RONDO

Iligi gaidītā atkaltikšanās ar Ģertrūdes ielas teātri, senu solījumu pildīšana un dāvana sev. Tomēr ir vajadzīgs kriksītis drosmes, lai dotos uz izrādi, kurā Tev grasās vēstīt par cilvēku ķermenisko mīlestību.

Izrādes anotācijā skaidro noprotams,ka tieši uz seksuālo dziņu likts akcents un jābūt naivam lai gaidītu ko citu. Tomēr izrāde nemoralizē.  Tā stāsta par 10 sieviešu un 10 vīriešu saskarsmes punktiem. Par to kurš ar ko guļ, un, biežāk, ar neverbāliem līdzekļiem ieskicējot iemeslus, kāpēc tas tiek darīts. Bailes, skumjas, dusmas, iekāre… Sekss kā līdzeklis, lai aizmirstos vai aizbēgtu, vai atriebtos, vai sodītu. Un tad jau vienalga sevi vai kādu citu. Taču, atkārtoju – izrāde nemoralizē. Izrādē ļoti veikli skatītāju priekšā atkailina faktus. Un tie ir vienīgie, kas tiek atkailināti, ja neskaita abu aktieru torsus, tomēr cilvēkam, kas, ar bažām, gatavojies uz pilngāku ķermenisko atklātību nākas atvieglojumā uzelpot, ka mūsdienās vēl ir ļaudis, kas par seksu uz skatuves spēj runāt to neilustrējot.

Lakoniski iekārtotajā skatuves telpā, ar apskaužamu dabiskumu un vienkāršību 10 dāžādus statusus  izdzīvo divi aktieri. Jana Čivžele un Mārtiņš Upenieks. Viņi nav tikai vīrietis X un sieviete Y, viņi kāda stereotipa prototips – prostitūta, studens, aukle, rakstnieks, modele… Abi aktieri izmanto salīdzinoši vienkāršus paņēmienus, lai parādītu cilvēku savstarpējo pievilkšanos un atgrūšanos. Visvairāk viņu darbā apbur pilnīgā klātbūtne. To liedz arī mazā skatuves telpa un divvientulība skatītāju priekšā – nav iespējas aizbēgt paralēlajā domās par to, ko darīsi pēc izrādes. Līdzvērtīga sajūsma ir par aktieru spēju pārplūst no vienas lomas citā, domāju,ka sajust paļīdz tās mazās lietas, kas, iespējams, vajadzīgas viarāk pašiem kā skatītājiem, lai atšķirtu, kurš ir kurš. Kas ir aukle un kas modele. Kurš ir students un kurš rakstnieks. Ar sīkumiem, bet ne sīkumaini.

Trešo reizi atkārtošu, ka izrāde nemoralizē un nesniedz režisora vai aktieru personisko viedokli par to vai gadījuma sakari ir labi vai nē. Vai seksu izmantot kā valūti ir prātīgi vai nē. Vai krāpt cilvēku ar ko dzīvo kopā ir godīgi vai nē. Tiek konstatēti fakti –  tā notiek. Vienīgi paliek mazliet skumji, ka tik daudziem šāds attecību dancis ir ierasts un pazīstams, pat saprotams.

Izrāde ir redzēšanas vērta, jo aktierspēle ir vairāk kā baudāma. Tas formas un satura šķietamais vienkāršums saspēlē un vieglumā, kas uzkurina spriedzi, ir ļoti, ļoti veldzējošs.

 

 

 

Režija un telpa: Andrejs Jarovojs

Dramaturģijas konsultante: Sandija Kalniņa

Spēlē: Jana Čivžele un Mārtiņš Upenieks

Bārdas

Ja kaut vienreiz ir bijis labi, ir vērts atkārtot. Es to par sevi un melnajām komēdijām. Vilina ne tikai ar melnumu,bet arī to,ka vīrieši par vīriešiem – tēma tāda. Un ļoti gribās dzirdēt kanclera un puisēn dziesmiņu klātienē.

Jau pirmajā mirklī esmu nošarmēta. Klubkrēslā iedzīts cilvēks, pa pusei krēsls, pa pusei cilvēks. Ak, daile! Nopietni – tas ir apbrīnas vērts scenogrāfijas brīnums manām acīm..

Aktieru ansamblis vīrišķīgs un pārliecinošs iezīmējot katrs sava varoņa galvenos dzīves virzītājspēkus. Tīkams atklājums, vispirms jau manām ausīm – Raimonds Celms un viņa balss. Gandrīz jāģībst. Es nevaru izcelt vienu no visiem aktieriem, kas būtu lieliskāks par citiem, jo, šķiet, tieši komandas darbs viņiem ļauj vienam otru papildināt un iznest katram uzticēto.. . 

Atsperīga un raita spēle. Šķiet, tas ir viens no trumpjiem šī teātra izrādēm – ir viens cēliens, nekas netiek vilkts garumā, bet lakoniski pavēstīts.. 

Sākumā atvilkņu siena šķiet tīri dekoratīvs risinājums norobežojumam un kaibneta gaisotnes radīšanai, bet kad atklājas tās funkcionalitāte, esmu sajūsmā.. 

Izrāde runā bez izskaistinājumiem vai liekiem uzslāņojumiem, bet ar pieklājīgu devu humora un ironijas par pastāvošajām iekārtām. Man ļoti gribējās dzirdēt kādu joku par ūsainajiem, it īpaši, kad izrādes beigās divus no tiem redzēju skatītāju rindās.. 

Nebiju iedomājusies, cik aktuāla tēma ir bārda – pat literatūrā un kokos. Dramaturgiem uzteicama spēja ieraudzīt, sajust un runāt par to, kas ir interesanti. Jo ar katru izrādi jūtu, cik ļoti esmu pagurusi no visur tiražētajām mīlas attiecībām, tik daudzi mīl, cieš, dara muļķības utt. Un tad ir šādas izrādes, kas saka – re, bet ir arī šādas lietas – vīriešiem aug bārdas un varbūt tās nav tikai apmatojums,bet identitāte, piederības zīme un pašvērtība. Varbūt aiz tām slēpjas kulaks (bet varbūt tā ir tikai neķītrajam rudbārdim Čakam Norisam), spēks un statuss. Bārda aug no sirds. Un sirdī dzīvo ilgas, kāre pēc varas, pašapliecināšanās un brīvības (vai izrādes kontekstā – visatļautības). Protams, ne tas vien sirdī dzīvo, bet to visu var dot bārda. Gara, kupla, kopta, dabīgi melna.

Par spīti tam, ka bārdā ir vairāk mikrobu kā uz tualetes poda, vīriešiem tā piešķir skarbumu un seksapīlu noslēpumainību. Jā, dažiem pat raksturu..

Pieņemu,ka daļu izrādē iekodētās informācijas nemaz nesaportu, jo neesmu nedz bārdaina, nedz vīrietis.

Katram kam aug, drīz dīgs vai ir kāds, kas blakus audzē ir ieteicams aiziet, jo ja atmet jokus, draiskulības un bārdas, izrādē var ieraudzīt gabaliņu vīrieša. Ar šaubām, iegribām, vājībām, mērķtiecību un prieku. Būs jāpaiet kādam laikam, pirms bārdaiņus varēšu uzlūkot nesmaidot.. Un ja bārdas atmet pavisam, tad var iedziļināties par jautājumā par attiecībām ar varu un brīvību.

Es gribētu runāt par daudzajiem jaukajiem sīkumiem (piemēram, to vietu ar brūnumu, kas tik ticama un līdzīgu reakciju raisoša), kas aizķērās no izrādes, bet daudz vairāk man nepatiktu laupīt prieku tiem, kas aizies, lai noskatītos paši. Ir ieteicams.

.

Dramaturģija: Jānis Joņevs, Mārcis Lācis
Režija: Mārcis Lācis
Scenogrāfija: Jānis Bijubens, Aivars Žukovskis
Mūzikas autors: Toms Auniņš
Horeogrāfe: Katrīna Albuže
Gaismu mākslinieks: Lauris Johansons

Spēlē: Armands Berģis, Raimonds Celms, Jānis Kronis, Niko, Kārlis Tols

Bovarī kundze

Arvien biežāk apjaušu, cik svarīgi saplānot un sabalansēt savus teātra apmeklējumus. Pēc nesen redzētā “Idiota”, pilnīgi noteikti negribās neko citu skatīties, gribās vēl pabūt tajā atdauzītajā stāvoklī un ļaut domām pašām beigties. Tomēr grafiks nepielūdzams (un nekas,ka pats to tādu esi sastādījis).

Neko milzīgu es negaidu un, ja godīgi, neesmu gatava. Tomēr kād milzīga lieta ir – tas ir sveču skaits, kas tiek izmantots izrādē. Daudz, īstu un degošu, kopā ar plīvojošiem tērpiem un straujām kustībām, tas notur uzmanību un trauksmes sajūtu, jo sadegt teātrī dikti nekārojas.

Aktieru ansamblis stabils un profesionāls. Patiesībā, pēc izrādes noskatīšanās nepamet sajūta, ka redzēta mazliet drūmākos toņos krāsota “Vējiem līdzi”. kristīne Nevarauska, Artūrs Skrastiņs, Indra Briķe , atsvaidzinājumam – Juris Žagars un pārējie. Daiļi jau bez gala. Skaisti tērpi un mūzika. Arī scenogrāfijas panāktais dziļums un plašums liek elpai aizrauties. Aktierdarbi – nostrādāti, lai gan epizodisko lomu tēlotāji vieš aizdomas par “nostaigātu” izrādi.

Interesanti, ka aktieri savu darbu paveic labi, sāpi saproti, bet nepavelcies līdzi. Ja citi iet uz komēdijām, lai atpūstos, tad es varētu iet uz Bovarī kundzēm – esi nosaktījies, ir paticis, bet iekšā tāds patīkams tukšums (kas, iespējams, nav bijis izrādes komandas mērķis).

To varētu skaidrot ar to, ka, iespējams, mūsdienās nav ļoti aktāla kaislību slāpēšana – mēs visu varam dabūt, kad un kā vēlamies, egocentrisms ir ņēmis virsroku un ir šausmīg mazsvarīgi,ko par mums domā citi, lai gan nē – mums ir svarīgi būt skandālāpamanītam, tas tāds līdzeklītis mazvēr’tības kompleksiņu mazināšanai. 19,gadsimtā cilvēki sevi uzskatīja par augstākās morāles normu ievērotājiem, šodien, nez kāpēc mums tās kļuvušas maznozīmīgas.

Otra doma, ko var attīstīt ir par to,cik veselīgi ir dzīvot grāmatās un paša fantāziju pasaulē vai – cikk prātīgi dzīvot darbam. Katram no varoņiem ir savas aizraušanās, lielā dzīves kaislība un lielā nelaime, no kā bēgt. Dzīvot mierīgu dzīvi ir grūti, reizēm pat nomācoši, tomēr droši, it īpaši,ja pie rokas vienmēr ir mamma.Grāmatās dzīve ir hiperbolizēta un izskaistināta līdz nerealitātei, bet tik ļoti pēc tās var alkt. Līdz alkas pārtop reālā darbībā. Tad brīnums, ja attopies kur citu kā Bovarī kundze.

Stāstam jau nav ne vainas, bet tā izcilības saskatīšanai man būs nepieciešams vēl mazliet laika.

Klasiski klasisks iestudējums masām.

Bet kā dimantiņi izceļami Lauris Subatnieks (šķiet jāpateicas režisorei Laurai Grozai Ķiberei, kas aktieros atraisa potenciālu) ar savu ticamo spēli un Gints Andžāns, kas ar savu iedziedāšanos lika smaidīt.

P.S. Aktieru sarakstā ietvertais Lauris Dzelzītis slēpās?

Režisors – Rolands Atkočūns (Lietuva)

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Horeogrāfe – Inga Raudinga

Kostīmu māksliniece – Jolanta Rimkute (Lietuva)

Mūzika – Giedrius Puskunigis (Lietuva)

Gaismu mākslinieks – Jevgeņijs Vinogradovs (Krievija)

Video mākslinieks – Artis Dzērve

Lomās: Kristīne Nevarauska, Artūrs Skrastiņš, Pēteris Liepiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Indra Briķe, Gints Andžāns, Lauris Subatnieks, Juris Bartkevičs, Artis Robežnieks, Artūrs Dīcis, Juris Žagars, Aldis Siliņš, Ērika Eglija, Sarmīte Rubule, Aija Dzērve, Lauris Dzelzītis,  Mārtiņš Počs, Dainis Gaidelis, Gints Grāvelis, Edijs Zalaks, Inga Dzintare

Idiots

Ir rudens. Mans Dostojevska laiks.
ĻOTI.

Ir izrādes, kuru “apakšu” nezini, un tad viegli ļaujies stāstam, pārsteigumam un sajūtām. Un ir tādi darbi, kurus klusiņām vari citēt līdzi. Man tāds ir “Idiots”. Būtu interesanti salīdzināt, ja blogu būtu sākusi rakstīt tad, kad gāju uz Krodera “Idiotu” Valmierā (pirmizrāde 2006.gadā). Tā joprojām ir mana daudzreiz redzētākā izrāde. Tāpēc, pieņemu, saprotat cik ļoti vēlējos redzēt Vladislava Nastavševa versiju, un, nē, ne salīdzināt, es vienkāŗši, ļoti, ļoti vēlreiz gribēju redzēt kāds savā jūtu atvērtībā ir Miškins, degsmes pārpilnā Ragožina izlēcienus un divu sieviešu pretstatus (bet vai tie tādi nudien ir?!). Vārdos nepasakāma mana pieķeršanās Dostojevska literatūrai, bet it īpaši – kņazam Miškinam.

Jā, man vietām paralēli galvā spēlējās līdzi Krodera iestudējums, jā, vietām es aizmirsos grāmatā rakstītajā, kas izrādē nebija iekļauts. Tomēr. Tik apjukusi un pārņemta kā pēc izrādes, es nebiju sen. Tu stāvi pie luksafora un deg zaļā gaisma, bet Tu nezini, ko tas nozīmē, un tikai vēlāk attopies, ka ej pretējā virzienā.

Es biju izpildījusi mājasdarbu un vairākkārt uzmeklējusi atsauksmes par šo izrādi. Jau laicīgi sāku šaumsināties par Atrura Krūzkopa gulšanos zem smagās telefonbūdas. Taču. Es biju pārsteigta. Ļoti un patīkami. Režisors ir ļāvies būt ass. Un es ar lielu baudu skatījos Dostojevska romāna konspektā, kurā tieši 4 galveno tēlu iekšējās, ārējās un savstarpējās attiecības tik asi iezīmētas, Beigās spriedzi kāpinot līdz baltkvēlei! Kolosāls kāpinājums!

Nepamet sajūta, ka tieši tagad es sāku novērtēt un izgaršot katra tēla iekšējās krāsas, būtību, viņu cīņas un domas. Ka tieši režisors, kopā ar aktieriem un pārējo komandu izcēlis katra “īpašīgumu”. Jāatzīstās, ka Kaspara Dumbura Ragožins ir vistuvāk tam, kuru es iedomājos, kad izdzirdu šī tēla vārdu. Tāds. Nu taisni tāds! Ja pirms tam mans priekšstats bija skops par šo aktieri, tad tagad – saku milzīgu paldies par to degsmi, iekšējo trauksmi un spēku!

Līdzīgi es varētu teikt par katru. Man nebija pieredzē balstītu priekšstatu par Nacionālā teātra aktieriem. Katrs no viņiem iemirdzējās manā acu priekšā. Ditai Lūriņai biju piedēvējusi blondās dīvas titulu un ar bažām raudzījos viņas Nastasjā Fiļipovnā, bet – kāds… vājprāts, dziļums un spēks. Antas Aizupes Aglaja – kaitnoši pareiza un kaislīga. Bet ir kāds, kurš šajā visā man pilnīgi noteikti nešķiet kaislīgs. Artura Krūzkopa kņazs. Slimīgs, trausls, atklāts, jūtīgs, bet ne kaislīgs – jūtās iededzies, jā, bet ne kaislīgs. Savā šķietamajā vientiesībā un naivumā tik atbruņojošs. Jūtu dziļumā – tik … Tik… Piesātināts. Asaras uz mani nostrādā, jā! Vairāk raudošu vīriešu.

Pirmajā cēlienā tomēr atstāti vēl daži tēli – Ģirta Liuznika spēlētais Gaņa, Ivara Strada glumiķis Ļebedevs un Līgas Zeļģes Varvara. Manuprāt, izrādes tīrībai palīdzošs risinājums – pārējos tēlus atstājot kā balsis.

Šajā izrādē ir milzīgs spēks. Milzīgs. Tāds tīri fizisks. Daduzīšana, sišana, rāpšanās, locīšanās un būdu pārvietošana itkā iedzīvina tās iekšējās lietas, kas notiek varoņos, bet ar šīm darbībām tā kļūst nepārportami redzama un spriedzi kāpinoša. Citu tēlu “demontēšana”, manuprāt, arī ir beiksmīga. Tā dara izrādei koncentrētāku – kā var noprast arī režisoram šķituši visintresantākie tieši šo 4 varoņu emocionālās šķautnes.

Tomēr būtībā jau maz kas mainās. Cilvēkā ir dziņas, spēks un izvēle. Un reizēm dziņas uzvar. Vai tās mums ļauj piedzīvot laimi? Tādu īstu, patiesu un ilglaicīgu, nevis trauksmainu, dedzinošu un beigās iznīcinošu? Protams, laimes jēdziens katram savs, vienam tas ir apslēpts konta izrakstā, citam sabiedriksajā stāvoklī, citam… Citam sirdī. Taču arī sirds nav drošs padomdevējs, it īapši, ja tik jūtīga kā kņazam. Vien tik atklātu sevi, arvien pēc šī darba piedzīvošanas, vēlos piedzīvot, katru reizi uzdodot jautājumu – vai tad būs labāk?! Vai atklātība cilvēkus dara laimīgus? Vai ievainojamība atmaksājas? Kāpēc iespējams apjukt jūtās ,un kāpēc tad gribās spēlēties ar citiem?

Nevaru iedomāties, ko pieliekot vai atņemot šai izrādei. VIsu iesaistīto elementu lieliska saspēle veidojot spēcīgu kopiespaidu. Paldies!

Režija, scenogrāfija, kostīmi, mūzika: Vladislavs NASTAVŠEVS

Scenogrāfa asistents: Edgars KĻAVIŅŠ

Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNE

Producente: Linda AKMEŅKALNE

Lomās : Arturs KRŪZKOPS, Dita LŪRIŅA, Ģirts LIUZINIKS, Jānis VIMBA, Līga ZEĻĢE, Kaspars DUMBURS, Anta AIZUPE,  Imants STRADS