Arhīvs

Monthly Archives: janvāris 2016

Tā saldā pirmreizības garša. Talsu ielas zāles šarms. Noslēpumainā dūmaka, kurā var aplūkot visu nelielo spēles laukumu un minēt, vai uz tapetēm attēloti ziloņi, bizoņi vai vienkārši simetriski pleķi (izrādei izgaismojoties atklājas – dzērves).

Es reizēm ļaujos eksperimentiem. Man ir savu iecienīto aktieru tops, kuru darbus nobaudu vispirms. Ir reizes, kad ļaujos netradicionālām izvēlēm. Šī ir no tām. Tās iznākums mani mudina rīkoties šādi biežāk.

Teorētiski varētu iztikt ar ļoti lakonisku izrādes aprakstu – negaidīti emocipnāls prātjaucis.<

Sižetiskā līnija šķiet gaužām vienkārša, tomēr, tomēr… Ir vairāki aspekti, kas šajā darbā izceļas, pirmais, kas mani ļoti …. satrieca/uzrunāja/emocionāli ietekmēja?! (nav īstā vārda šai sajūtai) bija Ģirta Krūmiņa spēlētā krustdēla pagātne, emocionālās traumas ģimenē, skolā, attiecībās. Aizdomājos par to, cik apmkārt mums daudz šādu – bērnībā un visas turpmākās dzīves savainotu cilvēku, kas šo sāpju iespaidā izveidojušies par ciniķiem, bezjūtīigem, atstumtiem vai apātiskiem, vienaldzīgiem cilvēkiem. To sāpju viņos ir tik daudz, ka viss, kas no viņiem veļas ārā ir dusmas, pārmetumi, naids, neiecietība, nesapratne. Un ne nepamatoti

Darbs esot melnā komēdija. Smieties man pārāk negribējās. Līdzība par cilvēkiem un arlekīnu, kas viņus smīdina, kad pats raud. Protams, valoda un stāsta uzbūve sazobē ar aktierdarbu liek smaidīt – cik komiski izklausās, cik absurdi izliekās, cik smieklīgi. Ja ne vien patiesība. Aiz. Pāri. Cauri.

Sev formulēju, ka ja tā patiešām notiktu, tad ar lielu un apzinātu Dieva iejaukšanos – lai īstās krustmātes sirds nesabirztu putekļos pēc tik lielu pārmetumu plūdiem. Lidija Pupure savā klusajā izcilībā kalpo kā zibens novedējs ar savtīgiem nolūkiem, iespējams, neapzinādamās to cenu. Negribēju, pati esot krustmāte, aizdomāties par to, kas kādreiz varētu nākt pār manu glavu paliekot vienai ar kādu no krustbērniem. Jo attiecības ir divvirzienu. Patiesībā, joprojām negribu par to domāt. Jā, tāpēc, ka pieļauju domu – arī es varu darīt vairāk kā novicināt svētku tērpu, paplivināt skropstas un labākajā gadījumā nosūtīt apsveikuma kartītes svētkos. Kāds tad ir krustvecāku uzdevums? Ļaušu Tev pašam sev atbildēt.

Ļoti intensīvi domāju līdzi, centos aizsteigties notikumiem priekšā un sagatavoties finālam pirms tas pienācis. Tomēr to nevarēju, tiku pārsteigta nesagatavota un, iespējams tieši tādēļ, tas izsauca tik sen nebijušu emocionālu līdzpārdzīvojumu. Asaru straumes izrādes beigās, bez paskaidrojuma kāpēc tās rit.

Vēl vairākas dienas staigāju ar izrādes izraisīto rezonansi. Tā kaut ko ļoti spēcīgi manī ievibrēja, ceru, ka tā tiecās pamodināt manu cilvēcību un empātiju. Mudina ieraudzīt citos un sevī – mēs bieži reaģējam pagātnes sāpju iespaidā, ne šodienas noikumu ietekmē.  Visus pārdzīvojumus, mēs visbiežāk sabāžam kkoferī un nēsājam sev ikdienas līdzi. Es esmu pārgurusi no kofera staipīšanas un negribu, lai kādam tā saturs uzgāžas virsū.

Ir ļoti, ļoti patīkami baudīt darbu, ja aktieri spēlē tā, ka Tu neidomājies par to, ka viņi spēlē, ka viņi nav tie, ko atveido un viss, ko dari ir baudi stāstu, ko viņi caur sevi stāsta.

Izcili. Ļoti, ļoti.

Režisors – Ģirts Ēcis
Māksliniece – Ieva Jurjāne
Lomās: Ģirts Krūmiņš, Lidija Pupure

Advertisements

Šī ir viena no retajām reizēm, kad, lai noformolētu sakāmo un sakārtotu domas, bija nepieciešama palīdzība – runājos ar tiem, kas jau redzējuši, meklēju un lasīju publikācijas. Un šīs iedziļināšanās rezultātā jāpiekrīt izskanējušajam viedoklim – domāt par izrādi ir daudz interesantāk kā to skatīties.

Pirmajā acu uzmetienā man tā šķita kā parodija par laikmetīgās mākslas izstādi. Parodija, jo šķiet, ka abi aktieri par pasākumu iekšēji smīkņā. Vēl kādu brīdi šķita, ka šī ir konceptuālās mākslas izrādes versija. Lai gan – koncepcija šī darba radošajai komandai, kas sevi dēvē par :”traģisko pētījumu centru”, nenoliedzami ir spēcīga un nozīmīga, ticu,ka viņu galvās viss ir pamatots un izstrādāts, tieši tāpēc izrādes laikā krēslu gribējās griezt otrādi un skatīties kā visam līdzi dzīvo pati režisore, tajā es pamanīju emocionālu virzību, iekšēju attaisnojumu katram vārdam, ikvienai kustībai un zīmei. Tieši caur režisori lietas vairs nebija lietas. Klāvs Mellis un Uldis Sniķeris mani pārliecināja mazāk. Tiesa, arī uzdevums nav viegls. Tomēr.

Man viss nesaslēdzās un skaidrs netapa nekas. Traucēja arī monotonie teksti, tie nebija gari, bet to jēgu nesapratu. Ja es uz to raugos kā uz parodiju – ka mūsdienīgs skaistās izteikts miljards svešvārdos, kas izklausās nenormāli inteliģeniti un pārliecinoši, bieži ar to mēģinot aizmālēt acis, lai nevaram ieraudzīt sūdus kas aiz tā visa slēpjas, tad ok. – pieņemu un respektēju. Tomēr šķiet, ka ar to gribēts kas pateikt. Iespējams, neesmu pietiekami izglītojusies un aizdomājusies, lai izprastu.

Ar prātīgām domām vai jebkādu citu smadzeņu darbības intensitātes pieaugumu pēc izrādes nevaru lepoties. Pieņemu to kā faktu. Un priecājos, ka pašai režisorei tas ir dziļi personisks un izjusts, pamatots darbs.

Dramaturgs: Ainārs Kamoliņš
Režisore: Daiga Kažociņa
Mākslinieks: Kaspars Groševs
Spēlē: Klāvs Mellis, Uldis Sniķers 

Vai Tev ir gadījusies sajūta, ka esi mazliet apmaldījies, bet beigās izrādās, ka esi bijis tieši tur, kur jābūt? Es tā jutos pēc vakarēšanas ar Jāņa Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”, kuru uz skatuves uzvedusi Inga Tropa 1.- 5. klases skolēniem.

Bezgala dzīvīgs, prieka un jēgas pilns vakrs. Vien paiet ilgāks laiks kā bērnam, līdz ļauju sev ļauties, līdz galam noticēt, ka mazais Janka var būt arī Lauma Balode, ka Jānis Znotiņš ir gana laba aita un visa zāle ir pilna žurku (un zinātāji šeit var saķert vēderus smejot par to, cik īpašas attiecības man ar tām, bet nē – es uz krēsla nekāpu un ļoti skaļi nespiedzu).

Bija sirdssilti atcerēties TĀS, saulainās bērnības dienas un piedzīvot brīnumu, ka agrāk tik klīrīgi uzlūkotā, līdz galam neizlasītā un vien pavirši pārlapotā grāmata glabā sevī tādu pārsteigumu pilnu pasauli. Tik skaistu savā vienkāršībā, un uztveramu, interesantu un saprotamu redzot to dzīvojam manu acu priekšā.

Dinamiska, domāju, smalki savīta izrāde, jo bērnus vadīt/valdīt… Vienā brīdī daļa manis jau teju krita panikā… Nē, tas nebija velnu stāsta tumsā. Sākumā biklie un klusie bērni, ar katru iesaistīšanas reizi atraisījās, atbrīvojās un iedomājās neeksistējošas robežas. Ticiet man, tas skaļums pat manām reiz dārziņā trenētajām ausīm bija pārsteigums. Tomēr no nevaldāmās kņadas un rosības aktieri meistarīgi visus ieaijāja skaistā kopā būšanā un mājās laida ar priekā mirdzošām acīm.

Ļoti, ļoti abrīnojams aktieru veikums. Ļoti, ļoti prātīgs scenogrāfa darbs. Ļoti, ļoti Jānis Jaunsudrabiņš (man – beidzot). Ļoti, ļoti bērni.

Pēc izrādes, kuras beigas bija īsta brīnumu kulminācija, jutos patiesi priecīga un uz brīdi aizmirsusies un aizmukusi no savas milzīgi svarīgās pieaugušā dzīves. Vēl ik pa brīdim atsaucu atmiņa zvaigznītes un ļoti zīmīgi uzsmaidu pati sev – redz, bērns manī vēl gluži frišs!

Katra līdzīga izrāde nes līdzi kādu mazu pienākumu. Jo ar katru latviešu vai par latviešiem radītu darbu, es saprotu kā man pietrūka nebeizamajā draudzībā ar Remarku, Dostojevski, Londonu un vienīgo attaisnojumu – Vili Lāci. Taču ticu, ka šīe latviešu redzējumi nav nejaušība, bet iedrošinošs mudinājums sekot iekšējai latvietes balsīj un sevī saprast, kas ir Latvija, lai varu tālāk secināt – kas esmu es Latvijā.

Bet pirms tā, man ir neizsakāms prieks par teātri, kurā tiek runāts par šīm lietām. Par latviešu autoriem, par latviešu personībām, un lietām kas veido mūs par tādiem cilvēkiem, kādi esam.

Palutini sevi un savu bērnu aizejot uz šo.

Režisore: Inga Tropa
Scenogrāfe: Inga Alsiņa
Spēlē: Lauma Balode, Jānis Znotiņš

Ejot uz šādām izrādēm var iedzīvoties pamatīgā kaunā. Par to, ko esi piemirsis vai nekad neesi zinājis. Par Andrievu Niedru esmu dzirdējusi, tālāk neiedziļinoties tajā kā, kāpēc un ko tad īsti viņš nodeva.

Izrādes sākums liek sarauties bažīgās trīsās. Tiklīdz tiek pieminēta garu izsaukšana, mazliet sabožu degunu, domājot, ka sekos kāds mazticams kumēdiņš ar spokošanās elementiem. Kāds, nepārprotams, aizssaules rīks gan tiek izmantots, bet sev to fiksēju kā neuzkrītošu līdzekli pagājušā laika iezīmēšanai.

Pirmais, un šķiet, visiespaidīgākais pārsteigums ir Emīls Kivlenieks un viņa vokālās dāvanas. Arī atmiņa un spēja pārlēkt no lomas lomā (to vai ne reizi nesajuka, noteikti, var pateikt tikai viņš). Spēcīgs un ciešs acu skatiens, kurš īpaši paralizējoši izpaužas tajā liktenīgajā epizodē, kurā neviens neatzīstās. Mazliet baisa sajūta.

Kārlis Krūmiņš, kurš izrādē skatītāju priekšā iedzīvina Andrievu Niedru lutina ar spēles vieglumu un rada cilvēku. Paskaidrošu – līdz šim manā apziņā Andrievs Niedra ir gulējis kā fakts. Aktieris tam piešķir vaibstus, motivāciju, rīcību, humoru. Nē, piešķir nav labs vārds. Viņš to atdzīvina. Iedzīvina. Sākumā šķita, ka K. Krūmiņš parodē Niedru, šķita neticams runas veids, kāds noteikti nevarētu piemist kādam, kurš nodevis valsti. Taču aktiera spēja, šo specifiku noturēt līdz galam, ir apbrīnojama un ļoti baudāma, kas manās acīs K. Krūmiņu paceļ vēl augstāk.

Ir neprātīgi jauki zināt, ka ja man būtu bērni pusaudžu vecumā, un man nebūtu ne jausmas un laika kā viņiem izskaidrot daudzos piņķerīgos faktus par mūsu valsts vēsturi, es varētu viņus drošu sirdi vest uz šo izrādi, jo, pat ja tā nesaliek visu pa plauktiem (jo mazāk kā 2 stundās izstāstīt visus tos notikumu virpuļus ir nopietns izaicinājums), tad vismaz rada milzīgu interesi atrast un izpētīt pašam. Patiesībā, jau nav svarīgi vai tieši šobrīd apgūsti vēstures vielu, vai vienkāši (pats savā apzinātajā vecumā) vēlies uzzināt ko vairāk par cilvēkiem, kas dzīvojuši pirms mums. Tas varbūt pat ir lielāks ieguvums – vēlme darīt pašam, turpināt izzināšanu – kas tad bija daudzinātais valsts nodevējs Andrievs Niedra?! Vai nodevējs ir tik viennozīmīgs tituls un vai tik viņam negadījās būt grēkāzim? Kur mūs spēj aizvest mūsu nešaubīgums un augstā pašpārliecība, citu zinības un viedokļus neklausot? Cik daudz spēj cilvēks viens? Vai valsts ir kāda indivīda īpašums, privātais, ko vadīt pēc paša iegribām un personīgiem uzskatiem? Kur slēpjas tas slidenais pamats, kurš tik bieži mūs klupina pieņemot lēmumus? Varbūt reizēm vērtīgāk aizdomāties aiz tā, ko mēs redzam, ka spējam izdarīt un paraudzīt, vai tas ir labākais, ko veikt. Lai gan – Niedras izlēmība, apņēmība, tiešums, mērķtiecība un čaklums bijis visai respektējams. Un vēl rakstnieks.

Protams, ka man patika, jo neviens mani necentās pārliecināt par kādu iepriekš izplānotu viedokli. Es redzēju iespējamības. Kā teicis, šķiet,  Emīls Dārziņš: “Varbūt tā bija, varbūt nebija, bet tā varēja būt.” Ja izrādes viens no mērķiem ir veicināt skatītājā kritisko domāšan, tad šajā mirklī piedzīvoju otro apkaunojošo epizodi, saprotot, cik zemā līmenī ir manējā. Un tieši zināšanu trūkums to dara tik apkaunojošu. Tā pat kā bērnudārza audzinātāju, kas nezināja, ka Andri, kad izaug, kļūst par Andrieviem.

Galants scenogrāfijas risinājums. Tīkams muzikālais noformējums. Dzirksteļojošs humors.

Negaidiet novembri, lai kļūtu patriotiski, ar eiforijai līdzīgu mīlestību izrādot savu sajūsmu vienreiz gadā par valsti, kurā dzīvojat – balstīsim savu patriotismu uz cieņu un zināšanām, dodoties noskatīties šo izrādi jau tagad!

P.S. Facebook šobrīd ir 2 profili ar Andrievu Niedru.

Dramaturgs: Kārlis Krūmiņš
Režisors: Valters Sīlis
Mākslinieks: Uģis Bērziņš
Mūzika: Toms Auniņš
Spēlē: Kārlis Krūmiņš, Emīls Kivlenieks