Vigīlija. Sapnis par nomodu

Tā saldā pirmreizības garša. Talsu ielas zāles šarms. Noslēpumainā dūmaka, kurā var aplūkot visu nelielo spēles laukumu un minēt, vai uz tapetēm attēloti ziloņi, bizoņi vai vienkārši simetriski pleķi (izrādei izgaismojoties atklājas – dzērves).

Es reizēm ļaujos eksperimentiem. Man ir savu iecienīto aktieru tops, kuru darbus nobaudu vispirms. Ir reizes, kad ļaujos netradicionālām izvēlēm. Šī ir no tām. Tās iznākums mani mudina rīkoties šādi biežāk.

Teorētiski varētu iztikt ar ļoti lakonisku izrādes aprakstu – negaidīti emocipnāls prātjaucis.<

Sižetiskā līnija šķiet gaužām vienkārša, tomēr, tomēr… Ir vairāki aspekti, kas šajā darbā izceļas, pirmais, kas mani ļoti …. satrieca/uzrunāja/emocionāli ietekmēja?! (nav īstā vārda šai sajūtai) bija Ģirta Krūmiņa spēlētā krustdēla pagātne, emocionālās traumas ģimenē, skolā, attiecībās. Aizdomājos par to, cik apmkārt mums daudz šādu – bērnībā un visas turpmākās dzīves savainotu cilvēku, kas šo sāpju iespaidā izveidojušies par ciniķiem, bezjūtīigem, atstumtiem vai apātiskiem, vienaldzīgiem cilvēkiem. To sāpju viņos ir tik daudz, ka viss, kas no viņiem veļas ārā ir dusmas, pārmetumi, naids, neiecietība, nesapratne. Un ne nepamatoti

Darbs esot melnā komēdija. Smieties man pārāk negribējās. Līdzība par cilvēkiem un arlekīnu, kas viņus smīdina, kad pats raud. Protams, valoda un stāsta uzbūve sazobē ar aktierdarbu liek smaidīt – cik komiski izklausās, cik absurdi izliekās, cik smieklīgi. Ja ne vien patiesība. Aiz. Pāri. Cauri.

Sev formulēju, ka ja tā patiešām notiktu, tad ar lielu un apzinātu Dieva iejaukšanos – lai īstās krustmātes sirds nesabirztu putekļos pēc tik lielu pārmetumu plūdiem. Lidija Pupure savā klusajā izcilībā kalpo kā zibens novedējs ar savtīgiem nolūkiem, iespējams, neapzinādamās to cenu. Negribēju, pati esot krustmāte, aizdomāties par to, kas kādreiz varētu nākt pār manu glavu paliekot vienai ar kādu no krustbērniem. Jo attiecības ir divvirzienu. Patiesībā, joprojām negribu par to domāt. Jā, tāpēc, ka pieļauju domu – arī es varu darīt vairāk kā novicināt svētku tērpu, paplivināt skropstas un labākajā gadījumā nosūtīt apsveikuma kartītes svētkos. Kāds tad ir krustvecāku uzdevums? Ļaušu Tev pašam sev atbildēt.

Ļoti intensīvi domāju līdzi, centos aizsteigties notikumiem priekšā un sagatavoties finālam pirms tas pienācis. Tomēr to nevarēju, tiku pārsteigta nesagatavota un, iespējams tieši tādēļ, tas izsauca tik sen nebijušu emocionālu līdzpārdzīvojumu. Asaru straumes izrādes beigās, bez paskaidrojuma kāpēc tās rit.

Vēl vairākas dienas staigāju ar izrādes izraisīto rezonansi. Tā kaut ko ļoti spēcīgi manī ievibrēja, ceru, ka tā tiecās pamodināt manu cilvēcību un empātiju. Mudina ieraudzīt citos un sevī – mēs bieži reaģējam pagātnes sāpju iespaidā, ne šodienas noikumu ietekmē.  Visus pārdzīvojumus, mēs visbiežāk sabāžam kkoferī un nēsājam sev ikdienas līdzi. Es esmu pārgurusi no kofera staipīšanas un negribu, lai kādam tā saturs uzgāžas virsū.

Ir ļoti, ļoti patīkami baudīt darbu, ja aktieri spēlē tā, ka Tu neidomājies par to, ka viņi spēlē, ka viņi nav tie, ko atveido un viss, ko dari ir baudi stāstu, ko viņi caur sevi stāsta.

Izcili. Ļoti, ļoti.

Režisors – Ģirts Ēcis
Māksliniece – Ieva Jurjāne
Lomās: Ģirts Krūmiņš, Lidija Pupure

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: