Ainava un bars

Labi, ka pirms izrādes tiku brīdināta – skaties smieklīgi! Jo citādāk – būtu mēģinājusi atrast dziļu jēgu, samežģījusies un ar neapmierinātību pametusi teātri.

Prāts gan visu laiku mēģināja piedāvāt kādus loģiskus risinājums, stereotipizētas uzvedības rāmjus, normas, tipiskās rīkošanās variantus, tomēr nekas no tā šo izrādi skatoties nenoder. Stāsts, kas novests līdz absurdumam. Nu tā,ka pēc izrādes izej ārā un pie sevis domā “Kas tas par sviestu?”. Nepārprotiet, ne jau aktieriski, bet sižetiski. Riktīga WTF sajūta.

Kur cilvēce dodas?! Mēs ļaujam sevi vadīt bailēm, atvēlot tām lielāko vietu mūsu dzīvēs un veselajā saprātā. Pārgurdi analizējam katru lietu, vietu un personu, kas mūs vismaz vienā veidā var apdraudēt, var izjaukt esošo kārtību un iegūtās ērtības. Tikai ne to! Tikai neļaut aizskart dabūtās mantas un sasniegumus, stāvokli sabiedrībā! Tie un drošība ir mūsdienu svarīgākās vērtības! Cilvēka dzīves pamatu pamats, kurš tās aizskar – tam jāmirst! Punkts. Un tas TIK ļoti sasaucās ar to, ko var redzēt paskatoties sev apkārt, patiesībā, raugoties savā dzīvē. Mēs savās bailēs kļūstam vienaldzīgi un bezjūtīgi pret ārpasauli,kur ir tādi paši – dzīvi cilvēki kā mēs. Ai, šķiet, šobrīd šī tēma ir daudzreiz runāta, un vēl ne reizi vien tiks aktualizēta, es vēl pārdomāšu, ko pati par to varu teikt.

Zinu, ka mani pārsteidza šīs izrādes valoda. Es nespēju atsaukt atmiņā kādu konkrētu emociju, šķiet aktieri spēlē monotoni (meistarīgi), satraukumu, kaunu, pārsteigumu, nicinājumu, spriedzi izspēlējot ar pozām, kustībām, zeķēm…

Viss liekais, vai, pareizāk – viss novākts. Nav nekā, kas varētu palīdzēt uztvert stāstu reālistiski.

Traks prāta jaucējs, bet dikti ieteicams, lai pārbaudītu savu veselo saprātu.

pēc Mariusa fon Maienburga lugas “Brīva redzamība”
režisors, scenogrāfs, kostīmu mākslinieks, horeogrāfs: Viesturs Meikšāns
gaismu mākslinieks: Lauris Johansons

spēlē: Anta Aizupe, Liena Šmukste, Madars Zvagulis