Ja tevis vairs nebūtu

Vientulības tēma kā rāma rudens tumsa pārvelkās pār visu manu oktobrī redzēto. Intara Rešetina otro režijas darbu es ļoti vēlējos redzēt. Sev nevaru īsti paskaidrot kāpēc. Nu, labi, nosaukums daudzsološs un visai teiksmains.

Es nevaru konkretizēt un formulēt, ko tieši es gaidīju, bet manas ekspektācijas neguva piepildījumu. Ļoti daudz teksta un maz darbību. Pietrūka nosacītības un vietas skatītāja privātajiem minējumiem un interpretācijai – visu Tev pastāsta, visu Tev parāda.

Vienā brīdī Ivara Auziņa tēla uzdoties pamudinošie jautājumi, bez kuriem, domāju, varēja iztikt, sāka kaitināt. Tev burtiski neļauj domāt, jo visu laiku skan vārdi, vārdi, vārdi….

Vairāk dzīviības parādījās ar Dārtas Danevičas tēla  parādīšanos, tiesa, viņas krūštura iztrūkumu joprojām nespēju attaisnot – varbūt ar to un biežo pieliekšanos viņa “paņēma ” Pjēru?!

Jo ilgāk domāju, jo vairāk saprotu – es neesmu šīs izrādes mērķauditorija. Es, pēc nesenas sev mīļa cilvēka aiziešanas, tikai bēru dienā, klausoties citu stāstos, sāku viņu beidzot iepazīt kā cilvēku, nevis tēlu savā galvā… Šis stāsts man sevī ir izstāstīts, tas ir trakoti traki, bet pavisam reāli. Mēs varam izvēlēties vai uzticamies un rādām sevi tam cilvēkam, ar ko dzīvojam līdzās, vai izvēlamies dzīvot viens otram galām savstarpējas ērtības labad.

Tās šaubas. Varbūt labāk aprakt ar cilvēku. Jo, ko tas maina brīdī, kad nekam, kur bija viņš, nav turpinājuma?

Vitas Vārpiņas varone veikli manevrē un nojauc robežas starp reāliem faktiem un savām iedomām. Viņa arī ir šīs izrādes pērle, kuru izcelt. Man patika arī pēkšņā Arta Robežnieka parādīšanās izgaismotajā stikla skapī – aizsspogulijā, zārkā, aizsaulē, saucat kā gribat. Patika, līdz tā atkārtojās daudzkārtīgi. Man būtu pieticias ar maksimums 3 reizēm, jo ar katru reizi tas vairs nebija pārsteigums, bet uzkrītošas gaismu maiņas.

Scenogrāfiskais risinājums ļoti funkcionāls, pārdomāts un neitrāls, ļaujot aktieriem to emocionāli transformēt un piepildīt ar stāstu. Tiesa, arī papīru kalnus “nenolasīju”, nu un ka Pjērs bija rakstnieks.

Lēna, krēslaina izrāde. Ar, tāltālajā 9.rindā, slikti dzirdamu Ivara Auziņa balsi. Rimta, lai arī,patiesībā, taču tāda drāma, kuru iznes V. Vārpiņa. Šķiet vienkārša, līdz saproti, ka iespējams, tas ir tieši režisora nopelns, stāstu, kurš lavierē starp iedomām un realitāti izstāstīt tā, ka šķiet – pat nelgām viss ir skaidrs, par ko vispār vēl vērts runāt un domāt?!  Bet domāšanas man pietrūka.

Režisors – Intars Rešetins

Scenogrāfs – Kristians Brekte

Komponists – Juris Vaivods

Kostīmu māksliniece – Vita Radziņa

Horeogrāfs – Agris Daņiļevičs

Gaismu mākslinieks – Ivars Tilčiks

Lomās : Vita VārpiņaArtis RobežnieksIvars Auziņš vai Pēteris GaudiņšDārta Daneviča

 

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: