Idiots

Ir rudens. Mans Dostojevska laiks.
ĻOTI.

Ir izrādes, kuru “apakšu” nezini, un tad viegli ļaujies stāstam, pārsteigumam un sajūtām. Un ir tādi darbi, kurus klusiņām vari citēt līdzi. Man tāds ir “Idiots”. Būtu interesanti salīdzināt, ja blogu būtu sākusi rakstīt tad, kad gāju uz Krodera “Idiotu” Valmierā (pirmizrāde 2006.gadā). Tā joprojām ir mana daudzreiz redzētākā izrāde. Tāpēc, pieņemu, saprotat cik ļoti vēlējos redzēt Vladislava Nastavševa versiju, un, nē, ne salīdzināt, es vienkāŗši, ļoti, ļoti vēlreiz gribēju redzēt kāds savā jūtu atvērtībā ir Miškins, degsmes pārpilnā Ragožina izlēcienus un divu sieviešu pretstatus (bet vai tie tādi nudien ir?!). Vārdos nepasakāma mana pieķeršanās Dostojevska literatūrai, bet it īpaši – kņazam Miškinam.

Jā, man vietām paralēli galvā spēlējās līdzi Krodera iestudējums, jā, vietām es aizmirsos grāmatā rakstītajā, kas izrādē nebija iekļauts. Tomēr. Tik apjukusi un pārņemta kā pēc izrādes, es nebiju sen. Tu stāvi pie luksafora un deg zaļā gaisma, bet Tu nezini, ko tas nozīmē, un tikai vēlāk attopies, ka ej pretējā virzienā.

Es biju izpildījusi mājasdarbu un vairākkārt uzmeklējusi atsauksmes par šo izrādi. Jau laicīgi sāku šaumsināties par Atrura Krūzkopa gulšanos zem smagās telefonbūdas. Taču. Es biju pārsteigta. Ļoti un patīkami. Režisors ir ļāvies būt ass. Un es ar lielu baudu skatījos Dostojevska romāna konspektā, kurā tieši 4 galveno tēlu iekšējās, ārējās un savstarpējās attiecības tik asi iezīmētas, Beigās spriedzi kāpinot līdz baltkvēlei! Kolosāls kāpinājums!

Nepamet sajūta, ka tieši tagad es sāku novērtēt un izgaršot katra tēla iekšējās krāsas, būtību, viņu cīņas un domas. Ka tieši režisors, kopā ar aktieriem un pārējo komandu izcēlis katra “īpašīgumu”. Jāatzīstās, ka Kaspara Dumbura Ragožins ir vistuvāk tam, kuru es iedomājos, kad izdzirdu šī tēla vārdu. Tāds. Nu taisni tāds! Ja pirms tam mans priekšstats bija skops par šo aktieri, tad tagad – saku milzīgu paldies par to degsmi, iekšējo trauksmi un spēku!

Līdzīgi es varētu teikt par katru. Man nebija pieredzē balstītu priekšstatu par Nacionālā teātra aktieriem. Katrs no viņiem iemirdzējās manā acu priekšā. Ditai Lūriņai biju piedēvējusi blondās dīvas titulu un ar bažām raudzījos viņas Nastasjā Fiļipovnā, bet – kāds… vājprāts, dziļums un spēks. Antas Aizupes Aglaja – kaitnoši pareiza un kaislīga. Bet ir kāds, kurš šajā visā man pilnīgi noteikti nešķiet kaislīgs. Artura Krūzkopa kņazs. Slimīgs, trausls, atklāts, jūtīgs, bet ne kaislīgs – jūtās iededzies, jā, bet ne kaislīgs. Savā šķietamajā vientiesībā un naivumā tik atbruņojošs. Jūtu dziļumā – tik … Tik… Piesātināts. Asaras uz mani nostrādā, jā! Vairāk raudošu vīriešu.

Pirmajā cēlienā tomēr atstāti vēl daži tēli – Ģirta Liuznika spēlētais Gaņa, Ivara Strada glumiķis Ļebedevs un Līgas Zeļģes Varvara. Manuprāt, izrādes tīrībai palīdzošs risinājums – pārējos tēlus atstājot kā balsis.

Šajā izrādē ir milzīgs spēks. Milzīgs. Tāds tīri fizisks. Daduzīšana, sišana, rāpšanās, locīšanās un būdu pārvietošana itkā iedzīvina tās iekšējās lietas, kas notiek varoņos, bet ar šīm darbībām tā kļūst nepārportami redzama un spriedzi kāpinoša. Citu tēlu “demontēšana”, manuprāt, arī ir beiksmīga. Tā dara izrādei koncentrētāku – kā var noprast arī režisoram šķituši visintresantākie tieši šo 4 varoņu emocionālās šķautnes.

Tomēr būtībā jau maz kas mainās. Cilvēkā ir dziņas, spēks un izvēle. Un reizēm dziņas uzvar. Vai tās mums ļauj piedzīvot laimi? Tādu īstu, patiesu un ilglaicīgu, nevis trauksmainu, dedzinošu un beigās iznīcinošu? Protams, laimes jēdziens katram savs, vienam tas ir apslēpts konta izrakstā, citam sabiedriksajā stāvoklī, citam… Citam sirdī. Taču arī sirds nav drošs padomdevējs, it īapši, ja tik jūtīga kā kņazam. Vien tik atklātu sevi, arvien pēc šī darba piedzīvošanas, vēlos piedzīvot, katru reizi uzdodot jautājumu – vai tad būs labāk?! Vai atklātība cilvēkus dara laimīgus? Vai ievainojamība atmaksājas? Kāpēc iespējams apjukt jūtās ,un kāpēc tad gribās spēlēties ar citiem?

Nevaru iedomāties, ko pieliekot vai atņemot šai izrādei. VIsu iesaistīto elementu lieliska saspēle veidojot spēcīgu kopiespaidu. Paldies!

Režija, scenogrāfija, kostīmi, mūzika: Vladislavs NASTAVŠEVS

Scenogrāfa asistents: Edgars KĻAVIŅŠ

Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNE

Producente: Linda AKMEŅKALNE

Lomās : Arturs KRŪZKOPS, Dita LŪRIŅA, Ģirts LIUZINIKS, Jānis VIMBA, Līga ZEĻĢE, Kaspars DUMBURS, Anta AIZUPE,  Imants STRADS