Baltā grāmata

Vai Tev ir gadījusies sajūta, ka esi mazliet apmaldījies, bet beigās izrādās, ka esi bijis tieši tur, kur jābūt? Es tā jutos pēc vakarēšanas ar Jāņa Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”, kuru uz skatuves uzvedusi Inga Tropa 1.- 5. klases skolēniem.

Bezgala dzīvīgs, prieka un jēgas pilns vakrs. Vien paiet ilgāks laiks kā bērnam, līdz ļauju sev ļauties, līdz galam noticēt, ka mazais Janka var būt arī Lauma Balode, ka Jānis Znotiņš ir gana laba aita un visa zāle ir pilna žurku (un zinātāji šeit var saķert vēderus smejot par to, cik īpašas attiecības man ar tām, bet nē – es uz krēsla nekāpu un ļoti skaļi nespiedzu).

Bija sirdssilti atcerēties TĀS, saulainās bērnības dienas un piedzīvot brīnumu, ka agrāk tik klīrīgi uzlūkotā, līdz galam neizlasītā un vien pavirši pārlapotā grāmata glabā sevī tādu pārsteigumu pilnu pasauli. Tik skaistu savā vienkāršībā, un uztveramu, interesantu un saprotamu redzot to dzīvojam manu acu priekšā.

Dinamiska, domāju, smalki savīta izrāde, jo bērnus vadīt/valdīt… Vienā brīdī daļa manis jau teju krita panikā… Nē, tas nebija velnu stāsta tumsā. Sākumā biklie un klusie bērni, ar katru iesaistīšanas reizi atraisījās, atbrīvojās un iedomājās neeksistējošas robežas. Ticiet man, tas skaļums pat manām reiz dārziņā trenētajām ausīm bija pārsteigums. Tomēr no nevaldāmās kņadas un rosības aktieri meistarīgi visus ieaijāja skaistā kopā būšanā un mājās laida ar priekā mirdzošām acīm.

Ļoti, ļoti abrīnojams aktieru veikums. Ļoti, ļoti prātīgs scenogrāfa darbs. Ļoti, ļoti Jānis Jaunsudrabiņš (man – beidzot). Ļoti, ļoti bērni.

Pēc izrādes, kuras beigas bija īsta brīnumu kulminācija, jutos patiesi priecīga un uz brīdi aizmirsusies un aizmukusi no savas milzīgi svarīgās pieaugušā dzīves. Vēl ik pa brīdim atsaucu atmiņa zvaigznītes un ļoti zīmīgi uzsmaidu pati sev – redz, bērns manī vēl gluži frišs!

Katra līdzīga izrāde nes līdzi kādu mazu pienākumu. Jo ar katru latviešu vai par latviešiem radītu darbu, es saprotu kā man pietrūka nebeizamajā draudzībā ar Remarku, Dostojevski, Londonu un vienīgo attaisnojumu – Vili Lāci. Taču ticu, ka šīe latviešu redzējumi nav nejaušība, bet iedrošinošs mudinājums sekot iekšējai latvietes balsīj un sevī saprast, kas ir Latvija, lai varu tālāk secināt – kas esmu es Latvijā.

Bet pirms tā, man ir neizsakāms prieks par teātri, kurā tiek runāts par šīm lietām. Par latviešu autoriem, par latviešu personībām, un lietām kas veido mūs par tādiem cilvēkiem, kādi esam.

Palutini sevi un savu bērnu aizejot uz šo.

Režisore: Inga Tropa
Scenogrāfe: Inga Alsiņa
Spēlē: Lauma Balode, Jānis Znotiņš