Lietas

Šī ir viena no retajām reizēm, kad, lai noformolētu sakāmo un sakārtotu domas, bija nepieciešama palīdzība – runājos ar tiem, kas jau redzējuši, meklēju un lasīju publikācijas. Un šīs iedziļināšanās rezultātā jāpiekrīt izskanējušajam viedoklim – domāt par izrādi ir daudz interesantāk kā to skatīties.

Pirmajā acu uzmetienā man tā šķita kā parodija par laikmetīgās mākslas izstādi. Parodija, jo šķiet, ka abi aktieri par pasākumu iekšēji smīkņā. Vēl kādu brīdi šķita, ka šī ir konceptuālās mākslas izrādes versija. Lai gan – koncepcija šī darba radošajai komandai, kas sevi dēvē par :”traģisko pētījumu centru”, nenoliedzami ir spēcīga un nozīmīga, ticu,ka viņu galvās viss ir pamatots un izstrādāts, tieši tāpēc izrādes laikā krēslu gribējās griezt otrādi un skatīties kā visam līdzi dzīvo pati režisore, tajā es pamanīju emocionālu virzību, iekšēju attaisnojumu katram vārdam, ikvienai kustībai un zīmei. Tieši caur režisori lietas vairs nebija lietas. Klāvs Mellis un Uldis Sniķeris mani pārliecināja mazāk. Tiesa, arī uzdevums nav viegls. Tomēr.

Man viss nesaslēdzās un skaidrs netapa nekas. Traucēja arī monotonie teksti, tie nebija gari, bet to jēgu nesapratu. Ja es uz to raugos kā uz parodiju – ka mūsdienīgs skaistās izteikts miljards svešvārdos, kas izklausās nenormāli inteliģeniti un pārliecinoši, bieži ar to mēģinot aizmālēt acis, lai nevaram ieraudzīt sūdus kas aiz tā visa slēpjas, tad ok. – pieņemu un respektēju. Tomēr šķiet, ka ar to gribēts kas pateikt. Iespējams, neesmu pietiekami izglītojusies un aizdomājusies, lai izprastu.

Ar prātīgām domām vai jebkādu citu smadzeņu darbības intensitātes pieaugumu pēc izrādes nevaru lepoties. Pieņemu to kā faktu. Un priecājos, ka pašai režisorei tas ir dziļi personisks un izjusts, pamatots darbs.

Dramaturgs: Ainārs Kamoliņš
Režisore: Daiga Kažociņa
Mākslinieks: Kaspars Groševs
Spēlē: Klāvs Mellis, Uldis Sniķers