Andrievs Niedra
Ejot uz šādām izrādēm var iedzīvoties pamatīgā kaunā. Par to, ko esi piemirsis vai nekad neesi zinājis. Par Andrievu Niedru esmu dzirdējusi, tālāk neiedziļinoties tajā kā, kāpēc un ko tad īsti viņš nodeva.
Izrādes sākums liek sarauties bažīgās trīsās. Tiklīdz tiek pieminēta garu izsaukšana, mazliet sabožu degunu, domājot, ka sekos kāds mazticams kumēdiņš ar spokošanās elementiem. Kāds, nepārprotams, aizssaules rīks gan tiek izmantots, bet sev to fiksēju kā neuzkrītošu līdzekli pagājušā laika iezīmēšanai.
Pirmais, un šķiet, visiespaidīgākais pārsteigums ir Emīls Kivlenieks un viņa vokālās dāvanas. Arī atmiņa un spēja pārlēkt no lomas lomā (to vai ne reizi nesajuka, noteikti, var pateikt tikai viņš). Spēcīgs un ciešs acu skatiens, kurš īpaši paralizējoši izpaužas tajā liktenīgajā epizodē, kurā neviens neatzīstās. Mazliet baisa sajūta.
Kārlis Krūmiņš, kurš izrādē skatītāju priekšā iedzīvina Andrievu Niedru lutina ar spēles vieglumu un rada cilvēku. Paskaidrošu – līdz šim manā apziņā Andrievs Niedra ir gulējis kā fakts. Aktieris tam piešķir vaibstus, motivāciju, rīcību, humoru. Nē, piešķir nav labs vārds. Viņš to atdzīvina. Iedzīvina. Sākumā šķita, ka K. Krūmiņš parodē Niedru, šķita neticams runas veids, kāds noteikti nevarētu piemist kādam, kurš nodevis valsti. Taču aktiera spēja, šo specifiku noturēt līdz galam, ir apbrīnojama un ļoti baudāma, kas manās acīs K. Krūmiņu paceļ vēl augstāk.
Ir neprātīgi jauki zināt, ka ja man būtu bērni pusaudžu vecumā, un man nebūtu ne jausmas un laika kā viņiem izskaidrot daudzos piņķerīgos faktus par mūsu valsts vēsturi, es varētu viņus drošu sirdi vest uz šo izrādi, jo, pat ja tā nesaliek visu pa plauktiem (jo mazāk kā 2 stundās izstāstīt visus tos notikumu virpuļus ir nopietns izaicinājums), tad vismaz rada milzīgu interesi atrast un izpētīt pašam. Patiesībā, jau nav svarīgi vai tieši šobrīd apgūsti vēstures vielu, vai vienkāši (pats savā apzinātajā vecumā) vēlies uzzināt ko vairāk par cilvēkiem, kas dzīvojuši pirms mums. Tas varbūt pat ir lielāks ieguvums – vēlme darīt pašam, turpināt izzināšanu – kas tad bija daudzinātais valsts nodevējs Andrievs Niedra?! Vai nodevējs ir tik viennozīmīgs tituls un vai tik viņam negadījās būt grēkāzim? Kur mūs spēj aizvest mūsu nešaubīgums un augstā pašpārliecība, citu zinības un viedokļus neklausot? Cik daudz spēj cilvēks viens? Vai valsts ir kāda indivīda īpašums, privātais, ko vadīt pēc paša iegribām un personīgiem uzskatiem? Kur slēpjas tas slidenais pamats, kurš tik bieži mūs klupina pieņemot lēmumus? Varbūt reizēm vērtīgāk aizdomāties aiz tā, ko mēs redzam, ka spējam izdarīt un paraudzīt, vai tas ir labākais, ko veikt. Lai gan – Niedras izlēmība, apņēmība, tiešums, mērķtiecība un čaklums bijis visai respektējams. Un vēl rakstnieks.
Protams, ka man patika, jo neviens mani necentās pārliecināt par kādu iepriekš izplānotu viedokli. Es redzēju iespējamības. Kā teicis, šķiet, Emīls Dārziņš: “Varbūt tā bija, varbūt nebija, bet tā varēja būt.” Ja izrādes viens no mērķiem ir veicināt skatītājā kritisko domāšan, tad šajā mirklī piedzīvoju otro apkaunojošo epizodi, saprotot, cik zemā līmenī ir manējā. Un tieši zināšanu trūkums to dara tik apkaunojošu. Tā pat kā bērnudārza audzinātāju, kas nezināja, ka Andri, kad izaug, kļūst par Andrieviem.
Galants scenogrāfijas risinājums. Tīkams muzikālais noformējums. Dzirksteļojošs humors.
Negaidiet novembri, lai kļūtu patriotiski, ar eiforijai līdzīgu mīlestību izrādot savu sajūsmu vienreiz gadā par valsti, kurā dzīvojat – balstīsim savu patriotismu uz cieņu un zināšanām, dodoties noskatīties šo izrādi jau tagad!
P.S. Facebook šobrīd ir 2 profili ar Andrievu Niedru.
Režisors: Valters Sīlis
Mākslinieks: Uģis Bērziņš
Mūzika: Toms Auniņš
Spēlē: Kārlis Krūmiņš, Emīls Kivlenieks
Sajūtu vēstniecība 