Bovarī kundze

Arvien biežāk apjaušu, cik svarīgi saplānot un sabalansēt savus teātra apmeklējumus. Pēc nesen redzētā “Idiota”, pilnīgi noteikti negribās neko citu skatīties, gribās vēl pabūt tajā atdauzītajā stāvoklī un ļaut domām pašām beigties. Tomēr grafiks nepielūdzams (un nekas,ka pats to tādu esi sastādījis).

Neko milzīgu es negaidu un, ja godīgi, neesmu gatava. Tomēr kād milzīga lieta ir – tas ir sveču skaits, kas tiek izmantots izrādē. Daudz, īstu un degošu, kopā ar plīvojošiem tērpiem un straujām kustībām, tas notur uzmanību un trauksmes sajūtu, jo sadegt teātrī dikti nekārojas.

Aktieru ansamblis stabils un profesionāls. Patiesībā, pēc izrādes noskatīšanās nepamet sajūta, ka redzēta mazliet drūmākos toņos krāsota “Vējiem līdzi”. kristīne Nevarauska, Artūrs Skrastiņs, Indra Briķe , atsvaidzinājumam – Juris Žagars un pārējie. Daiļi jau bez gala. Skaisti tērpi un mūzika. Arī scenogrāfijas panāktais dziļums un plašums liek elpai aizrauties. Aktierdarbi – nostrādāti, lai gan epizodisko lomu tēlotāji vieš aizdomas par “nostaigātu” izrādi.

Interesanti, ka aktieri savu darbu paveic labi, sāpi saproti, bet nepavelcies līdzi. Ja citi iet uz komēdijām, lai atpūstos, tad es varētu iet uz Bovarī kundzēm – esi nosaktījies, ir paticis, bet iekšā tāds patīkams tukšums (kas, iespējams, nav bijis izrādes komandas mērķis).

To varētu skaidrot ar to, ka, iespējams, mūsdienās nav ļoti aktāla kaislību slāpēšana – mēs visu varam dabūt, kad un kā vēlamies, egocentrisms ir ņēmis virsroku un ir šausmīg mazsvarīgi,ko par mums domā citi, lai gan nē – mums ir svarīgi būt skandālāpamanītam, tas tāds līdzeklītis mazvēr’tības kompleksiņu mazināšanai. 19,gadsimtā cilvēki sevi uzskatīja par augstākās morāles normu ievērotājiem, šodien, nez kāpēc mums tās kļuvušas maznozīmīgas.

Otra doma, ko var attīstīt ir par to,cik veselīgi ir dzīvot grāmatās un paša fantāziju pasaulē vai – cikk prātīgi dzīvot darbam. Katram no varoņiem ir savas aizraušanās, lielā dzīves kaislība un lielā nelaime, no kā bēgt. Dzīvot mierīgu dzīvi ir grūti, reizēm pat nomācoši, tomēr droši, it īpaši,ja pie rokas vienmēr ir mamma.Grāmatās dzīve ir hiperbolizēta un izskaistināta līdz nerealitātei, bet tik ļoti pēc tās var alkt. Līdz alkas pārtop reālā darbībā. Tad brīnums, ja attopies kur citu kā Bovarī kundze.

Stāstam jau nav ne vainas, bet tā izcilības saskatīšanai man būs nepieciešams vēl mazliet laika.

Klasiski klasisks iestudējums masām.

Bet kā dimantiņi izceļami Lauris Subatnieks (šķiet jāpateicas režisorei Laurai Grozai Ķiberei, kas aktieros atraisa potenciālu) ar savu ticamo spēli un Gints Andžāns, kas ar savu iedziedāšanos lika smaidīt.

P.S. Aktieru sarakstā ietvertais Lauris Dzelzītis slēpās?

Režisors – Rolands Atkočūns (Lietuva)

Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis

Horeogrāfe – Inga Raudinga

Kostīmu māksliniece – Jolanta Rimkute (Lietuva)

Mūzika – Giedrius Puskunigis (Lietuva)

Gaismu mākslinieks – Jevgeņijs Vinogradovs (Krievija)

Video mākslinieks – Artis Dzērve

Lomās: Kristīne Nevarauska, Artūrs Skrastiņš, Pēteris Liepiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Indra Briķe, Gints Andžāns, Lauris Subatnieks, Juris Bartkevičs, Artis Robežnieks, Artūrs Dīcis, Juris Žagars, Aldis Siliņš, Ērika Eglija, Sarmīte Rubule, Aija Dzērve, Lauris Dzelzītis,  Mārtiņš Počs, Dainis Gaidelis, Gints Grāvelis, Edijs Zalaks, Inga Dzintare