Bārdas

Ja kaut vienreiz ir bijis labi, ir vērts atkārtot. Es to par sevi un melnajām komēdijām. Vilina ne tikai ar melnumu,bet arī to,ka vīrieši par vīriešiem – tēma tāda. Un ļoti gribās dzirdēt kanclera un puisēn dziesmiņu klātienē.

Jau pirmajā mirklī esmu nošarmēta. Klubkrēslā iedzīts cilvēks, pa pusei krēsls, pa pusei cilvēks. Ak, daile! Nopietni – tas ir apbrīnas vērts scenogrāfijas brīnums manām acīm..

Aktieru ansamblis vīrišķīgs un pārliecinošs iezīmējot katrs sava varoņa galvenos dzīves virzītājspēkus. Tīkams atklājums, vispirms jau manām ausīm – Raimonds Celms un viņa balss. Gandrīz jāģībst. Es nevaru izcelt vienu no visiem aktieriem, kas būtu lieliskāks par citiem, jo, šķiet, tieši komandas darbs viņiem ļauj vienam otru papildināt un iznest katram uzticēto.. . 

Atsperīga un raita spēle. Šķiet, tas ir viens no trumpjiem šī teātra izrādēm – ir viens cēliens, nekas netiek vilkts garumā, bet lakoniski pavēstīts.. 

Sākumā atvilkņu siena šķiet tīri dekoratīvs risinājums norobežojumam un kaibneta gaisotnes radīšanai, bet kad atklājas tās funkcionalitāte, esmu sajūsmā.. 

Izrāde runā bez izskaistinājumiem vai liekiem uzslāņojumiem, bet ar pieklājīgu devu humora un ironijas par pastāvošajām iekārtām. Man ļoti gribējās dzirdēt kādu joku par ūsainajiem, it īpaši, kad izrādes beigās divus no tiem redzēju skatītāju rindās.. 

Nebiju iedomājusies, cik aktuāla tēma ir bārda – pat literatūrā un kokos. Dramaturgiem uzteicama spēja ieraudzīt, sajust un runāt par to, kas ir interesanti. Jo ar katru izrādi jūtu, cik ļoti esmu pagurusi no visur tiražētajām mīlas attiecībām, tik daudzi mīl, cieš, dara muļķības utt. Un tad ir šādas izrādes, kas saka – re, bet ir arī šādas lietas – vīriešiem aug bārdas un varbūt tās nav tikai apmatojums,bet identitāte, piederības zīme un pašvērtība. Varbūt aiz tām slēpjas kulaks (bet varbūt tā ir tikai neķītrajam rudbārdim Čakam Norisam), spēks un statuss. Bārda aug no sirds. Un sirdī dzīvo ilgas, kāre pēc varas, pašapliecināšanās un brīvības (vai izrādes kontekstā – visatļautības). Protams, ne tas vien sirdī dzīvo, bet to visu var dot bārda. Gara, kupla, kopta, dabīgi melna.

Par spīti tam, ka bārdā ir vairāk mikrobu kā uz tualetes poda, vīriešiem tā piešķir skarbumu un seksapīlu noslēpumainību. Jā, dažiem pat raksturu..

Pieņemu,ka daļu izrādē iekodētās informācijas nemaz nesaportu, jo neesmu nedz bārdaina, nedz vīrietis.

Katram kam aug, drīz dīgs vai ir kāds, kas blakus audzē ir ieteicams aiziet, jo ja atmet jokus, draiskulības un bārdas, izrādē var ieraudzīt gabaliņu vīrieša. Ar šaubām, iegribām, vājībām, mērķtiecību un prieku. Būs jāpaiet kādam laikam, pirms bārdaiņus varēšu uzlūkot nesmaidot.. Un ja bārdas atmet pavisam, tad var iedziļināties par jautājumā par attiecībām ar varu un brīvību.

Es gribētu runāt par daudzajiem jaukajiem sīkumiem (piemēram, to vietu ar brūnumu, kas tik ticama un līdzīgu reakciju raisoša), kas aizķērās no izrādes, bet daudz vairāk man nepatiktu laupīt prieku tiem, kas aizies, lai noskatītos paši. Ir ieteicams.

.

Dramaturģija: Jānis Joņevs, Mārcis Lācis
Režija: Mārcis Lācis
Scenogrāfija: Jānis Bijubens, Aivars Žukovskis
Mūzikas autors: Toms Auniņš
Horeogrāfe: Katrīna Albuže
Gaismu mākslinieks: Lauris Johansons
Spēlē: Armands Berģis, Raimonds Celms, Jānis Kronis, Niko, Kārlis Tols

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: