Svina garša

Ne uz vienu izrādi neesmu tā gatavojusi un to gaidījusi. Un piedzīvojusi nepacietīga cilvēka šaušalas, kad noliktais datums, aktiera slimības dēļ, tiek pārcelts.

Izrādes ievads redzams laicīgākajiem skatītājiem – uz skatuves izveidotā bibliotēka pildās ar lasītgribētājiem un vēsturisko faktu cilātājiem. Ļoti patīkams vēsturiskā fona ieskicējums, kas var palīdzēt apjaust izrādes laika aprises un notikumu kopsakarības.

Godīgi, es būtu ar aizrautību noskatījusies arī visas 3 stundas bez starpbrīža. Elpu aizraujošs temps un spēles vieglums. Jāatzīstās arī, ka izrādi visvairāk vēlējos redzēt tieši aiz ziņkārtības – kā to var dabūt uz skatuves?! Jo lasot, protams, savā galvā visu biju paspējusi apskatīt, sajust un pārdzīvot. Apbrīnojuma režisora spēja savirknēt notikumus dinamsikā plūdumā un uzteicamas aktieru darbs strauji. bet līgani pārejot no ainas ainā.

Ir tādi tēli, kas ir kā radīti kādam aktierim, vai aktieris precīzi kādam tēlam atbilst (un mēs visi zinām, ka viņi smagi strādā, lai mēs tam noticētu, pat ja tā nav). Šis aktieru ansamblis ir pilns ar šādiem, veiksmīgiem, aktierdarbiem. Sākot jau ar Matīsu, kuru spēlē jaunais Raimonds Celms. Zēnisks,rotaļīgs, tomēr savā prāvajā augumā un noteiktajā balsī ļoti stabils un vīrišķīgs. Tiesa, tās asaras…. tām es nenoticēju, bija par mākslīgu, un jau sāku šaubīties vai viss var būt tik labi kā man gribējās par šo izrādi jau sākumā domāt. Taču aina pirms nonākšanas geto visu atsvēra. Patiesībā, visa izrāde. Nu. R. Celma Matīs spēj apburt ar savu puicisko koķetēriju un vieglumu. Arī Kaspara Dumbura Rūdis ir satriecošs. Dzīvīgs un sprigans. Brīnišķīgs duets un aktiera darbs. Jāņa Vimbas Koļa… Kā kulaks uz acs, nudien. Ar sieviešu tēliem līdzīgi.

Nepacietīgi gaidīju risinājumu nerunāšanai un aktiera izturību to iznesot. Sagaidīju un novērtēju.

Tīri vizuāli visiespaidīgākās ir palēninātās ainas. Nostrādātas un emociju paspilgtinošas.

No izteiksmes līdzekļiem jāpiemin gan veiksmīgais scenogrāfiskais risinājums ar daudzfunkcionālo ekrānu un bibliotēkas transformējamo telpu, gan muzikālais kods, kas papildina kopiespaidu.

Pamattēma? Es teiktu, ka sevis saglabāšana cauri laikiem un notikumiem. Iekšēji ļoti apzināta cenšanās nenokavēt pašam savu dzīvi, taču apkārtējie apstākļi mūs reizēm piespiež pie sienas, šajā kontekstā pat ļoti burtiski.

Kā nodzīvot nezināma garuma dzīvi? Kā to pilnvērtīgi un skaisti nodzīvot? Un vai maz jēga izmisīgi pie paša dzīvības turēties? Nē, nedz grāmatā, nedz izrādē izmisums nav valdošā emocija. Vairāk jūtmas tieši alkas un cerības uz labo. Cilvēki zina, kas notiekt, taču viņi neidentificējas ar to, viņi paši nekļūst par karu, viņi joprojām ir jauni cilvēki, kas mīl, priecājas, uzdzīvo, strādā un bauda. Viņi turpina dzīvot arī ierobežojošos apstākļos. Vēl vairāk, viņi cenšas palīdzēt dzīvot arī citiem. Nē, šis nav stāsts par varoņiem ar uzlocītām piedurknēm un spēkā izriestām krūtīm. Un tieši tas šo stāstu padara tik cilvēcīgi uztveramu un līdzi pārdzīvojamu, jo katrs var viņos ieraudzīt kaut ko no sevis, vairāk kā uzpūstos labdaros.

Izrāde nemoralizē. Nešķiro labajos un sliktajos, tā nostāda faktu priekšā, lēmumus pieņem Tu pats. Arī šodien mēs varam mēģināt saprast, vai mēs esam tie notikumi, kas ir visapkārt, vai mēs esam suverēna to daļa. Jā, mēs esam savstarpēji saistīti, tomēr es cieši ticu, ka jo vairāk mīlestības būs, un mūsu spēkos ir to vairot, jo mazāk cilvēki alks pēc vardarbības un atšķirīgā iznīcināšanas. Kaut katru reizi, kad kādu nesaprotam vai steidzamies nosodīt par citādību, mēs vispirms ieraudzītu – lūk, cilvēks! Nevis kailas miesas paklājs, ko glaudīt ložu dzeloņiem.

Aizej!

Pēc Māra Bērziņa romāna “Svina garša” motīviem
Režisors: Valters SĪLIS
Dramatizējuma autors: Valters SĪLIS
Scenogrāfs: Uģis BĒRZIŅŠ
Kostīmu māksliniece:Ieva KAULIŅA
Komponists:Edgars RAGINSKIS
Gaismu mākslinieks:Oskars PAULIŅŠ
Producente: Linda AKMEŅKALNE
Lomās: Raimonds CELMS, Daiga GAISMIŅA,  Voldemārs ŠORIŅŠ vai Valdis LŪRIŅŠ,  Jānis VIMBA, Lāsma KUGRĒNA,  Madara BOTMANE,  Kaspars DUMBURS, Liene SEBRE, Mārtiņš BRŪVERIS, Kristians KAREĻINS, Kristaps ĶESELIS,  Arturs KRŪZKOPS,  Līga ZEĻĢE, Ainārs ANČEVSKIS, Jānis ĀMANIS, Uldis SNIĶERS, Tija Mētra ZEĻĢE vai Katrīna SĪLE

Trauki

Izrāde, ko apmeklēt ar šaubām, jo dzirdētas daudzas neglaimojošas atsauksmes. Skepse. Neesmu sieviešu tiesību cīnītāja un man nebūtu nekas pretī, ja mani apgādātu vīrs, atvērtu durvis, palaistu pa priekšu un ļautu nodarboties ar daiļiem hobijiem.

Tā vietā arī es sveicienam paspiežu roku un labprāt piedalos lēmumu pieņemšanā. Arī es pirms kūciņas baudīšanas prātā pārcilāju – cik ļoti tā mani var attālināt no manām kāzām.

Izrāde ar milzīgu informatīvo bāzi. Brīžiem šķiet kā bezgalīgi garš monologs ar dažām, to atsvaidzinošām, darbībām. Tā atklāj problēmas par kuru esamību es pat nebiju iedomājusies vai – precīzāk, apjautusi tās kā problēmas, bet izrādās ka kādas dāmas tās nomoka un nepajokam satrauc.  Jāpiekrīt – sabiedrības spiediens ir nežēlīgs. Sievietēm jābūt perfektām itvisā – ar ģimeni, kārtīgu māju, bērniem, labu darbu, perfektu fgūru, koptu ārieni, labi jāgatavo, jābūt asprātīgai, gudrai, tajā pašā laikā ļaujot spīdēt vīrietim. Es gan sliecos piekrist, ka ar savu vēlmi varēt un drīkstēt visu esam nokāvušas daļu vīrišķības pēc kuras tā alkstam pretējā dzimumā. Tomēr – kas šo spiedienu radījis? Kurš izdomājis un kultivējis šīs normas jau gadsimtiem ilgi?

Patika lomu sadalījums un katrai savu pozīciju aizstāvēšana. Tas izrādi padarīja uztveramāku un strukturētāku. Arī noslēgums ļoti tolerants – atļaujot viedokli formulēt privāti. Lai arī visu izrādes laiku nepamet sajūta, ka Inga Gaile uzbrūk visām sievietēm reizē neļaujot nedomāt un atslābt.

Arī pēc izrādes tā neliek mieru vēl ilgu laiku. Pēc tās skan prātā viens vienīgs jautājums –  uz kā balstās manas izvēles? Uz bailēm? Sabiedrības normām un pieņēmumiem vai ļoti personiskām un izsvērtām vēlmēm? Un tieši šī būtiskā jautājuma uzdošana man liek izrādi ierindot starp vērtīgajām. Lai arī tajā ir mulsinoši dedzīgas un ilustratīvas vietas un ne visai uztverami dziedātie vēstījumi, šis mieru nedodošais jautājums piešķir jēgu. Pat tik ļoti, ka neatceries izrādi kā feministisku varietē. Vēl pa kādam kontekstu iekrāsojošam jokam, kas piesien informācijas blāķī piemigušo skatītāju uzmanību un gatavs! Vairs tik ļoti negribās, kaut izrāde ātrāk beigtos.

Visam pa virsu vēl ir Rainis un Aspazija, kā piemērs, kas notiek un ko nepiedod.

Pilnīgi noteikti, var redzēt, ka Ingai Gailei par šo tēmu deg sirds un ir daudz ko teikt. Par pārējo divu sieviešu lomu atveidotājām var teikt pretējo – tipiskas sievietes, kas domā par to kā labāk kalpot citiem un piesaistīt maksimāli daudz uzmanības vai naudas, vai abus. Man šķiet, ka vēl svarīgāka par tiesībām, ir mīlestība….

Es palieku savā pozīcijā – izrādei opozīcijā (lai gan no sirds esmu par vienlīdzīvu un savstarpēju cieņu), bet turipnu šķetināt savu izvēļu pamatojuma jautājumu.

teksta autore: Inga Gaile
režisores: Marta Elīna Martinsone, Inga Gaile
lomās: Marija Linarte (šīs aktrises vietā ir cita, brīnišķīga dāma vārdā Ance), Anna Putniņa, Inga Tropa vai Inga Gaile
scenogrāfija, kostīmi: Ieva Kauliņa
komponists: Jānis Ozoliņš
skaņa: Māris Butlers
gaisma: Rūdolfs Kugrēns
antropoloģe: Ieva Raubiško