Latviešu mīlestība

Cilvēki ātri pierod. Pierod pie tempa. Pie īsām izrādēm. Latviešu mīlestība ir stāsts 4 stundām. Ar divām dziļām ieelpām starp 3 cēlieniem. Vai maz iespējams mierīgi skatīties spogulī 4 stundas no vietas?!

Ar tiem, kurus nepazīstam, mēs iepazīstamies. Tam izmantojam dažādus veidus. Piemēram sludinājumus. Tie, kas jūtās vietuļi, nolemj ņemt dzīvi rokās un meklēt, ļoti koncentrēti, mīlestību (nu sauksim to, tā, jo, manuprāt, viņi meklē zāles pret vientulību, sadzīvisku izdevīgumu un fiziskās veselības vingrinājumu partneri).

Daudzpusīgs tēmas atspoguļojums. Varbūt pareizāk – daudzveidīgs. Tiek izmantoti dažādi paņēmieni, visticamāk meklējot piemērotāko stāstīšanas veidu katram stāstam, lai izspēlētu situācijas – to neveiklo iepazīšanās mirkli. Un tādu ir daudz. Dažādu slāņu un vecumu ļaudis. tipiskās un mazāk pierastās vietās.

 Kaleidoskopiska izrāde.

Tomēr nepamet sajūta, ka tajā ir vienmērīgs, nekur nevedošs plūdums, vai varbūt – riņķojums. Tā kā ar diapozitīviem – acu priekšā atdzīvina dažādas ainas, tomēr līdz galam neko nepasaka. Pat īsti neatstāj vielu pārdomām, atliek vien secināt – nu, tā ir un tā notika,iespējams vēl tagad notiek, un viss – ej mājās, latvieti. Sev neizskaidrojamu iemeslu dēļ nesmējos vietās, kurās to darīja lielākā zāles daļa. Ne tāpēc, ka neprotu pasmieties par sevi. Es iekšēji līksmoju par izrādes nostrādātību, profesionālo kvalitāti, bet stāsts mani nedz rosināja domāt, nedz aizrāva, tik vien kā izklaidēja.

Pretrunīgi, īstenībā. Man patika sajūta, kādu iedeva izrāde, bet mani neaizrāva tās vēstījums.

Es arī nesapratu izrādes ilguma iemeslu. Saprotu, ka izrādes tapšanā veikti pamatīgi pētījumi, kuru rezultāti šķiet redzēšanas vērti, bet … Tiešām?!

Bauda bija skatīties kā aktieri spēlē. Ļoti. Ļoti iepriecinošs Jēkaba Nīmaņa un Andra Keiša muzikālais duets. Ļoti. Arī pati mūzika.

Režisors – Alvis Hermanis
Māksliniece – Monika Pormale
Komponists – Jēkabs Nīmanis
Dzied – Andris Keišs
Lomās: Guna Zariņa, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš

Gribu ziemu. Īsto

Nacionālais teātris zina, kas ir viņu trumpis un nekaturējas to izmantot. Šķiet, todien , kad notiek šī izrāde, nav nevienas dāmas, kas būtu palikusi nenošarmēta. Visur vīrieši. Jauni, skaisti, talantīgi, izskatīgi, šarmanti, atsaucīgi utt. utjp. Protams, arī pa kādai līdzvērtīgai dāmai.

Jau pašā sākumā bija aizdomas, ka vilšanās ir neiespējama. Oficiāla daļa ar atbilstošu ģērbu kārtu – vīrieši uzvalkos ir daudzu sapņu tēli, ticu, ka ne tikai man. Prasmīga parodija par vakara vadītāju. Teicama komunikācija ar publiku. Veiksmīga vai atsevišķos gadījumos – ne tik –  aktieru solo izlase. Iepriecinoši joki, Skaista un dažāda muzikālā noformējuma piepildīta telpa.  Tiesa, vienas dziesmas izvēli es nekādi nespēju saprast.

Ar nelielu skaudību par talantu un lielo ieguldīto darbu skatījos aktieros, kas daudzkārt mainīja instumentus spēlējot un priecājoties citiem līdzi.

Pilnīga sajūsma pie dziesmas…Ai, lai iet, visiem tā ir jāredz – https://youtu.be/eawsiU1GFsI

Radās sajūta, ka svētki tiek svinēti tieši tobrīd – atrodoties īstajā ziemā, ar īstām lāstekām un saldētiem rokturiem, pie kuriem pielīpot var Rīgu redzēt. Tāds brīnišķīgs ceļojums atpakaļ Ulmaņlaikos. Gunta Ulmaņa laikos. Viss šķiet tik zināms, saprotams un līdz mielēm izdzīvots. Tagad ļaujoties atmiņām pārņem jauks sentiments, gribas biežāk pasmaidīt un mundri teikt – skaists laiks bijis!

Visu to uzjundī izrādē izmantotie sīkumi, personiski stāsti, joki, rekvizīti.

Teicamas vīriešu balsis. Ļoti. Ļoti. Ļoti.

Kārlis Kazāks kā ķirsītis uz putukrējuma kārtas. Atsvaidzinošs un vietā.

Daudz neko pateikt nevar, tikai klusi sevī priecāties un silti ieteikt citiem – aizejiet un izbaudiet!

 

“Noslēgt es vēlētos ar brāļu Kaudzīšu vārdiem. Reinis un Matīss.” (šo esmu ieviesusi kā savu regulārāko ballīšu joku, bieži lietotu nevietā, jo nevaru nociesties līdz pasākuma beigām)

 

 

Gaismu māksliniece: Lienīte SLIŠĀNE
Muzikālais noformējums: Kārlis KAZĀKS
Video: Linda ĢĪBIETE
Producente: Ilze BLAUBERGA
Piedalās: Jānis VIMBA, Kristaps ĶESELIS, Mārtiņš EGLIENS, Marta GRASE, Agnese CĪRULE, Ilze BLAUBERGA, Mārtiņš BRŪVERIS, Jānis ĀMANIS, Ģirts LIUZINIKS, Raimonds CELMS, Arturs KRŪZKOPS, Kārlis KAZĀKS

Ainava un bars

Labi, ka pirms izrādes tiku brīdināta – skaties smieklīgi! Jo citādāk – būtu mēģinājusi atrast dziļu jēgu, samežģījusies un ar neapmierinātību pametusi teātri.

Prāts gan visu laiku mēģināja piedāvāt kādus loģiskus risinājums, stereotipizētas uzvedības rāmjus, normas, tipiskās rīkošanās variantus, tomēr nekas no tā šo izrādi skatoties nenoder. Stāsts, kas novests līdz absurdumam. Nu tā,ka pēc izrādes izej ārā un pie sevis domā “Kas tas par sviestu?”. Nepārprotiet, ne jau aktieriski, bet sižetiski. Riktīga WTF sajūta.

Kur cilvēce dodas?! Mēs ļaujam sevi vadīt bailēm, atvēlot tām lielāko vietu mūsu dzīvēs un veselajā saprātā. Pārgurdi analizējam katru lietu, vietu un personu, kas mūs vismaz vienā veidā var apdraudēt, var izjaukt esošo kārtību un iegūtās ērtības. Tikai ne to! Tikai neļaut aizskart dabūtās mantas un sasniegumus, stāvokli sabiedrībā! Tie un drošība ir mūsdienu svarīgākās vērtības! Cilvēka dzīves pamatu pamats, kurš tās aizskar – tam jāmirst! Punkts. Un tas TIK ļoti sasaucās ar to, ko var redzēt paskatoties sev apkārt, patiesībā, raugoties savā dzīvē. Mēs savās bailēs kļūstam vienaldzīgi un bezjūtīgi pret ārpasauli,kur ir tādi paši – dzīvi cilvēki kā mēs. Ai, šķiet, šobrīd šī tēma ir daudzreiz runāta, un vēl ne reizi vien tiks aktualizēta, es vēl pārdomāšu, ko pati par to varu teikt.

Zinu, ka mani pārsteidza šīs izrādes valoda. Es nespēju atsaukt atmiņā kādu konkrētu emociju, šķiet aktieri spēlē monotoni (meistarīgi), satraukumu, kaunu, pārsteigumu, nicinājumu, spriedzi izspēlējot ar pozām, kustībām, zeķēm…

Viss liekais, vai, pareizāk – viss novākts. Nav nekā, kas varētu palīdzēt uztvert stāstu reālistiski.

Traks prāta jaucējs, bet dikti ieteicams, lai pārbaudītu savu veselo saprātu.

pēc Mariusa fon Maienburga lugas “Brīva redzamība”
režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, horeogrāfs: Viesturs Meikšāns
gaismu mākslinieks: Lauris Johansons

spēlē: Anta Aizupe, Liena Šmukste, Madars Zvagulis

 

Ugunsgrēki

Ugunsgrēki.

Pirms sākt rakstīt, dziļi jāievelk elpa.

Pasaule, kas ar Tevi notiek?!

Uz izrādi neesi aizgājis netīšam, bet tik ļoti gribās norobežoties no tās, paslēpties aiz smiekliem un jautrības. Knosīties un ar mazāko sīkumu atgādināt, es neesu tur, mani tas neskar, es esmu zālē un tas viss ir izdomāts un pat ja nav –  noticis tālu, tālu, citā psaulē.

Tēma ar katru mirkli kļūst aktuālāka. Bēgļi. No kā un uz kurieni viņi bēg? Kāpēc vispār jābēg?
Man grūti lietot vārdu “patika”par šo izrādi. Tā uzrunāja, aizkustināja un lika aizdomāties. Vēl precīzāk – konstatēt faktus. Man, piemēram, nav ne jausmas kā izbeigt šausmas, ko ap sevi sēj cilvēki. Es pat tikai knapi varu nojaust, cik stipram ir jābūt saprātam, lai ejot cauri Navālas dzīvei, paliktu saprātīgs, dziļš un labs cilvēks.

Kas šķita svarīgi – viņa nesolīja, ka atriebs ģimeni, nogalinās katru ļaundari vai bēgs prom, ko kājas nes. Viņa solīja mācīties lasīt, rakstīt, runāt un domāt. VIņa solīja, lai kas arī nenotiktu, mīlēt.  ļoti iespējams, ka tieši šos solījumus ir grūtāk pildīt. Lai kas arī nenotiktu – mīlēt. Domāt. Runāt.
Bet, ja kā izrādē tiekts, “mēs esam atbruņoti, mums virs nav vērtību pie kā turēties” , tad, iespējams, šie solījumi ir tās mazās vērtībiņas katrā pašā, kas kaut nedaudz notur, satur un palīdz izturēt dzīvi.

Spēcīgi, asiņaini un neliekuļojoti izstāstīts stāsts. Nevisu sapratu un ne visu spēju aptvert.

Grūti runāt par scenogrāfiju, tērpiem… Jo viss  stāsta priekšā, kļūst sekundārs, kas liecina par to, cik labi viss uzbūvēts, ka netraucē to stāstīt, bet trāpīgi papildina ik lieta.

Spēcīgi aktierdarbi. Kā brīnums plaukst Ilze Ķuzule-Skrastiņa, paldies viņai par to, ka nemēģināja ilustrēt sievietes sāpes, ciešanas, bet ļāva tās just skatītājiem, par spēku paldies. Ai, es varētu katram atrast ko īpaši izrādi papildinošu, bet šoreiz teikšu vien to, ka šis ir viens neapšaub’mi spēcīgs ansamblis, komanda, kas jūt viens otru, kas izrādi padara viengabalainu (par spīti dažu aktieru daudzajām lomām).

Es negribu runāt par katru detaļu, kas veido izrādi par to, kas tā kļūst skatītāju au priekšā. Ir daudz, daudz stāstu. Nepatīkamā un vardarbīgā. Sāpīgā un šokējošā. Un aiz visa tā stāvs cilvēki. Dzīvi cilvēki. Līdz nāvei ievainoti, kas meklējot jēgu nogalina citus.

Es riskēšu sakot, ka izrāde ir kā nazis rīklē, kuru grūti izvilkt ārā.

Atbilžu nav. Paliek tikai jautājumi un asiņu garša mutē.

Režisors – Mārtiņš Eihe
Scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Ieva Kauliņa
Gaismu mākslinieks – Ivars Tilčiks
Lomās: Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Ieva Segliņa, Gints Andžāns, Gints Grāvelis, Intars Rešetins, Dārta Daneviča, Dainis Grūbe