzimstam ļauni vai par tādiem kļūstam, vai mēs gribētu atdzīvināt savus mīļos, kuri miruši (vai no tiesas gribēt, ja mums būtu tāda iespēja), vai klonēšana nav tas pats?

Man bija nepieciešams ilgāks brīdis, lai saprastu, par ko domāju. Jo izrāde nemanāmi, bet neatlaidīgi apņem (vai atņem?!) prātu, beigās atstājot šokā. Tādā spēcīgā. Doma, par kuru prātoju, bija ne mazāk biedējoša kā izrādes Radība, kura nelūdza, lai viņa tiktu radīta, lai piedzimtu.

Arī es nē. Visticamāk, ne viens no mums nav lūdzis, lai tiktu radīts. Un tomēr mēs esam. Mums pastāv izvēle, ko iesākt ar dzīvi, kas mums dāvināta.

Es arī reizēm jūtos vientuļa (un arī Kaligulu vilināja mēness). Ir tā viena vientulības daļa, kas ir dziļi, dziļi iekšā. Ko tikai retajam līdz galam izdodas kliedēt.

Par ko ir izrāde? Briesmoni? Ģēniju, kurš kļūdijās? Robežām?

Tik nepatīkami iesmeldzās Radības uzskaitījusm, kādas cilvēku prasmes viņš apguvis – sabojāt, iznīcināt, pazemot… melot. Un Tu zini, ka tas jau nav viss.  nav arī vienīgais, ka nav tikai sliktais, bet… Spogulis nostrādā, automātā paskaties uz savu dzīvi un, neveiksme, ja bijusi neproduktīva diena, kurā esi uzrūcis, sadusmojies vai mānījies, tad šķiet,ka tieši no Tevis tas aizgūts.

Mūžīgai dzinējs. Kas ir Tavs?

Kas mums riebjās?

Ja kāds Tev teiktu, ka ir radījis cilvēku, Tu noticētu? Kā rīkotos? Vai Frankenšteins radot sievieti saprata, ka ir robežas, kuras nedrīkst pārkāpt? Vai arī tā bija cietsirdība?

Atstumtība un izolācija. Spilgts duālisms ar pretrunām, kas var kaitināt. Radību sabiedrība izstumj, jo viņš izskatās neikdienišķi. Mazs mīnuss grima māksliniekiem, ka šoreiz nebija tik spēcīga un veiksmīga grima kā teātra mājaslapā esošajās bildēs redzamais,tas būtu palīdzējis ieraudzīt pretīgumu, ko visi tik ļoti uzsvēra. Bet atstumtajai un pamestajai Radībai pretī stāv Viktors Frankenšteins, kurš pats, labprātīgi, sevi ir izolējis no plašas sabiedrīas – idejas vārdā – pārmērīgi nododamies darbam. Galējības satiekas, bet varbūt tās ir likumsakarīgas.

Es teiktu, kas skatuviskā versija reizēm pārlec par strauju un man iztrūkst daži puzles posmi (vai varbūt tas tāpēc, ka es būtu bijusi gatava uz garu, garu, garu izrādi). “Nepavilkos” uz to, ka Radība tik ātri iemācas staigāt, runāt, lasīt, spriest.

Visam kā spēcīga piedeva un īpaša krāsa ir zēnu koris, kas man līdzinājās milzīgam Hariju Poteru salidojumam, līdz brīdim, kad savilkās doma par to,ka tie varētu būt daudzi mazi Viktori Frankenšteini, vai Radības iekšējā balss. Taču skatītājiem tagad būs pielipis “jā,jā, jā, nē, nē, nē”.

Protams, scenogrāfija. Bauda acīm un prātam, kurš mēģina izsekot tās jēgpilnajai transformācijai. Katrā ainā scenogrāfija ir kā precīza atslēga iezīmējot vidi, sajūtas un notikumus.

Lieta, kuras jēgu es izrādē nesapratu ir jenota izbāzenis, kuru man šķita vērts aizdedizināt brīdī, kad Radība tik plaši vēzēja lāpu.

Spēks. Iekšējs, ārējs. Vispārējs. Pierādījums, ka darbs komandā atmaksājas, strādā. Gaismām, mūzikai, kolosālai scenogrāfijai un tik ļoti baudāmiem aktierdarbiem saslēdzoties – Tu nevari palikt vienaldzīgs.

Paldies!

Režisore – Laura Groza-Ķibere

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa

Horeogrāfe – Liene Grava

Komponists – Kārlis Auzāns

Gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis

Video mākslinieks – -8

Lomās: Gints Andžāns, Dainis Grūbe, Kristīne Nevarauska, Ģirts Ķesteris, Sarmīte Rubule, Pēteris Liepiņš, Lauris Subatnieks, Ērika Eglija, Kaspars Zāle, Artūrs Dīcis, Lelde Dreimane, Dainis Gaidelis, Mārtiņš Upenieks, Hugo Lejiņš vai Kārlis Pārups

 Izrādē piedalās Jāzepa Mediņa Rīgas 1.mūzikas skolas zēnu koris (mākslinieciskais vadītājs – Romāns Vanags, diriģente – Evija Vanaga, direktore – Astrīda Kronbega).

Divu kungu kalps

Ir reizes, kad dažādu apstākļu sakritības rezultātā,Tu, cilvēk, mēģini laust savas ierastās tradīcijas, saņem drosmi  un mēģini vēlreiz. Es centos, bet, šķiet, biju pārāk skeptiska, tāpēc vīlos. Latviešu mēģinājumā uzvest komēdiju uz lielas skatuves lielā teātrī. Iespējams, risks neattaisnojās tieši pēdējo nosacījumu iespaidā, jo lieliem teātriem patīk pilnas lielās zāles. Tas nozīmē – vajag gabalu, kas uzrunā daudzus. Un ja jau izrāde repretuārā ir 2 gadus, tātad iet. Līdz atnāku es un man nepatīk.

Vispirms. Liku lielas cerības uz veiksmīgu iznākumu, jo režisors manī radīja drošību, ka varbētu izdoties atrast komēdiju,kas patīk arī man, bet nav melna ( ja atceramies manu sajūsmu par “Dienas varoni” Dirty Deal teatro https://sajutuvestnieciba.wordpress.com/2015/10/15/dienas-varonis/). Iespējams, manas jokošanās un izklaides prasības nesakrīt ar vairumu Latvijas skatītāju. Arī man reizēm patīk nedomāt un baudīt, tomēr, to gribu darīt kvalitatīvi, gaumīgu un ar jēgu, nevis smieties pie katra vulgāra gurnu žesta vai pārmērīga ķermeņa apmatojuma. Nudien nespēju paraudzīties aiz bezgaumīga pārspīlējuma, milzīgā vulgarizējuma, uzsvērta homoseksuālisma un samērā neveiksmīgām improvizācijām uzrunāt skatītājus. Neiejūsmināja skatītāju smiekli pie katras vecā Alfija traumas – kā sadistu bars, kurš gūst baudu no citu sāpēm. Ilgu laiku mēģināju saprast, vai aktietiem pašiem patīk tas, ko viņi dara, vai viņi ir atraduši jēgu un iekšējo pamatojumu savu tēlu darbībai un esībai kopumā. Es ļoti ķēru tos brīžus, kad pati iesmējos, vai tos, kas kā mazi brīnumiņi uzplaiksnīja – skifla grupas muzicēšanā, Ģirta Liuznika aktierspēle (lai arī tās jēga mani tracināja), Jāņa Skaņa tēla izturētībā (lai arī pats tēls mani tracināja), Kaspara Aniņa spējā pārmiesoties un iznest neglābjami traģisku tēla likteni, un ļoti retās valodas pērlēs.

Nepameta sajūta,ka tieku uztverta kā muļķe, kura smiesies arī tad, ja parādīs pirkstu. Vai – skatītāju smiekli ir viss, kāpēc aktieri spēlē, viņu galvenais uzdevums – izvilināt smieklus, jebkādiem līdzekļiem, un tikai retias spēj aizdomāties, ka ir cilvēki, kuri nesmejas par seksu, vardarbību, otra neapķērību vai nelaimi. Es gribētu piedzīvot, ka uz teātra skatuves uzved lugu, kas sastāv no lingvistiskiem jokiem un atsaucēm uz kultūras kanoniem literatūrā, mūzikā, kino utt. Protams, ideja neizklausaš plašu auditoriju aptveroša un lielu naudu nesoša, bet varbūt tomēr vērts ieguldīt tajā, lai cilvēki ne tikai atpūšas, bet bauda ko vērtīgāku par cilvēcisko instinktu vadītu dzīves projekciju.

Spēju saprast, ka tiek izmēģinātas teātra-komēdijas formas, taču šo mēģinājumu rezultātā secinu, ka delartiskās komēdijas interpretācija mani nesajūsmina. Nemaz.

Atvainojos par skarbumu.

Pateicos par ieguldīto darbu, tiem, kas iesaistīti izrādes tapšanā.

Es neesmu depresīva būtne, kura pmeklē tikai sirdi plosošās izrādes, bet vienmēr esmu par to, ka mākslai ir jācenšās celt intelektuālā latiņa. Protams, vieglāk ir manipulēt ar cilvēkiem, kuri nedomā, bet kurus vada instinkti, tomēr – ja latvieši pārstās domāt – vai mēs tiksim tālāk kā esam šobrīd?!

 

Režisors : Valters SĪLIS

Tulkotājs: Edvīns RAUPS

Scenogrāfs: Uģis BĒRZIŅŠ

Komponists: Grants OLDINGS

Kostīmu māksliniece un animatore: Ieva KAULIŅA

Gaismu mākslinieks: Igors KAPUSTINS

Producents: Jānis KAIJAKS

Lomās:  Mārtiņš EGLIENS, Madara BOTMANE,  Ģirts LIUZINIKS, Juris LISNERS, Sanita PUŠPURE, Normunds LAIZĀNS, Arturs KRŪZKOPS, Līga ZEĻĢE, Jānis SKANIS, Kaspars ANIŅŠ, Kristians KAREĻINS, Artis DROZDOVS
Skifla grupa: Artis DROZDOVS, Kristians KAREĻINS, Kaspars ANIŅŠ, Normunds Zālamans, Normans Bārbals

Dienas varonis

Melna komēdija. Tikai pašās beigās saproti, cik, pa īstam melna tā bijusi.

Muļķīgi domāt, ka izmainot vienu lietu, viss pārējais paliks nemainīgs. Līdzīgi izrādei, kurā viena lieta pārvēršas sniega lavīnā ar nudien negaidītām biegām. Par tām – īsts bravo!

Šoreiz, šķiet, vairāk acīs krita tieši režisora darbs, kurā īpaši izceļama gudrā izvēle pēc šāvieniem aktierim neļaut runāt, bet vispirms likt apjēgt un izspēlēt izdarīto. Ak, bauda! Šķiet, tieši tas bija viens no lielākajiem izrādes ieguvumiem.

Vēl viena pērle bija Kristiāna Karēļina spēju savaldīšana. Pirms tam sastaptā profesionālā vienmuļība bija ievirzīta piemērotā gultnē un atrasts vieds, kā ļaut māksliniekam pierādīt sevi kā aktieri. Ļoti šarmants atklājums – Katrīna Albuže. Atgādinājums, cik patīkams balss tembrs ir Madaram Zvagulim un bilingvāla oga – Aleksejs Geiko

Daudz valodisku pērļu. Joku, kuri liek smieties līdz krampjiem. Mīļais melnais humors. Lielā deva ironijas. Prātu nepamet frāze, ko lasīju pirms izrādes tās aprakstā – mēs itkā smejamies, bet tad saprotam, ka smejamies jau paši par sevi. Reizēm gribās pacelt degunu un teikt – es jau tā nē, esmu foršāks, gudrāks, pārāks. Bet mani tik ļoti sajūsmina, ja izrāde pavērš spoguli pret skatītāju.“Dienas varonis” provocē. Tu centies domāt līdzi, atrast izeju, risinājumu un izdomāt uzpriekšu, kā tas biegsies. Ik pa brīdim šķiet, ka esi sapratis, ka zini nākamo ainu, bet nekā.

Brīnišķīgs izrādes temps. Izlīdzsvarots absurdums, sadzīviskums un ironija par rutīnu un cilvēku attiecībām. Protams, centrā ir cilvēks. Noziegums un … Zods. Atvainojos, Zigurds Zamšs. Kolorītas lelles un to pavēlnieki. Attiecības gan starp civlēkiem, gan starp leļļu pavēlniekiem ar savām lellēm.

Patīkams dzīvīgums un vīrišķīga drosme runājot ar skatītāju par pāsam interesantām un uzrunājošām lietām, cieši ticot, ka citiem tas ir jāredz un ir smieklīgi. Ir. Es negribu meklēt milzīgu morāli, bet šī ir viena no tām, kas atkal ļauj mazliet noticēt latviešu humora izjūtai, kuru ir iespējams paŗnest uz skatuves. Tiesa, liela daļa veiksmes ir nevalstiskā teātra vide, kurā tā iestudēta. Zāles izmērs dikti intīmāks.

Pirms izrādes, iespējams, ir nepieciešama sagatavošanās atverot savu pieredzi jauniem piedzīvojumiem vai arī neko daudz nedomājot jābūt gatavam mesties iekšā aukstā ūdenī, skaidri zinot, ka būs traki. Un tad būs forši. Jo galva būs iztīrījusies, prāts – atpūties, jo  ilgi būs mēģinājis, ko saprast, tad atmetis ar roku un ļāvies pārsteigumiem.

Režisors: Ģirts Šolis
Leļļu māksliniece un scenogrāfe: Ilze Egle
Horeogrāfe: Katrīna Albuže
Muzikālā noformējuma autori: Ģirts Šolis, Edgars Šubrovskis (ansamblis “Manta”)
Lomās: Katrīna Albuže, Kristians Kareļins, Madars Zvagulis, Aleksejs Geiko